Jana Veinberga

Veltījums VV un MV

 

Īstā dzīve

 

Autobusa pietura paliek aiz muguras, zem kājām čirkst lielceļa grants, melnās krosenes kļūst putekļu baltas. Četri kilometri – kādreiz tas šķita milzīgs attālums, pārvarams ar mokām un negribēšanu. Tagad cilvēki sociālajos tīklos lielās ar nostaigātajiem soļiem – kurš dienā nogājis astoņus, kurš – divpadsmit tūkstošus, skaita kilometrus un zūdās, ja iznāk tikai nieka četri, kurus kādreiz tik ļoti negribēju iet.

Bieži jau staigāt neiznāca, parasti braucām ar mašīnu. Atceros pirmo reizi – it kā mašīna lidotu, nemanīja nevienu bedri vai grambu. It kā salonā peldētu rozā migla. „Tā ir mūsu zeme.” „Tur būs mūsu māja.” Domas noteikti bija līdzīgas. Parādījās joki, kuri Rīgas dzīves vienmuļībā bija pagaisuši no mūsu dienaskārtības, prieks šķita izlīdzinājis laika grumbas vecāku pierēs.

Vēlāk, milzīgajā siena šķūnī, sasegta trīs segām, lai nenosaltu, laidos miegā ar atziņu, ka nu tik sāksies īstā dzīve. Kā tā izpaudīsies, man toreiz nebija ne jausmas. Vienīgi bērna bezrūpīgā nezināšanā radīts mīts, ka tā – īstā – būs ļoti skaista.

Priekšā mežs. Cik atceros, nekāds sūnaini mīlīgais – pilns krūmiem un vietām purvains, mitrs pat sausākajā vasaras laikā, zemi klāj kosas un citi lakstaugi, kuriem nezinu nosaukuma. Kad iziešu cauri mežam, sekos kāpiens pakalnā.

Strādnieki mūrēja pamatus, mašīnas veda būvmateriālus, bet mēs, sēdēdami zem dižā sēru bērza, uz steigā sameistarota koka galda plānojām māju. Pareizāk, droši vien, būtu teikt, ka arhitekts mums rādīja projektu, bet māte un tēvs bakstīja pirkstus rasējumā, jautādami par izmaksām un materiāliem. Es toreiz vairāk interesējos, kur būs mana istaba un vai dabūšu tapetes ar zirgiem, jo tajā laikā man bija „zirgu periods”. Klasesbiedros stāsti par manu dalību ģimenes mājas radīšanā izsauca skaudību un apbrīnu, neviens no viņiem tādu godu nebija piedzīvojis, jutos ļoti lepna.

Meža posms jau tuvojas beigām, saules stari spraucas cauri kokiem, zinu, ka tālāk būs pļava. Vai rudzu lauks, ja kāds mūsdienās šeit vēl sēj rudzus. Garām aizjoņo milzīgs noputējis džips. Kādreiz ikviena mašīna pie kājāmgājēja apstājās, piedāvāja aizvest kaut līdz krustojumam, nu tādas paražas laikam zudušas. Katram sava dzīve un savas darīšanas. Savas steigas. Es arī nesēstos, man nav jāsteidzas. Gribu iet kājām.

Mājas karkass tika uzsliets ātri, nosvinēja spāru svētkus, uzlika skārda jumtu, es priekā gavilēju, jo māja šķita gandrīz gatava. Tēvs piedalījās celtniecības darbos. Man patika vērot viņu strādājam – tumši iededzis, spēcīgs, kuplie, nepaklausīgie mati nosegti ar sīku beisbola cepurīti – viņš izkliedza pavēles kā kuģa kapteinis vai atbildēja uz celtnieku jokiem ar šķību smaidu. Viņš sauca, lai eju malā, ka neuzkrīt kāds ķieģelis, viltīgi piemiegdams aci.

