 |
|
Jaunā Gaita nr. 314. rudens 2023
|
|
|
Lauris Bērziņš
Seržs lieliskais
Jums varbūt skaudīs, bet pēc ilgajiem darba gadiem beidzot esmu ieguvis kāroto mieru. Dzīvi esmu pieņēmis. Neko vairāk par manu zemes nostūrīti nemaz nevajag. Te ir perfekta lauku idille, – neskaitot kaiju ķērkšanu, nevienas skaņas. Māju varu uzturēt kā vēlos, grāmatas ir kaudzēm. Šodien ir skaista diena un saulīte silda.
Jebkuram citam mans darbs šķistu izaicinošs, bet savā jomā esmu īstens speciālists. To apliecina ne vien ievērojamā pensija un pamatīgā summa krājkontā, bet arī apbalvojumi. Piemēram, šis pulkstenis, ko ik gadu dāvināja visilgāk strādājušajiem darbiniekiem. Blakus statuja, ko mēdza pasniegt kolēģiem ar lielāko personību; te arī medaļa par otro vietu peldēšanas sacensībās. Jāatzīst, ka negribu iestiklot šo masīvkoka plauktu, jo balvas patīk paturēt rokās, pat ja iekšpusē tās bieži vien šķiet tukšas. Putekļo gan baigi.
Ak jā, un te ir mans goda kauss…
Tā, kas tad tas? Kauss nav tukšs! Tajā viennozīmīgi ir krama gabals. Nezinātājiem - tas ir parasts iezis, kuru berzējot pret metālu, uzšķiļas dzirkstele. Tam nevajadzētu būt ne tuvu kausam!
Lūk, izskatās, ka vecajam detektīvam Seržam būs vēl viena lieta, ko atklāt. Kas ir Seržs? Protams, neviens cits, kā es pats!
Seržs bija detektīvs četrdesmit gadus. Pēc izglītošanās policijas akadēmijā, mani uzreiz pieņēma darbā. Pirmie noziegumi bija vienkārši: zagti auto numuri, izsisti pirmā stāva logi, māju apķēzītāju tvarstīšana. Vairumu varēja notvert, pacietīgi gaidot, vai gluži vienkārši, satiekot tipiņus turpat uz ielas. Tas jau nav grūti, uzvelc ādas jaku vai melnu cepuri un ir skaidrs, ka neesi darījis neko labu.
Nu Seržam atkal nāksies uzvilkt detektīva cepuri. Pats kramu izmantoju, kad pie mājas dedzinu vecos gruvešus, bet ko tas dara pie manām dārglietām? Pareizi, jūs noteikti vaicāsiet, par ko tad godalgotais detektīvs saņēmis tik vērienīgu balvu.
Eh, par to ir grūti runāt.
Jaunības gados kādu brītiņu man privātajā dzīvē veicās tikpat labi kā darbā. Parādījās mana mīļotā Ilutiņa, mūsu biroja sekretāre, kuras klātbūtne mazināja darba spriedzi. Bija tik labi, ka jau otrajā randiņā viņu iepazīstināju ar savu mammuci. Acīmredzami viņu pārsteidza mana drosme, kā nekā, esmu kaislīgs – ko tur padarīt? Vēl pāris reizes pastaigājām gar krastmalu un kopā aizvadījām pusdienas, bet ne pārāk bieži, jo droši vien citiem mana mīlestība bija pārāk intensīva. Šis jums būs varens šoks un pavērsiens, bet ap to laiku aizdegās mūsu pirmais izmeklēšanas kantoris un Ilutiņa tieši tobrīd tur nosnaudās. Seržu tas sagrāva un viņa dzīvē ienāca viņa mūža ienaidnieks – Rētas Seja.
Tajā nedēļā tā nebija vienīgā degošā ēka pilsētā. Policija to uzskatīja par sakritību virkni vai sīko huligānismu, taču man bija skaidrs, ka tas ir kas vairāk. Mīļotās nāves dēļ šī lieta kļuva arī personīgāka.
Redziet, pie katras no mājām atradu pa krama gabalam. Savādi, ne? Kolēģi Seržu dēvēja par nekompetentu vai nepieskaitāmu, tomēr es izlēmu uzstādīt lamatas. Kādā Ziepniekkalna pagalmā uzcēlu perfektu koka konstrukciju. Perfektu piromāniem. Un tā es gaidīju – koka mājiņā aizvadīju divas nedēļas, dzīvoju nemazgājies, gulēju guļammaisā un ēdu vien zivis no konservu bundžām. Kur vēl esat redzējuši tādu mērķtiecību? Jā, varbūt pārgalvīgi izmantoju uzņēmuma līdzekļus, tomēr tas bija svarīgi, lai atrisinātu lietu. Līdz visbeidzot kādā naktī Rētas Seja sevi atklāja.
Rētas Seja – īstajā vārdā Arvīds Krauklis bija parasts pilsētnieks. Atšķirībā no Serža, viņš nedzīvoja ievērojamu dzīvi. Patiesību sakot, iesauka Rētas Seja viņam šķita ļoti aizvainojoša, jo bērnībā viņš bija kritis no šūpolēm, taču tik trāpīgi viņu nodēvēja gan policija, gan mūsu lieliskais detektīvs. Un pēc visiem šiem gadiem ieža atkārtota parādīšanās manā kausā nevarēja liecināt ne par ko citu, kā viņa sūtītu ziņu.
Lai gan tajā liktenīgajā naktī biju teju iemidzis, Seržs bija modrs un pie ieejas nostiepa makšķerauklu, kura savukārt bija piesieta pie bundžu kaudzes. Krītošās kaudzes troksnis mani pamodināja, it kā būtu izšauta pusautomātiskās pistoles TT lode, un uzreiz biju pilns adrenalīna. Ieraudzījis cilvēku ar rētaino seju, nedomājot metos viņam virsū.
