Linda Treija un Aija Moeller

Iespaidu kolāža ar oranžo svītriņu

Sanfrancisko Jaunā teātra izrāde Anšlavs un Veronika XV Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos ASV, 2022. gada 1. un 2. jūlijā, St. Paulā, Minesotā.

Anšlavs Eglītis un Veronika Janelsiņa. Mums viņi ir individuālas, spēcīgas personības un reizē vienots veselums. Viņš – rakstnieks, gleznotājs, viņa – gleznotāja, rakstniece. Bet kopā viņi abi ir mākslinieki. Rakstnieks Zigmunds Skujiņš raksturo mākslinieku tandēmu ar zīmīgu salīdzinājumu, ka „viņi abi kopā ir kā jumts, kas sastāv no divām šķautnēm, viņi ir tik vienotā konstrukcijā, ka runāt par vienu vai otru atsevišķi būtu mākslīga atdalīšana.”[1]

 

Raimonds Staprāns lugai „Anšlavs un Veronika”, pēc kuras motīviem Sanfrancisko Jaunais teātris uzveda izrādi, iedvesmu smēlās, lasot Janelsiņas atmiņas par savu vīru, sevišķi pievēršot uzmanību dialogiem. Tapusī luga 2000. gadā tika publicēta Jaunajā Gaitā. Darbs koncentrējas uz Anšlava un Veronikas personīgajām attiecībā. Par darba tapšanas procesu pats Staprāns raksta, ka „kad rakstīju, vietām jaucu viņas dialogu ar savējo, tomēr būdams uzmanīgs, lai uzskati un spriedumi būtu viņu pašu, ne manējie.”[2] Lugas pirmpublicējums izsauca lielu rezonansi ārzemju latviešu sabiedrībā. Pēc JG toreizējā galvenā redaktora Rolfa Ekmaņa vārdiem:

„…daudzi lasītāji pauda sajūsmu (telefoniski, pa elektronisko un arī „gliemežpastu”). Bija arī uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi lasītāji, kuŗi atsevišķās vietās ne tikai konstatēja „patiesības sagrozījumus”, bet pat uztvēra šo literārisko veidojumu kā „ķengu sacerējumu”, gandrīz vai kā paskvilu, skubinot mani neiespiest lugas turpinājumu un vienlaikus piesaucot manu „godaprātu”[3]. Pats lugas autors salīdzina darbu ar kaut ko līdzīgu tādiem darbiem kā Conversation with André un Ingmāra Bergmaņa Scenes from a Marriage. JG redaktors pievieno salīdzinājumam vēl Māras Rozītes literāro darbu Rainis un Aspazija. Ilūzijas, „kuŗos visos izejas punkts ir nevis īstenības atdarinājums jeb fotogrāfiska kopija, bet gan dzīves īstenība, skatīta caur mākslinieka temperamenta prizmu.”[4] Luga ir „par diviem spēcīgiem raksturiem (bālas, nenozīmīgas personas taču nespētu izraisīt un attīstīt dramatisku darbību!), par diviem izsmalcinātiem kultūras cilvēkiem, kas mākslas pasaulē meklē dzīves ideālu, par cilvēkiem, kas pilni „nedziestošas guns” (tā būtu teicis Edvarts Virza). Raksturu zīmējumos (kustības, žesti, smaidi, balss nianses, utt.), spraigajos dialogos un Veronikas monologos saturiska konkrētība apvienojas ar formas gatavību. Nedaudzos vilcienos pateikts būtiskais un svarīgais − attiecības starp „es” un „pasauli”, starp „ideju” un „īstenību”, nemiers ar ikdienu, patvēruma zemes un arī trimdas sabiedriskās dzīves nakšņainums, tad vēl indivīda mūžīgās un sāpīgās vientulības izjūtas, čehoviskā nekomunikabilitāte, revolucionāra nemiera paušana un spēcīgs patriotisms, labākas nākotnes ilgas, sapņi par pagātni un vēl daudz kas cits. Šīs pārdomas gribas beigt ar Jāņa Jaunsudrabiņa atziņu: „Nav jau nekas ļauns un briesmīgs. Cilvēki vien esam, līdz eņģeļiem tālu.”[5]

 