Kamēr vīri būvēja, man vajadzēja ņemties ar dārza darbiem. Gurķi, tomāti, zirņi – šķita, ka sēšana, stādīšana, ravēšana, apliešana, novākšana nekad nebeigsies. Māte uz elektriskās plītiņas vārīja zupu, es mizoju kartupeļus un burkānus, kapāju salātus un mazgāju traukus. Kad beidzot visi steidzamie pienākumi šķita apdarīti, klīdu pa mežu un sapņoju. Nākotnes vīzijā man piederēja zirgs un suns. Zirga mugurā es lepni jāju pa mežu un pļavu, auļoju pa lielceļu, atstādama aiz sevis putekļu vērpetes, mašīnas un kājāmgājējus. Man, protams, bija gari mati un slaids augums un tur, kur mūsu straujie rikši beidzās, ceļa galā gaidīja Viņš. Vēl bez vaibstiem un vārda, bet noteikti skaists un labs. Lūk, tā bija īstā dzīve.

Pļavas un rudzu vietā tagad izaudzis māju puduris, gandrīz vai vesels ciemats. Kādreiz vientulīgais ceļa posms nu sazobots neskaitāmiem iebraucamiem celiņiem, pļavas sanoņu nomainījusi suņu vaukšķēšana, zāles pļāvēja tarkšķi un zāģa kaukšana. Pakalns ar straujo kāpienu šķiet sarucis. Lai gan ikdienā neesmu liela staigātāja un pēc soļu skaita nedzenos, elpa no šāda paugura pat nepaātrinās. Tālāk būtu jāsākas muižas alejai.

 

Vai tā bija diena, rīcība vai vārds? Kas bija tas noirušais valdziņš, kuru pavelkot, sāka irt viss iesāktais adījums? Vai mēs kā pasaku krustcelēs izvēlējāmies nepareizo virzienu? Aizgājām pa kreisi, kur vajadzēja pa labi? Es negribu būt pirmā, kura visu sāka, lūdzu, sakiet, ka tā nebiju es.

Nākamajā pavasarī celtniecība atsākās negribīgi. Vienu istabu izdevās padarīt apdzīvojamu, apmetot sienas un ieliekot pagaidu grīdu. Bija pat maza krāsniņa, vairs nevajadzēja gulēt sienā un salt aukstajās naktīs. Tomēr darbu joprojām bija tik daudz. Ūdensvads, kanalizācija, caurules, vadi, instalācija, riģipsis, dēļi, sijas, balsti, konstrukcijas … šie vārdi piepildīja ģimenes sarunas kā kunkuļaini biezumi rīta putrā, tie nelika mūs mierā naktīs, salipināja domas, padarīdami tās smagnējas, neļaudami vairs lidināties virs zemes.

Kādu dienu pamanīju tēva vaigā rūpju rievu, un mūsu ģimenes spēļu vakari kļuva arvien retāki, jo jau pēc vakariņām manas acis lipa ciet, māte žāvājās, bet tēva skatiens klīda izplatījumā. Tikmēr Rīgā draugi rīkoja ballītes, satikās, iemīlējās, izbaudīja pirmos skūpstus, brauca uz Jūrmalu sauļoties un peldēties. Īstā dzīve tagad ritēja Rīgā, un arī mans „zirgu periods” bija beidzies. Arvien biežāk nedēļas nogalēs paliku galvaspilsētā, baudīju dzīvokļa patīkamo vientulību vai kopā ar draudzenēm iemēģināju aliņus, ko sagādāja klasesbiedrenes vecākais brālis. Māte sākumā uzstāja uz līdzbraukšanu, līdz izcēlās pamatīgs strīds, kurā pusaudža stūrgalvībā stingri aizstāvēju savas tiesības. Vēlāk viņa laiku pa laikam tikai pārmeta, ka neiesaistos ģimenes lietās un negribu palīdzēt dārzā, lai gan atvestās zemenes un ķiršus ēdu labprāt.

Garā muižas liepu aleja krietni izretojusies. Daži koki aizvien turas, bet cita vietā guļ nokritis, pussatrunējis stumbrs vai palicis tikai celms. Arī milzīgais ozols lauka vidū sašķēlies uz pusēm. Laikam zibens pastrādājis. Zari vēl zaļo, bet varenība ir zudusi.

Es protestēju par naudu. Kad gribēju pirkt jaunu kleitu vai iet uz slavenas rokgrupas koncertu, naudas nekad nebija, jo vajadzēja krāt mājai. Mājai, kura man jau šķita nebeidzami negatava, tādēļ pārdesmit vai simt eiro turp vai šurp neko nemainītu. Un vajadzēja pirkt vēl sēklas, stādus un visādus darbarīkus dārzam. Arī tiem bija prioritāte pār jauno telefonu, kuru biju iecerējusi labākas fotokameras dēļ. „Mēs taču visi kopā norunājām, ka vēlamies ģimenes māju laukos. Visi to gribam, tāpēc jāpaciešas,” māte atsita manas dusmas. Es neatbildēju, nezināju, vai joprojām to māju gribu.

