Jaunā Gaita nr. 312. pavasaris 2023
Ainārs Zelčs
Latviešu valoda okupāciju ietekmē
Latviešu valoda ir pastāvējusi un visdaiļāk skanējusi tautas dziesmās, gan arī piedzīvojusi grūtus laikus.[1]
Tagad, skatot mūsu valodas stāvokli divdesmitā gadsimta piecdesmit viena gada okupāciju ietekmē, šeit der arī neliels atskats gan pirmskaŗa brīvvalsts laika sasniegumos, gan iepriekšējo gadsimtu latviešu valodas liktenī.
Latviešu apdzīvotās zemes trijos paņēmienos pievienojot Krievijas imperijai, tās kļuva par daļu no caru imperijas rietumu provincēm.[2] Provinču tiesības (vāc. Provinzialrecht der Ostseegouvernements, kr. Cвoдъ мecтныхъ узaкoнeнiй губеpнiй Пpибалтiйcкихъ) nav neatkarīgu valstu tiesības; tur dzīvojošām tautām pastāv dažādi ierobežojumi un rodas arī valodas apspiešana.[3] Lai spiestu bērnus apgūt krievu valodu, skolās aizliedza sarunāties latviski pat savā starpā.[4]
Visgrūtākos apstākļos nonāca Latgale, kuŗas apriņķus pievienoja Vitebskas guberņai. Augšzemnieku dialektā nedrīkstēja ir ne ticības mācību mācīt,[5] un latgalieši nedrīkstēja iespiest grāmatas latīņu burtiem drukas brīvības aizlieguma laikā.[6]
Krievijas imperijas vara jau tolaik ir centusies latviešu valodā ieviest kirillicas rakstību.[7] Valodas pārkrievošana tomēr neizdevās.[8]
Latviešu valodas pārkrievošana neizdosies arī tagadējai Krievijas varai.
Nodibinoties neatkarīgai un demokratiskai Latvijas Republikai, pagaidu valdība pasludināja latviešu valodu valsts skolās par mācības valodu.[9] Latviešu valoda kā valsts valoda sākumā praksē bija pašsaprotama pat bez īpaša likuma – „Tikai latviešu valoda, kā valsts valoda – mācāma arī cittautiešu skolās”.[10] Tikai krietni vēlāk tā kļuva par valsts valodu ar atsevišķu likumu. (1935. g. 28. janv. likums par Valsts valodu.)
Drīz pēc valsts neatkarības nostiprināšanas gan jau pieņēma valodnieku J. Endzelīna un K. Mīlenbacha izveidoto jauno latviešu valodas ortografiju.[11]
Tikai neatkarīgā un demokratiskā Latvijas valstī tauta varēja iegūt augstāko izglītību daudzās zinātņu nozarēs latviešu valodā,[12] tikai neatkarīgā un demokratiskā Latvijas valstī latviešu valoda, iegūstot visas tai pienākošās tiesības, varēja nostāties līdzās pārējām Eiropas tautu valodām.
Latvijas Universitātē ļoti aktīvi darbojās filologi, drīz arī iegūstot ārzemju zinātnieku ievērību, jo īpaši baltu valodu pētniecības laukā.
Rīgas Latviešu biedrībā bija vairākas nodaļas, arī profesora Jāņa Endzelīna no 1922. līdz 1940. gadam vadītā Valodniecības nodaļa, kuŗā darbojušies tā laika pazīstamākie valodnieki Anna Ābele, Ernests Blese, Jēkabs Lautenbachs, Jānis Kauliņš, Pēteris Šmits, Jēkabs Velme u.c. Pieaicināti bija daudzu profesiju speciālisti kopējā darbā rast latvisku terminoloģiju dažādās nozarēs. Līdz 1932. gada beigām bija pabeigts darbs pie K.Mīlenbacha vārdnīcas. Vēlāk nodaļas sēdēs sāka apspriest papildinājumus vārdnīcai un citus latviešu valodas jautājumus.[13]
1922. gadā Izglītības ministrija izdeva pirmo „Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcu”.
Aktīva garīgā un kultūras rosība bija spilgts valstiskā spēka paraugs, piem., nodibināta Latviešu valodas krātuve, grāmatu apgādi kā vēl nekad agrāk iespieda grāmatas reiz nicinātā „bauru”, tagad brīvību ieguvušas kultūras tautas valodā, uzplauka bagātīga skatuves māksla, glezniecība un tēlniecība, daudzpusīga pašdarbība u.c.
