Pulsējoša laiktelpa

 

Inta Kampara. Svilpaunieces. Dzejoļu krājums. Rīga: Literatūras kombains, 2022., 92 lpp.

 

 

Intas Kamparas dzejoļu krājums Svilpaunieces ir pasaule, kura sen jau pastāvējusi, tomēr nemitīgi veidojas un top. Tajā salējušies iespaidi, atmiņas, pieredzējumi, tomēr ik brīdi manifestējas vēlme „sākt visu no jauna” (80. lpp.). Tā ir pasaule sauciens un pasaule ceļš, kas skaisti un sāpīgi pārradīta sievietes dvēselē.

Ievirzi šajā pasaulē sniedz jau grāmatas vāks. Zināmais vīriešu dzimtes vārds „svilpaunieks”, kas apzīmē māla svilpi, parasti kādas dzīvas būtnes veidolā, ieguvis sieviešu dzimtes formu „svilpauniece”, turklāt daudzskaitlī, tātad nojaušams, ka balsis būs vairākas, sasniegs lasītāju no dažādām vietām (pusēm), laikiem, varbūt pat vienlaikus. Mākslinieces Agneses Rudzītes ilustrācija no krājuma vāka rāda uz apstāšanās aizliegumu un pretējos virzienos ved(in)ošiem ceļiem. Paiesimies pa tiem!

Krājuma dzejoļi sakārtoti divās daļās, kas savstarpēji sabalsojas, pulsē atkārtojumos, liek pārlasīt un uztaustīt kādu jaunu nozīmes, zemteksta niansi. Pasteidzoties uz priekšu, piebildīšu, ka virkne pirmās daļas dzejoļu ievietoti arī otrajā, taču citāds dalījums vārsmās (nosacītos pantos) paplašina sākotnēji pieteikto telpu vai laiku, vai ideju.

Laiks un telpa ir divas galvenās struktūras, ko dzejniece būvē, piepilda, paplašina, kurās mīt viņas dzejas tēli, kas lasītāju ieved zināmās un neparedzamās dimensijās, it kā lineāro plūdumu dara ciklisku un nebeidzamu, mazajā ietver lielo un ieskandina kādu pazīstamu pieredzes stīgu. Šajā pasaulē „koki ir pilni pastaigā neizvestas gaismas” (14. lpp.), jā, tā ir sarežģīta, un autore nevairās no sānceliņiem, daudzveidīgām asociācijām, arī skaniskiem sabalsojumiem un atskaņām, kas atkal katru var vest savos pieredzes bezdibeņos. Skaidra kā atspulgs mierīgā ūdenī un vienlaikus dziļa un nesaprotama kā saduļķots ūdens. Šīs pasaules robežas ir no nenoteiktā „kaut kur” (13. un 71. lpp.) līdz skaudri personīgajam „sevī” (18. lpp.). Pa vidu – neaptverams plašums, ko var nosaukt kādā vietvārdā (Roma, Alūksne, Varšava 15. lpp.; Dersu Uzalas zeme 27. un 62. lpp.), paslēpt aiz neminētās „manas mazās pilsētas” (90. lpp.) vai „ciema” (49. lpp.), pa vidu – visa zeme kā istaba (23. lpp.), kas tomēr galvenos lokus koncentrē „manā mājā” (43. un 54. lpp.), pagalmā (55., 61. lpp.), „tēva sētā” (64. lpp.). Sevišķi skaudri šī pasaule atklājas, zīmēta uz mātes kailā vēdera („mana māte noveco” 49. lpp.): tur dienas sapnis, tur Sibīrijas plāns, tur „sliedes / bads / atgriešanās / maize pie un zem kājām”).

Viens no spēcīgākajiem Intas Kamparas dzejas pasaules balstiem ir daba. Tā caurstrāvo dzejoļus, grodi savīdamās tā, ka pat grūti izcelt atsevišķus tēlus. Tur ir putni, dzīvnieki, ūdeņi, koki („tik vēlu kā nekad saplaukst nenorunātie ozoli” (75. lpp.)) un celmi („rokas smagas tā kā veci ošu celmi” (37. lpp.)), tur atrodam „pļavas un lejas krūmus un biežņas / palienes augstienes mālu arumus” (77. lpp.). Meži un egles ir zaļi, zaļa ir nakts, un pasaulē „viss vēl ir zaļš un neizauklēts” (71. lpp.). Sieviete te ierakstās dabiski, bez pretstatiem un salīdzinājumiem: „ar āboliem nosēta smeldz māte augustā dižā” (79. lpp.). Tikpat dabiski zem vīnogulāja „nāve gatavo vīnu līdzņemšanai” (78. lpp.).

