* * *
Uzraksti pirmo rindiņu,
Otru izdomāšu pats –
Nebūs vairāk ne baiļu
Ne slāps.
Sāpe samīļos to,
Kas dzīvs,
Kas brīvs
Un neaizsargāts.
Bailes no sāpēm
Mums izdeldēt
Kā?
Lasi dzejoļa
Sākumā:

* * *
Aiziet skrejošas meitenes soļiem
Tavs gaumīgi smalkais ārprāts,
Dzirkstelēm slīdot pār papīra lapām,
Alus putām uz lūpām,
Un pasteļtoņiem pārsātināts.
Smalkmehāniski ieskanas dziesma
Aiz kaimiņa istabas sienas,
Klīst bez miega apmaldījies Kains, –
Skaņās zied kalmes un salnas
Un smeldzīgas dainas.
Varbūt jau šonakt kāds turīgs vīrs
Pie durvīm nāks soļiem cienīgi smagiem,
Klauvēs un tankkuģi dāvās
Un vēl sešas cistenas
Ar izkausētiem pārpilnības ragiem?
Bet varbūt pat to mums
Vairs nevajag…?
Varbūt vēl agri Kainu guldīt
Salnu kostās kalmēs,
Un Dievam agri mirt?
Varbūt pasaule vēl nav izzināta?
Nu ja, vēl paliek dainas!
Un Tevis kurināta sirds.

* * *
Brīvestībai pietrūkst
Dažu gramu
Ledus kokteilī –
Nepareizs
Akords ledum
Pret stiklu –
Stāv sniegputenī
Sieviete kustību
Biklu notraušot pārslas
No skropstām,
Un pasmaida it kā pa
Jokam.
Sāpīgi, protams.

* * *
man nav kalnu
ir tikai upe
un ūdenskritums
atvērts logs
uz mēnesnīcu
un manu Planētu
miglājiem apmirdzētu
un mazu
baznīciņu skvērā
ir iestājusies
Miera Ēra

* * *
Panti, tai kai
Ekskursanti, meklej
Tovu
La minoru –
Sešys steigys,
Kū tī vairuok, –
Bīžuok, lānuok
Dzīsmis
Vairoj –
Ir kai Saule –
Cīši loba,Tova
Latgalīša doba.

* * *
Šodien
Nomira mūza...
Klusi raudot
Aizgāja
Uz dzīves altāra
Ziedojot sevi
Es
Viņas Priesteris biju
Pagāns, sitienam
Paceltu nazi,
Lai asinīm svētām
Rakstītu rindas
Un viņas raudas
Klusumā liktu...
Kā dzīve
Uz Viņpasauli vārtus vēra –
Un Visums pret tiem bija nieks,
Tā altāra trepes asinis dzēra,
Niknākais karš bija
Klusākais miers...
Lai palīdz Dievs
Manu grēku
Piedot –
Lai sevi uz
Viņas
Altāra ziedot.

* * *
Savu atbilžu ložberi paglabā svārku krokās!
Neviens no vārdiem nav pelnījis nāvi!
Advokāts – klusums,
Vai dzirdi...?
Ausīm pa skaļu – caur sirdi!
Labāk izšauj rudens smilgās visas muļķības,
Kur Tu tās rāvi?
Vārdi, kas pateikti
Mums katram savi.
Mākoņiem nav elpas – kondensēts ūdens...
Runājam, nesaprotam – rudens....

* * *
Kādam liekas
Punkti ir krāti
Caur manas dvēseles
Realitāti:
Atdodu brīvi –
Gandrīz par velti,
Kā dvēseles atdeva
Huņņi vai ķelti
Sen jau,
Bet primārā smacībā
Elpo
Smadzeņu rievas
Noslēgtā telpā
Bez elpas –
Dvēsele,
Aizmiedzot acis
Vēl domā,
Ka vaina ir tikai
Ideju komā –
Ieslēgtas idejas
Durakus spēlē
Ar reibumā izbļautu
Valodu mēlēm –
Paģiras dvēselei
Nākas par velti no
Pardonvārdiem
Pūlī smeltiem,
Prātapziņu zelta
Būriem, starp
Miesas sāpju
Baiļu
Mūriem un
Izjātu dvēseļu
Ugunskuriem.
Turies!

* * *
Ugunsziediem elpo
Debesjums.
Vienmēr tas ir bijis, ir un būs
Starp mums.
Mūzika vēl brīdi gaisā kaist,
Tad gaist:
Tavs skatienā noklusētais vārds –
Ir skaists...
Lietus dimantos ir slēpies mežs –
Tik svešs...
Zalktis zālē zelta cilpas tin –
Lai min,
Kā ir tad, kad miglā zirgi zūd –
Varbūt,
Kā ir, kad purvā iekrīt sirds –
Tā mirdz?
Kādā mīļā vārdā tevi šonakt
Saukt?
Cik vēl tālā tālē varam projām
Braukt?
Iesim iekšā naktī, nevis
Aizvējā…
Uguns ceļu rādīs, zudīs atvarā....
Pamalē jau liesmo debesjums –
Tur debeskrogū iedzer kāds par mums –
Viņš skumst...
Nāk stunda tā, kad atkal jādomā –
Lūk tā! –
No brīnuma bezgalīgā vairs
Nekā…
Pasaule ir vaļā, veikali vēl
Ciet,
Vēl zem mūsu kājām dzegužpuķes
Zied…
Priekšā tikai ceļš un visa
Vasara...
Un vēl divi eiro caurā kabatā.



Veca hipija vakara mise

Es atdaru alu
Ar vārdiem:
„Man pietiek...”
Un daru kā gribu –
Es gribu tik
Maz – dvēseli drusciņ vēl
Piesargāt,
Ģitāru klusumā
Patrinkšķināt...
Un pieļaut, ka šonakt
Ar labu cilvēku
Varēsim Latviju
Papildināt.
 

Impresijas

Impresija II

Viņa rītos modās
Nelāgu omu
Ar domu:
„Izvēlēties!”
Ne jau kafiju vai tēju –
Pašnāvību,
Kas ļautu beidzot
Izgulēties.

Impresija IX

Nabaga muzikants ar
Bagātām kāzām
Cīnīties
Iet –
Bagātie zem
Nabaga stabules
Danco

Impresija XI

Septembra saule
Iemet strūklakā
Septiņas krāsas.
Uz atgriešanos.

Impresija XXIII

Nakts,
Trejadeiba –
Papeirs, spolva i
golva.
Aprakstiets papeirs –
Ša, Dzejnīk,
Bolva!