Jaunā Gaita nr. 312. pavasaris 2023

Kārlis Streips

 

Plāni lieli, bet vai reāli?

 

Ceturtdien, 19. janvārī, Saeimā bija kārtējā plenārsēde. Tā nebija īpaši gaŗa, jo ir gada sākums, un nedz Krišjāņa Kariņa otrā valdība, nedz arī Saeimas komisiju sistēma vēl nav uzņēmušas plašus apgriezienus attiecībā uz likumdošanas darbu. Drīz nāksies skatīt šī gada valsts budžetu, tad sēdes visticamāk parlamentā būs itin garas, jo opozīcijas deputātiem noteikti jau tagad „niez nagi” un viņi pošas uz lielām diskusijām.

Tomēr sēdē tika izteikti divi priekšlikumi no šķietami trokšņainākās opozīcijas frakcijas, proti, no frakcijas Stabilitātei!, un par tiem vēlos dalīties domās. Pirmajam virsraksts bija „Par tūlītēju valdības rīcību, pārtraucot pedagogu atstādināšanu no pienākumu pildīšanas, un rīcības plāna izstrādi vakanču jautājuma risināšanai izglītības nozarē.” Te stāsts ir par faktu, ka pēdējā gada laikā Latvijā no darba atbrīvoti krievu pedagogi, kuŗi joprojām, 32 (!) gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas, neprot latviešu valodu. No 1000 eksaminētajiem skolotājiem tādu bija 187, tātad piektā daļa! Kā to skaidroja viena no Stabilitātei! deputātēm: „Pagājušajā gadā katrs devītais Valsts valodas centra pārbaudītais skolotājs tika brīdināts vai sodīts līdz pat 700 eiro nepietiekamu latviešu valodas zināšanu dēļ.” Frakcijas ļaudīm šis fakts nepatika: „Ar šiem lēmumiem mēs kaitējam mūsu valsts izglītības attīstībai, radot nesabalansētu darba slodzi, saraustītu mācību grafiku skolēniem.”

Par frakcijas piedāvātā lēmuma projekta nodošanu komisijām atbalstoši nobalsoja tikai paši Stabilitātei! deputāti. Visi pārējie klātesošie deputāti balsoja pret. Saprotamā kārtā! Mums ir tikai viena Latvijas Republika, kuŗā ir tikai viena valsts valoda – latviešu valoda, un, ja tik tiešām tiks liels skaits pedagogu mūsu valstī joprojām neprot valsts valodu pietiekami, lai mācītu savu priekšmetu, tad kādā pasaulē tā būtu uzskatāma par normālu situāciju?!

Pagājušajā nedēļā pulcējās arī Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija, lai spriestu par pērnruden Saeimas pieņemtu lēmumu – visiem tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuŗi ir Krievijas federācijas pilsoņi, līdz šī gada pirmajam septembrim jānokārto valsts valodas pārbaudījums vismaz A2 līmenī. Ja ne, tad varētu būt apdraudēta attiecīgās personas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas atjaunošana.

Datus par attiecīgajiem plāniem komisijā piedāvāja Valsts izglītības satura centrs. Atbilstoši Pilsonības un migrācijas dienesta datiem, valstī ir 17 865 Krievijas federācijas pilsoņi, kuŗiem jākārto valsts valodas eksāmens. Centra pārstāvji paziņoja, ka testēšana notiks Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Katrā pilsētā būs 10 eksamināciju telpas ar 10 eksāmena kārtotājiem. Katru dienu būšot trīs maiņas, un katru dienu līdz ar to eksāmenu varēs kārtot līdz pat 300 personām. Līdz ar to vismaz „uz papīra”, šķiet, ka sistēma ar tiem 17 865 pretendentiem varēs tikt galā paredzētajā laika posmā. Tā teikt – teorētiski.

