Jaunā Gaita nr. 314. rudens 2023
„Ceļā no sāpēm uz sāpēm”[1]
Viesturs Vecgrāvis. Pie augstā loga. Jānis Poruks (Monogrāfija sērijā Es esmu...). Dienas Grāmata, 2023.
Gluži
kā brīnums turpinās izdevniecības „Dienas Grāmatas” sērija, kas
pasniedz lasītājiem literatūrpētniecisko monogrāfiju klāstu, ko
parasti ar tādu regularitāti nespeciālistiem nenākas gaidīt.
Kurš vispār iedomājas, ka par klasiķiem (jeb skolā „es jūs
iemācīšu mīlēt” reputācijai lemtiem rakstniekiem) vēl ir
iespējami kādi aizraujoši pētījumi? Ko mēs varam gūt, lasot par
radošām personībām, kas ir bijušas svarīgas latviešu literatūras
attīstībai, taču īsti uz „vēsturiska fenomena” titulu nepretendē
un visdrīzāk krāj putekļus mājas grāmatu plauktos un paliek vien
vārgās atmiņās? Taču – šis un tas vēl ir neatklāts, vai
neizrunāts, turklāt sērijas līdz šim izdotās monogrāfijas cenšas
atrādīt lasītājam ne tikai zināšanas, kam pieķerties, bet arī
pētniecības kaisli un zinātnes valodas precīzās iespējas (vēl
gribējās pievienot – „spēju redzēt”, bet tas noteikti sakņojas
vēsturisko un sistēmisko pētniecības metožu kopumā).
Ceturto šī monogrāfiskā fenomena apliecinājumu sarakstījis leģendārais Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes (manā studiju laikā bija šāds nosaukums) pasniedzējs, literatūrvēsturnieks un literatūras kritiķis, izdevējs un ārkārtīgi impozants autors, un sarunbiedrs jeb, kā tautā teiktu, literatūras profesors – Viesturs Vecgrāvis, kurš šobrīd ir nozīmīgākais Jāņa Poruka daiļrades speciālists. Un monogrāfija „Pie augstā loga” ir šīs lielu daļu autora mūža aizņēmušās literārās un pētnieciskās mīlestības rezultāts, kurā, protams, ir atrasta vieta tam, kas mūsdienu lasītājam varētu likties pārliecinošs un interesants, pat ja šis lasītājs ir klausījies lekcijas par Poruku.
Vecgrāvja monogrāfijas noskaņa līdzinās viņa pasniegto lekciju korektajam, bet uzstājīgajam, pārliecinoši likto akcentu un intonāciju tonim. Iespējams, to pat varētu dēvēt par konservatīvu. Vecgrāvis pavisam noteikti atļaujas runāt par Poruku kā par ļoti labi zināmu personāžu, kurš atdzimst viņa tekstā ne tik daudz kā sarunbiedrs, bet gan patiešām – pētniecības objekts, psiholoģiskās analīzes priekšmets, bet arī nozīmīgu, varbūt ne vienmēr augstvērtīgu un mūsdienās baudāmu literāru darbu autors. Viesturs Vecgrāvis vienmēr mēdz lietot to pētniecības līmeni, kad par kādu rakstnieku var runāt tiešām zinātniskā manierē – ne bez pietātes, bet arī ne bez kritiska skata; ne zem mikroskopa, tomēr līdz apbrīnai niansēti; lietojot gan tiešos, gan netiešos pierādījumus, atrodot tos pat citu autoru (!) dzejā, tomēr neieslīgstot privātajā „netīrajā veļā”, no kurienes būs grūti izkļūt, nepaliekot komiskam studentu priekšā.
Monogrāfija Pie augstā loga ir gan gājusi vēl tālāk par korekto, bet pārliecinošo lekciju manieri. Pirmkārt, grāmata netiecas izstāstīt visu, taču pateikt, pētniekaprāt, svarīgāko ar niansēm un kvalitatīvi, literatūrzinātniski, pāris soļos kliedēt iesīkstējušos priekšstatus par Poruku – spējusi.
Otrkārt, monogrāfija nedaudz ļauj ielūkoties atturīgā pasniedzēja Viestura Vecgrāvja iekšējā pasaulē, jo šķiet, ka autoram ir bijis svarīgi pozicionēt Jāni Poruku kā humānisma apoloģētu, kritisko laikabiedru, ideālistu, nevis TIKAI mūžīgo pesimistu, kāds tas daudziem noteikti palicis prātā. Autoram, tāpat kā Porukam, ir svarīga kristīgās kultūras un pasaules klasiskās mākslas audzētā tikumisko vērtību apziņa „feļetonisma laikmetā” (7. lpp.). Varbūt vienīgi tur, kur Poruks jau uzskata, ka cilvēkam jāceļas pār realitāti, lai saprastu dzīves virsvērtības (9. lpp.), Viesturs Vecgrāvis tomēr paliek „uz zemes”, lai gan akcentē nemitīgo sintēzes ideju Poruka daiļradē: arī uz zemes ir derīgais, ne tikai introvertie „bālie zēni” ir svarīgi, bet arī tie ekstravertie „sārtie zēni” utt.
