Reinis Runcis

 

 

 

* * *

 

klusē tek straume

tālu

debesīs

nevar un nevar

saskatīt galu

un salu

cik daudz

 

 

* * *

 

acs

kāpēc

tik maz man pieder laiks

tik okeāns tam sāpju

bezgalīgu

veļas pāri

pie sveša krusta sviedri smird

es noskatos

un šķībi smaidu

ko es te daru velns

parāvis

pajautā to sev

pats

 

 

* * *

 

vienkāršu vārdu skaistums

sadzēries trūdu un ziemas

spēku

vicinās un aprij sauli

bērza

zari

zariņi un stumbri

tūlīt jau aizlidos

dažus centimetrus

augstāk kā pērn

un izbeigsies

vienkāršo vārdu skaistums

 

 

* * *

 

laiks iet

uz kurieni sasodīts kam kāpēc un cik

paskaties

 

 

* * *

 

vienmēr labi atdzisuši

izejam uz ielas

kaut gan mēs tāpat te esam

ik dienas

 

 

* * *

 

zem sevis

paniku atstājot

tā uzsviedīs augstu

tevi

stāvus nekurienē

labi

nekā cita te nav

 

 

* * *

 

kosmiskais jogurts

neskan nekā un ļoti tuvu

vēl pat nav seši

tu esi tik neciešami skaista

minūte miera

kluss un pilnīgi tumšs

brīnums

 

 

* * *

 

kad mēs atbraucām te viss bija aizaudzis

briesmīgi

skatos re.tv cilvēki kārtīgi ielikuši mūža nogalē visus spēkus

bet bērnu nav

ja ir tad tādās orbītās nu tu saproti

skatos un domāju

bija tur tas briesmīgi vai tikai vēl būs

 

 

* * *

 

mazais brīnišķīgais putns

parunāsim naktī

kad tu guli

un sapņo

par nāvi

kaut kur tur    debesīs

un lido mierīgs tālāk spilgtajā

kā diena naktī

dzelteno aci nemierīgi raustīdams

nav

kad tu guli

vietu debesīs

 

 

* * *

 

viss ko tu dari ir sūds

klusi čukstēja dievs

lidojošs skaisti

saulē mirgojošs

brīnišķīgs sūds

bet tu vari nokrist

čukstēja velns

un diezgan skaļi

skaļāk kā kapos skaitļi

un tad tu būsi viss

visiem noderīgs mēslojums

pamēģini pamēģini pamēģini

viņš čukst

un čukst

un neapklust

līdz liekas ka pērkons aiz saulrieta pleca

nebeigsies

 

 

* * *

 

čau nāve

atkal esi atvilkusies

nu piesēdi piesēdi

pastāsti kā tu tur ārā

par nirvānu runā

kā pa ausīm braukā

kā un ko tev tie citi cilvēki jautā

bet labāk paskaties

gugle izdomājusi laika kristālus

ko sūdīgi ne

nāksies arī tev kaut ko izdomāt

labi labi

negrabi

tāpat es nesaprotu ko tu gribi

citus apciemo gari

bet mani tava mēmā ēna

nē ir ok

vismaz kāda kompaška ha

tikai skaties man

zem segas nelien

uzlikšu dzelzs vilku

uc negrābsties gar roku

smaida

vecā padla

nu ko smaidīsim kopā

 

 

* * *

 

tā lai nepaliek nekas

pāri

sadegt kāri

mani dēmoniskās zvaigznes

prāta

spārni

 

 

* * *

 

pa naksnīgu straumi peld mana čupa

pulksteni rokā pulksteni sirdī

satieku citus mēs līdzinām mirkļus

līdz sakrīt uz muguras skatoties zvaigznēs

mēs dodamies tālāk

man gan liekas pa apli bet te tas nevienam nav jādzird

jau izvelku pulksteni

liekas grimstu

tā esot jābūt es klausos šļakstos un

kaut kas te tomēr nav kārtībā

 

 

* * *

 

kas ir

es nevaru apstāties

es nevaru ne izgāzties

un aizliegt tev indēties

miljardos veidu

un tūkstošos smaidu

pats esmu čempions

ne izgudrotās

disciplīnās

paklausies

nevajag

galīgi nevajag

mēģināt saprast

to ko te rakstu

vējš

saulē skrejošiem putekļiem

remonts kārtībā esošiem riteņiem

saule aklajiem

lietus

akmeņiem pilsētas pirkstos

tās ir

un nav

tikai adatas

bezgalībā virs tavas galvas

 

 

* * *

 

kā svīres lido

mēsli pa gaisu

caur gaismu

sprādziena pēc

vairoties lai

tikai zemē laižoties

un vēl

pamirstot

 

 

* * *

 

mēģinot atrast aizvēju

mēs ar trolejbusu virinājām acis

durvis mutes logus

bet bija tikai līkumi pagriezieni

un daži plikumi

izkāpjot palika labāk

gandrīz noģībis izskatījos ne tikai es

viss pilsētas centrs grima pats sevī

perspektīva nenogurusi izārdija miskastes

taču vārnu ķērcieni vairs netracināja

folklora

hokejs un eklēri

nodzina manu bārdu un biju prom

tik tālu cik vien iespējams

mājās