Ginta Gerharde-Upeniece

Dr. art., Projekta vadītāja

  

Gleznotājs. Notikums. Laiks.

  

Imanta Lancmaņa darbu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

 

„Tagad es esmu tikai gleznotājs,” teica Imants Lancmanis 2018. gada nogales svinīgā pasākumā, kad atvadījās no Rundāles pils muzeja direktora amata ar vērienīgu perfomanci, kur ordeņoto fraku – amatpersonas simbolu viņš atraktīvā veidā nomainīja uz mākslinieka tērpu – samta žaketi ar zīda „šleifi”. Patiešām, pēdējais laiks ir aizvadīts ļoti intensīvi gleznojot, lai ieraudzītu šo talanta šķautni kopējā izvērsumā izstādē „Imanta Lancmaņa māksla”, kas no 2022. gada 12. novembra līdz 2023. gada 26. februārim bija skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) galvenās ēkas Lielajā zālē.

Izstādē eksponēti meistara jaunākie darbi, lai gan vienlaikus tā ir retrospekcija, kurā iekļautas gleznas no Latvijas Nacionālā māk­slas muzeja, topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja, Rundāles pils muzeja un Bauskas muzeja krājuma, Latvijas Mākslas akadēmijas, Latvijas Mākslinieku savienības, Latvijas Zinātņu akadēmijas, Zuzānu kolekcijas, mecenātu Teterevu ģimenes kolekcijas, no likvidējamās AS ABLV Bank mākslas darbu kolekcijas un daudzām privātkolekcijām.

Mākslinieks beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu 1966. gadā, tomēr Imanta Lancmaņa glezniecībai atvēlētais laiks bija visai ierobežots, jo galvenā misija bija intensīvais darbs Rundāles pils muzeja direktora amatā, pētot un aprakstot mākslas vēstures liecības, kā arī pasniedzot stila mācību Latvijas Mākslas akadēmijā 17 gadu garumā. Un tomēr, Imanta Lancmaņa personālizstādes Madonas un Valmierras muzejos (2010, 2011), izstādītie cikli Rīgas galerijā un Latvijas Kara muzejā (Kalētu cikls, 2006; Revolūcija un karš, 2009) vai vienas gleznas izstāde „Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās” Sv. Pētera baznīcā Rīgā (2016) bija īpaši notikumi mākslas dzīvē, kas palikuši atmiņā kā pārdomas rosinoši akcenti.

Patiešām aizraujošs bija pats izstādes sagatavošanas darbs, kurā izstādes kuratore Helēna Demakova, dizaina un iekārtojuma autors Ojārs Pētersons kopā ar muzeja darba grupu radīja izstādes koncepciju un vizuālo tēlu, ko attīstīja diskusijās un tēmas interpretācijās. Jāteic, ka arī pats Imants Lancmanis kopā ar māsu Laumu Lancmani aktīvi piedalījās sagatavošanas procesā ar idejām, akcentu pārbīdi un papildinājumiem. Lai īstenotu izstādes koncepciju, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielā zāle ar nolūku dalīta mazākās telpās, kur katram ciklam vai darbu grupai atvēlēta īpaša vieta. Tās ir kā noslēgtas pasaules, kur katrai mazākai telpai piemīt sava iekšējā dramaturģija. Portreti, klusās dabas un ainavas veido mazos žanriskos stāstus, savukārt, cikli (Kalētu klēts, Piektais bauslis, Revolūcija un karš, Kurzemes hercogu dārzi) ved no viena vēstījuma pie otra. Cikla Latvijas ozoli (2020-2022) darbs Pašportrets pie Sējas ozola 2019. gada 27. septembrī (2021) izcelts kā izstādes vizuālā identitāte un simbols. Atsevišķa sadaļa veltīta Bībeles tēmām, un Lielās zāles noslēdzošais cikls Lieldienu vīzijas Latvijā (2015-2019) asociējas ar baznīcas altāri, jo tā centrā ir savulaik Pēterbaznīcā izstādītais darbs „Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās” (2015-2016).

