Evita Hofmane

Simulacra Kailā patiesība

 

Sveiks, svešiniek! Spēle ir tepat aiz stūra. Nedomā, sajūti, izbaudi.

 

 

1. nodaļa

Tagadne.

Pēcpusdiena.

Mani aukstie pirksti uztaustīja slēdzi un noklikšķināja. Tumsa, mīksta kā samts, pieglaudās un smacēja. Nepacietīgi uzsitu stiprāk. Es nekad nebiju gatavs šiem baiļu uzplūdiem. Aizžņaudzās elpa. Cukura vate. Sarkanvīns. Mana oža runāja redzes vietā. Smaržas un smakas mēdz atsaukt atmiņā konkrētu pieredzi, vietu un laiku. Aizvērtām acīm bija mazliet drošāk. Zaudējis pacietību, iezvēlu ar dūri pa gaismas slēdzi. Telpā ielija spilgta gaisma. Spēru divus soļus uz priekšu un atvēru acis. Aptuveni astoņdesmit procentus informācijas mēs saņemam ar redzes palīdzību. Klaustrofobijas uzplūdi un bailes no tumsas beidzamajos gados piemeklēja reti. Maņu uztvere un mūsu emocijas ir cieši saistītas. Sirds klauvēja, lūdzot lai izlaižu no krūtīm.

Aizbēgt, aizbēgt, aizbēgt.     

Vēl ne, pacieties, pacieties, pacieties. 

Pavēros apkārt. Pirmo reizi biju šajā puspagraba telpā. Kondicionēts, sauss gaiss. Nāsis notrīcēja. Saodu sieviešu smaržas. Mans skatiens pārslīdēja baltajam dīvānam. Stūrī gulta, tās kājgalī saritināta gaiša sega. Ko šī sega man pastāstītu, ja prastu runāt? Melns, iebūvēts sienas skapis. Sarkans ledusskapis. Tumša bāra lete. Trīs augsti krēsli. Galdiņš ar stikla virsmu. Šķiet, dārga audiosistēma.

Logailās metāla restes. Nevaru izkāpt no istabas pilsētā. Pilsēta nevar ierāpties pie manis. Piegāju pie loga un pataustīju stieni. Metāla slazds. Auksts kā čūskas āda. Biezs dubultais stikls. Neviens nedzirdēs, ja lūgšos, lai izlaiž. Taustes maņa prātā iekliedzās: tinies vai sameklē metāla zāģi. Saraucis pieri palūrēju augšup. Skatiens iedūrās ietvē.

Izskatās, ka mani nenozags, klusi noteicu.   

Pa ielu bez skaņas aizklikšķināja slaidas kājas zilās augstpapēžu kurpēs. Prāts atskaņoja: klik, klik, klik. Dzirde ir pati jutīgākā maņa.

Istabai ir zemi griesti. Lustras stikla piekariņi iešķindējās, pieskaroties manam galvvidum. Es noņemšu lustru, jāsaka, lai nomaina. Manai galvai lieki kairinājumi ir kaitīgi. Paspēris dažus soļus, ielūkojos minibārā un pasmaidīju.

Nav slikti, nav slikti, bet vai tiešām tā mani jāsagaida?...        

Pastumdīju ekipējumu. Trīs tukšas vīna pudeles ar nodauzītiem kakliem. Šķautnes asi pablenza un, iespējams, tikai iespējams, piemiedza man ar aci. Stikls ir bīstams ierocis prāta rokās. To var viegli izmantot. Nav nepieciešams fizisks spēks vai sevišķa veiklība. Cilvēks ir daudz trauslāks par stiklu. Viena rokas kustība, jūga vēna atveras un mūsu dzīvības vīns izšļācas. Iztēles ilūzijā uzbūru pudelēs bijušā dzēriena garšu. Garša ir vājākā no mūsu maņām. Tomēr ir patīkami sajust garšu. Piemēram, dzīves garšu.        

Nu, labi, pilsēta, cirks ir ieradies, skaļi noteicu. Pasaule ir skatuve, un tā pieder tev.

