Kurzemes hercogistes pēdējā zvaigzne

Inguna Bauere. Doroteja. Izredzētā. Rīga: Zvaigzne ABC, 2022., 351 lpp.

 

Laiks, kad Kurzemes un Zemgales hercogistē valdīja Pēteris Bīrons un viņa trešā oficiālā dzīvesbiedre Anna Šarlote Doroteja – Vecauces grāfa Johana Frīdriha fon Mēdema meita, lasītājiem – vismaz tiem, kuri vēsturi nav apguvuši padziļināti – varētu šķist pārāk tāls un tāpēc arī neizprotams. Gluži tāpat arī tā laika lielās personības. Cik daudzi no lasītājiem, pirms atvērt šo grāmatu, kaut nedaudz varētu pastāstīt par Pēteri Bīronu un viņa dzīvi? Ja kāds būs dzirdējis par Bīronu ģimenes deportāciju uz Toboļskas guberņu vai arī to, ka Pēteris pratis runāt latviski un uzskatījis, ka izglītība jāiegūst ikvienam, ne tikai dižciltīgu dzimtu atvasēm (jo cilvēks nav lops), viņš būtu pelnījis uzslavu. Pieļaujams, ka ne pārāk plašas varētu būt lasītāju zināšanas arī par citiem darbā atspoguļotajiem personāžiem, piemēram, Pētera Pirmā brāļameitu Annu Joanovnu vai dižo Krievijas ķeizarieni Katrīnu, par kuru galvenā varone Dotoreja izsakās ne pārāk glaimojoši, proti: „Manas tēvzemes liktenis bija atkarīgs no lielās valdnieces kaprīzēm.” (231. lpp.) Lai arī 18. gadsimtā plaši pazīstamu personību romānā minēts daudz, absolūti lielākā daļa no viņiem mūsdienu lasītājam ir sveši, taču Imanuela Kanta un garāmejot arī Frīdriha Šillera vārds, cerams, ir izņēmumi. Vairāk dzirdēts varētu būt arī par grāfa Kaliostro izdarībām, kurš Jelgavu ar savu ierašanos aplaimoja 1779. gada pavasarī pa ceļam uz impērijas ziemeļu galvaspilsētu. Un kur nu vēl literāte Elīza fon der Reke – Dorotejas pusmāsa, taču, ņemot vērā, ka Ingunas Baueres spalvai pieder arī romāns Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā, pie šīs personības nepakavēsimies.

Ir jāapzinās, ka vēsturiskais romāns nav tas pats, kas vēstures grāmata, tāpēc to nevajadzētu uztvert kā 100 procentus patiesu un precīzu laikmeta izklāstu. Darbs Doroteja. Izredzētā NAV vēstures grāmata par Kurzemes un Zemgales hercogisti; tas ir literārs darbs, kuru rakstot, Inguna Bauere pamatīgi izstudējusi daudz dažādu vēstures avotu.

18. gadsimta notikumi Kurzemes galmā attēloti no Pētera Bīrona trešās sievas – hercogienes Dorotejas skatupunkta. Centrā ir viena no sava laika izcilākajām sievietēm Eiropā, autores vārdiem, Kurzemes hercogistes pēdējā zvaigzne. Viņa, būdama jau cienījamos gados, retrospektīvi atskatās uz dzīvi un notikumiem. Lai stāstījums raitāk veiktos un atmiņas raisītos, valdniece šķirsta savu veco albumu, kuru savulaik viņai uzdāvinājis hercogs.

Darbā kā „odziņas” grozā atlasīti domu graudi jeb atziņas, kas būs aktuālas vienmēr, piemēram: „Katras lietas laiks ir saskaitīts. Katra cilvēka laiks tāpat.” (3. lpp.) vai „Tāpēc nevajag pieķerties kādam ar sirdi un dvēseli – nekad. Jo tāpat agri vai vēlu nāksies zaudēt. Piedzimsti viens un nomirsti viens. Pārmērīgi liela mīlestība saplosa sirdi, jo tu vienmēr gaidi vairāk nekā saņem.” (230. lpp.)