Tā vien šķiet, ka Imants Lancmanis rada savu individuālo pasauli – patvērumu, kuru šķietami neietekmē lielās pasaules norises, vienlaicīgi šis mazais uzmanības loks kalpo gan iedvesmai un radīšanai, gan precīziem vērojumiem, pat pareģojumiem par globāliem notikumiem pasaulē. Viņa mākslas valoda glezniecībā asociēta ar konceptuālā romantisma klātbūtni. Jēdzienu, pārrunājot nepieciešamību definēt šo stilu, savulaik piedāvāja mākslinieka sieva Ieva Lancmane.[1] Tā ir māksla, kas izraisa emocijas – apbrīnu par vēstījuma vērienu un detaļu perfekciju, bet pavisam noteikti var izraisīt arī bailes, šausmas, psiholoģisku spriedzi un traumatiskas pieredzes radītus sāpīgus pārdzīvojumus.

Imanta Lancmaņa individuālo ceļu raksturo aizraušanās ar sezānismu akadēmijas studiju gados (Nakts maiņa. Diplomdarbs, 1966), fotoreālismu – padomju laika socreālisma paēnā (Klusā daba, 1969; Rīga, Suvorova iela, 1971), kā arī vēsturiskas atkāpes ar stilu un laikmetu citēšanu un pārnesi citā laiktelpā no renesanses gaismas un perspektīvas likumiem un holandiešu 17. gs. reālisma glezniecības (Dāvana manai sievai, 1987-1989) līdz 20. gs. sirreālismam.

Aplūkojot I. Lancmaņa kompozīcijas, tām varētu attiecināt arī sengrieķu filozofa Aristoteļa zināmo parafrāzi: „Stila augstākā vērtība ir skaidrība” (La première qualité du style, c'est la clarté).[2] Varētu akcentēt tikai estētiskās vērtības, piemēram, apbrīnu par gleznojuma perfekciju klusajās dabās, ziedu motīvos, ainavās. „Vai detaļas ar tādu virtuozitāti var uzgleznot šodien topošais mākslinieks, kas studē glezniecību?” – šādu jautājumu uzdod skatītāji izstādes apskates laikā. Tomēr no pirmā iespaida salīdzinoši vienkāršā kompozīcija pauž daudzus un dažādus pārdomu slāņojumus, tai skaitā, par dabas un dzīvības trauslumu un aizejošo laiku šajā pasaulē. Piemēram, Vanitas ar balto tauriņu (2004) kompozīcija ietver arī sākotnēji nepamanāmo citātu no Bībeles: „Vivre pour mourir, mourir pour vivre” (Dzīvot lai mirtu, mirt lai dzīvotu).

Līdzīga ir gleznu ciklu vēstījuma būtība, kur katrs darbs papildina stāstu, kas sastāv no daudziem mazākiem vēstījumiem, sižetiem, tēliem un detaļām. Tā cikla Kalētu klēts (1996-2006) darbu kultūras slāņi no stāsta par muižas vēsturi, pārklājoties laikmetu maiņās, atstāj aiz sevis vienīgi tukšumu. Cikla Latvijas ozoli (2020-2022) – dižkoki ir kā dabas ilggadīgi kompasi, kas redzējuši pasauli, piedzīvojuši karus un pārdzīvo paaudzes un daudzu cilvēku mūžus.

Starp citu, līdzās pašportretiem (Pašportrets pie ābolu vainaga, 2019) daudzās gleznās Imants Lancmanis arī pats piedalās kompozīcijās (cikli – Kalētu klēts, Piektais bauslis. Revolūcija un karš, Lieldienu vīzijas Latvijā u.c.), jo dažādos tēlos it kā nemanāmi viņš ir iegleznojis sevi. Pats autors par darbiem saka: „Jā, es to notēloju kā figūru. Es to izmantoju kā tipāžu, bet bez kādas dubultās nozīmes. Lieta tāda, ka es paņemu savu attēlu vai notēlu kā vīziju. Es būtībā sevi neinteresēju, bet pārceļoju laikā un piešķiru vaibstus tēliem. Es neesmu es, es nepāriemiesojos konkrētā tēlā.”[3] Un tomēr, tā vien šķiet, ka Lancmaņa varonis vēro ne tikai gleznās notiekošo kā tās dalībnieks, bet dažkārt vēro skatītāju ar jautājumu: kuru vizuālās uztveres un informācijas slāni tas tvers un kam paies garām steidzīgajā ikdienā.

