Maija Migla-Streiča

ZVĒRI, KAS APDRAUD MAZUS BĒRNUS

 

Maira vēl tikai spēra savus pirmos solīšus, kad viņai uzbruka liela, brūna govs. Vecmamma toreiz aizstājās govij priekšā, un tā šņākdama un galvu kratīdama atkāpās.

Govi vecmamma Matilde nopirka tieši mazmeitiņas vajadzībai. Kad viņa Mairu kā mazu zīdainīti četru mēnešu vecumā no meitas, kas dzīvoja un strādāja Kuldīgā, paņēma pie sevis uz Liepāju, bērns bija jābaro katru dienu, vajadzēja pienu. Vasarā govi ganīja blakus mājai pļavā, paaugusies, meitenīte tuntuļoja vecmammai līdzi, bet govij bērns bija kā bullim sarkana lupata – tikko viņa kaut kur manīja mazo, tā rāvās uz priekšu ar izteiktu vēlmi to knīpu nobadīt. Vecmamma netika galā ar neganto govi, nācās vien to pārdot un pienu pirkt no kaimiņiem.

Nākamais bērna ienaidnieks bija pašu mājas gailis. Kamēr vecmamma dārzā ravēja, Maira ieklīda pie vistām un miermīlīgi pētīja, cik rūpīgi viņas knābā pabērtos graudiņus, kā atrod arī pa kādam sīkam tārpiņam, ko gardu muti apēst. Bet gailim kaut kas nepatika. Vistu aplokā bija tikai viens valdnieks – viņš! Un mazais ķēms ar melnajiem gumijas zābaciņiem un zaļo, adīto jaku viņam likās šeit neiederīgs.

Sākumā gailis izmēģināja iebaidīšanas taktiku – viņš savicināja spārnus un iedziedājās. Mazā negāja projām. Tad gailis draudīgi izpleta spārnus. Meitene platām acīm vēroja, kas nu būs... Beidzot gailis vairs nespēja izturēt tādu nesaprašanu un, spārnus plivinādams, rikšiem skrēja bērnam virsū. Vistas pajuka uz visām pusēm. Maira saprata, ka nekas labs nav gaidāms, un joza uz māju pusi, aploka durtiņas atstājot vaļā. Gailis pusskriedams, puslidodams drāzās pakaļ.

– Vecmamm, palīgā! – meitenīte kliedzot joņoja cauri sētai uz mājām, gailis pakaļ. Lielais putns bija veiklāks, un jau pie pašām namdurvīm panāca Mairu, ieknāba viņai mugurā, bet vilnas jaciņa bija pietiekami bieza, lai nekādas sāpes knābējs nenodarītu. Draudīgi noplivinājis spārnus, briesmonis mēģināja knābt vēlreiz, bet tepat jau arī no dārza atsteidzās vecmamma, sasita plaukstas un aizdzina nikno sarkanseksti atpakaļ pie sievām. Bet bērnam tas bija liels pārdzīvojums, un turpmāk Maira vistu aplokā iekšā negāja un vistas vēroja caur drāšu sietu.

Bet vistrakākais bērna naidnieks bija runcis. Maira visu vasaru staigāja ar asiņainām kājām. Pelēkbrūni strīpainais peļu junkurs mēdza noslēpties dārzā starp ērkšķogu krūmiem, un, pamanot, kā pa taku nozibinājās Mairas tievās kājiņas, viņš lēca. Lēciens vienmēr bija mērķēts tā, lai aptvertu tuvāk esošo kāju ar priekšķepām, bet ar pakaļķepu asajiem nagiem to saspārdītu. Līdz asinīm, protams. Un ja vēl tikmēr paspēja arī iekost! Tad runcis savu runča uzdevumu bija izpildījis, un Maira palika brēcot.

