Dzejniece, rakstniece, tulkotāja Dagnija Dreika dzimusi 1951. gadā. Publicēties sākusi ap 1969. gadu, pirmo dzejoļu krājumu izdevusi 1971. gadā. Ir Rakstnieku savienības, Autoru apvienības un Žurnālistu savienības biedre, daudzu grāmatu autore. Viņas dzeja tulkota daudzās mēlēs.

Dagnija Dreika

PIRMSŪTRUPE

Vēl ne. Neesmu vīlusies ne dzīvē, ne liktenī. Viss notiek. Nenieka neizpārdodu. Arka turas, tikpat kā nekas nav sabrucis, uz laukuma ģeķi izrāda sevi stulbuma gadatirgū, varavīksne trīskāršā lokā līkst virs galvām, paskriet apakšā nevar pagūt, bet varbūt nevajag. Ir labi tāpat.

Parkā kūkotāji. Ko saka nekurienes dzeguze? Vecā vakardienas putrā perinoties tārpi.

Negaiss vilkās, bet nesavīkšās, aizgāja citviet. Izmisums neieligzdoja. Vēl ne, bet gandrīz. No pagātnes uznira kārtējais rēgs. Cilvēks – mīkla. Kad ir darīšana ar viņu, vienmēr rodas jautājumi, kas paliek bez atbildēm. Iztikšu bez tām. Šeitan, zem zilās debess, viss ir pareizi. Tā, kā vajadzēja, dzeguziņ.

Aiz žoga aizlaista ilūziju kapsēta šķebīgi ož pēc vītuma. Tālāk kores un dzegas – apvāršņa robežas. Tās, kuras ne vienmēr attopam noteikt. Dažs negrib uz sevi skatīties spogulī, jo drebuļi skrien pār kauliem no tā, ko tur var ieraudzīt. Labāk vērties, kur viss iztukšīts, izkliedēts līdz debesīm.

Man ik diena ir pateicības vērta. Dāvana, iespēja radīt kaut ko skaistu. Apdziedāt pieķeršanos un mīlestību, pat tādu, kuras nav. Lai gan biju aizmirsusi šo vārdu – vairs neatcerējos, ko tas nozīmē. It kā tāds uz mani neattiektos. Un tomēr. Esmu gaismas kareive un cīnīšos. Labākā atmaksa par pāridarījumu esot – laimīgi dzīvot tālāk. Es neatsāpinos. Man nevajag. Kādreizējās mācības nekam nenoder, nāk klāt aizvien jaunas. Nopurinu putekļus un eju tālāk.

Saņēmu lēsi. Man atgādināja par norēķiniem. Diezgan nežēlīgā veidā. Bezjēdzību teātris izvēršas. Diktatori trako. It kā pasaule būtu mazs iedzimto ciemats, kas sastings bailēs un neko neuzsāks. Skatuves brūk. No visām cietēju sejām vēji slauka asaras. Ko vēstī zīmes?

Pāreju. Pa šauro dzegu starp savējiem un tiem citiem, apzinoties mirstīgumu, neatgriešanās punktu, atbildību. Šis cirks nav mans, bet es zinu, kuri ir klauni. Tas jau ir daudz. No plēsīgiem zvēriem nebīstos. Tos it kā aizliegts izrādīt, bet gan jau šie arī būs. Ja dejošu uz virves, iepriekš pārliecināšos, kurš to nostiprinājis.

Gribu būt droša, vai nolīgtais ir spēkā. Manipulēšanas māka un nekaunība var smagi pievilt. Un neatmaksāties, lai ko kāds aprēķinājis.

Reizēm arī par lielu samaksu sarūpētais ātri nobrūk. Es dārgi izpārdošu savas sapņu pils šķembas. Līdzjūtība un vēlme palīdzēt reizumis noved purvā, bet neba tāpēc mitēšos.

Dūmaka. Elles dārzi kūp. Mīnas slēpjas pacerēs un gaida nācējus. Nekad nevar zināt, kuru nākamo uzraus gaisā. Pie sēru klātbūtnes var pierast. Tām esot noilgums. Muļķībai gan ne. Neģēlnieki un jampampiņi plātās un mērkaķojas. Šiem nekad nebūs gana. Pieticība rotājot tos, kam nav citu greznumlietu. Veselais saprāts dejo uz naža asmens. Dzīve no šīs puses, nāve no tās.