Vecā muižas ēka – tāda pati kā agrāk. Pareizāk sakot – viens spārns un tornis. Viss pārējais izskatās mainījies – pļavas un rudzu vietā – ciems, alejas vietā – vairs tikai daži koki, bet tornis stāv kā stāvējis, it kā laika iedarbība uz to kādā brīdī būtu apstājusies. Viss ieaudzis nātrēs, šo vietu neviens tā arī nav iekārojis. Šejieniešiem vēsturiskais mantojums ir pārāk smaga nasta, visdrīzāk viņi labprātāk to nolīdzinātu līdz ar zemi.

Kādās jūnija brīvdienās vecāki atgriezās mājās agrāk. Es kārtējo reizi nebiju braukusi līdzi, jo labākā draudzene svinēja dzimšanas dienu. „Paldies Dievam, esam klāt,” māte nosvieda mašīnas atslēgas uz galdiņa priekšnamā. Tēvs pa durvīm ienāca pavisam lēni un, turēdamies gar sienām, devās uz guļamistabu. Izrādījās – nesdams materiālus, satraumējis muguru. Māte bijusi spiesta vadīt mašīnu, ko viņa darīja ļoti reti un nelabprāt, jo braucot stipri nervozēja. Nākamajā dienā aizvedām tēvu uz slimnīcu, ārsti grozīja galvas un ieteica operāciju. Tagad biju spiesta doties mātei līdzi uz laukiem, jo darbos vajadzēja palīgu. Tā kā māte stūrēt atteicās, sēdāmies autobusā un pēc tam ar smagajām somām kājojām četrus kilometrus līdz mājai.

Izgājusi cauri aizaugušajam muižas parkam, turpinu ceļu uz priekšu. Vēl tikai pāris līkumu un tad jau būšu klāt. Par laimi, te gan neviens neko nav sabūvējis – apkārt krāšņi smaržo pirmsjāņu pļavas. Kā toreiz, kad ar māti te nācām tēva slimības laikā.

Saulē piekarsusī pļava tvanoja un sanēja kukaiņu dziesmās. Gar kājām glaudās smilgu ziedi. Dzidri zilajās debesīs peldēja mazi mākoņu pūdeļi. Māja tālumā slējās stalta un balta. Un es atkal zināju, kādēļ pēc tās ilgojāmies. Man kļuva žēl, ka biju aizmirsusi, kāds te miers un skaistums. Metos darbos, nekurnot un bez atpūtas. Trīsreiz dienā skrēju uz dīķīti atveldzēties. Mājas pirmais stāvs ar tēva gādību jau bija diezgan apdzīvojams. Grīdas – savās vietās, sienas un griesti nokrāsoti. Tikai ūdens no krāna netecēja – aka pildījās pārāk slinki, lai ūdeni aizpumpētu līdz mājai. Otrajā stāvā smaržoja pēc koka un tur joprojām dusēja sapnis par manu istabu. Tikai tapetes ar zirgiem vairs nebija aktuālas. Brīvajos brīžos kāpu augšā pa pagaidu trepēm, apsēdos pie loga un centos iztēloties, kā te kādreiz vasarās dzīvošu. Ar savu ģimeni un bērniem. Apsolīju sev braukt uz šejieni biežāk.

Aiz līkuma skatienam paveras kaimiņmāja. Kādreiz nācu šurp pēc piena. Kamēr kaimiņienei vēl bija spēks tikt galā ar govi. Māja izskatās iegrimusi zemē. Nomelnējusi, sakritusies kā simtgadīga večiņa. Diez, vai kaimiņiene vēl dzīva, vai varbūt te jau saimnieko kāds cits? Sētā kašājas vistas, uz lieveņa sēž kaķis, tad jau kāda dzīva būtne šeit vēl mīt.

