* * *

Mēs taupām gaismu
dvēseli no traumām
naudas maka šausmām
vai sevi aplaupām?
Drīz karināsim vainagus
vienalga ziemas spelgoņā
vai vasaras sveloņā
vai sevi priecinām?
Rokas darbojas ārpus dvēseles
ārpus ķermeņa cietokšņa
rokas ir durvju rokturi
vai sevi drošinām?
No bailēm par zagļiem
no karu šausmām
pat zibeņu šautrām
vai sevi labinām?
Vien acis satver gaismu
dūres atsit bailes
klēpis ienes malku
rokas atver mani kaut kam
kam sevi liecināt…

* * *

Brīvais bebrs grauza kokus, tāds viņam no Dieva noliktais pienākums.
Ducīgais bebrs peldēja Rīgas kanālā, jo tas viņa īpašums.
Ietaukotā mugura mirdzēja un laistījās, nekļūstot slapja.
Smuks bezgala bija brīvais bebrs.
Gardēdis, meža cirtējs, koku gāzējs, būvnieks,
vienvārdsakot – varens arhitekts.

Tūrisma pērle bija Rīgas bebrs,
nesmādēja burkānus, kāpostus, rāceņus,
asti kā airi atrādīja
īpašumus apsekoja
sīkos krūmus nošņikāja
resnās liepas ilgāk grieza,
jo zobi ātri auga.
Komfortabli jutās Rīgas bebrs –
grauza un grauza, būvēja un būvēja,
tūristus un bērnus pievilka.
Un tad vienu rītu bij kanālmala
no krūmiem kaila, gardās liepas iežogotas.
Bebrs domīgs ūdens mājā tupēja, tad nolēma
laiks rakstīt skaidrojumu:

ka cilvēki viņi grib mani tā prasti piebarot, lai
negraužu koku stumbrus, lai truli blenžu uz dzelžu restēm,
un tūristu smaidiņos, lai aizmirstu bebra dabu – grauzt un grauzt, ļaut zobiem nograuzties līdz plikumam un atkal augt un ataugt?

Cik vieglprātīgi bija mani senči, kas mani radīja
Rīgas kanāla tumsā un dzīvot še atstāja,
lai smalks pilsētas centrinieks esmu, es bebrs!
Jā, bija pielipis man šamais grēks – būt kanāla bebram –
viegli dzīvot, viegli plāvot, asti rādīt,
vilkt visspīdīgāko kažoku un makten dīžāties.

Tak skaidrojumu arhivēja nelasītu!!!!
Jau trešo dienu pie Domes trepēm tupu un saucu
Atdodiet manu brīvo dzīvi!
Atdzelžojiet liepas, ozolus, ginkus un bērzus,
lai varu zobus dzīvā stumbrā iecirst,
lai skaidas lec un dzīve augstu vilni sit!
Vai saprotat, ko nodarījāt man?
Un tālab es, brīvais bebrs,
esmu par dzīvnieku labturības likumu!





Personīgas atmiņas pie Gunāra Astras pieminekļa
 

1.

Ar piedošanas lūgsnu,
ar atvainošanās vārdiem
pie tava pieminekļa vārtiem,
pie tevis, Gunār Astra,
mēs šodien esam nākuši
un klusi stājuši šai vietā.
Mēs jūtamies kā graudi sietā.

Tu sieta saturu vērīgi sijā
un manī veries – vai zinu,
vai tikai bērnišķu mīklu minu
par tikšanos, ko neatminu?

Šķiet, atvērusies trešā acs, jā, reiz satiku tevi,
tas bija manas dzimšanas dienas datums.
Te skvēra krūmājā kā jūrmalas kūrmājā,
pie tēva rokas droši pieķērusies
uz viņu kā tīru spēku paļāvusies,
tos vārdus gaidījām, ko tikai Astra,
tikai vienīgais, visvienīgais teiktu,
kas iecementētās bailes uzveiktu.