TIKMĒR, KAMĒR

Dancis griežas no labās uz kreiso pusi, lai gan vajadzētu būt otrādi. Nekad nevar zināt, kas mīt pēdējos stāvos, ko atradīsi pažobelē un kurš slēpjas pagrabā, uzvilcis masku.

Krāšņā debess pēkšņi izbāl. Smaids pazudis, jautrība pagaisusi. Nav iespējams aptvert, kas noticis ar to cilvēku. Agrāk taču priecājās bez mitas. Piesūcekņzivis esot bez sejas, taču tās grūti nokratīt. Izzināt lietas var būt bīstami. No alas lūr trīs briesmoņa galvas – viltība, alkatība un nodevība. Ko vēl tur var atrast?

Eju un veros, kur un kas perinās. Kam jāseko? Modes vārds ir – turpinātība. Kas liekams pretī? Aprautība? Izbeigtība?

Tikmēr laimesputns turpat netālu ar knābi lupina ziedu posta augļu dārzā. Tur aug haoss un lētticība, kuplo aizspriedumi un muļķības dīgsti. Šim ligzdā paslēpti visādi spožumi. Nezinu, kur uzlasīti. Protams, varēja būt vēl sliktāk. Pierast izdodas pie visa, arī pie šī maldu zilguma. Runājot par tevi, draugs, esmu mīļa un laba – līdz brīdim, kad tāda vairs neesmu. Pagātne iesniegusies nākotnē un pretēji. Kas kur stāv? Atkal tas pats. Nāve vienā pusē, dzīve otrā.

No jauna sācies cikls. Kuri ir eņģeļi, kuri – dēmoni? Būs jāmācās atšķirt. Bailes ir ierocis, kas pēc laiciņa notrulinās. Pārdomas kā degvielas pārstrāde – atkal un vēlreiz, lai atbrīvotos no liekas, nevajadzīgas mīlestības. Ir arī tādas. Un melošana kā dzīvesveids. Tik auksta balss, ka telefons saldē plaukstu. Saindētas attiecības ir lipīgas – sava veida sērga.

Dažas dienas un datumi liek atcerēties šo to tādu, kas sen bija pagaisis no prāta. Mirušo portretus atmiņu galerijas gaiteņos. Pilsēta vietumis kā izmirusi. Mirkļu iespaidi ir zūdīgi kā ūdens ņirboņa. Sīki vilnīši, kas sašūpo līmeni un norimst. Vai atkārtojas.

Laiks smagi soļo, pēdas iezīmējas kā dinozauru atstātās lavā, kas tūlīt sacietēs. Brienu tām nopakaļ, lāgā nepaspēdama. Bet – īpaši necenšos. Šis nav mans vadonis.

Īstā dzīve ir grūta, iedomātā nav vieglāka. Pārveidot var tikai to, ko iespējams ietekmēt. Tas, kas neļaujas, paliks tā, kā ir.

Viss būšot labi – teica šīszemes eņģelis. Tikai pacietību, nevirzīt notikumus ar spēku.

Piloša migla. Vai varbūt debesu asins?

PAGĀTNES PAREDZĒŠANA

Lasu citlaika piezīmes un iegrimstu tajās tik ļoti, ka nespēju iznirt. Tās tik ļoti saskan ar patlabanējo noskaņu, it kā starpbrīža nemaz nebūtu bijis. Varbūt tā arī ir. Piederība vairākām paaudzēm ir sava veida priekšrocība.

Kas rakstīts liktenī? Taktiku un stratēģiju dejas bezjēgā. Viens dibens biksēs, otrs – visapkārt. Daži tajā jūtas labi.

Kas tie ir par hieroglifiem uz šīm plāksnēm? Kurš prot tos izlasīt? Reizēm šķiet, ka izdodas. Uz brīdi. Tikai.

Briesmonis iestrēdzis izraudzītajā muklājā – netiek ne uz priekšu, ne atpakaļ. URSUS HORRIBILIS. Šķietami lēns un miermīlīgs, bet var kļūt ļauns. Nedrīkst paļauties uz pirmo iespaidu, ka tas ir plīša lācītis. Nekādu rotaļu nebūs.

Nav arī. Nelaiķi atgādina tukšas kūniņas – dvēseles aizlidojušas. Bet spindzeles joprojām svilpo apkārt. Nāve ir ikdienišķa un parasta parādība, nekas īpašs.

Plēšot un metot ārā vecas piezīmju grāmatas, liekas – plosu savu aizritējušo dzīvi. Taču – no tās ir jāatbrīvojas, citādi citas nebūs. Sāpe dzeļ līdz kaulam, gribas to aizmirst, bet neizdodas. Ciešanu uzslāņojumi, ar kuriem ir jāsarod. Tā jau ir bijis. Atkal tas pats.