Līdzās atkāpēm – simboliem un metaforām, izstāde vienlaikus aktuāla, rezonējoša un iedarbīga, jo ne tik daudzi kultūras ļaudis pauž tik asu attieksmi par notiekošo karu Ukrainā, kā savā māksla to izteic Imants Lancmanis. Viņš liek blakus divas esošās krīzes, kas mūs piemeklēja pēdējos gados – pandēmiju un karu Ukrainā.

Un tomēr, kara tēma Imanta Lancmaņa darbos ir pastāvīgs lielums ar atskatu vēsturē, bet vienlaikus – personiskā kara pieredze agrā bērnībā: „Man bija trīs gadiņi, un mēs ar māti atradāmies pie vecmāmiņas Zemgalē, tika svinēta mana dzimšanas diena. Bet naktī pie Lielupes tur pat blakām krita bumbas. Un kādas dienas vēlāk mani māte slēpa pie viena tiltiņa, un naktī visa debesu apmale bija oranža, jo tur dega Jelgava. Varētu teikt, ka šī nodarbošanās ar karu, it kā no malas paņemtu, atbrīvo mani no iekšējām fobijām.”[4] Bērnībā gūtās kara pieredzes un pasaules karstā punkta – kara Irākā notikumi bija iemesli, lai triju gadu laikā taptu cikls Piektais bauslis. Revolūcija un karš (2006-2009). Tā ir liela darbu grupa (astoņas gleznas), kas aicina uz pārdomām par divām lietām, kas nosaka cilvēces attīstību – karu un revolūciju. Piektais bauslis skan: „Tev nebūs nokaut!” Tas ir viens no visbiežāk pārkāptajiem baušļiem arī šodien. Nokaušanas raža vislielākā ir karos un revolūcijās, cikls ataino Pirmo pasaules karu un 1905. gada revolūciju Latvijā.

Imants Lancmanis atceras cikla tapšanu: „Skatījos tūkstošiem mirstošu kareivju fotogrāfijas, tās izmantoju arī gleznās kā prototipus, lai cilvēkiem liktu kaut ko saprast, un pirmām kārtām – nosodīt. Es atgādināju par šo bausli un apcerēju tēmu – varmācība.”[5] Karš ir cilvēces neprāta augstākā forma, to veido Naids, Neiecietība, Nežēlība un Nāve. Nonāvē gan kaujas laukā, gan bez nožēlas izpildot nāvessodus kauju aizmugurē, kur miermīlīgie pilsoņi atklāj sevī slēptas bendes spējas. Nāvi un mirušos drīkst attēlot mākslā, ja to nosaka nevis dīka ziņkāre, bet cieņa un līdzjūtība pret aizgājējiem un upuriem, kā arī nosodījums pret ļaundariem. „Pēc kara briest pieminekļu raža, ko virza gan patiesas pateicības jūtas, gan arī valstiska liekulība. Toties liels jautājums ir Apokalipses iespēja. Vai svētā Jāņa Parādīšanās grāmata ir daudz maz ticama?! Un vai cilvēkiem pašiem izdosies sarīkot savu Apokalipsi?!”[6] uzdod jautājumu gleznu autors. Karš ir lielākā nelaime, kura var notikt. Tajā pašā laikā karš un revolūcija ir tie lielākie pagriezienpunkti cilvēces vēsturē.