Sevišķi izcili panākumi bija tautas izglītībā. Pat daudzi laucinieki prata vairākas valodas un gādāja par savu bērnu plašāku izglītību. Latvija bija 1. vietā Eiropā, skaitot pēc studentu skaita uz 10 000 iedzīvotājiem.[14]
Hitleram un Staļinam slepeni vienojoties, Latvijas republiku 1940. g. 5. augustā varmācīgi pievienoja Padomju Savienībai. Sākoties 51 gadu ieilgušam okupāciju laikam, latviešu valoda zaudēja tās tiesības, kas tai bija nostiprinājušās savā demokratiskā valstī.
Jau 1940. gada augustā padomju okupanti Latvijas galvaspilsētai atņēma tās ielu latviskos nosaukumus.[15] Līdzīgi rīkojās nacistiskā Vācija, piemēram, savukārt arī pārdēvējot Latvijas galvaspilsētas ielu nosaukumus nacistiskās okupācijas laikā.[16]
Bet vēl agrāk, pat pirms Latvijas aneksijas, jau ar 1940. g. 2. jūliju Latvijas Komūnistiskās partijas CK sekretāriāta protokolus sāka rakstīt krievu valodā. Pēc aneksijas latviešu valodas izstumšana no lietvedības pastiprinājās. Tā nu jau bija otra rusifikācija, latviešu valodas skaušana.[17]
Tika ieviesta cenzūra. 1940. gada 9. augustā okupācijas vara pieņēma likumu par Latvijas PSR Galveno literātūras pārvaldi, kas nodarbojās ar cenzūru. Sākās brīvvalsts laika grāmatu iznīcināšana. Par tā dēvēto aizliegto grāmatu glabāšanu varēja arī sodīt, kā tas zināms no vēlāku okupācijas gadu tiesas sprieduma G. Astram.
Izsūtīja grāmatu izdevējus: J. Rozi,[18] K. Dūni[19]; izmisumā izdarīja pašnāvību J. Rapa.[20]
Vācijai kaŗu zaudējot, Latvijā atgriezās Padomju Savienības vara, un turpinājās padomju okupācija, apspiežot latviešu valodas tiesības, ne vairs ar cara laika rusifikāciju, bet kompartijas žņaugos. Piemēram, jau drīz pēc kaŗa beigām Liepājā pat galda kartes (visos) restorānos un ēdnīcās bija tikai krievu valodā.[21]
Okupanti ar savu valdošo valodu nomāca latviešu un lībiešu valodas – Padomju Savienības oficiālā valoda bija krievu valoda.
Lībiešu krasts kļuva par PSRS rietumu robežas aizliegto zonu, kuŗā vairs neielaida lībiešu valodas un kultūras pētniekus no citām zemēm. Slēdza lībiešu biedrības, lībiešiem tika atņemts tautas nams Mazirbē, pārtrauca lībiešu valodas mācīšanu skolās, pārtrūka sakari ar Somiju un Ungāriju.[22]
Arī etnisko minoritāšu piederīgiem vairs nebija savu skolu.[23]
Padomju valodniecībā no 1946. līdz 1950.gadam valdīja nezinātniska teōrija marrisms, un tas iespiedās arī Latvijā. N. Marra „jaunā valodas mācība” balstījās uz hipotezi par visas pasaules valodu radniecību. Lai rādītu, ka sociālistiskā valstī valoda ir citāda nekā t.s. buržuaziskā valstī, tīši izgudroja dažādus pārveidojumus, ārdot latviešu valodas pamatus, (tā, piemēram,) ar 1946.g. dekrētiem no burtu saimes padzina ŗ un 1957. g. ch. V. Lāča valdība 1946. gadā izdeva tā saukto pareizrakstības likumu, kas atbilda marrismam, proti, „sociālistiskajā” krievu valodā divskaņu nav, tāpēc arī latviešu valodā vismaz svešvārdos divskaņu vietā jāievieš patskaņi, būšot „sociālistiskāk”.[24]
Turpinājās valodas formu lietošanas sarukums, krievu valodas nevēlama un spēcīga ietekme.[25]
Groteska ir bijusi r burta atriebšanās, tam izslīdot no „tautas apspriešanas” laikraksta „Padomju Jaunatne” ievadrakstā.[26] Laikraksta redaktors uzreiz tika trakonamā. Rētorisks jautājums: Par cik burtiem tolaik būtu vajadzējis kļūdīties, lai izpelnītos nāves sodu?
