Vēstules pagātnei un tagadnei

Sandra Ratniece. Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm.
Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2022.

 

Sandra Ratniece latviešu dzejā plašāk kļuva pazīstama ar dzejoļu krājumu Šķietami klusu (2020), bet gada nogalē dzejas lasītājiem tika piedāvāta iespēja iepazīt nākamo krājumu Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm. Ja pirmais krājums vēl atstāja jautājumus – vai Ratnieces ceļš dzejā turpināsies un kādā virzienā tas veidosies, tad šis krājums apliecina Ratnieces dzejas specifisko poētiku, demonstrējot autori kā dzejnieci ar visnotaļ redzamām spējām strādāt dzejas valodā un veidot savu, īpatnu un patstāvīgu dzejas telpu. Tāpat attaisnojusies ir Ratnieces interese strādāt ar dzejas lielajām formām – dzejoļu cikliem, poēmām u.c., jo krājumā tieši šie teksti pilnvērtīgi atklāj to tematisko loku, kas šeit īpašs: proti, varētu sacīt, ka Ratnieces dzeja ir vēsturiskās atmiņas un personisko atmiņas stāstu dzeja, kam tieši šīs formas ir atbilstošas.

Tāpat jāņem vērā, ka šis krājums nebūs tas, kas piedāvās izteiktu modernitāti formā un saturā, teksti ir koncentrēti, kā jau minēju, uz vēsturisko atmiņu un sevis izzināšanu, savas pagātnes izpēti un personiskās pieredzes analīzi dzejas valodā, veidojot rāmu un dziļu dzejtelpu. Tiesa, uzreiz arī jāpiebilst, ka dzejoļu krājums demonstrē ļoti bagātīgu leksiku, vārdu jaundarinājumus, demonstrējot Ratnieces pamatīgo un izvērsto darbu ar valodu. Cits jautājums – vai vienmēr šo līniju izdodas noturēt. Diemžēl, atsevišķos gadījumos spēles ar valodu ir pārprotamas, piemēram, „null” (80. lpp., u.c.), radot iespaidu par drukas kļūdu. Taču valodas fenomens nepamanīts nepaliks nevienam grāmatas lasītājam, ļaujot iedziļināties latviešu valodas bagātībā un sinonīmijas pārpilnībā, jā, tas arī prasa meistarīgu lasītāju un nopietnu iedziļināšanos tekstā, bet te droši var teikt, ka šis krājums ir pierādījums tam, ka nu jau folklorizējusies frāze „tai nabaga latviešu valodai vārdu trūkst” ir absolūti nepatiesa.

Veiksmīgs ir arī krājuma vāka noformējums, tomēr vismaz man nekļuva skaidrs, kāpēc tajā iekļauti par ne visai veiksmīgiem uzskatāmie, drīzāk primitīvie zīmējumi nodaļu numerācijas lapās tā vietā, lai atstātu šīs dzejas noskaņai tik būtisko pieticību un brīvo telpu. Grāmatas māksliniecei L. Berzinskai būtu bijis vietā apstāties pie krājuma ārējā dizaina un atstāt ārpus krājuma savus skicējumus. Protams, ka ilustrācijām grāmatās ir sava nozīme, taču šajā gadījumā tās nefunkcionē kopā ar dzejas tekstiem, drīzāk rada nepareizu priekšstatu par tiem, piemēram, pirmajā nodaļā (lasītājiem – skatīt pašiem), kā arī – var jau bērnību simbolizēt rotaļu lāča skicējumā, bet vai tas nav pārāk klišejiski… u.c. Tikpat, protams – tas ir tikai recenzenta viedoklis.

Pievēršoties krājumam – tas būvēts, sakārtojot četrās nodaļās, kuras katru par sevi veido plašākas formas konceptuāli vienoti dzejoļu cikli, ceturto nodaļu veido poēma „Karalauka pasts”, par ko vēl turpmāk runāšu. Krājums kopumā šķiet ļoti konceptuāli veidots, to ievada plašāks dzejoļu cikls „Trubadūres serenas”, autorei reflektējot par trubadūru tradīcijām mūsdienu 21. gadsimta sievietes izpildījumā. Īsti gan negribas piekrist paskaidrojumam, ka mūsdienās valdītu mīts par to, ka trubadūri bijuši tikai vīrieši, tomēr šajā nodaļā lasītājs tiek ievadīts Ratnieces krājuma koncepcijā, iepazīstināts ar liriskās varones personību, proti, sievieti, kura ir cieši saistīta ar tagadni un pagātni, kura iezīmē kolektīvās atmiņas – bet visvairāk individuālās, personīgās atmiņas – fenomenus; vienotību starp laiku, telpu un cilvēka / personas variācijām par to, sievieti, kas atļaujas reflektēt par iekāri, mīlestību, sievišķīgumu, nepiepildītību un vēlmi pēc cilvēciskas tuvības. Tāpēc arī šīs nodaļas uzstādījums un žanra forma ir vērā ņemami un svarīgi krājuma atklāsmē, proti, serena kā Provansas trubadūru vakara dziesma par aizliegtu mīlestību, sena dzejas forma mūsdienu liriskās varones, 21. gadsimta sievietes, izpildījumā, veido krājumā tik svarīgo daudzdimensionālā laika sasaisti, kas vēlāk turpmākās nodaļās rezultējas autores savdabīgajā leksikā, manis jau minētajos valodiskajos darinājumos, groteskajā valodā, vecvārdos laiktelpas pagātnes un tagadnes skatpunktu sasaistījumā un citās konceptuālajās niansēs, vienlaikus nezaudējot smalku, pat atturīgu minimālismu.