Dažreiz es nevarēju izkāpt no lomām un spēlēju arī esot vienatnē. Varbūt pats svarīgākais bija apmānīt sevi? Pasmaidīju un vēlreiz pārlaidu panorāmas skatu telpai. Varbūt te pavadīšu kādus četrus mēnešus. Puspagrabi nebija manas iecienītākās mājvietas, bet es varu izdzīvot jebkur. Līdz šim man tas ir izdevies. Mūsu kapacitāte un elastība nav bezgalīga, taču cilvēki pat neapjauš cik daudz var izturēt, ja tas nepieciešams.    

Izgāju klusajā, krēslainajā kāpņu telpā. Jāpasaka, lai ieskrūvē vairāk vatus. Te neviens netaupīs uz manu nervu rēķina veco baiļu gadalaikā. Manī pietiek tumsas. Lampiņas pie griestiem mazliet, bet palīdz.   

Lifta tērauda rīkle aicināja iekāpt. Spoguļsienā parādījās atspulgs. Gaišie mati saslieti mūžīgajā erekcijā. Acis uzmālētas melnas. Man ļoti patika krāsoties publiskajās tualetēs. Pasmaidīju par savu mazo fetišu un nospiedu piektā stāva pogu.

Jā, es mīlu sevi, uzrunāju spoguli. Brauc prom! Negribu tevi te redzēt! – uzkliedzu liftam.

Durvis paklausīgi nožvankstēja. Kabīne pazuda šahtā. Lietas klausa, ja es tām pavēlu. Haha. Arī cilvēki. Diezgan bieži. Tikai jānospiež pareizā podziņa īstajā laikā. Mēs esam vienkārši mehānismi.     

Pacēlu un ienesu terāriju miteklī. Īsu brīdi apsvēris, kur to novietot, izvēlējos gaišo vannasistabu ar apsildāmo grīdu. Albīns saritinājies snauda. Notupies vēroju kompanjonu. Jūtot klātbūtni, čūska pavēra aci.

Guli vien, draugs, šodien brīvdiena, teicu pitonam. 

Vannasistabā bija liels spogulis un interesanta akustika. Baltās flīzes atmeta izteiktos vārdus. Laba vieta seksam. Ne šodien. Neesmu gulējis pat nezinu cik stundas. Muskuļi stīvi. Kājas negribīgi pakļāvās signālam iztaisnoties.

Ieripinājis istabā koferus, atslīgu dīvānā. No jakas iekškabatas izvilku maisiņu. Šo brīdi biju gaidījis kopš pagājušā gada rudens. Nobēru uz galda divas īsas svītras, ar pirkstiem pielīdzināju, noliecos un iešņaucu. Atgāzu galvu un pievēru acis. Nolādēts. Ariel White. Mans iecienītais. Proktologa & Spēlmaņa labākais ražojums.

W’come to the show. 

 

Vakars.

Nes ārā! Es gribu sēdēt uz ielas, izkomandēju puikiņu, ko te pērn nebiju redzējis. 

Izstiepu luminiscējoši oranžo, mākslīgo nagu, rādot, kur novietot galdu. Neko nebildis, čalis pagriezās un aizšļūkāja uz pagalma nojumi. Viņam nepatika mana kleita, man nepatika viņš.

Vakars bija maigs, slapjuma pievildzis. Sijājās lietus. Pa ielu aizšalca balts kadiljaks. Izvilku cigarešu paciņu. Taustījos pa kabatām, kleitai čabot. Brīze glāstīja svaigi vaksētās kājas. Starpsezonā, rudenī un ziemā, biju teju piemirsis šo sajūtu. Atcerējos, ka aizmirsu nopirkt jaunas šķilenes. Izrevidējis somiņas kabatu, izmakšķerēju sagumzītu sērkociņu kastīti. Trīs sērkociņi. Viena galva sadegusi. Divas gaidīja kremāciju. Man jābūt precīzam un ātram, lai sasniegtu mērķi. Divas iespējas piesmēķēt.

Kurš idiots bāž izlietotos sērkociņus atpakaļ kastē? Es, protams. Nosmīkņāju un uzrāvu pret zīmi Smēķēt aizliegts. Aizliegumi ir radīti, lai tiktu pārkāpti. Bieži vien pārkāpumi rada aizliegumus.     