Kurp ved šīs dzejas laiks? Jau atkal – visdažādākajos virzienos, dimensijās, paralēlēs, dzīves un nāves līnijās. Kā dzīvas atsaitītes, kolorīti atskaites punkti uzmirdz diennakts laiks, mēneši un gadalaiki, nesdami līdzi asociāciju dzirkstis vai puteņus, – te naktis un rīti, te augusts, decembris, novembris, te vasara, rudens, ziema un pavasaris, viss notiek tagad un „aizmūžu mūžos” (40. lpp.). Tas ir virpuļojošs, pulsējošs laiks, kas „laužas durvīs” (76. lpp.), atgādinot gan bērnības pastkartes (68. lpp.), gan kapsētas zvanus rudenī (39. lpp.), gan karu, „kurš gadsimtus bija sajaucis” (36. lpp.). Māju siltums un miers savijies ar kara gados pieredzēto (43. un 54. lpp.) dzejolī, kuram vienīgajam dots nosaukums, – „Kāzas”, kas I daļā, šķiet, raksturo dzejas varones dzīvi, savukārt II daļā pāraug ģimenes un dzimtas kontekstā. Vietām dzejoļi sasniedz izkristalizētas atziņas spraigumu, piemēram: „laiks ir plāna papīra sviestmaize / centies paspēt” (21. lpp.).

Krājumā izvērsta rakstīšanas tēma. Rakstītājs, protams, reflektē par rakstīšanas procesu, un ir tikai dabīgi, ka tas atspoguļojas dzejoļos. Sastopam alūzijas, atsauces, mājienus uz folkloru („spīdi saulīte spīdi” (57. lpp.) un klasisko literatūru (Raiņa priede (90. lpp.); Rūdolfa Blaumaņa dzejoļa „Vēl tu nezini” vārsmas pārfrāzējums „vēl tu aizrīsies ar manu skaistumu” (28. lpp.)). Dzejniece nesaraujami saistīta ar bijušo: „mani aizskar sen nogrimušie ļaudis / es viņiem rakstu reti bet lēni / paldies jāni juri un vēl citi nezināmie par dzeju / mans rudens kauls aug jauns trausls un nesalauzts” (25. lpp.). Raksta dzejas „es” (82. lpp.) un dzejas „tu” (25. lpp.); „es” apskaujot pārraksta kaklu (26. lpp.) un raksta, kad vien ir, ko (53. lpp.). Interesanti personificēts dzejoļa tēls (19. un 89. lpp.), tā raksturojot dzejnieka darbu, dzejas tapšanu. Grāmatas I daļā dzejolis tiek izmests „ārā pa durvīm tikko tas ienācis”, „citādi sekos iemīlēšanās / un tad jau – viens divi uzsēdīsies uz kakla un sāks maizi vēl prasīt”, savukārt II daļā, ko spilgtā mātes tēla izmantojuma dēļ varētu saukt par mātišķo, tiek pārdomāts, kas notiks, „ja es ieslēgšu dzejoli grāmatā”, „ja es ieslēgšu dzejoli tumsā / kā viņš par gaismu zinās? / iznācis atradis sabēdājies / mani sevī iemīlinās” (89. lpp.).

Krājums zināmā mērā ir labirints, kurā iznirst negaidīti tēli (starp citu, bieži izteikti ar divdabju palīdzību, piemēram, „neuzpasēti jēri sevī” un „izsvilptie klauni” (23. lpp.), „puķes kuras reiz notikušas” (26. lpp.), „plecos uzmests laikrādis” (34. lpp.), „no likteņa pirksta izzīstais cirks” (60. lpp.), skūpsts, „kurš noguris pļavā guļ” (74. lpp.), „neiestērķelētie mājiņu jumti un skursteņi” un „reiz apēstas sāpes” (75. lpp.), kas lasītāju ved „starp ceļu / starp laiku / starp visu kas nepaliek mūžības sejā trausls / un nesaplīst” (72. lpp.).

Atkal un atkal šo grāmatu gribas raksturot ar vārdu „pulsēt”. Pulsējoši ir atkārtojumi – gan atsevišķu vārdu, gan rindu, gan veselu dzejoļu; nerimstoši pulsējošas ir izjūtas, kas ieved neparastā pasaulē, kur dārzam ir „miegainās artērijas” (73. lpp.), pankūkas ir „ar mēness garšu un pildījumu” (87. lpp.) un „uz sevi ved visi tilti” (82. lpp.). Pulsējošā esence šķietami iemājojusi šajā dzejolī (38. un 86. lpp.): „nāk nāk nāk / upe guldz guldz guldz / ūdens nosēžas iepretim mulss mulss mulss / pagriezies uz sāniem un guli guli guli / izspurdz māte straumē nesavērtā / paliek murdā un akmenī pulss pulss pulss / pagriezies uz sāniem un guli guli guli / rīt dzīve mainīs tavu vārdu un seju”.

Grāmata iznākusi sērijā „Pierobeža”. Dzejas telpu iedzīvina ilustrācijas (māksliniece Agnese Rudzīte), par autori un viņas dzeju vēsta Kristapa Vecgrāvja apcere.

Svilpaunieces ir kolorīta, pulsējoša laiktelpa, kurā vērts ielūkoties (ielasīties).

Sanita Dāboliņa

 

Sanita Dāboliņa (1970) ir filoloģijas maģistre, tekstu redaktore un korektore, sakārto un izdod grāmatas, rīko literārus pasākumus, raksta par valodu „Facebook” lappusē „Valoda ir kā upe”.