Režisore Māra Lewis par izrādes tapšanu saka, ka koncepts jau viņai bijis pašā sākumā, kad luga izvēlēta XV Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem ASV St. Paulā, Minesotā. Raimonds Staprāns lugu sarakstījis diviem cilvēkiem, bet Māra izlēma iesaistīt visus SJT aktierus, kuri vēlējās piedalīties. Tā daudzi Anšlava un Veronikas dialoga teksti tika atdzīvināti aktieru izspēlētās ainās. Lai plūstoši pārietu no vienas ainas uz otru, parādītu laiku, iezīmētu notikumus uz priekšu, režisore izspēlē starpskatus, kas bieži ir horeogrāfisku kustību un raksturojošu rekvizītu parādes. Kā skats ar sievietēm no fabrikas, katrai galvā apsiets lakatiņš un rokā Campbell bundžiņa, vai skats ar aktrisēm, kuras tur sejai priekšā Veronikas stilā gleznotus sieviešu portretus uz audekliem. Viņa arī piezīmē, ka gribējusi parādīt un strādāt ar jau aktieru trupā esošajiem talantiem. Izrādē organiski tika iekļauta Daces Rapas stepa deja, izmantotas viņas vokālās dotības, pielietots Gundegas Ozolas-Bites talants attēlot komiskās lomas utt. Liela nozīme izrādes veiksmei bija Māras Lewis sadarbība ar otru izrādes režisori Karīnu Vasiļevsku-Das. Kur Māra redzēja izrādi kopumā un sekoja līdzi, lai nepazaudētu galveno saturisko pavedienu, Karīna pievērsa uzmanību detaļām, izstrādāja mizanscēnas. Māra Lewis atzīmē, ka daudz palīdzēja ilgā un daudzpusīgā gatavošanās izrādes uzvešanai. Tā izpaudās, lasot Eglīša un Janelsiņas grāmatas, sarakstes ar citiem rakstniekiem, skatoties fotogrāfijas, dokumentālās filmiņas, izmēģinot roku glezniecībā vai kolāžā. Katra loma tapa caur ilgu sēdēšanu pie galda, kas šoreiz vairumā bija Zoom ekrāns, izrunājot katru detaļu, meklējot nozīmi un izpratni par tēlu un lugas skatiem. Izrādes publicitātes veidotāja un palīdze daudz dažādos jautājumos Aija Moeller par šo Anšlava un Veronikas „pētīšanas” laiku raksta:

„Lai gan dzīvoju pretējā krastā, esmu kopā ar Sanfrancisko Jauno teātri kopš 2017. gada, kad sāku šai azartiskajai grupai palīdzēt publicitātes lietās. Varēju vērot gatavošanos Anšlavs un Veronika izrādei no pašiem pirmsākumiem, jau kādus trīs gadus pirms Dziesmu svētkiem, kad režisore Māra Lewis izvēlējās lugu un sāka pētīt Eglīša un Janelsiņas dzīves gaitas. Viņa bija apzinājusi dažus galveno varoņu laikabiedrus un vēlējās ierakstīt intervijas ar viņiem. Jāsaka, ka viņu mūsu vidū vairs nav daudz. It īpaši sajutām lielu nožēlu, ka esam nokavējušas sarunu ar labu Anšlava Eglīša draugu gleznotāju Kazimiru Lauru (1923-2020). Mēs abas sagatavojām jautājumus, bet beigās tā biju es, kas intervēja Brigitu Siliņu, Astru Moru un Ingunu Galviņu – liels paldies viņām! Sazinājos arī ar Ojāru Celli (1929-2021), kas atturējās no ieraksta, bet caur savu kundzi Māru atsūtīja savas atmiņas rakstiski.

 

Visam teātrim bija jāizlasa vismaz pa vienai Eglīša un Janelsiņas grāmatai, un es arī piedalījos šai uzdevumā, tā iepazīstoties ar šo divu rakstnieku daiļradi un viņu tik atšķirīgajiem izteiksmes stiliem. Māra man arī lūdza kopā ar viņu izlasīt lugu – nu tā, skaļi, mums abām esot Zoom vidē. Viņai vajadzēja saprast, cik ilgi varētu iet izrāde. Gatavojoties izlasīju lugu vienreiz, tad otrreiz kopā ar Māru – viņa lasīja Anšlava tekstu un es – Veronikas. Vēl trešo reizi, kad viņa atsūtīja saīsinātu variantu (kas vienalga izrādījās par garu) un ceturto vēlāk vienkārši tāpat sava prieka pēc. 