Treškārt, ir būtiski, ka Vecgrāvis monogrāfijā apzināti pievēršas galvenokārt Poruka prozai, kas, iespējams, ir tautā pazīstamākā rakstnieka daiļrades daļa. Turklāt te atklāti interesanti akcenti, piemēram, tiek analizēts, kāpēc stāsts „Kauja pie Knipskas” ir ļoti talantīgi sarakstīts teksts, kurā Poruks asredzīgi ielicis domu par bērnības, traumas un jūtīga mākslinieka saikni ar apkārtējās pasaules tapšanas principiem. Un paradoksālā kārtā – tas nemaz nav bijis teksts, ko dot bērniem lasīt. Pie prozas analīzes Vecgrāvis daļēji ķēries, arī apskatot leģendu par Poruka un Blaumaņa konfliktu, protams, pievienojot subjektīvu raksturu analīzi, ko viņa kalibra pētnieks var atļauties.
Ceturtkārt, ne tikai prozai veltītas nodaļas Vecgrāvis būvē tā, lai beigās ir gan vajadzīgie akcenti (tiem, kam varbūt nepielēca un neinteresēja visa literatūrzinātniskā daļa), gan spoži noslēgta un pievilcīga, bez sausuma sarakstīta „pētījuma frāze”. Gribētos izcelt arī dzejas analīzei veltītās monogrāfijas daļas, jo tur autors atrāda Poruka biogrāfiski un liriski mainīgās būtības kardiogrammu.
Pats svarīgākais, kādēļ grāmata neapgrūtinās tos, kas tiešām vēlas izlasīt kādu literatūrzinātnisku darbu: autora tonis, lai gan zinošs, bet neapgrūtina; faktu un citu autoru citātu daudzums neslīgst pār lasītāja pleciem kā smaga enciklopēdija, kurā nākas laist garām lapaspušu gabalus, lai tiktu pie paša autora domām. Vecgrāvis saudzē lasītāja acis, dažreiz liekot arī pasmaidīt par to, cik viegli viņš prot atrast vajadzīgo pierādījumu konteksta gūzmā, piemēram, sastatot romantiķa Valērija Brjusova īso frāzi „zeme man ir sveša” (241. lpp.) ar neoromantiķa Rainera Marijas Rilkes „šeit būt ir vareni” (242. lpp.). Paša Viestura Vecgrāvja valoda nav vienkāršota, un, lai gan literārā redaktore Gundega Blumberga ļoti nopietni uztver valodas virzienā izteikto kritiku (kas ir reta, bet kādam gadās), šeit tikt galā ar literatūras profesora leksikonu, kas brīžiem veic zinātniski akrobātiskus trikus, ir izdevies ļoti pārliecinoši.
Pagaidām monogrāfiju sērijā runā filologi, turklāt zvērīgie savas izglītības īstenotāji. Līdz šim izdotais apliecina, ka jābūt vismaz pētāmā rakstnieka memoriālā muzeja pārstāvim, lai saņemtos izklāstīt to, kas pašam autoram interesējis pētāmajā objektā, bet vislabāk sanāk, kad interesantais tiek arī lasītājam un ar pētāmo rakstnieku izdodas „nodzīvot” kopā vairākus desmitus gadu, lai izkoptu pētniecības frāzi. Ko mēs gūstam no monogrāfijas par vientuļā un nesaprastā latviešu modernisma aizsācēju Jāni Poruku? Jaunu atziņu nē, bet joprojām noderīgo: lai gan mūžs var būt ceļš no sāpes uz sāpi, kā 20. gadsimtā rakstījis ne mazāk ideālistiskais dzejnieks Klāvs Elsbergs, kaut kad drīz, mūžības ietvaros, zibsnīs arī zieds.
Jūlija Dibovska
Jūlija Dibovska (1987) – redaktore, literatūrkritiķe, kultūras žurnāliste, literatūrzinātniece un tulkotāja. Bijusi literāro tekstu vietnes „Ubi Sunt” redaktore un LU Akadēmiskā projekta „Ubi Sunt” vadītāja, viena no šī resursa izveidotājām. Strādā par izdevniecības „Latvijas Mediji” redaktori un projektu vadītāju.