Esmu ievērojusi žagatu ar ļoti garu asti kā velci. Kā šī tādu uzaudzējusi? Melna švīka koku zaļumā te pazūd, te atgriežas. Turpat vien.

Karš beidzoties, kad nomirstot aculiecinieki. Bet – vai tā ir?

Pagātne iekodinājusies nākotnē kā nenodzēšams raksts, kas parādās zem jebkādu nosēdumu kārtas.

Laiks skrien, it kā tam kāds maksātu par ātrumu. Bet – pazīstama smarža uzvēdī ik pēc brīža – ož pēc vakardienas. Katrai mīklai esot savs atminējums. Tas tikai jāatrod. Itin kā vienkārši. Ir tas, kas būs. Bija tas, kas ir.

Pliekanajai miera un bezsērgas dzīvei trūka asuma – sagribējās cīkstiņus. Alā kaut kas ir sabojājies – slikti ož. Man patīk, kad zvēriņi izlien un parāda, kādi patiesībā ir. Gadās, ka parāda zobiņus. Vai paceļ astītes un… Nuja.

Vējš gāž visu apkārt, sakuļot gružu virpuļus. Pūš putekļus acīs. Cilvēkus moka itin kā beziemesla izmisums, kuram noteikti ir cēlonis. Bēdas, mieles un kauns. Attiecības izkurtējušas, tās sapostījis trunējums – no iekšpuses. No ārienes pietiek ar pieskārienu, lai sekotu sabrukums. Nelaižot sirdssāpes iekšā pa durvīm, tās lien pa spraugām kā kodīgi knišļi. Dzēlumu vietas niez un sāp.

GRAFIKA AR ATKRITĒJU

Melnais ar balto savijies, švīkas uzplēš vecas brūces, kas nekad nav sadzijušas. Izdzimteņu visatļautība plosās, pulcējas mērgļu bari un lūko upurus. Nogalēs arī savējos, ja patrāpīsies pa rokai. Pievienošanās ir risks – jebkura no tām. Nepieslēgšanās tāpat. Vajag ilgu mūžu, lai paspētu izvērtēt savas izvēles.

Pielāgošanās – cik izteiksmīgs vārds! Pat karam.

Žanra krīze. Cirks teātrī un pretēji. Kaujas skatuve, spēles lauks, torņi grūst, zirgi krituši, bandinieki grāvjos, šahs un mats. Kuram?

Pokerģīmji neizdibināmi, dāmas liekuļo, kungi sajukuši, kalpiņi apkauj citus tādus pašus, kas vēl slēpjas zem kavas? Droši vien nākamā.

Rakstu diktātu ar skaidrojumiem. Zemsvītras piezīme var būt kā portāls gan uz pagātni, gan nākotni. Varbūt tieši tāpēc es tās mīlu. Un secinājumus. Ir cilvēki, kuri var kļūt labāki. Bet to, kas top ļaunāki, ir vairāk. Nodevība palaikam neatmaksājas, lai arī par to saņemta nauda vai pagodinājumi.

Ne-draugs pazuda aizspoguļa miglā, ne vārdiņu nepateicis. Tas par kaut ko liecina. Nebūs uz ko aļauties.

Karš maina cilvēkus. Valstis arī. Vēsture ataino mūs, nevis mēs to. Tā ir tik slidena kā banāna miza – uz tās viegli paslīdēt. Un aizbraukt sazin kur. Nevaram neko pārstrādāt, bet pārvērtēt gan. Saņemta smaga pļauka reizēm ļauj saprast, ko darīt tālāk, lai nesamaitātu savu atlikušo dzīvi. Piefrizēta nelietība nekļūst par normu, lai ko tā plānojusi. Arī tad, ja to piesedz un dāsni kopj. Nevajag vadāt saitītē zvēriņu, kas kož rokā, kura to barojusi. Atāķējusi pavadiņu, jūtos atvieglota. Negribu staipīt līdzi aizvainojumu, rūgtumu un dusmas.

Cilvēki, kuri ilgi nepakļāvās laikazoba postošajiem kodumiem, sāk sažūt un nomelnēt. Daži vēl pretojas, tostarp es.