 

Līdz ar šo visu jutos jau gadiem labi sagatavota izrādei. Bet pat pirms tās, zinot Māras ieceres un redzot izrādes mēģinājumu skatus vai īsus video ierakstus, sapratu, ka tas nebūs uzvedums, kur dominē tikai divi varoņi. Māras vadībā un kopā ar otru režisori Karīnu Vasiļevsku-Das luga bija izgājusi kā caur prizmu, kas salauž scenāriju krāšņā varavīksnē un kas projicējas pavisam negaidītās plaknēs.”

 

Protams nevar neminēt, ka liels iespaids uz aktieru spēli un izrādes izveidošanos bija Jaunā Rīgas teātra izcilā aktiera Kaspara Znotiņa piedalīšanās šajā projektā. SJT aktrisēm bija vienreizēja iespēja piedzīvot kā Znotiņš sagatavojas lomai, meklē motivāciju katrai darbībai, sacītajam teikumam, kā iedzīvojas tēlā. Aktieris par dalību izrādē saka:

„Lugā Anšlavs un Veronika, kuru iestudējām Amerikas Dziesmu svētkiem, skats uz Anšlavu tomēr bija no dramaturga Raimonda Staprāna puses, un man ļoti patīk, kā viņš uz Anšlavu un Veroniku skatās. Savā ziņā tas ir arī Veronikas skatījums uz Anšlavu, jo viņa Staprānam bija atklājusi viņu kopīgās sarunas, un, to visu sakrājis, viņš radīja šo lugu. Dienā, kad mani uzrunāja šai lomai – divus gadus pirms Dziesmu svētkiem – es uzreiz šo lugu izlasīju. Par to pat naktīs sapņoju – es redzēju aizsalušu ezeru, zem kura bija straume, kas sāka ledu cilāt, tas kļuva mīksts un sāka kustēties. Es to uzskatīju par labu zīmi doties ceļā un apliecinājumu, ka būs interesanti. (…) Bija tāda rupjmaizes sajūta – it kā vienkāršs darbs, kas reizē saistās ar bailēm par izdošanos, šaubām par kvalitāti, jo izrāde jārada attālināti un tie bija agri rīti, lai saskaņotos ar Sanfrancisko laikiem, viss tā nedaudz mokoši. Bet, Anšlava vārdiem, tas viss aizgāja tā „puff” pašos Dziesmu svētkos un pirms tam Sanfrancisko piecas dienas mēģinot – tas viss pār mums nolaidās kā tāda sudraba migla. Arī publika šai lugai bija vienkārši ideāla, jo viņi no pusvārda saprata visus Staprāna tekstus. Ļoti laba sajūta. Mēs te vairs netaisījām nekādu amatierteātri – tas bija īsts profesionālais teātris. Šķiet, arī pacēlām latiņu, ja varu tā lepni izteikties par mūsu izrādi.”[6]

 

Kaspara Znotiņa Anšlavam pretī stājās SJT aktrises Tairas Zoldneres Veronika. Jānovērtē Tairas spēja visas izrādes garumā noturēt spraigumu dialogu inelektuālajās kaujās un atklāt emocijas atbilstoši un arī raksturojoši savam tēlam. Aija Moeller atzīmē, ka „Zoldneres Veronika sabiedrībā ir auksta, atturīga, pat dīvaina, bet burtiski vibrē alkās pēc ciešākas intīmās tuvības ar vienīgo sev tuvo cilvēku – Anšlavu.” Lieliskā abu aktieru saspēle bija viens no izrādes veiksmes būtiskiem elementiem.