Viena no izaicinošākām un pat baisākajām sadaļām izstādē ir Nāves deja (2022-2023) ar daudzu varoņu un tēlu klātbūtni kompozīcijās, kas sākotnēji šķiet pat dekoratīvas, bet iedziļinoties visai biedējošas. Darbus komentē pats autors: „Nāves neizbēgamība veido cilvēku dzīves ārējo rāmi. Tomēr dzīve var pārtrūkt arī varmācīgi. Slepkavības, kari, revolūcijas, epidēmijas un pašnāvības spēj mainīt gan atsevišķu cilvēku, gan veselu tautu likteņus. Nāve mūsdienās izvazāta pa neskaitāmām filmām, pieradinot skatītājus pie tā, ka cilvēka bojāeja ir aizraujošs notikums, un liekot aizmirst par cilvēka nemirstīgās dvēseles izgaišanu.”[7] Viens no sadaļas darbiem Zemnieku un Nāves kareivju Danse Macabre (2022), kur pamīšus dejo seši zemnieki un seši nāves kareivji meža izcirtumā. Zināma tēma viduslaiku gotiskā mākslā, kad skeleti dejo kopā ar visiem sabiedrības slāņu pārstāvjiem no pāvesta līdz zemniekiem. Līdzās – tēmas turpinājums jau citā aspektā – Nāves gadatirgus ar Pašnāvnieku koku un sabrūkošu karuseli (2022). Darba autors komentē nīderlandiešu vecmeistara Hieronīma Boša garā rezonējošo kompozīciju: „Tas ir kā nepārtraukts Nāves gadatirgus, kas grauj cilvēku sirds skaidrību pat tad, ja tie neiet uz tirgu pirkt indes, ieročus un cilpas nogalināšanai vai pašnāvībai. Šis gadatirgus piedāvā arī grēkus, netikumus, atkarības un cilvēka iekšējo sabrukumu.”[8] Lai arī tēmas ir traģiskas, pavisam noteikti varam apgalvot, ka mākslinieks ir cilvēka ķermeniskās plastikās, kustību amplitūdas un dinamisku kompozīciju attēlojuma virtuozs.

Neapšaubāmi, Imants Lancmanis prot sagādāt arī pārsteigumus un radīt intrigu, jo izstādē uzmanību piesaista divi tukši rāmji, kuros darbi apskatāmi izstādes izskaņā – 2023. gada februārī. Pie šiem darbiem strādājot, mākslinieks saka: „Turpinās Nāves deja Ukrainā, turpinās darbs pie gleznām Nāves deja III un Nāves deja IV. To galīgā izveide var mainīties atkarībā no tā, kam būs lemts notikt Nāves dejā Ukrainā un kāda būs pasaule 2023. gada februārī, kad šie darbi ieņems savu vietu tukšajos rāmjos”.[9]

Kopā ar Imanta Lancmaņa darbiem mēs nosacīti pārvaram mūsu mehānikas un racionālisma laikmeta gadsimta gravitāciju, lai nokļūtu pagātnes realitātē vai kādā citā īstenībā. Tās ir nosacīti senāka laika vai iedomātas telpas emocionālas un fiziskas atmiņas Tā ir realitāte, kur var sastapt citas, aizmirstas vibrācijas, aizmirstu humāno vērtību pasauli. Tās, iespējams, ir sarunas un pārdomas par jautājumu – kas palika pāri un kas paliks pāri no mūsu laikmeta?

 

Gleznošana kā process

Nākama izstādes sadaļa „Imants Lancmanis – gleznotājs” zināmā mērā paver neredzamās aizkulises un parāda gleznošanas procesu. Būtisks sadaļas akcents ir senākais darbs – Imanta Lancmaņa zīmējums Klusā daba ar māla podu (1952), kas tapis laikā, kad topošajam māksliniekam ir tikai 11 gadu. Zīmējuma perfektā kompozīcija un līnijas skaidrība jau neapšaubāmi redzama arī šajā agrīnajā darbā. Līdzās daudzām skicēm un kartoniem, kur fiksēta topošās gleznas sagatavošana, liecina par detalizētu, katras kompozīcijas pārdomātu uzbūvi no detaļas līdz kopējam iespaidam.