Es nekad, nekad nebeigšu smēķēt, teicu čalim un ievilku dūmu līdz pat kaulu smadzenēm. Apkalpotājs nosvieda divus saliekamos krēslus. Nepaskatījies uz mani, nozuda pagalmā.

Es negribu atmest, paziņoju kundzītei, kas gāja garām. Tramīgi sarāvusies, tante pielika soli. Sajūta, kā tabaka kairināja rīkli un mutes gļotādu, lika baudā iekunkstēties. Trīs mēnešus biju sevi mocījis. Orālais orgasms. Nikotīns kairināja jutekļus, par kuriem Proktologs & Spēlmanis rūpējās mazāk. Lasīju, ka smēķētāji, meklējot orālo kairinājumu, atgriežas bērnībā. Laikā, kad bijuši atkarīgi no mātes piena. Pēdējais dūms bija stiprākais. Pats labākais. Nekad neesmu sapratis, kā var ievilkt pāris dūmus un nodzēst cigareti. Nolādēts, kā man šitā pietrūka. Izvilku vēl vienu cigareti. Virpināju pirkstos, raugoties uz smēķi. Jutu tabaku un citus draņķus, ko tūliņ ievilkšu sevī. Es paildzināju brīdi, kad ielikšu smēķi starp lūpām un aizdedzināšu.  

Parādījās saliekamais galds, pēc tam kluba darbinieks. Jauniņais. No savu papēžu divi metri + augstumiem nopētīju viņu. Tā vien šķiet, ka čalis nenojauš, kas es esmu. Bez liekas jūtināšanās, viņš atvāza mēbeli un iegrūda vietā, kur tai paredzēts stāvēt. Piestūmis krēslus, jautājoši palūkojos. Norijis mēli? 

Vēl kas, čalis caur zobiem izgrūda. Viņš bija tik jauns, ka knapi drīkstēja strādāt naktsklubā. Glīts, plecīgs tumšmatis, ar nulle respektu pret vecākiem cilvēkiem, kuri ir soli virs viņa kluba hierahijā.

Jā, divas peles manam asistentam, pēc stundas, es noinstruēju. 

Viņa sejā noraustījās muskulis. Redzēju, kā čalis vēlas izstiept garās, stiprās rokas un sakļaut pirkstus ap manu rīkli. Nošņirkstinājis zobus, piepeši plati pasmaidīja, sakot: dodos medībās! Izpūtu aizturētos dūmus, ieklepojos un pasmaidīju. Manu šovu asistenta Albīna ēdienkarte laikam aktivizēja jauniņā prātā personas atpazīšanas aplikāciju. Puika nozuda vārtrūmē.   

Atgāzies neērtajā plastmasas krēslā, smēķēju septīto cigareti un telefonā siroju pa ziņu lapām. Kāds psihs pieķerts morgā drāžot līķus. Nav slikta tēma. Morgasms. Gluži kā mācītājs, gatavojot sprediķus, mēdzu pētīt sabiedrības aktualitātes. Šovos reflektēt par jaunumiem, kas nodarbināja ļaužu prātus. Tas bija tilts uz viņu apziņu, bieži vien arī zemapziņu.  

Brīvība, teicu pats sev. Ieliku telefonu somiņā. Tāda būs šīs nedēļas tēma. Nelimitēts izpausmes spektrs. Ja mēs domājam, ka tas ir pareizi, bet izrādās nepareizi, tad viss, kas šķitis nepareizi, beigās var izrādīties pareizi. Varbūt patiesība ir pavisam citāda? Un īstenība – šķitums?

 

Agrs rīts.

Aiz mājas sienas ausa jauna diena. Vienatnē dejoju austiņās skanošās mūzikas pavadībā. No pretējās mājas loga uz mūra tiks rādītas projekcijas. Es bieži izmantoju video fonus. Ekrāni jau bija izvietoti pie pagalma sienām, blakus skatuvei. Imitēju atbrīvošanos no apģērba, ko metu no otrā stāva balkona. Lejā, pagalmā sēdēs skatītāji. Apģērbs, kurā uzstājos, ierasti tiks ziedots publikai. Mani uzjautrināja dzirdētais un lasītais, ko sievietes mēdza darīt ar trofejām.