Godprātīgiem valodniekiem bija jācieš dažādi pazemojumi. Vairāki filologi tika apcietināti un izsūtīti, piem., M. Bratuška,[27] J. Dzedons[28], M. Grīnfelde[29], M. Miezone,[30],[31],[32] J. Plāķis,[33] P. Kļaviņš.[34] 1950. gadā no Universitātes bija jāaiziet profesoram J.Endzelīnam. 1951. gadā no lektores darba Universitātē un vēlāk arī no darba LZA padzina valodnieci R.Grīsli.[35]
Franču valodai no tā neciešot, bet padomju varai mēģinot apkaŗot tiekšanos pēc Rietumeiropas apvāršņiem, piecdesmito gadu sākumā apcietināja, tiesāja un izsūtīja tā dēvētās „franču grupas” dalībniekus: studentus, tulkotājus, aktieŗus, māksliniekus, dzejniekus.
Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas konstitūcijas 43. pants garantēja iespēju mācīties skolā dzimtajā valodā,[36] tomēr okupācijas varas norieta laikā latviešu valodu un literātūru latviešu skolēniem mācīja mazāk nekā krievu valodu un literātūru.[37]
Gan Latvijā, gan trimdā latvieši ir bijuši spiesti dzīvot apstākļos, kas grauj to, kas tautai kopējs un būtisks – valodu.[38]
Komūnistiem sludinot par visu padomijā iekļauto tautu nacionālo uzplaukumu, mērķtiecīgi gatavojās izskaust šo tautu valodas.[39]
Okupācijas varai plašā mērā kolōnizējot un rusificējot Latviju, jau tik vien kā latviešu valodas lietošanu vairāk, nekā okupācijas vara to atļāva vai gribēja atļaut, valdošie uzskatīja par savdabīgu pretošanās veidu. Tā dzejnieks U. Leinerts (1936-1969) tika nosists Rīgā tikai par to, ka uz krieviski uzdotu jautājumu atbildēja latviski. Noziegumu okupācijas varas iestādēm izmeklējot, tuvāki nāves apstākļi netika noskaidroti.[40]
Jau ar 1958.gadu okupācijas vara pārtrauca izdot latgaliski pēdējās rajonu avīzes. 1960. gadā iespieda pēdējo kalendāru latgaliski.[41] Latgaliešu raksti tika apklusināti „vienīgās pareizās idejas vārdā”.[42]
Ap 1958.gadu izvērtās manāma pretestība pret latviešu valodas diskrimināciju. Pat daudzi latvieši, kuŗi bija sadarbojušies ar padomju varu, mēģināja turēties pretī, rodoties tā dēvētiem nacionālkomūnistiem. Okupācijas vara tad gan nekavējās tūliņ pat vērsties arī pati pret saviem līdzšinējiem piekritējiem.[43]
Sevišķi nozīmīga ir bijusi Rietumu trimdas latviešu pašaizliedzīga darbošanās brīvajā pasaulē.[44] Jau bēgļu nometnēs sākās aktīva kultūrāla darbība: ar saviem laikrakstiem, apgādiem, literātu darbiem, teātŗiem, koŗiem, skolām, bērnu dārziem u.c. 1946. gadā kopā ar igauņiem un lietuviešiem nodibināja Baltijas universitāti. Trimdinieku sabiedriska un dzīva kultūrāla darbība savā valodā turpinājās mītņu zemēs un tā, piem., Minsteres latviešu ģimnazija vēl pastāvēja līdz 1998. gadam.
Trimdā nokļuvušajiem latviešiem arī ir bijis jārūpējas par latviešu valodas saglabāšanu.[45]
Visu 51 gadu okupācijas laiku tautas apziņā un arī trimdas latviešos saglabājās savas tautas garīgā un kultūrālā pašapziņa – sava valoda un valstiskā pašnoteikšanās kā vienojošs mērķis Latvijai un tās tautai atgūt neatkarību un brīvību. Kremļa varas mēģinājumi ietekmēt trimdiniekus savā labā ar t.s. ‘Kultūras sakaru biedrību’ neko daudz nepanāca. – Brīvā pasaulē augušie spēja spriest itin patstāvīgi un arī Latvijā režīma mērķis šādā veidā neveicās, drīzāk deva pirmos aizmetņus jaunai ‘tautas atmodai’.