Ar lielajiem viņam tas neizdevās. Mēģinājis bija, bet pāris reižu ticis saķerts aiz kuplā krāga un, iesviests krūmā, vairs nemēģināja. Toties labs ķēriens viņam reiz bija, kad no sava sargposteņa – žoga malā augošā bērza viņš trāpīja garām ejošajam krievu virsniekam bikšu starā. Spēra un koda cik spēka. Virsnieks, pajauns vīrietis, kliedza:

– Oi, oi, pomogiķe! (krievu valodā: ai, ai, palīdziet!)

Izskrēja vecmamma un negantnieku atrāva nost. Kara kalps, ieraugot svītrainu runci, nokaunējās un sāka atvainoties, teikdams, ka domājis – biksēs ieklupis suns.

No suņiem Maira tika brīdināta.

– Neej klāt svešiem suņiem! Suņi var tev iekost. Un tad būs jātaisa šprices pret trakumsērgu.

Šprices! Nekas briesmīgāks nevarēja būt! Maira suņiem klāt negāja. Pie Karlsoniem, kur meiteni sūtīja pēc piena, sētā pie ķēdes bija liels, pelēks suns. Kā viņa ienāca pa vārtiņiem, tā suns ar visu savu ķēdi metās skriet pa riņķi riedams. To sadzirdēja saimniece, iznāca un suni apsauca. Paņēma no Mairas kanniņu un gāja ieliet pienu. Suns tikmēr sēdēja un klusēja, tikai skatījās uz bērnu vērīgām acīm – sak, pazīstam mēs tādus. Izliekas par godīgiem, bet tad nozog grīdaslupatu, kas izlikta ārā žāvēties...

Dažreiz bija jāiet pēc piena pie Znotēniem. Tur sētā bija divi nepiesieti suņi – pelēki plušķi. Rēja kā traki. Mairai viņi nepatika. Un saimniece arī vienmēr ilgi kavējās. Maira sauca, bet suņi viņas saucienus pārkvankšķēja. Nācās ilgi stāvēt un gaidīt, kamēr kāds attapās nākt skatīties, ko tie suņi tā rej. Tikai tad Maira dabūja pienu. 

Vissmieklīgāk bija, ja pa ielu klīda no mājām izmucis suns. Uz Mairas pusi tas pat neskatījās, bet pētīja, kur varētu būt kāds viņa sugasbrālis. Kad ieraudzīja, sākās jandāliņš. Saimnieku suns skrēja, riedams pa sētas iekšpusi, bet klaidonis – pa ārpusi. Abi skrēja vienā virzienā, bet tur, kur sēta beidzās, kā pēc komandas apgriezās un joza atpakaļ. Tā jau vairs nebija riešana, bet lamāšanās.

– Ko tu, klibais vazaņķi, te meklē pie manas sētas! Kad tikšu klāt, grābšu pie rīkles! – tā varēja tulkot saimnieku suņa dusmu izvirdumus.

– Tu, vecais kuces dēls, resns noēdies, vēders pa zemi velkas, re, ka paskriet nevari! Pabāz tik degunu ārā caur šķirbu, tad tu redzēsi!

Šāda lamāšanās varēja ilgt bezgalīgi, parasti to pārtrauca kādi ārēji apstākļi – vai nu saimnieks iznāca sētas suni apsaukt, vai garām aiztraucās kāds riteņbraucējs, kam nenāca par ļaunu iekampt kājā. Vai arī ielas galā parādījās kāds cits suns...

Vienīgi pašmāju Tobis nebija nekāds suns, bet īsts draugs Mairai. Viņš neiebilda, kad bērns ielīda suņubūdā kādreiz izraudāties. Tur smaržoja pēc salmiem un suņa vilnas, tur bija mierīgi un klusi. Bija reizes, kad Maira būdā iesnaudās, bet Tobis uzticīgi sēdēja būdas priekšā un viņu sargāja.

Jāņa Jaunsudrabiņa zīmējums. Ilustrācija Baltajai grāmatai. Detaļa