St*rrShine69: 

Es biju pārliecināta, ka Filips nāk tieši pie manis, bet piepeši viņš apstājās kā iemiets un, ošņādamies kā tāds dzīvnieks, metās sāņus un ienira kādas attention whore dekoltē! Es biju gatava pielekt kājās un sašķaidīt glāzes, traukus, visu sev apkārt! Labi, ka draudzene veda mani pie prāta, citādi tas vakars varēja maksāt pārāk daudz. Kad tie abi cukurdūkulīši, rokās sadevušies, devās man garām un  prom, es norāvu Filipa šalli, kas tobrīd bija stāra vienīgais apģērba gabals, bet viņš pat nepaskatījās uz manu pusi. Ejot prom no kluba, to sūda lupatu iemetu atkritumu tvertnē un iespiedu tajā degošu cigareti. Es biju tik zvērīgi nikna un vīlusies! Tā sasodītā šalle sāka dūmot un degt. Es gribēju, lai tie ir viņa mati!!     

Rīts bija dzestrs, biju tērpies atbilstoši, jo negribēju saaukstēties, tāpēc tikai iztēlē paliku tīkliņzeķēs un veļā. Citkārt vakara performanču noslēgumā pitons Albīns bija mans vienīgais aksesuārs.

Iespējams, kādam lietotājam šis saturs nav piemērots. Vai esi pārliecināts, ka vēlies turpināt? – tādi brīdinoši uzraksti lēkāja uz ekrāniem, kamēr viesi pie galdiņiem gaidīja manu uznācienu. 

Manā dvēselē divpadsmit mēnešus gadā valda tumsa. Jā, es esmu tumsa, tāpēc vēlos sildīties publikas uzmanības un prožektoru gaismā, pasmaidot nočukstēju tukšajam pagalmam. Izskanot skaņu celiņam austiņās, noslēdzu peldi betona sienu liegā saullēkta skaujās. Atvēru acis, atbalstījos pret balkona margām un brīdi nolūkojos lejup.

Šis kādreiz bijis skolas  pagalms. Vienas kāpnes no ēkas ieved pagalmā. Otras, zigzagā gar sienu, ved uz balkonu. Vēl vairākas trepītes nozuda puspagrabos. Piektdien saliksim ledus laternas. Ledlampiņas sasaluša ūdens ietvarā. Tumsai manī patīk gaismekļi. Un ķīmija, jā, tā arī sniedz mazliet prāta apgaismības. Pasmaidīju. Roka uztaustīja jakas kabatu. Maigi saņēmu maisiņu pirkstos un paburzīju. Pulveris bija balts kā sniegpārslas pirms nolaišanās uz netīrās zemes. Domās izbaudīju, kā viela uzsūcas deguna gļotādā un iesitas galvā. Atmiņu straume bija jaudīga. Strīpiņas paliks kabatā. Kad atpūtīšos, miegainā iztukšotība pāries. Drīz ieradīsies arī mans vecais bende bezmiegs. Šī bija arī viņa pļaujas sezona.   

Skatuve ir gatava, bet es pats vēl neesmu. Jaunas sezonas sākums vienmēr ir svarīgs brīdis. Uzsmaidīju un pamāju tukšajam pagalmam: drīz būšu atpakaļ. C ya! Rēnajā rīta gaismā uz kāpnēm atbalsojās mani soļi. Mazliet sāpēja pēda, ko sadūru lienot ārā no kanāla. Bija patiešām neveikli tā ar visām margām iežauties ūdenī. Cerams, ka pietiks ar dezinfekciju. Ārīgu un iekšķīgu. Mājas, mīļās mājas likās palikušas kādā citā dzīvē, lai arī mūs šķīra tikai pārsimts jūras jūdzes un viena diennakts.

 

 

 

 

 

2. nodaļa

Tagadne.

