Gudrinieka nedienas jeb Kā pakļaut dzīvi

Lelde Stumbre, Karalis Līrs un viņa četras meitas, sērija „Vakara romāns”, izdevniecība „Latvijas Mediji”, Rīga, 2023, 215 lpp.

 

Lelde Stumbre mūsdienu latviešu rakstniecībā ieņem īpašu vietu – gan kā dramaturģe, gan kā romāniste. Lai gan liela tiesa viņas romānu iznākuši sērijā „Lata romāns”, kas pašlaik kļuvusi par sēriju „Vakara romāns”, un šos izdevumus ir ierasts uzskatīt par „vieglo” literatūru, Leldes Stumbres talants arī šos mazformāta mīkstvāku romānus padara par īpašiem darbiem. Arī šogad iznākušais Leldes Stumbres romāns Karalis Līrs un viņa četras meitas ir grāmata, kura lasītājam sniedz daudz vairāk.

Romāna galvenais varonis ir Reins, talantīgs uzņēmējs, baņķieris. Viņš sasniedzis daudz, jo jau kopš jaunības prāta apsvērumi vienmēr ņēmuši virsroku pār emocijām. Reins ir gājis uz priekšu mierīgi, stabili un nosvērti, un gadiem ritot kļuvis arvien sīkstāks. Sievietes, tāpat kā daudz kas cits viņa dzīvē, vairāk ir līdzekļi, priekšmeti vai traucēkļi, nevis dzīvesbiedres vai vismaz draudzenes.

Kā jau karalim Līram pieklājas, Reinam ir kupls meitu pulciņš: veselas četras. Un tikai ar vienu no viņām vīrietis vismaz ir mēģinājis veidot puslīdz draudzīgas attiecības. Tomēr, kad spēcīgo vīru ķer insults, viņš nonāk meitu aprūpē un pamazām sāk visas iepazīt.

Lelde Stumbre savam varonim pieiet pragmatiski un vienlaikus ironiski. Reins dzimis ģimenē, kurā vecāki tikai strādā, strādā un strādā, naudu tērē apdomīgi – bet tās kā nav, tā nav. Reins, šis mazliet (modīgi!) emocionāli trulais, taču finansiāli ģeniālais cilvēks, savas zināšanas par naudu (un arī jebko citu) iegūst... lasot romānus! Dreizeru, Rozīti, Zolā, Upīti, Hamsunu un Feihtvangeru... Šis nelielais absurda piesitiens varoni padara daudz dzīvīgāku, it kā saprotamāku, un tālākas situācijas tiek izspēlētas, pieminot arvien jaunus un citus pasaulē un Latvijā slavenus literāros darbus, kuri tā vai citādi ietekmē Reina dzīvi un izvēles.

Ik reizi, kad Reins nonāk kādās dzīves krustcelēs, viņš uzvedas kā meitene no pasakas – tā, kura, nogājusi uz pagrabu pēc alus, iedomājās, kā apprecēsies ar ciemiņu, viņiem piedzims bērns, tas nonāks lejā uz pagrabu, viņam uz galvas uzkritīs stenderē iecirstais cirvis, un puisēns aizies bojā. Par meiteni pasakā smējās gan ģimene, gan lasītāji. Par Reinu smieties īsti nevar. Viņš nav smieklīgs. Itin nemaz. Taču ikvienu emocijas raisošu situāciju viņš savā prātā izspēlē tieši tā – līdz nepatīkamām beigām. Un tad rāmi pasper solīti atpakaļ, izvairoties no šīm dzīves izliktajām lamatām. Protams, ne jau vienmēr viņam tas izdodas. Agrā jaunībā viņš kļūst par precētu vīru un pirmās meitas tēvu. Otrā laulība ir apzināta. Tai seko sevis radīšana no jauna – būtībā šis ir Reina bildungsroman, romāns par neparastas personības veidošanos, asu prātu apvienojot ar labu literatūru, patiesu izveicību un kripatu veiksmes. Jau otrās sievas laikā Reins ir kļuvis gudrs, slīpēts un pievilcīgs. Latvijas neatkarību viņš sagaida jau pavisam nopietnā aprēķina laulībā iestājies – un, kā jau „tajos laikos”, katru laulību papildina arī bērna dzimšana. Meitas, ja gribam būt precīzi.

Līdz vienudien visi aprēķini vairs nav spēkā, Reins ir iemīlējies, tas varētu būt pat nopietni, tomēr... ceturtā meita gan ir neizbēgami klāt.