Tu esi atgriezies, un arī es Tavā sietā šodien,
jo pienācis noliktais laiks piedošanas lūgsnai.
Tavs lēnīgais smaids, skarbais vaigs
un rokas, kas pārklājušas pārciestās mokas.
Tu manī atkal veries – es zinu –
lai drosmi saņemos, lai saku tos vārdus,
par Tavu brāli aiz līmlentes vārtiem
tai dienā, kas atkal šurp nāci.
Par mūsu cieto turēšanos pie mirkļa likumiem, pie
mirkļa aptumsuma, nevarības, jaunām bailēm,
no Tava stiprā gara atkāpšanās, par pašu celto žogusienām
es piedošanu lūdzu Tev un Tavam brālim.
Jel piedod, Gunār!
Piedod, brāli!
Kā protam piedot Dieva priekšā.


2.

Otrais stāsts ir par svilpēm, tik vienādām
pār dvēselēm uzmestām cilpām,
ka sasējās laikmeti.

Tava pieminekļa atklāšanas dienā pūta trakoti nikni vēji,
cirta vaigos sniega pārslas kā stikla lauskas,
bij brūnā kažokā tinusies mana māsīca
ar svilpi mutē.

Priekšplānā brūnais kažoks, vēsta preses foto.
Svilpēja svilpj, auro, jaunu spriedumu spriež
vienā mēlē ar soctīklu bandītiem, troļļiem
un bezgalvas bauriem.

Ar putinisma sisto auriem,
ar soctīklu bandītu lauriem
ne vien svētbrīdi svēto, bet
savu vectēvu tev izdevās piesmiet.

Tu vaicāsi – kāpēc?
Tieši šodien – kāpēc?
Tāpēc – caur sāpēm atbildu, tāpēc,
ka svilpes griezīgām skaņām
no debesu augstumiem
savu vectēvu ierāvi meža bunkurā
un no jauna iesviedi – jau mūslaiku
rašistu, jaunfašistu, staļinputinistu
- neba nu medussviedi, nē,
tās svilpes skaņas kā granāta bunkurā krita
un vēlreiz tavu vectēvu nāve sita.


3.

Pieminekļa atklāšanas dziesmas un runas dziedēja,
tava svilpe ar kauna smagmi pie zemes lieca,
modinot tāltālu bērnības ainu,
kad savam tēvam vaicāju – Kāpēc?

Kur mana vaina, ka priežu skujas grauzt man liec?
No meža pārnesi, lai krāsns muti izslaucītu,
lai maizes klaipiem tīra vieta augt un briest.

Man negaršo, es pretīstīvējos. Un piepeši asara
uz dūrītē savilktās plaukstas noplakšķēja:
liela, dzidra kā ābols pēc pirmā vasaras pērkona zaļajā zālē.

Es vaicāju: Kāpēc? Kāpēc tu raudi? Ir jāraud man,
jo skujas manā mutē bāz.
Tu raudi, tēvs, bet skujas graužu es?

Kāpēc? Tu klusēji toreiz, tēvs?
Man skujas kož joprojām
un tēva asaras.


4.

Pēc gadu desmita, man šķiet – ak, cik mānīgs laika mērs!
Mēs divi vien šai pašā laukumā.
Tu ceļos nometies un klusi čukstēji – tāpēc –

ja skujas grauzīsi, tad zobi nesāpēs,
beigs mute asiņot un cinga aizbēgs,
par badu, verga darbu Jeņisejas hesāvairs galvu nelauzīsi,
jo vārdus tūlīt dzirdēsi, kas atbrīvos.
Viņš, ceļos nometies, vilka mani sev līdzās,
es atkal pretī stīvējos,
un beidzot ieklausījos
tai sastingušā laikā,
par kura esamību, šķiet, zināja vien daži.
Tā likās man…

To runu, ko čukstus
no tiesu nama ārā
kā traukā dārgānesa,
to runu zvaigžņoto no Astras
joprojām dzirdu, tēvs!



* * *

Iemīlēties prūšu senatnē ir tikpat skaisti kā vējā. Vējš plivina karogus un seģenes. Džinkst bronzas piekariņi un prūši kā dzīvi sveicina latvjus. Mēs esam grezni un brīvi, jo mums aiz muguras stāv prūši. Pūš vēji, un dzīve pilskalnos atdzīvojas.