Kafijas automāts gārgdams izspļāva brūno šķidrumu krūzē. Galvassāpes kā svina stīpa spieda galvu. Ar pirkstiem izbraucu cauri matiem, kas bija pieplakuši galvai kā veldrē sakrituši salmi. Deguns garš un tik plāns, ka gaisma teju spīd cauri. Ielūkojos savās acīs, kas, zilas un dzestras, vaicāja: ko blenz? Saņurcītais tēls lielajā spogulī bija tās personas atblāzma, ko kluba publika bija pieradusi redzēt uz kluba skatuves. Kafija gan ir lieliska. Es jutu kā kofeīns un doma par cigareti vai divām pamazām iesveļ manī dzīvāku jutoņu. Mans asistents pitons gulēja. Albīnam ir daudz noslēpumu. Arī čūskas uzrašanās bija neizzināta mīkla. Pērnvasar, atgriezies, kas to lai tagad atceras, no kurienes, es terāriju ar pitonu atradu savā tā brīža miteklī. 

Šodien mums ir mēģinājums, Albīn. Tev būs mazliet jāpastrādā, es viņam teicu. Čūska neatbildēja.    

Atceries, viss, kas ir aizliegts, ir atļauts. Klausies, jūti, satausti, izgaršo un ieelpo. Laika nav daudz. Rīt gaidu tavu zvanu un vīziju. Vari man zvanīt jebkurā laikā - atmiņu flešbekā dzirdēju sevi sakām Kadrijai. Vakar lidostā viņu uz brīdi satiku. Albīns bija Kadrijas aizgādnībā, kamēr nebiju šajā valstī. Mana partnere izklaides biznesā bija pieredzējusi. Daudz palīdzēja, turot pie rociņas, kad pirms pāris gadiem sāku taustīties pa slidenajiem skatuves dēļiem. Būtu smagi apdauzījies, ja tolaik nebūtu saticis. Varbūt arī nokritis un nosities, haha. Paldies, Instagram. Bez tevis mana dzīve būtu citāda. Un vai tā vispār būtu mana dzīve? Probably, maybe.    

OK, Fillij, es padomāšu. Zvanīšu. Bija prieks satikt. Tu esi tik foršs, kad ilgi neesi redzēts, Kadrija teica un smaidot piekļāvās kā vēsma. Noglāstījusi manu vaigu, sarkanajiem matiem plīvojot, nozuda pa lidostas automātiskajām durvīm. Gaisā novirmoja smaržu un feromonu kokteilis. Garša, redze, oža, tauste, dzirde. Tā bija viņas ideja, kas bija daudzu mūsu šovu pamatā. Kadrija bija atslēga uz pasauli, ko tagad dažus mēnešus gadā izdzīvoju uz skatuves. Albīns bija atvēris acis un skatījās uz mani.      

Aizvilku džinsu jakas rāvējslēdzēju. Uzmaucu cepuri. Paslēpu sevi aiz saulesbrillēm. Gribēju saplūst ar cilvēku masu. Baterijas vēl nav uzlādētas. Šodien nevarēju atļauties izraisīt lieku uzmanību. Te reti kurš, pamatā tikai iebraucēji, valkāja sejas maskas. Pārsvarā tie bija aziāti, kas respiratorus un sejas maskas lietoja vēl pirms tam, kad kāds psihs radīja super vīrusu. Šī valsts neprasīja. Tauta nevalkāja. Efektīvais maskēšanās paņēmiens izpaliks.

Mašīna bija novietota netālu, maksas autostāvvietā. Klubs savai foršajai zvaigznītei darba mēnešos visu apmaksāja. Braucu tik ātri, cik to atļāva sasodītie pilsētas apstākļi. Pie stūres esot, nācās ievērot vairumu ceļa satiksmes noteikumu. Soda kvītis boss Arnolds neapmaksāja, tāpēc nevarēju atļauties pārkāpt noteikumus. Vispār bija prātīgi nenonākt policijas redzes lokā, ja vēlējos saglabāt savas dzīves kvalitāti ilgtermiņā. Nepacietīgi uzpīpināju vecam pārim, kas nesteidzīgi, rokās saķērušies, šķērsoja gājēju pāreju, kad luksoforā jau pirms trim sekundēm bija nomainījušās gaismas. Trīs sekundes ir ilgs laiks. It īpaši, ja tās ir trīs sekundes par vēlu.  

Līdz kuģīšu piestātnei jāiet krietns gabals. Šajā stundā atrast vietu, kur novietot auto, būs sarežģīti. Izvilcis aizdedzes atslēgu, turēju to sažņaugtajā plaukstā un nekustīgi sēdēju, caur vējstiklu veroties mājas sienā. Jutu nogurumu, lai arī vēl pat nebiju sācis iet.

