Grāmata par Piķamici

Valdis Rūmnieks Sudrabiņš. Biogrāfisks romāns par Jāni Sudrabkalnu. Zvaigzne ABC, 2021.  240 lpp.

 

Dzejnieks Jānis Sudrabkalns (īstajā vārdā Arvīds Peine; arī Arvīds Sudrabkalns) ir viena no radošajām personībām, kas interesē gan lasītājus, gan literatūras pētniekus par spīti laiku un uzskatu maiņai. Rakstniekam, dramaturgam un literatūrzinātniekam Valdim Rūmniekam nesen nācis klajā biogrāfisks romāns, kas lasītāju interesi par šo pretrunīgi vērtējamo personību, iespējams, uzjundīs ar jaunu sparu. Šoreiz senajai patiesībai, ko romānā paudis Valdis Grēviņš: „Viss paiet, es jums teikšu” (159.lpp.) nevar piekrist, jo interese par dzejnieku Sudrabkalnu, kas daudzos gadījumos precīzāk pat būtu dēvējama par ziņkārību, šķiet, ir nepārejoša. Vismaz pagaidām…

Romāna autora izvēle pievērsties tādai personībai kā Sudrabkalns ir loģiska, vismaz tādā ziņā, ka viņam pūrā ir personīgas atmiņas. Kaut arī no bērnu dienām, kaut samērā senas, taču tā ir priekšrocība. Minētā iemesla dēļ romāna beidzamajās lappusēs pavīd arī pats tā autors un viņa vecāki, kas šķiet tikai pašsaprotami. Atmiņas papildina vēstījumu, kaut vai tādā ziņā, ka ar to palīdzību lasītājs uzzina vai vismaz nojauš par dažām dzejnieka personīgajām īpašībām, piemēram, kāda bijusi Sudrabkalna attieksme pret bērniem. Vēl pozitīvi vērtējams, ka autors mēģinājis attēlot īpatno veidu, kā dzejnieks runājis – atkārtojot zilbes. Arī tās droši vien ir paša V. Rūmnieka atmiņas.

Caur personīgo lasītājam tiek atklātas vairākas Latvijas kultūrā nozīmīgas personības: rakstnieks Doku Atis bijis Sudrabkalna krusttēvs; valodnieks un skolotājs Augusts Ģiezens – brālēns; nemaz nerunājot par Sudrabkalna draugiem, īpaši Aleksandru Čaku, un kolēģiem. Tāpat arī savulaik populāras vietas galvaspilsētā – „Romas pagrabs”, „Staburags”, „Sukubs”, laikraksta „Jaunākās Ziņas” redakcija un Emīlijas Benjamiņas organizētas viesības (komponista Jāņa Zālīša dzimšanas diena) – par ko mūsdienās palikuši vien nostāsti. Ļoti uzteicams, ka autors spilgti attēlojis epizodes no Raiņa bērēm, kas kopā ar ziņu par A.Čaka nāvi (un Sudrabkalna reakciju uz šo ziņu) uzskatāmas par emocionāli vispiesātinātākajām lappusēm romānā.

Līdz niansei detalizēti attēlots laiks, kurā Sudrabkalns dzīvojis, palielina romāna vērtību. Precīzāk gan būtu formulēt, ka laiki ir bijuši divi, turklāt krasi atšķirīgi, kas daudzām radošām personībām (un ne tikai tām) radīja apjukumu, pat trauksmi. Pirms un pēc. Brīvā Latvija, padomju Latvija. Un abām pa vidu postošākais karš 20.gadsimta vēsturē. Tas attiecas ne tikai uz politiskās iekārtas maiņu, bet arī uz cilvēku likteni. Notiek vērtību maiņa, līdz ar to aktualizējas jautājums – kā dzīvot tālāk? Kā izdzīvot? „Karš saārdījis normālu cilvēku jutekļus, padarījis viņus par zvēriem. Karš bija baismīgs kā pūķis, kas atlidoja un izvēma uguni. Bet tagad būs jāsāk normāli dzīvot. Normāli?” (151.lpp.). Izmisīgā vēlēšanās tikt cauri sveikā, iziet sausām kājām, ir viens no Sudrabkalna mērķiem, taču, vai dzejniekam to izdevās sasniegt, jāvērtē katram lasītājam pašam. „Kālab viņam vajadzēja rakstīt padomiskus dzejoļus un 15. jūnijā ļauties ievēlēties pirmajā Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdē? Kālab viņam vispār vajadzēja rakstīt?!” (123.lpp.) – ar šādām un līdzīgām domām sevi plosījis Staļina prēmijas laureāts, kurš bijis labās attiecībās ar Augustu Vosu un Arvīdu Pelši.

Kaut apveltīts ar lielu talantu, ko arī pratis likt lietā, Sudrabkalns romānā vairāk atklāts kā neveiksminieks. Tuvākie draugi viņu mīļi uzrunā par Sudrabiņu, taču brīžiem piezogas šaubas, vai tas teikts aiz simpātijas vai tomēr aiz nožēlas. Varbūt viņa paša apzīmējums „piķamice”, kas izmantots dzejoļa nosaukumā, būtu precīzāks? Nelaimīgais Piķamice.

Darbā attēlotas dažādas situācijas, kas dzejnieku atklāj kā bezrakstura, bezgribas cilvēku, kurš no visa un visiem tik ļoti baidās, ka izposta pats savu dzīvi. Neizlēmība, gļēvums, mūžīgās bailes, kas noved pie alkoholisma un beigās pārtop psihiskā slimībā, šķiet viņa rakstura spilgtākās iezīmes. Ja traģēdija ar Birutu Skujenieci, pēc tam ar Maigu, kā arī ar vienu no pašiem tuvākajiem draugiem Aleksandru Čaku varēja izprovocēt krahu dzejnieka privātajā dzīvē un likt pamatus slimīgajai piesardzībai ikdienas gaitās, tad nespēja tikt galā ar paša brāli, kurš uzrodas pēc teju 40 gadu prombūtnes, lai izspiestu naudu, izraisa nevis līdzjūtību, bet dusmas. Tāpat arī situācija, kad Sudrabkalns saņem anonīma labdara pastkastē iemestu recenziju par savu lirikas krājumu un iedod to Čakam, lasītājā, iespējams, radīs nevis līdzpārdzīvojumu, bet pretējas izjūtas.

Kaut arī romānā attēlota tik pretrunīgas personības kā Jānis Sudrabkalns dzīve, tas nekādā gadījumā nav uzskatāms par dzeltenu. Noslēgumā gan tiek kairināta ziņkārība, kā tur īsti bija ar dzejnieka kāzām 15 dienas pirms viņa aiziešanas.

Tā ir grāmata, kas pēc izlasīšanas raisa dažādas pārdomas, savukārt lasīšanas procesam baudījumu piešķir arī rakstnieka bagātīgā, interesantā un izkoptā valoda.

Lāsma Gaitniece

 

Lāsma Gaitniece ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Sarakstījusi un tulkojusi vairākus dokumentālus un daiļliteratūras darbus. Ir vairāku simtu grāmatu recenziju un kultūrvēsturisku publikāciju autore izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, Jaunā Gaita u.c.