1991. gadā, atgūstot neatkarību, pacēlās balsis, lai atkal ieviestu Endzelīna vadībā izstrādāto latviešu valodas pareizrakstību, lai atgrieztos pie valodas kvalitātes, kas būtiski cietusi okupācijas laikā. Latvijas Republikas Augstākajai Padomei tika iesniegta 82 personu parakstīta petīcija.[46] Vēlāk to prasīja arī Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība.[47]
Okupācijas varas ietekme valodā un apziņā pastāv ilgāk, arī pēc neatkarības atjaunošanas.[48]
Gandarījums par savas valsts atgūšanu un daudzi iekavētie steidzamie demokratiskie procesi nav pietiekami līdzējuši pievērsties valodas problēmām.
Okupantu dekrētu u.c. noteikumu ilgstošas pastāvēšanas sekas, ko okupācijas laikā centās uzdot par valodas attīstību, valodas praksē radījušas ieilgušu pieradumu, samierināšanos un rezignāciju. Tā nav bijusi valodas attīstība, bet valodas kvalitātes kritums.[49] Valodā daudz rusismu, rupjību, vārdu neprecīzas lietošanas. Ieviesušies spēcīgi sintakses bojājumi.
Vajadzīga valodas atlabošana, beidzot atbrīvojoties no Krievijas varas.
Raksta autors Ainārs Zelčs skolojies Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļā. Sarakstījis piecas grāmatas. <www.eraksti.lv> priekšnieks.
[1] Latvju tautas dainas I-XII. R., 1928.-1936.; V.Bērziņa-Baltiņa „Svešums tautasdziesmās”, Jaunā Gaita nr.121, 1978.
[2] Arveds Švābe. Latvijas vēsture 1800-1914. „Pārkrievošanas un pārvācošanas draudi” 161.-176.lp. R.,1991.
[3] Andrejs Vičs. Latviešu inteliģence pārkrievošanas laikmeta sākumā. R.,1931. (Andrejs Vičs (1879-1943) skolotājs, vēsturnieks. Okupācijas varas apcietināts, deportēts, gājis bojā gulagā.)
[4] Agnis Balodis. Latvijas un latviešu tautas vēsture. „Manaseina revīzijas sekas” 145.-146.lp. R.,1991.
[5] Francis Kemps. Latgales likteņi. R.,1938. (Francis Kemps (1876-1952) literāts, polītiķis. Okupācijas varas apcietināts, deportēts, miris izsūtījumā.)
[6] Virsredaktors prof. Dr. phil. h. c. Ludis Bērziņš. Latviešu literātūras vēsture. 3.sēj. R.,1935.
[7] Virsredaktors prof. Dr. phil. h. c. Ludis Bērziņš. Latviešu literātūras vēsture. 3.sēj. R.,1935.
[8] Marģers Skujenieks. Nacionālais jautājums Latvijā. Pēterburgā, 1913.g. (Marģers Skujenieks (1886-1941) statistiķis, valstsvīrs. Okupācijas varas apcietināts, deportēts un nošauts.)
[9] Latvijas pagaidu valdības mērķi. R.,1919. 11.-12.lp.
[10] Latvijas pagaidu valdības mērķi. R.,1919. 11.-12.lp.
[11] 1922.g. 24.maija likums par ortografiju.
[12] Latvijas Universitāte 1919-1929. R.,1929.
[13] Sarma Kļaviņa. „Vārdu pie vārda, un valodas pūrs”. 2003.g
[14] Latvija citu valstu saimē. R., 1939
[15] Valija Dambe. Rīgas ielu nosaukumi. R.,1990.
[16] „Rīkojumu Vēstnesis”. 1942.1.05. 365.-366. lp.
[17] Jānis Kušķis. „Ieskats latviešu lietvedības valodas vēsturē”. Valodas aktualitātes 1990. R.,1991. 35.-42.lp.
[18] Jānis Roze (1878-1942). Okupācijas varas apcietināts, deportēts, gājis bojā gulagā.