Vēja dzīti, mākoņi traucās pa zilajām debesīm. Piestātnē nebija daudz ļaužu. Tuvojās kuģītis. Virs klāja spietoja ķērcošas kaijas. Biļešu automātā nopirku braukšanas biļeti un nostājos pie ieejas vārtiem. Melni putni lidinājās ap baznīcas smaili. Daudzi no viņiem kā kora dziedātāji bija sasēduši jumta korē. Pilsētnieki staidzināja savus suņus. No autobusa izbira bars tūristu. Brīdi drūzmējušies, viņi grupas vadītāja pavadībā tuvojās piestātnei.

Pagriezos ar skatu pret līci. Šķita, cilvēki pēta mani. Bez smiņķiem, civilajā. Tās bija tukšas iedomas, tomēr mugura jutās kā šautriņu dēlis. Iespēja, ka mani te kāds atpazīs, bija minimāla. Vēlāk, vasarai ejot, jā. Jo ilgāku  laiku uzstājos, jo biežāk kāds atpazina. Arī lielpilsētās tā ir kā sestā maņa, kas cilvēkus vedina atpazīt garāmgājējus. It īpaši, ja vēlies palikt nemanāms. Uzkāpu uz kuģīša atvērtā klāja un vēroju, kā pilsēta attālinās.

Sāpes vēl nav klāt, bet man jābūt gatavam, kad tās iebliezīs. Nekāda tuk, tuk, vai drīkstam ienākt. Tās izsper durvis un izsit drošinātājus prātā.   

 

Pagātne.

Tās bija decembra beigas. Brālis zvanīja, teica, ka gribot satikties. Esot atlidojis viesos pie vecvecākiem, kas dzīvoja Noršēpingā. Mūsu tikšanās vietai viņš izvēlējās nomaļo salu, kur ziemas sezonā parasti ieklīda tikai kāds urbānais bradātājs vai dabas fotogrāfs. Daudzus gadu desmitus bijusi militāristu slēgtā zona, pirms dažiem gadiem sala kļuva pieejama ikvienam apmeklētājam. 

Ignats mazliet kliboja. Jautāts attrauca, ka paslīdējis uz ledus, nokritis, sadauzījies. Kāja un pakaļa esot zilimelna. Brālis bija vēl kalsnāks nekā ierasts. Izskatījās, ka biezā parka sver vairāk nekā viņš pats. Sejas āda blāva. Mans mazais brālis. Mazulis būdams, es negausīgi izsūcu no mātes krūtīm barības vielas, ko vajadzēja viņam. Es biju piedzimis pirms viņa. 

Es pļāpāju vairāk, kā jau allaž. Saulei rietot, strauji kļuva auksts un klintis krāsojās sārtas, it kā līča ūdeņos skalotos asinis.

Mums nebija paradums ik dienu runāties. Vecgada vakarā es divas reizes nesekmīgi centos viņu sazvanīt. Atbildēja balss pastkastīte. Janvāra vidū jutu, ka pārņem nemiers. Trauksme. Intuīcija. Vairākas dienas zvanīju uz brāļa telefona numuru kādas piecdesmit reizes, bet bez rezultāta. Telefons bija izslēgts. Zvanīju visiem, kuri varētu kaut ko zināt. Neviens ar viņu nebija runājis vismaz pāris nedēļas.   

Es to izdarīšu ātri, tovakar šķiroties Ignats nomurmināja. Likās, ka nesaklausīju, ko viņš ar to grib teikt.

Ko tu saki?

Tas bija pēdējais jautājums, ko viņam uzdevu. Brālis neatbildēja, atmeta ar roku un nogriezās sānielā.

Ignats pie tilta ar mašīnu iedrāzās upē. Upi sedza plāna ledus kārta. Osteosarkoma. Uz Ziemassvētkiem brālis dāvanā bija saņēmis diagnozi. Medicīnas papīrus atradām viņa mājoklī. Audzējs bija agresīvs un strauji progresēja. Es sapratu Ignata izvēli. Viņa vietā būtu rīkojies tieši tāpat.   