– Tu nogalināji Ilutiņu?! – kliedzu, uzlecis virsū noziedzniekam.
– Ko, kas notiek? – maita panikā atgaiņājās, un man uzreiz bija skaidrs, ka tas ir viņš.
– Es viņu mīlēju! Tu izpostīji manu dzīvi! Atzīsties! – kratīju viņu, nedomājot, kā tas izskatās. Sāku viņu sist. Šis nebija spožākais Serža izgājiens, bet arī kārtības sargiem ik pa laikam nākas pārkāpt likuma robežas.
Tad viņš iestenējās: – Es darīšu visu, tikai, lūdzu, beidz mani sist! – vai arī: – Es to izdarīju, lūdzu, beidz mani sist! – Katrā ziņā, detaļas vairs nebija būtiskas. Seržs bija viņu notvēris.
Rētas Seju ātri vien notiesāja. Tiesā viņš taisnojās, ka neko nav izdarījis, vienkārši nobijies no traka bezpajumtnieka, tomēr es biju pārliecinošāks, un valsts priecājās, ka piromāns beidzot bija noķerts. Mūsu jaunajā birojā ieradās pilsētas mērs, kurš personīgi man pasniedza kausu kā varonim un draudzīgi mudināja par lietu vairs nedomāt. Visus šos gadus centos tā arī darīt, kaut gan ik reizi, paskatoties uz balvu, par notikumu atcerējos.
Nezinu, kā Rētas Seja no cietuma uzzināja par kausu, bet bija skaidrs, ka viņš to izmantoja, lai par mani ņirgātos, un atsūtīja šo mājienu.
Starp izmētātajiem papīriem uzmeklēju veco lietu. Vienmēr šķita, ka šī diena atkal pienāks, tāpēc, ejot pensijā, paņēmu to līdzi, un neviens arī neiebilda. Nobružātās lietas lapas un Latvijas karti piespraudu pie korķu dēļa un savilku ugunīgas krāsas dzijas diegus starp katru vietu, kurā tika konstatēta dedzināšana, un manu nomaļo mājokli. Pirmajā mirklī neko aizdomīgu nemanīju, bet tiklīdz iedomājos par Ilutiņu, tā sirds sarāvās; visus šos gadus tā arī nebiju ņēmis citu sievieti. Prāta asumam nolēmu iedzert glāzi konjaka, taču jāatzīst, ka Seržs vairs nav jaunības formā, un es ātri vien iemigu turpat uz zviļņa.
Pāris nākamās dienas mocījos agonijā. Visu laiku reiba galva. Seržu bija pārņēmusi panika un grūtsirdība. Centos atrast jelkādas norādes, pārmeklēju māju, bet neko nespēju atrast, vien vecus formastērpus, binokļus un savu veco labo BRK Ghost pneimatisko bisi.
Nezinu, kurā mirklī tas notika, bet manā pastkastē bija nokļuvusi vēstule no Rīgas Cietuma ģenerālsekretāra. Sākumā domāju, ka tas ir viltojums vai kāda Rētas Sejas spēlīte, taču man nekas cits neatlika, kā aploksni drosmīgi atvērt.
Tajā tika ziņots, ka Rētas Seja drīz vien tiks izlaists no cietuma. Turklāt par labu uzvedību viņam atļauts sūtīt detektīvam ziņu, kura atradās turpat aploksnē. Nodomāju, ka ar šādu rīcību viņš tiešām ir aizgājis par tālu!
Vispirms aizslēdzu durvis, aizvilku aizkarus un sagatavoju ātrās palīdzības numuru, gadījumā, ja vēstulē būtu iebērta inde. Nezinu, kā Seržs par indi neiedomājās jau atverot aploksni, bet prāts beidzot sāka atžirgt. Vēstules saturs īpaši nepārsteidza:
Sveiks, Serž!
Tev raksta Arvīds Krauklis – vīrietis, kurš Tevis dēļ cietumā aizvadījis divpadsmit gadus. Tu izpostīji manu dzīvi. Vakarā, kad piegāju pie būves Ziepniekkalnā, gribēju to apskatīt kā potenciālo investīciju objektu. Pēkšņi Tu man uzbruki, smirdīgs, briesmīgs un draudēji, tāpēc teicu, ka darīšu visu. Tu vainoji mani kaut kādās dedzināšanās, par kurām tobrīd neko pat nebiju dzirdējis, bet policijai, kā redz', vajadzēja grēkāzi.
Cietumā patiešām ilgu laiku sapņoju par to, kā nosvilināšu Tavu būdu kopā ar Tevi. Tomēr ar laiku šīs domas kļuva vien par pagātni. Tā kā ieslodzījumā vairums bija jauki cilvēki, ar laiku sapratu, ka nekustamie īpašumi nav mans aicinājums. Tagad esmu atradis sevi un strādāju pie kaut kā radošāka.
Rakstu, lai pateiktu – es Tev piedodu. Ceru, ka abi varēsim mierīgi turpināt savas dzīves.
Visu to labāko vēlot,
Arvīds Krauklis.
Rētas Seja patiešām domā, ka Seržs ir muļķis? Āksts! Pat, ja krama gabalu kausā būtu ielicis es pats, kad pēdējo reizi gāju kurināt, šī noteikti ir vien dzirkstele nākamajiem uzbrukumiem. Es to tā neatstāšu.
Seržs jau atkal tevi iesēdinās, šoreiz uz visiem laikiem. Ilutiņa tiks atriebta. Seržs lietu izmeklēs! Seržs dzīvos!