Daudzās sejas no dažādiem laikmetiem lūkojas uz mums, un viens no iedvesmas avotiem ir fotogrāfiju izmantojums, to emocionāla pārradīšana no interneta. Līdzās – būtiski gleznu varoņi ir modeļi, kurus Imants Lancmanis izvēlas savām kompozīcijām. Fotogrāfijas fiksē momentus, kurās piedalās tuvi cilvēki, kā arī Rundāles muzeja darbinieki. Tās ir kā perfomances, kurās katrs muzeja kolēģis pārstāv kādu tēlu, iejūtas lomā kopējā kompozīcijas uzstādījumā, kur nozīme ir katram tēlam un noskaņai kopumā.

 

Citi talanti

Izstādes noslēdzošā daļa „Imants Lancmanis un pils” ir veltīta meistara mūža aicinājumiem – ieguldījumam Rundāles pils tapšanā un grāmatu rakstīšanā. Protams, ka tas ir tikai ieskats šajā dzīves posmā, jo visu rakstisko mantojumu nav iespējams ietvert nelielā izstādes daļā. Un tomēr, tās ir Rundāles pilij veltītās monogrāfijas, interese par heraldiku, ģerboņu studijas, Latvijas muižu mantojuma izpēte Latvijā. Fotogrāfiju sadaļā fiksēti gan restaurācijas darbi un grāmatu atvēršanas svētki, gan saviesīgi pasākumi Rundāles pilī, ko kopumā varētu dēvēt par Imanta Lancmaņa dzīves misiju, bet par nodošanos pilij viņš saka: „Jā, es to nenožēloju itin nemaz.” [10]

 

Imants Lancmanis un mākslas muzejs

Kā atkāpe no izstādes – papildinošs vēstījums ir Imanta Lancmaņa muzejnieka aicinājums, kurā uzsverama sadarbība daudzu gadu garumā. Vispirms, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolēģi ir regulāri viesi Rundāles pils izstāžu un atjaunoto telpu apmeklētāji. Jāatgādina, cik nozīmīgs ir bijis mākslas muzeja ārzemju viesu uzņemšanā pavadītais laiks sarunās, ko viņi vairākkārt atceras kā neaizmirstamus momentus.

Šajā reizē būtiski ir atgādināt arī Imanta Lancmaņa dalību eksperta, konsultanta statusā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja projektos. Vēl atceramies 2014. gadu, kad Rīga ieguva Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Programmas Force Majeure tematiskā līnija „Brīvības iela” realizēja plašu diskusiju par sarežģītās vēstures problēmām, atskatoties uz simts gadiem kopš Pirmā pasaules kara sākuma. Projekta 1914 izstāžu zālei Arsenāls nozīmīga vieta tika ierādīta Centrālās un Austrumeiropas modernismam, bet izstādes divas sadaļas Uz impērijas drupām un Strēlnieki tika veidotas sadarbībā ar Imantu Lancmani. Patiesi aizraujošs bija process, kurā eksponēšanai tika atlasītas Latvijas Kara muzeja latviešu strēlnieku fotogrāfijas, gan apjomīgas instalācijas veidošana LNMM i/z Arsenāls vestibilā ar Rundāles pils muzeja krājuma objektiem – karā cietušajiem arhitektūras un interjeru, mākslas un sakrālo priekšmetu fragmentiem. Tie simbolizēja impēriju sabrukumu, bojā eju un jauna laikmeta sākumu vēstures pagriezienpunktā ap Pirmo pasaules karu.[11]

Otrs apjomīgs projekts „Portrets. 20. gadsimts” sadarbībā ar Imantu Lancmani tapa 2018. gadā, kad Latvijas valsts svinēja simtgadi. Izstāde bija turpinājums un vienlaikus epilogs izstāžu triloģijai, kuras bija veltītas 17.-19. gadsimta portreta mākslai Latvijas kultūrtelpā un ar 11 gadu intervālu (1986., 1997. un 2008. gadā) bija skatāmas Rundāles pilī. 20. gadsimta portretu izstāde rosināja rast atbildes uz jautājumiem: kāds bijis portreta žanra statuss 20. gadsimtā un ar ko cilvēka attēlojums vizuālajā mākslā šajā laikā atšķīries no iepriekšējos gadsimtos radītā. Vērienīgajā portretu galerijā, kuru simboliski aizsāk ap 1900. gadu radītais Jaņa Rozentāla pašportrets un noslēdz Imanta Lancmaņa Pašportrets pie ābolu vainaga (2011), īpaši šim projektam tapa rakstnieka Māra Bērziņa eseja „Sejas izteiksme”.[12]

 

Varonis. Notikums. Laiks.