Reins uzskata, ka par saviem bērniem ir jāgādā, taču tuvāk pielaist nevienu negrasās. Viņam tas gandrīz arī izdodas, līdz kā deus ex mahina nāk pēkšņā slimība, kas Reinu ķērusi nopietni un smagi. Tā ir divkārša iespēja: meitām iepazīt tēvu un tēvam uzzināt, kādas viņas ir izaugušas. Četras pieaugušās meitas ierodas – un katrai no viņam ir savas vēlmes un uzskati par to, kas tagad tēvam būtu jādara.

Kamēr meitas mēģina tēva dzīvi pārkārtot un pakārtot, ielikt sev tīkamos rāmjos, Reins ļaujas aprūpei un nododas prātuļojumiem. Par dzīvi. Politiku. Pasaules kārtību. Papildinātas ar atsaucēm uz dažādiem literāriem darbiem un ātri pierasto Reina paradumu izspēlēt iespējamos dzīves scenārijus kādu strēķīti uz priekšu, šīs pārdomas lasītāju rūda un izaicina. Vai varonis tiešām ir tāds, kā Lelde Stumbre raksta? Varbūt tās atsauces tomēr rāda kādu citu iespējamību? Bet varbūt tā vienkārši ir spēlēšanās ar lasītāju – ja attiecīgie darbi nav lasīti, ko gan tad iespējams domāt par Reinu Kapkalnu? Cik lielā mērā šis romāns ļaujas lasītājam, kurš pieradis pie vieglas literatūras? Uz to man atbildes nav. Taču pieredzējušam daudzlasītājam Reina tēls rādās skaidri izzīmēts, varbūt pat pārlieku spilgtām līnijām, tā, lai mazdrusciņ tomēr paliktu sajūta, ka rakstniece kaut ko nepasaka līdz galam. Varbūt viņa klusībā draiski smej, Reina tēlu veidodama tik rūpīgi kā Lego vīriņu: no mazītiņiem dažādu romānu gabaliņiem rada šo lupatdeķa cilvēciņu, kurš pamanās vienlaikus būt dižs un nevarīgs?

Reins ir rada Leldes Stumbres iepriekšējā romāna Perfekcioniste galvenajai varonei, kaut kas viņos abos ir līdzīgs. Kodols. Serde. Spēja nospraust mērķi un iet uz to, citus (bez ļaunprātības, bet vienā mierā) izmantojot kā pakāpienus vai pastumjot malā kā kavēkļus. Viņi nav roboti, taču kaut kas necilvēcisks ir abos. Bet varbūt tieši Reins ir jaunā laikmeta cilvēks? Tāds, kurš visam zina cenu un apzinās savu augsto maksātspēju.

Kad romāna pašās beigās Reins pieķer meitas nelāgā rīcībā, viņš nav satriekts vai sašutis. Veikli izvairījies, viņš aiziet atpakaļ savā paša būvētajā dzīvē, kurā ir gatavs arī atļauties kādu mazu vājībiņu, bet tikai un vienīgi paša izvēlētu. Nez kāpēc liekas, ka šajā ziņā gan Reins, gan Rolanda no Perfekcionistes ir mazliet kā autores pašas atspulgs – un vēlreiz rāda, cik izcili rakstniece spēj iedzīvināt savus varoņus. Vecmodīgākam lasītājam gan, iespējams, visvaris Reins un darbīgā Rolanda neliksies tik smeldzīgi mīlami kā Stumbres biogrāfiskā romāna Maija, Cher ami! galvenā varone Maija Silmale, bet tāds jau arī nav bijis autores mērķis. Kāds tas ir bijis? Minēšu, ka autore nolēmusi atainot tipāžus, rādot lasītājam cilvēka dvēseles bezgalīgo dažādību un vienlaikus pasmaidot par to, cik vienkārši un piezemēti tomēr ir mūsu mērķi, sapņi un cerības. Vienkārši, tomēr cilvēciski. Par tiem var smaidīt, bet ne ņirgāties. Tāpēc romāna beidzamajā lappusē Lelde Stumbre Reinam uzdāvā mērķi. Vai jēgu. Vai abus. Kā uz to paskatās.

 

Kristīne Ilziņa

Dzejniece un publiciste Kristīne Ilziņa (1969) strādā apgādā „Zvaigzne ABC” par projektu vadītāju. Publicē recenzijas par jaunākajiem latviešu literatūras darbiem.