Bet piedāvājums ir viena lieta. Ja liela daļa to, kuŗiem tagad jākārto eksāmens, visu laiku kopš Krievijas pilsonības saņemšanas ir pavadījuši bez mazākās intereses par latviešu valodu, tad diez vai nākamo nedēļu un mēnešu laikā tie būs cilvēki, kuŗi sapratīs, ka nu valoda ir jāmācās čakli jo čakli, lai eksāmenu nokārtotu. Tā arī sēdes laikā pateica viens no deputātiem: „Priecē Valsts izglītības satura centra apņēmība līdz rudenim spēt veikt šos valodas prasmes pārbaudījumus. Ir diezgan lielas šaubas par to, vai cilvēki tik īsā laikā aptvers to, ka tas ir nopietni, ka tiešām viņu uzturēšanās Latvijā var tikt apgrūtināta, ja viņi tomēr nemācīsies latviešu valodu.”

Arī pret šo 19. janvāŗa sēdē iebilda deputāti no frakcijas Stabilitātei! Iesniedzot lēmuma projektu ar nosaukumu „Par nekavējošu deklarātīvo tiesību normu novēršanu un pārdomātu Imigrācijas likuma grozījumu izstrādi.” Minētie deputāti uzskatīja, ka paredzētais process nav īsti reāls. Visi pārējie klātesošie balsoja pret.

Citādi bija ar kārtējo priekšlikumu no portāla Manabalss.lv. Priekšlikuma nosaukums: „Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām”. Te jākonstatē, ka tikpat labi to varētu nosaukt citādāk: „Aizliegt Tatjanai Ždanokai turpmāk kandidēt uz vietu Eiropas Parlamentā.” Ždanoka mūsu valsts polītikā ir kauna traips! Viņai aizliegts kandidēt Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, jo Atmodas laikā un vēl pēc valsts neatkarības atjaunošanas viņa joprojām piedalījās tādu organizāciju darbā, kuŗas bija pret neatkarību. Eiropas Parlamentā neatkarīgās Latvijas deputāte ir bijusi daudz uzticamāka Kremļa iedeologiem, nevis Latvijai un latviešiem. Īsi pēc pašreizējā genocīda sākuma Ukrainā, Eiropas parlamentā bija balsojums par rezolūciju, kuŗā tas tika nosodīts. Tikai 13 deputāti balsoja pret, un Tatjana Ždanoka bija viena no tām. Pērn oktobrī Saeima grozīja Eiropas parlamenta vēlēšanu likumu, lai aizliegumu, kāds attiecas uz Saeimas un pašvaldību vēlēšanām iekļautu arī tajā. Grūti spriest, ko par to varētu teikt Eiropas Savienības tiesa, gan jau būs apgalvojumi par runas un izpausmes brīvību, kas garantēti mūsu Satversmē.

Komentāra rakstīšanas dienā kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas bija pagājis 31 gads un pieci mēneši. Ir skumji, ka joprojām par valsts valodu un tās statusu tiek lauzti šķēpi. Skolotājai, kuŗa neprot valsts valodu pietiekami, lai pasniegtu savu priekšmetu, izglītības sistēmā vieta, manuprāt, nedrīkst būt. Un pašreizējā genocīda laikā atbalstīt Kremli, tā fašistu un intereses – nu, to citādi kā par kretīnismu neuzskatīt nekādi. Cits jautājums, – kuŗā brīdī tas saistāms ar krimināllikumu? Tātad – Latvija mums ir tikai viena, latviešu valoda tikai viena, un ja kādam mūsu valsts iedzīvotājam tas nepatīk, transports virzienā uz austrumiem ir brīvi pieejams.

 

Raksts ņemts no e-avīzes Brīvā Latvija (2023.24.I)

 

Kārlis Streips (1960) ir latviešu televīzijas un radio žurnālists, kā arī augstskolas pasniedzējs. Dzimis 1960. gadā, mācījies Minsteres latviešu ģimnāzijā, studējis žurnālistiku Ziemeļilinoisas un Merilendas Universitātēs. Pēc tam darbojoties televīzijas uzņēmumos Ilinoisā un Kanzasā kā korespondents un diktors, darbojies Amerikas Latviešu apvienībā.

<vikipēdija>