Lai kāpinātu lasītāja interesi un neļautu tai atslābt, autore, sākot ar grāmatas pirmajām nodaļām, liek manīt, ka Pētera Bīrona un Dorotejas laulībā viss nav gluži kārtībā: „Tikai dažus gadus bijām precējušies, bet salna jau nobrūninājusi mūsu mīlestības ziedus” (114. lpp.) Šajā nelaimē vainīgs, šķiet, ir ne tikai hercoga izlaidīgais dzīvesveids, kas rezultējas ar ārlaulības bērniem un viņu māšu salauztajiem likteņiem, taču vēl kaut kas, īsti pat neizteikts vārdos. Laulāto nesaderīgie raksturi? Liktenis? Varbūt kopīgi pārdzīvojumi par mirušajiem bērniem, piemēram, mazo Pēterīti, kuram būtu vajadzējis stāties tronī sava tēva vietā? Daudzi agri mirušie bērni bija tā laika realitāte, ar ko vajadzēja rēķināties gan augstdzimušu dzimtu pārstāvjiem, gan vienkāršiem ļaudīm. „Cik ilgs laiks pagāja, līdz man atvērās acis un sapratu, ka dzīvoju kopā ar cilvēku, kuru nemīlu nevienu mazu drusciņu un vēl mazliet? Cik gadus vēl pieskaitīt, lai saprastu, ka sāku savu vīru ienīst?” (218. lpp.) Doroteja, pārdomājot savas dzīves gājumu, vairākkārt uzdod jautājumu, uz kuru atbilde netika sniegta ne 18. gadsimtā, ne arī mūsdienās: „Dievam patīk ciešanas?” (112. lpp.)

Ne mazāk lasītāju varētu pārsteigt arī tas, ka Kurzemes spožā zvaigzne, allaž būdama uzmanības centrā, visus savas laulības gadus ir jutusies viena un vientuļa. Varbūt precīzāks būtu vārds „nesaprasta”, jo viņai piemitusi atšķirīga uztvere attiecībā uz cilvēkiem un notikumiem.

Grāmatas vērtību noteikti ceļ samērā plašais Latvijas teritorijas attēlojums, nepievēršoties vien Jelgavai, Vircavai, Remtei, Vecaucei u.c. (citiem vārdiem, mūsdienu Zemgalei). Vairākas lappuses rakstniece veltījusi Liepājas aprakstam, un, kas ir vēl labāk, atklātas pat tā laika paražas: „Matroži no kuģiem, kas ziemoja ostā, izbauda savu prieku, sarīkojot vizināšanos ragavās. (..) Pirmajās ragavās sēdēja pilsētas mūziķi ar bungām un trompetēm, tad brauca vietējais locis, un viņam sekoja visi pārējie. Ragavām bija laivu formas, tādas redzējām pirmo reizi. Katrs kapteinis savai ‘laivai’ bija piestiprinājis kuģa karogu, un aizmugurē stāvēja matroži.” (150. lpp.)

Ne mazāk eksotisks mūsdienu lasītājam varētu šķist uz mūžiem zudušās kultūras citadeles – bijušās Austrumprūsijas galvaspilsētas Kēnigsbergas – attēlojums. „Nevaru sagaidīt, kad beidzot parādīsies Kēnigsbergas piepilsētu dakstiņu jumti ar prūšu mājām raksturīgo izliekumu pie lietus notekām.”, kā arī „Kēnigsbergas māju pagalmos jau zied rudens puķes, un gaiss virs sarkanajiem jumtiem smaržo pēc jūras mēsliem.” (abi citāti no 164. lpp.) Kaut autore smalki attēlojusi Dorotejas un viņas dzīvesbiedra Pētera Bīrona 1784. gada ārzemju ceļojuma pieturas punktus, galvenokārt Vakareiropas lielās pilsētas, visinteresantākās tomēr ir lappuses, kurās vēstīts par Austrumprūsijas galvaspilsētu.

Recenzijas noslēgumā neliela uzslava pienākas Ingunai Bauerei. Kaut arī darbā vēstīts par tik tālu un lielai daļai lasītāju neizprotamu laika posmu un dzīvi Kurzemes un Zemgales hercogistes galmā, darbs lasāms apbrīnojami viegli. Rakstnieces valoda ir bagātīga un raiti plūstoša. Vietumis vēstījumā izmantoti mūsdienu cilvēka ausij dīvaini vārdi, tādi kā „vietējība”, „glītošana” (izglītība, izglītošana), „nevāķīt”, „župķis” (ļoti liels dzērājs) un citi, kas labi iederas kontekstā un izraisa labdabīgu smaidu.

 

Lāsma Gaitniece

Lāsma Gaitniece ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Sarakstījusi un tulkojusi vairākus dokumentālus un daiļliteratūras darbus.