 

Izrādes galvenais vizuālais simbols – divas kabatas/gareni taisnstūri, kurus savieno līnija/horizonts, sasaucas ar ideju par šo personību atšķirīgo un kopējo. Uzveduma nesošās krāsas ir sudrabaini pelēkais, baltais, melnais ar iztektiem oranžiem akcentiem. Izrādes māksliniece Linda Treija par šīs idejas rašanos raksta:

„No sākuma man bija doma plakātu veidot á la Veronikas Janelsiņas kolāžu stilā, bet tad Astrīda Lācītis (SJT aktrise, izrādē – Veronika mūža nogalē) atnesa uz teātri tērpu izmēģināšanai – oranžu žaketi ar kabatām, uz kurām bija dekoratīvs ģeomatrisks zīmējums – divas garenas kastes ar oranžiem sāniem, bet priekšpuse izausta tādā izteikti latviskā stilā, un vēl pie tam – katrai kabatai savs raksts. Man šīs kabatas simbolizēja Anšlavu un Veroniku. Katra kabata/kaste iegriezusies pret skatītāju, bet tomēr nedaudz skatās katra uz savu pusi. Šīs kabatas – latviešu radošās intiliģences un kultūras nesējas, reizē ir tik līdzīgas, bet ieskatoties uzmanīgāk, atšķirīgas. Kā Anšlavs un Veronika. (…) Oranžais tonis ir raksturīgs 60. un 70. gadiem. Šajā laikā abi mākslinieki arī ir savā radošajā zenītā. Veronikai daudz darbu šajā laikā ir ar dominējoši oranžo. Arī pašā lugā ir teksts:

„Anšlavs: Žēl gan, ka tu kā pindzelētāja neapzinies kolāžas iespējas. Piemēram – MANS eksperiments ir vienkrāsaina kolāža. Baltā. Un lūk – te es uzlīmēju oranžu strīpiņu ….”

Nu lūk, tā mēs nonākam pie tās oranžās svītriņas. Reizēm vajag tikai vienu otas vilcienu, vienu vārdu, vienu kustību, lai viss izmainītos un būtu savādāks.”[7]

 

Iespaidu, pārdomu, pieredzes par izrādi un tās tapšanas procesu kopsavilkumu labi raksturo Aijas Moeller teiktais:

„Visumā uzvedums atstāja iespaidu, ka nekas tajā nav nejaušs. Katra rindiņa un aina ir rūpīgi pārdomāta un abu režisoru izauklēta. Tajā ir gan daudz humora, gan var pazust lielajos dzīves jautājumos: kas ir laba māk­sla? Vai ir iespējams nopelnīt pietiekamu iztiku, ja rada mākslu vien? Kas ir svarīgākais divu dzīvesbiedru attiecībās – jūtas, cieņa, sekss, kopēji ideāli? Izrāde liek aizdomāties, vai mēs savā ziņā arī neesam tādi anšlavi un veronikas, svešā zemē mēģinot atrast sevi un vienlaicīgi saglabāt latvietību. Vai un cik lielā mērā Anšlava un Veronikas sāpe ir arī mūsu sāpe?”

 

Vēl nepaspējušas ievilkt elpu pēc skrējiena kopā ar Anšlavu un Veroniku, Sanfrancisko Jaunā teātra aktrises režisora Viestura Meikšāna vadībā metas Valda Zepa alias Jāņa Turbada grāmatas Ķēves dēls Kurbads, kas arī savā laikā izraisīja kontroversiju latviešu trimdas sabiedrībā, inscinējumā. Pirmais pieturas punkts Sanfrancisko, otrs – amatierteātru festivāls „Laipa” Oslo, Norvēģijā.

 

 

---

^[1] Kāds krāsains pavediens no Kalifornijas līdz Rīgai / Laidiens: 18.05.2000., Nr. 178/179  https://www.vestnesis.lv/ta/id/6534

^[2] Raimonds Staprāns. Anšlavs un Veronika. Jaunā Gaita nr. 220, marts un 222, septembris 2000

^[3] Raimonds Staprāns. Anšlavs un Veronika. Pēcvārds. Jaunā Gaita nr. 220, marts un 222, septembris 2000

^[4] turpat

^[5] turpat

^[6] No Ziedoņa līdz Pētersonam. Kaspars Znotiņš par aktiera pārmiesošanos un „šarlatānismu”. No cikla „Šņorbēniņi”. Ieva Struka. 11.10.2022. LSM.lv

^[7] Kā oranža strīpiņa baltajā dzīves kolāžā – Sanfrancisko Jaunā teātra izrādē Anšlavs un Veronika. Natālija Da Cruz. l 24.06. 2022. www.latvieši.com