Tiesa, diemžēl jāsecina, ka „Trubadūres serenās” autorei ne vienmēr izdodas noturēt uzņemto stilu, reizēm aizplūstot un zaudējot dzejas koncentrētību, brīžos, kad šķiet – ir atrasts kodolīgākais dzejoļa noslēgums, tas tomēr vēl turpinās, autorei aizrunājoties; šī piezīme attiecināma arī par krājumu kopumā.

Līdz ar otro nodaļu jau redzam krājuma labākos piemērus, veidotus atmiņas un fakta, pagātnes un tagadnes perspektīvā, autores veiktā vēsturisko materiālu izpētē par nozīmīgiem procesiem vēsturē, sabiedrībā, dabā, sievišķajā būtībā un personīgajos pārdzīvojumos.

Taču ir vēl viens būtisks Ratnieces dzejas fenomens, kuru nav iespējams nepieminēt un kas krasi atklājas tieši sākot ar krājuma otro nodaļu, proti, tā ir izteikta vizualitāte, iekļauta līdzpārdzīvojumā. Piemēram, dzejolī „mierīgs atnācis jūlija pēdējais rīts” (36. lpp) tēlotā ainava ļauj lasītājam teju pašam izdzīvot tēloto koka nāvi un liriskās varones gājienu, šajos veiksmīgajos gadījumos autorei izdodas saglabāt savā dzejā tik trauslo līniju starp dziļu nopietnību un patētismu.

Ratnieces dzejas spēks ir ainaviskumā un vienkāršībā, bet tā nav ikdienišķa vienkāršība. Piemēram, jau trešajā nodaļā iekļautajai „Bērnība. Balādiska šūpuļdziesma” no personificētas bērnības tēla skatpunkta atklājas vienlaikus gan ļoti vienkāršas un ikvienam 1970. gadu bērnam zināmas situācijas, gan vienlaikus arī tiešs un skarbi atklāts 70. gadu sākuma realitātes fenomens, iekausējot kolektīvo un personisko vēsturi un pieredzi.

S. Ratnieces dzejai tuva ir arī mītiskās pasaules ainava un domāšana, sākot no tautasdziesmu stilizācijām un beidzot ar mītiskajai domāšanai raksturīgo skatījumu un dabas tēlu personificējumiem, celestiālajām un htoniskajām būtnēm (ko pieprasa gan arī, piemēram, literārā jūgendstila virziens krājuma pirmajā nodaļā ievietotajās variācijās), iezīmējot cilvēka dzīves telpu starp debesīm un zemi, starp bērnību un briedumu, un te šķiet vistrāpīgākās ir pārfrazētās, bet, domāju, visiem atpazīstamās rindas: „Aijā, bērnība, aijā / Saldā miedziņā / Mūžs tevi turpina šūpot / Vieglām rociņām” (57. lpp).

Kā jau sacīju, vispiesaistošākās ir krājuma pēdējās divas nodaļas, bet jo sevišķi ceturtā: „Karalauka pasts”, kas veidota no reālām 1943./44. gadā rakstītām vēstulēm no leģionāru apmācību kazarmām Cekulē un Ādažos, ļaujot ar šo tekstu palīdzību runāt nevis pašai autorei, bet gan reāli eksistējušiem cilvēkiem, jau – atkal jāuzsver! – vienkāršiem, ikdienišķiem notikumiem atklājot laikmeta traģiku, no pat rotaļīgiem jokiem līdz 9. vēstulei, kurā skarbi atklātas kara sekas. Jāatzīst, ka šāds eksperiments, pārveidot dzejā vēstules, drīzāk piedienētos prozai, nevis dzejai, bet Ratniecei tas izdevies nenoliedzami veiksmīgi arī dzejas valodā, veidojot krājuma vienu no spilgtākajām nodaļām, faktiski epistulāro dzeju ar savām formas savdabībām. Vēsturiskās atmiņas, kolektīvās atmiņas un personiskās atmiņas iekausējumi mūsdienu dzejā nav jauna parādība, bet nenoliedzami Ratniece šeit nāk ar savu vēl nebijušu piedāvājumu.

Noslēgumā – katram lasītājam viedoklis par dzejoļu krājumu var veidoties tikai to izlasot. Sandras Ratnieces Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm ir interesants jaunpienesums latviešu mūsdienu dzejā un neapšaubāmi ir lasīšanas piedzīvojuma vērts.

Ingus Barovskis

 

Ingus Barovskis (1981) ieguvis filoloģijas doktora zinātnisko grādu. Publicēti raksti gan folkloristikā – mitoloģijas pētniecībā, gan arī literatūrzinātnē, sevišķi uzmanību vēršot uz mitoloģijas simboliem un to funkcijām mūsdienu dzejā, kā arī recenzijas par jaunāko dzeju.