Dzīve rit, bet sakarīgāka netop. Negausības gadsimts ir aizrijies. Nodevības svētki noplakuši, bet nerimstas. Pašapmāna vilinošais vieglums ved neceļā – pa solītim vien. Bēgšana no sērām mēdz izraisīt iekšējus nemierus – un dažādas kaites. Klaburčūskas grabinās Eiropas vidū un negrasās līst pazemē. Sadzels tik daudzus, cik pagūs. Indes plūdi tīklojumos, pa pilienam naivuļu ausīs. Kas miris, tas ir pagalam un necelsies. Kādam bija talismans, bet vairs nebūs. Jo veiksme ir prom.

Dievs parasti labi ticis galā ar asinskāriem cariem, ķēniņiem, diktatoriem un nelādžiem – tie slikti beiguši. Cerēsim, ka šoreiz būs tāpat.

Spoguļi aizsvīduši un aizkūpējuši, dažs varenais jau dzīves laikā tēlo mūmiju un muld par deviņiem mēmiem. Mācības ir tāpēc, lai tās neiegaumētu un neliktu lietā. Visi sūdzas par to, ka tās saņēmuši, nevis pateicas. Pat nesaprot, ka vajadzētu.

Nodevējam čuras kāpj galvā – šis nevar atbrīvoties no savas pagātnes. Pampst un tūkst. Vajag daudz laika, lai aizlaizītu brūces, kas nemitas asiņot.

IMPRESIJA PAR NEATSAUCAMO

Vecais pulkstenis, kas gadiem negāja, pēkšņi sāka tikšķēt. Nez kāpēc nobijos. Kurš to iedarbināja un kāpēc? Ko gribēja pavēstīt? Turklāt vēzeklis šūpojās ātrāk nekā tad, kad mehānisms bija miris. It kā bītos kaut ko nokavēt. Ko gan? Tā bija sava veida augšāmcelšanās – kaut vai uz brīdi. Pēc tam stundenis atkal apstājās. Uz ilgu? Pavisam? Nav ne jausmas.

Es nepieskāros pendelim, bet pagrābājos koka kastē, kur reizēm mēdza glabāties šis vai tas, kas noslēpts. Tur atradās papīra lapiņa ar tekstu:

„Nekas vairs nebūs, kā bija.”

Rokraksts tāds kā man, bet neatcerējos, ka būtu to tur nolikusi.

Jā. Izbijušais. Dzīve – mūžīgie svētki. Draugi, kuri bija īsti, neliekuļoti, šādas tādas neviltotas mīlestības iezīmes, dvēseles vieglums un apcerīgums. Kur tas viss?

Šaubas ir vājums, pienākums – spēks. Kas ir bezapziņa? Vārds uznira no tukšuma un atgriezās tur.

Karš maina cilvēku paradumus. Sākušies negožu uzplūdi, kaukoņa vārtrūmēs, riešanās un košanās. Neatgriešanās punkts vīd kā melnais caurums. Ar ko tas aizpildīsies? Un kad?

Nekādu nejaušību neesot. Bet – mēs tik un tā ceram uz kādu no tām, lai cik nepielūdzamas būtu likumsakarības. Lolojam savu atkarību no veiksmes. Iecirtīgi gaidām ziņu, ka viss vairs nav tā, kā ir. Bet nekā. Tikai sēru sludinājumi.

Atdarinājums top par īstenību, šķietamais – par patiesību. Marodieri kļūst par varoņiem. Atceros, ka franciski tā dēvē resgaļus, tādus nerātnus draiskuļus. Nekā nopietna, šie tikai nedaudz palaupīja. Krievu armijnieki ielauzušies ukraiņa mājā un nozaguši visas apakšbikses.

Sīkumainie mēdzot sajukt prātā. Un ne tikai tie.

Liels un trekns pilnmēness, uzblīdis kā rīma, kas pārēdas no bēdām un vairs nespēj savākt izļumējušās miesas. Slepkavīgs resnis, spīdīgs kā miroņgalva.

Tā balss, kas runāja manī, diktējot teikumus, ko sacīt vai pierakstīt, ir apklususi un vairs nesaka neko priekšā. Aizdomīgi raugos uz pulksteni, bet tas neatkārto atgriešanos. Laikam tomēr nejaušības ir.

IZKLĀJUMI

Miers un skaistums. Esmu atguvusi šo sajūtu. Beidzot. Zied zelta lietus un dzeloņplūme smaržo pēc Paradīzes.

Tā patīk dzīvot, ka izbaudu katru dienu. Kamēr varu. Daudz kas jau paguvis zaudēt nozīmi – un tā arī labāk.