 Atgriežoties pie izstādes, jāatzīmē, ka tā ietver arī interaktīvus akcentus, kas papildina ekspozīciju. Kā fona elements, kas ievada Imanta Lancmaņa mākslas pasaulē, ir viņa paša balss audio ieraksti. Atziņas par mākslu kā „uvertīra” ar balsi fonā ieved skatītāju izstādē, to papildina izvērsti stāstījumi par katru sadaļu. Ekspozīciju papildina arī Latvijas Televīzijas dokumentāla filma Prāta un neprāta hronika (2002, rež. Dace Slagūne), kas vizuāli fiksējusi Imanta Lancmaņa ieguldījumu Rundāles pils tapšanā, kā arī ainas un daudzus notikumus no mākslas dzīves, tas ir tikai neliels fragments no apjoma, kas iemūžināts par meistara dzīvi.

Starp citu, Imants Lancmanis kādā intervijā ieminējās, ka agrā jaunībā viņš vēlējies kļūt par kinorežisoru. Varonis. Notikums. Laiks – tie ir atslēgas vārdi, kas raksturo kino tapšanas pieturas punktus. Šos jēdzienus varētu pavisam noteikti attiecināt arī uz Imanta Lancmaņa mākslu – glezniecību, grāmatu rakstīšanu, Rundāles pils izveidi, heraldikas pētniecību, lekcijām utt. Viņa gleznas ir kā sastinguši vizuāli kadrējumi gan no vēsturiskajām filmām, gan dokumentālā kino, gan zinātniskās fantastikas kino lentēm. Kāpēc gan šāds salīdzinājums? Atbilde sazarojas nebeidzamu skaidrojumu lokos, bet īsumā tā ir brīvības sajūta pāri visam. Tā ir sarežģīta, daudzslāņaina un neierakstās šodienas ierastajā vēstījuma amplitūdā. Šī brīvības sajūta ar ceļojumiem vēsturē, pašā cilvēkā un arī nākotnes vīzijās ļoti daudz pasaka par mums pašiem.

Jāatzīst, ka tas bija patiess prieks un profesionāls gandarījums piedalīties projekta tapšanas procesā un tā galarezultāta radīšanā.

 

 

 

Dr. art. Ginta Gerharde Upeniece ir mākslas zinātniece un izstāžu kuratore, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Vizuālās mākslas departamenta vadītāja. Organizējusi tādas vērienīgas izstādes un pasākumus kā Marka Rotko simtgades izstādi, visu triju Baltijas valstu simtgades kopprojektu „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”, projektu „PORTRETS LATVIJĀ. 20. GADSIMTS. Sejas izteiksme”. Apbalvota ar Baltijas Asamblejas medaļu par īpašiem nopelniem Baltijas valstu vienotības stiprināšanā un sadarbības veicināšanā, ar Francijas Ordeni mākslā un literatūrā par ieguldījumu Francijas un Latvijas attiecību stiprināšanā kultūras jomā. Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā 2018. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

 

 

---

[1] Saruna ar Imantu Lancmani 2023. gada 23. janvārī.

[2] http://evene.lefigaro.fr/citation/premiere-qualite-style-clarte-3922.php

[3] Saruna ar Imantu Lancmani 2022. gada 23. septembrī.

[4] Turpat.

[5] Turpat.

[6] Lancmanis, Imants. Sadaļu teksti izstādē, 2022

[7] Turpat.

[8] Turpat.

[9] Turpat.

[10] Saruna (23.09.2022).

[11] 1914. Sast.:G.Gerharde-Upeniece, N.Jevsejeva. Rīga: Neputns, 2014.

[12] Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme. Sast.:G.Gerharde-Upeniece. Neputns, 2018.