Tēvs pamazām atlaba, bet smagumus cilāt vairs nedrīkstēja, un arī ar darbiem bija jāuzmanās. Māte staigāja viņam pakaļ rādamās. Tajā vasarā uz laukiem braucu bieži, reizēm – kopā ar draugiem. Tad atkal gulējām sienaugšā kā pirmsākumos, un atkal apkārt šķīda joki. Atjaunojām pat spēļu vakarus. Es mācījos vadīt mašīnu, lai tēvam mazāk jāpiepūlē mugura. Pēc brīvdienām, dodoties uz Rīgu, es vienmēr atskatījos. „Šī ir īstā dzīve,” sev teicu. „Un sapņi piepildās. Iespējams, ne tik ātri un ne tā, kā sākumā domāts, bet piepildās. Un varbūt man kādreiz būs arī zirgs.”

Nelielajā krūmu pudurī joprojām plūst avots – labākais dzeramais ūdens visā apkārtnē. Tagad tas labiekārtots, ierīkota caurule, lai var ieliet traukos bez pūlēm. Ceļa malā piestājusi mašīna. Vīrs naģenē krāmē bagāžniekā pieclitru traukus. „Labdien!” pasveicinu. Viņš palūr caur pieri, kaut ko noburkšķ. Es eju tālāk.

Atvaļinājuma laikā vecāki dzīvoja laukos, tādēļ piektdienu vakaros sēdos autobusā un braucu turp. Iegāju sētā brīdī, kad strādnieki krāmēja mašīnā instrumentus. „Neko darīt, tālāk mēs paši,” tēvs paspieda brigadierim roku. Celtnieks apsēdās pie stūres un pamāja man ardievas.

„Kas noticis?” jautāju. „Šovasar jāpiebremzē ar izdevumiem, lai spējam atmaksāt kredītu. Un mātei jātaisa zobi,” tēvs skaidroja. „Piedod, bet tavu istabu pagaidām atliksim”. „Tas nekas,” es atbildēju. „Man jau tās zirgu tapetes vairs nevajag,” centos jokot. Tovasar mēs ar māti joprojām gulējām vienīgajā gatavajā mājas istabā, bet tēvs – virtuvē.

Sāku kāpt pēdējā pakalnā. Kad nonākšu tajā, skatienam pavērsies visa plašā ieleja ar upi pašā lejā. Tieši neatkārtojami skaistās ainavas dēļ mani vecāki izvēlējās šo vietu. Ikdienā strādājot, varēja atkal un atkal pacelt acis un baudīt tālumu. Nekas neaizšķērsoja skatu. Ne meži, ne krūmi, ne mājas.

Nākamajā pavasarī beidzu vidusskolu un gatavojos studēt. Māte piezvanīja brīdī, kad veikalā meklēju izlaiduma kleitu. Tēvs bija nokritis darbā. Sirdstrieka. Tajā vasarā mēs ar māti uz laukiem neaizbraucām ne reizi, bet pavasarī īpašumam atradās pircējs. Nopirka par labu naudu.

Ievelku elpu un speru pēdējos soļus. Ainava joprojām tikpat brīnišķīga. Biezie ceriņkrūmi ap māju izzāģēti, apkārtne glīti sakopta. Izskatās labi, droši vien daudz labāk nekā mūsu laikā. Tikai māja nav tā pati. Mūsu balti staltās vietā – sveša, dzeltena. Divarpus stāvi spīdina platas logu rūtis kā siltumnīcai, spilgtais krāsojums iedzeļ acīs kā indīga gundega pīpeņu pļavā.

Man vairs negribas iet tuvāk. Nesaprotu, uz ko gan biju cerējusi. Ka pāri pļavām pretī man rikšos sapņu zirgs? Šī taču ir īstā dzīve. Pagriežos un dodos atpakaļ. Līdz vakaram jānokļūst mājās.

Nonākusi sava glītā, komfortablā galvaspilsētas dzīvokļa mājīgumā, apmierināta paveros apkārt. Nekā taču netrūkst. Atšķirībā no daudziem, pat pēc balkona puķēm nekad neesmu kārojusi, par dārziņu nemaz nerunājot. Tomēr, aizmiegot saprotu, ka kāds, pavisam neliels, mūžīgi smeldzošs manas sirds nostūrītis vienmēr sevī glabās baltu māju kalna galā un pa lielceļu auļojošu zirgu.