Neskaidrības gan paliek. Nevar saprast, kas spīd pie debesīm – saule vai mēness. Spožs plankums vēl gaišā dienas laikā. Neatpazīstams.

Mūksts esot tas, kurš strādā pēc saules rieta, nevis mūk. Tas ir par mani.

Vēroju, kā vēsture izklājas, sarullējas un atkal lappuse atšķiras tajā pašā vietā. Taču – mēs jau redzam un vērtējam tekstu citādi. Pēc savas izpratnes. Ja tāda pastāv, protams.

Mīklas samīcītas un uzdotas. Ir tikai nezināmie – uzdevums bez norādēm, kā atrast atbildes. To gluži vienkārši nav.

Izlikumi nelīdz. Kārtis vēstī par nepatīkamiem starpgadījumiem – jau pēc notikušā. Ja būtu brīdinājušas agrāk, varētu vairāk uzmanīties. Tajās reizēs, kad ir izdevība kaut ko ietekmēt. Taču – tās ir noslēpumainas un nesteidzīgas, nekādas nākotnes norādes nesniedz, tikai ataino jau esošo. Tam laikam būtu nozīmēt, ka nekas vēl nav izlemts. Daudzplānu trakomāja, esamības dubultojas un savā starpā nesatiek. Kāds teica – mīlestība esot ģērētava. Arī tad, ja nav ādas, ko nodīrāt. Mūsu starpā izvērsies tukšums. Man nav baiļu par nākotni, jo tā ir vienaldzīga. Un nav nožēlu par pagātni, jo ar to ir tieši tāpat. Paliek tikai šis brīdis, kamēr tas pastāv. Kā iespēja kaut ko radīt vai iznīcināt.

Veiksme ir tad, kad ej pa ledu un nepaslīdi. Saplēsu dzejoli, ko pirmiņ rakstīju tev.

Šķitums un Citums apvienojušies vienā personā. Nezinu, kurš ir kas. Un kuru no šiem kādreiz esmu pazinusi.

Vējš nes atpakaļ papīra driskas, ko jau bija aizrāvis.

Domtēlu miesas sairušas, tie neturas kopā un aizdūmo prom, pametot mani dziļās pārdomās. Laiks mēdz noslaucīt traipus, bet ne no visiem un jebkā. Ciets kodols vienmēr paliks tur, kur tas ir. Ja tam gadījies sapelēt, tur nekas nav glābjams, lai cik bieza čaumala būtu apkārt.

Viss esot pārejošs, arī nebeidzama nejēdzība. Kaut tā būtu.

Ļaunums veikli izmanto cilvēku vājības. Visas. Un nemaldīgi atrod neaizsargātās vietas. Tāpēc to ir tik grūti uzveikt. Tas uzbrūk apjukuma brīdī, ir labi trenēts un bruņojies ar informāciju. Allaž tas pats salikums – taktika nemainās. Ja būs, ko ģērēt, to arī izdarīs. Ja ne – tāpat.

Kārtis arī dažkārt blefo un ākstās. Gluži tāpat kā cilvēki. Es izklāju un atkal savācu. Varbūt bildītes. Vai arī savu dzīvi.

IZGUDRĒM

Mēness ir spožs, ass, abpusgriezīgs. Slepkavīgs.

Nekādi likumi nav spēkā, visas vienošanās pārkāptas.

Slauku prom izdedžus un drazas. Dzīve izdodas. Vai arī ne. Vārna man iekraukā ausī. Atkal kāda cerība nomirusi. Mazliet pirms vai pēc – kāda starpība? Ja reiz lemta beigām, tā tam būt. Esmu stiprāka par savām brūcēm. Sarūgtinājums ir sāpīgs un sūrs, bet tas nozīmē tikai mācību, neko vairāk. Labāk agrāk nekā vēlāk, jo tad sekas varētu būt smagākas, atkopšanās - ilgāka. Neatceroties to, ko vajadzētu, un paturot atmiņā pārējo, ko nekur nepielietot.

Klusā lietu dzīve nemitīgi norisinās kaut kur līdzās. Aizvilinājums. Atsaukšanās kaut kam tādam, kā patiesībā var nemaz nebūt. Ēnai. Atbalsij. Tonim. Notij. Skaņai, kas izdziest ūdenī, pazūdot klusumā.

Kastaņā dzied nelaimes putns.

Es atbildu. Ar prātu apjēdzot, ka nevajag, bet ar sirdi šo slēdzienu neatzīstot. Jo tā dara savu, gudros apsvērumus neatzīstot.

