* * *

Mans vārds vēl putekļiem pārklāts stāv plauktiņa malā, un es
esmu nāvīgi adekvāts.

Samīcu pudeles, pirms metu tās ārā un
balsoju vienmēr par pareizajiem, un
mani bērni nekad lidmašīnās neraud, un
spiežu roku abiem dzimumiem, un
apsveicu savu māti itin visos svētkos, 
dažkārt pat ar kafiju gultā.

Un tomēr skaistās meitenes mani
nepaņem rokās,
tik romantiski putekļainu.


I

reizi nedēļā pie manis ciemos nāk māte
cenšos iemīlēt tīrību un sautētus dārzeņus
neatceros pēdējo reizi kad apskāvāmies

II

man ir sarkans veļas pulveris un
es nezinu kā tas izmazgā baltu

man ir kreisas rokas un
es ceru reiz būt labs tēvs




* * *

kāds lēns un skumīgs rīts 
kā daudzi citi
saule spīd
kāds iemetis savas kedas trolejbusa vadā
un nezināma meitene ar vienu ādas cimdu apsēžas man blakus
spriegums manā pazodē krājas un
gribas padzerties


* * *

man patīk kad meitenes atraugājas
un puikas kas ada,
man patīk zīdaiņi - prātīgi glūn
un dienas kad saulīte spīd man patīk
un lietus
lietus man patīk vienmēr


* * *

kurp un kā dodos? uz
mājām (manā ceļā zied kastaņas un
priecājas mazi bērni bet es
atkal nezinu ko darīt ar nākotni
un šodien spīd saule
bet man vēsi
manas ādas krāsas bikses pārāk gaišas zālājam vai trotuāra sēdeklim
domāju par to brīdi
kad arī man būs bērni un varbūt kāda silta vietiņa birojā 
un kāds sagaidīs mājās ar vakariņām
un es aizmirsīšu par dienas rūpēm) 
ar kājām


* * *

nenobriedušā rītā
negulētas nakts aurām cauri
traucāmies cik ātri var
negaidīts mulsums atnāca ēdot sarkanos
zaļos mežrozītes augļus 
ceļa malā

lipīgi pumpuri nosmērē rokas
mēs pirmoreiz jūtamies neveikli 
jaunās dienas
viens otra
priekšā

I

es sapratu, ka neesmu malka, kad bija jau par vēlu,
skaistās šķilās šķelti es un mēs gulējām, nerunājot 
mēnešus, varbūt gadus, līdz smacējošo klusumu pārtrauca –

II

ir laiks un es dīgstu!
plūc laurus mans gars un es
jūtos tik dzīvs


* * *

rūgst rīts un rupja maize galdā 
grumba pierē nāriņa bronzā
morzes tornī sēžot redzu
roņu barvedi mirušu jūrā  
             
viļņu murdoņā mērdētu mirušu
lamatās kritušu izģindušu
turpmāk vienmēr klusējošu
roņu barvedi

murminoši mierinoši
vārdus viņam izrunāšu
rūpju brīvam kaiju kostam
tēvam barvedim


* * *