Izkaisījām pelnus līcī. Izgāju cauri izdzīvojušā vainas sindroma stadijai. Diezgan ātri un pēc savas metodes. Man bija plāns. Tagad es biju sava plāna daļa. Dzīvoju par mums abiem.    

Atturība, veselīgs dzīvesveids, loģika, prāta apsvērumi. Destrukcija, vājums, fuck you all attieksme. Ignats man deva vēl lielāku brīvību. Tādu, kādu pat neapjautu esam iespējamu. Es drīkstēju visu. Tikai vajadzēja paturēt prātā, ka kontroles poga ir manā galvā, citādi visu zaudēšu. Mēs abi visu zaudēsim.

Ignata prāts nespēja tikt galā ar angāru, kurā pavadījām pirmos dzīves gadus. Neprata iekļauties skolā. Izglītojās tālmācībā. Pretstatā māsai un man, brālis bija izteikts vienpatis. Pārāk agri atklāja neveselīgu interesi par visu to, kas uz brīdi, dienu, stundu aizveda prom no šīs pasaules. Iespējams, tas sākās ar medikamentiem, ko terapijas ietvaros jau bērnībā izrakstīja ārsti. Pēc tam Igijs recepšu blankas un diagnožu noteikšanu ņēma savās rokās.

Virtuālā realitāte Ignatam patika daudz labāk. Studēja multimediju dizainu un datorspēļu izstrādi. Brālis bija talantīgs un pelnīja diezgan glītu naudu. Vēl viņam bija ļoti augstas darba spējas, jo bija maz ārēju kairinātāju un interešu, kas traucētu, un zināmi, pārbaudīti stimulatori, kas sekmēja koncentrēšanās spējas.     

Pirms vairākiem gadiem brālis izteica vēlmi pastāvīgi dzīvot angārā. Es aizliedzu. Par laimi gan māte, gan māsa bija manā pusē. Patēvs atturējās no viedokļa, tikai pauda neizpratni kāpēc mēs tā iekarstam par Ignata ideju. Igijs ne reizi vien teica, ka angārs  bijusi vienīgā vieta, kur esot juties drošībā. Pēc viņa nāves es bieži domāju vai dzīvošana angārā brāļa dzīvi būtu saīsinājusi vai pagarinājusi. Sliecos domāt, ka osteosarkoma arī tur viņu būtu uzmeklējusi.       

     

Tagadne.

Ilgi sēdēju uz klintīm līča krastā. Smēķēju bez mitas. Mana mutes gļotāda bija gandrīz jēla, jo biju atradis no tādām devām. Domāju par brāli, angāru un tēvu. Tēva teikto. Izejot no mūsu mājvietas, ierastā dzīve zudīs. Viss kļūs tikai sliktāk. Ignatam tas laika gaitā bija piepildījies. Es varētu nogalināt brāļa dēļ, bet nebija neviena, ko piebeigt.

This live video has ended.

Mobilā telefona zvans jakas kabatā izrāva mani no atmiņām. Salēcies zaudēju atbalstu un gandrīz noripoju lejā pa piekrastes klintsbluķiem. No ekrāna uz mani lūkojās smaidīga Kadrija.

Jā, dārgā.

Es arī nebiju mirla, bet Kadrija bieži šķita esam stimulatoru varā. Vienīgais neveselīgais ieradums, kas viņai patiešām piemita, bija smēķēšana. Vēl viņa dievināja palikt nomodā naktīs. Klausījos Kadrijas vīterošanā, raugoties, kā saule laižas uz rietu. Viņa bija tik sasodīti dzīvīga. Degoša liesma. 

Bija laiks doties uz pēdējo kuģīša reisu, kas nogādās pilsētā. Sala arī ir angārs, tikai daudz plašāks. 

Ieeja gaismas starā, izeja melnajā tumsā.

Ieeja visa sākums, izeja – turpinājums.

Teksts, šķiet, bija no kādas amatierteātra režisoru studiju izrādes, kuras ierakstu sen, sen biju skatījies mācību procesa ietvaros.

Saules ripa nozuda aiz horizonta. Ūdens klaids žilbināja skatu. Biļešu automāts izspļāva manu caurlaidi uz pilsētu. Tuvojās kuģītis. Šīs dienas pēdējais reiss.