Lauma, Laima vai Afrodīte

 

Skrējiens mākslas tīrumos

 

Dažs bija atnācis tāpēc, ka lekcijas temats izklausījās mazliet vilinošs. Cits atkal tādēļ, ka referāts par latviešu mākslu solīja pāris stundu baudpilnas atpūtas. Bet tie, kas pazina un bija jau agrāk dzirdējuši Gvīdo Augusta humora atvēzieniem iekrāsotos referātus, neaizgāja vīlušies, drīzāk mazliet „bez elpas”, jo lekcija „Par sievietes tēlu latviešu mākslā” izvērtās par spriegu 3½ stundu skrējienu caur latviešu mākslas tīrumiem.

Lekcijas rīkotāji bija jaunformētā studiju grupa, kuras priekšgalā ir Harvarda universitātes students Jānis Krēsliņš, jun. Tas arī bija vienīgais publiskais sarīkojums nedēļu ilgā folkloras, literatūras un mākslas seminārā ar pieaicinātiem lektoriem. Skaists un apsveicams pasākums laikmetā, kad pamazām irstošā interese par tautas kultūras vērtībām prasīt prasa pēc jauniem Tērbatas laikiem.

Lietojot dubultekrānus un projecējot pāri par 300 mākslas attēlu slīdītes, Gvido Augusts izvadāja skatītājus pa latviešu mākslas galotnēm (un aizām), savdabīgā stāstījumā, izgaismojot attiecīgo laikmetu mākslu gan no pagājušo dienu tā arī no šodienas sarkastiskākā redzes punkta. Referents aprādīja, ka kailas sievietes tēls latviešu mākslā ienācis svešu kultūru ietekmē, vispirms jau ar Parīzes un Pēterpils latviešu mākslas studentiem pag. gadsimta vidū. Kā pretstats rietumu mākslas askētizētajiem svēto tēliem ir Kārļa Hūna Madaļa ar plato pieri, kurai analoģiski tuvi ir lietuviešu tautas mākslu svēto tēli. A. Alkšņa un J. Rozentāla risinājumā sievietes-madonnas tēls risinājās kautrīgs, bikls, „tāds, kas ir nosalis un skatās garām”.

Šo laiku latviskā Afrodīte parādās kā kautrīga zemniece Rozentāla gleznās, turklāt zīmīgi ir tas, ka šī paša autora reliģiskajās gleznās ieviesušies latviski elementi. J. Tilbergs savos portretos radījis idealizētu latviešu sievietes prototipu, kādai būtu jāizskatās latvietei. Ar Kazaka un Meldera „Peldētājām” sievietes tēls ieplaiksnī kubistiskā šķautnainībā, radot akadēmisma lūzuma posmu latviešu glezniecībā. Žēl, ka tieši šis laikmets, sākot ar V. Matveja Faktūrām, N. Strunkes un V. Tones agrīniem kubisma portretu paraugiem ir tik maz aprakstīts un vēl biežāk nostādīts aplamā izgaismojumā. Tone, Augusta uztverē, ir latviešu Afrodītes meklētājs, kas savos portretos atstājis noslēpumainu sievietes tēlu.

Ansis Cīrulis glezniecībā ienes persiešu minatūru iespaidā radušās trauslās tautu meitas, turpinot Madernieka iesākto ornamentālo formu risinājumu ar savām šķidrautu villainēs tērptajām teiksmu dievietēm.

N. Strunke ataino sievietes tēlu kā stilizētu laumu, feju vai nimfu, turklāt mītoloģiskos tēlus risinot jugendstila primitīvā teiksmainībā. Hildas Vīkas lineāros zīmējumos Zelta briedim (1942.) pavīd zināma radniecība ar Anrī Matīsu.

Ar savstarpējiem attēlu salīdzinājumiem, ar citātu un faktu iestarpinājumiem referents pierādīja, cik mūsu mākslas apcirkņos vēl ļoti daudz neapjaustu un agrāk neieraudzītu vērtību, neizslēdzot pat komisko kičmākslā, ja tas atbilda zināma laikmeta tēlainības prasībām. Skatītāji iepazinās ar erotiskā žanra spilgtākiem pārstāvjiem: S. Vidbergu (Erotika un Bilitis dziesmas), ar K. Padega zīmējumiem, turklāt no jauna klāt nākušiem, kas risina šo tēmu: R. Kaņeps, R. Staprāns, G. Augusts un citi. – Alegorisko tēlu atveidiem daudz piemēru atrodami vēl neatkarības gadu tēlniecībā: K. Jansona, K. Zāles, K. Zemdegas (Laima Likumdevēja) un Ž. Smiltnieka darbos (Piemineklis Z. Meierovicam), tāpat R. Zarriņa, E. un J. Šternbergu grafikā.

Referāts izvērtās par daudzaptverošu skrējienu, kas vietu vietām pārblīvēja sīkāku detaļu uztvertspēju, tomēr panākot itin veselīgu pilsoniskā „smukuma” paraugu paplucināšanu. Tiešām žēl, ka tikai nedaudzi no Bostonas apkārtnē dzīvojošiem mūzu kalpiem bija atraduši par iespējamu referātu apmeklēt.

Ar interesi gaidīsim nākamo studju grupas publisko referātu.

 

Maija Meirāne

Raksts ņemts no avīzes Laiks (1980.9.VII)

 

Gvīdo Augusts. Melancholija. Akrils uz audekla. 92 × 125 cm