[19] Kārlis Dūnis (1889-1942). Okupācijas varas apcietināts, deportēts, gājis bojā gulagā.
[20] Jānis Rapa (1885-1941).
[21] Kārlis Strazds. Es nāku no dzimtenes. Stokholmā, 1953.
[22] www.livones.net
[23] Rasma Šilde-Kārkliņa. „Pārkrievošanas problēmas būtība”, Jaunā Gaita nr.124-125, 1979.
[24] J.Kušķis. „Par internacionālismu pareizrakstību”. Valodas aktualitātes. R.,1991.g. 56.-62.lp.
[25] J.Kušķis „Par deformācijām latviešu morfoloģijā”. Valodas aktualitātes. R.,1990. 229.-237.lp.
[26] „Padomju Jaunatne”, 1978.g. 18.apr.
[27] Margarita Bratuška (1920-2003) filoloģe. Ieslodzījumā no 1945. līdz 1955. g. Izsūtījumā līdz 1960.gadam.
[28] Jānis Dzedons (Dzedonis) (1914-1985) filologs. Izsūtīts 1949.g. Izsūtījumā līdz 1955.gadam.
[29] Milda Grīnfelde (1909-2000) filoloģe. Represēta. Spaidu darbu nometnē no 1951. līdz 1956.gadam.
[30] Marija Miezone (1903-1985) filoloģe. Izsūtīta 1949.gadā. Izsūtījumā līdz 1956.gadam.
[31] Karogs „Jāņa Endzelīna sarakste ar represētajiem filologiem”. R., 1990. 170.-185.lp. R.Grīsle, „Rasmas Grīsles sarakste” 2017.
[32] Karogs „Jāņa Endzelīna sarakste ar represētajiem filologiem”. R., 1990. 170.-185.lp. R.Grīsle, „Rasmas Grīsles sarakste” 2017.
[33] Juris Plāķis (1869-1942) skolotājs, valodnieks, polītiķis. Okupācijas varas apcietināts, deportēts, gājis bojā gulagā
[34] Pēteris Kļaviņš (1920-2017) valodnieks. Apcietinājumā un spaidu darbos no 1950. līdz 1955.gadam.
[35] Rasma Grīsle (1922-2013) valodniece. 1951.g. padzīta no lektores darba Universitātē. 1967. gadā mazāk izglītoti valodnieki, kam nepatika Grīsles nostāja (prasība pēc Endzelīna rakstības viņa darbu jaunizdevuma komentāros), izbalsoja viņu no vecākās zinātniskās līdzstrādnieces vietas Valodas un literātūras institūtā un viņas uzrakstīto plaģiēja.
[36] LPSR konstitūcija. 1978.g.
[37] J.Kušķis. „Pārmaiņas latviešu valodas skaņu izrunā un lietošanā divvalodības apstākļos”. Valodas aktualitātes. R., 1989.
[38] Baiba Metuzāle-Kangere. „Latviešu valodas „apvienošana” divvalodības skatījumā”. Valodas aktualitātes 1990. R.,1991. 31.-38.lp.
[39] Sabiedrības mācība. R. 1969. 224.lp.
[40] Laiks 1984. 11.janv.
[41] Miķelis Bukšs. Latgaļu volūdas un tautas izplateibas problemas. 1961.
[42] Lidija Leikuma. „Par latgalīšu raksteibu gōdojūt…” Valodas aktualitātes 1990. R.,1991. 158.-164.lp.
[43] Eduards Berklavs. Zināt un neaizmirst. R.,1998.
[44] Latviešu trimdas desmit gadi. Red. Dr. phil. Heronims Tichovskis. „Astras” apgāds.1954.
[45] Vaira Vīķe-Freiberga. Pret straumi. R.,1995.
[46] 1991.g. 21. okt. iesniegums LR AP.
[47] PBLA rezolūcija. 2002.g.; Maija Sinka. „Latviešu valoda šodien un rīt”, 2003.
[48] Uldis Ģērmanis. Jaunie laiki un pagātnes ēnas. „Par latvisku „skolas maizi”” R.,1995.
[49] J.Kušķis. Čļenkors, finmins, baltbats, fizkultūra, medmāsa, specskola? „Skolotājs”. R.,1999. Nr.2. 103.lp.