Gadu desmiti pazūd, iekūstot nekurienē. Laikmets nomācošs un kaitinošs, tam nav satura un ass, kas varētu noturēt. Viss zvalstās un zvārojas kā uz spoku kuģa, nav skaidrs, kurš patiesībā ir kapteinis, matroži dara, ko grib un nerīkojas, kā pieklātos. Savstarpējā naidīguma un netīksmes ēra, nepatikas periods bez pieņemšanas, izpratnes un atbalsta. Neprasme pārciest sakāvi. Un uzvaru tāpat.

Virzība. Kurp un kāpēc? Ir kāds, kas zina. Un nosaka. Nekas nav tik vienkārši kā no pirmā acu uzmetiena šķita. Neciešu pārsteigumus. Laikam tāpēc, ka tie lielākoties mēdz būt nepatīkami. Un pieņemamie vēlāk var izvērsties visādi.

Ļausim aizgājējiem iet savu ceļu.

Putnu aiznes gaisa vilnis, tas aizpeld vējā kā papīra laiviņa vai mazītiņa bura.

APLŪKOJUMS

Katru nakti nāve staigā apkārt, pielavīdamās nemanāmi. Mums ierāda vietu. Katram pienācīgo. Mēs ne vienmēr saprotam, kas tai prātā.

Un atkal krauklis tumsas kokā. Sola, ka nonesīs mēnesi un zvaigznes. Starp šejieni un apgaismoto telpu Kaut Kur Tur ir, ko sakramšķināt.

Kāds apsēdies ēnā, vēl lūkojas šurp. Čauksts. Otrs. Pāršķīrās Bībeles lapa – pati no sevis, it kā neredzamas rokas šķirta. Tur viss jau uzrakstīts, bet mēs izliekamies, ka tas nav par mums. Taisnošana pienākusi ātrāk nekā bija gaidāma. Te tā ir. Šāda vai tāda, patīk vai ne.

Bezļaužu ainavu tukšumsvētki. Varbūt tieši tos arī vajadzēja. Tik milzum daudz bija tukšas rosības un sekošanas vējam – pūļu un dīdīšanās nejēgā. Sērga neiztika bez kara – kā allaž. Vajadzēja tos abus, lai saprastu, kas kurš ir.

Atbalstījies pret akmens sienu, rakstvedis dara savu. Sargkareivji – domtēli – uzmana taisno ļaužu miegu, vai tie būtu vikingi vai nekustīgi eņģeļi, mana vieta vēl brīva patlaban. Zobens un ķivere gaida. Atkal reiz.

Vējš mitruma pilns, miglas maigums iztālēm, ik pa brītiņam uzplūst un apņem, gluži kā nesatverama roka no debesīm.

Apskaidrība gaismas rītausmā, atziņas un atzīšanās par to, kas kuram aiz ādas. Viesuļvētras norauj arī greznāko apģērbu. Iegrāmatojumi pergamentu ruļļos ir zūdīgi. Tekstukalis nemitas. Dauza ar veseri, atstājot ķīļrakstus uz graudainā pamata. Uz akvareļa stikla mani pirkstu nospiedumi starp daudziem citiem. Aizmirsums, neatcerēšanās sindroms. Taču cīnīties var arī bez aizmugures. Lai cik tas ir grūti. Un izeja ir tikai uz nekurieni. Ja vispār ir.

Likstas slēpj laimi vai arī tā – kārtējās ķibeles? Mīlestības apsīkumu.

Apstulbina vēlīni žilbās saules plaiksnījumi – kāds uzmin tavas domas, it kā būtu nolasījis. Atkodējis. Kontūras kļuvušas asas un skarbas – dzelošas līnijas. Kaut kas no mums, kādas grīļīgas aprises. Uz stundu atsauktas atmiņā, jau pa pusei nodzisušas.

Lāde vēlas, lai to atver, bet nav neviena, kas gribētu. Tur ir tikai vēstures skrandas, viltnieku maskas, uzurpatoru kankari un impēriju saslaukas. Tikko sāc runāt, tūlīt kāds klausās. It kā netālu, bet tepat. Lido maziņi izpletnīši no āra papelēm. Ašs zibsnis izskrien caur istabu. No kurienes tas nāk?

Veriet acis ciet, septiņi gulētāji! Nekas šoviet nezudīs, šķirsts aizslēgts un atslēga nolauzta. Nāve aizdejojusi. Uz kādu laiciņu, protams.