Kristīne Jučkoviča

Māsas vieglā dzīve

„Ko tu te dari, ko cel troksni?” Benita iekliedzas, kā ieraudzījusi spoku. Viņa ir pamodusies no kaimiņu suņu rejām un elektriskā zvana, kas ievilkts pagājušajā nedēļā. Ir pusčetri no rīta, gaisma tik tikko svīdusi, bet Benitas nedaudz vecākā māsa Klāra stāv pie ieejas vārtiņiem pagalam spocīgā paskatā. Lai gan ir jau vēls pavasaris, māsai mugurā ziemas jaka, bet ap galvu apsieta krāšņa lente ar pušķi – gluži kā dāvanai. Benita noskurinās. Otra māsa, Ligita jau bija stāstījusi, ka ar Klāru nav labi, tomēr, ka lietas ir tik nopietnas, Benita uz savas ādas izbauda pirmoreiz. Klāra muļķīgi smaida un skatās uz Benitu naivā sirsnībā.

„Es atnācu!” Klāra priecīgi saka.

„Redzu. Vai tu zini, ka rīt, tas ir šodien, ir tirgus diena? Pēc pusstundas man būtu jaceļas un javīkšas.”

„Iedosi man tēju ar cukuriņu? Es nācu cauri visai pilsētai un esmu nokususi.”

Benita nopūšas, atbultē vārtiņus un negribīgi ielaiž Klāru.

„Tu tikai klusi! Meitēni vēl guļ. Vienas tējas garumā, tad man jādarās.”

Klāra priecīgi pamāj, un, kamēr iet, uz piemītā zemes celiņa nomet gan jaku, gan krāšņo galvas apsēju. Benita tos uzlasa, apsteidz Klāru, pēc iespējas klusāk atver durvis un ielaiž māsu.

„Psst!” Benita izteiksmīgi pieliek pirkstu pie lūpām un nošņācas. To redzot un dzirdot Klāras sejā atvīd gandrīz vai bērna prieks, un viņa atkārto māsas izteikto „psst” tādā pašā izteiksmē. Tikmēr Benita cieši paņem māsu aiz elkoņa, cauri vienas, taču spožas spuldzes apspīdētajam priekšnamam bīda viņu uz krēslaino virtuvi turpat pirmajā stāvā, nevērīgi nomezdama Klāras lietas uz soliņa priekšnamā, bet pašu naktsmiera traucētāju apsēdinot uz trijkāju ķeblīša pie virtuves galda, kas apklāts ar nedaudz padilušu puķainu vaskadrānu.

„Nu, Klāra! Nepamodini meitēnus. Te tev būs krūze,” Benita kustas naigi un, cik klusi vien var, noliek negaidītajai viešņai priekšā trauku. Pati aizdedzina gāzes degli plītij un, ielējusi no krāna tējkannā ūdeni, uzliek to uz plīts riņķa. Tāpat jau bija jāceļas visai drīz.

„Kas notika? Vai kas atgadījās?” Benita prasa, apsēdusies pretī Klārai.

„Es nevarēju aizmigt. Domāju, meklēju, kur palikuši Zintis un Aleksis, nevarēju atrast nekur. Tad nu izdomāju, ka noiešu pie tevis. Varbūt pie tevis ir, varbūt tu zini, kur šie. Ja Ligita nebūtu tai Rīgā tagad, pie viņas arī aizietu lūkot.”

„Tu zini, ka no tavām mājām līdz manīm ir visi astoņi kilometri, Klāra? Jāiet apkārt ezeram, garām kapiem, cauri visai pilsētai!” Benita saka viegli dusmīgā balsī, taču tad viņas uzmanību novērš šņācošā tējkanna, kas sāk viegli svilpt, bet svilpiens dziras pieņemties spēkā. Benita ar vienu roku strauji nogriež gāzi, ar otru spēji paceļ tējkannu – tā vien šķiet, ka visa pasaule sazvērējusies un grib pamodināt viņas guļošās mazmeitas, meitēnus, kuriem uz skolu jāceļas vien pēc pāris stundām.

„Nu ja! Tā es arī gāju – ielūkojos visās ezermalas mājās – pie Lāčpurniem nebija, Upeslejās – ne tik, tur pavisam tukšs, pie Augustinovičiem aprunājos ar suni. Lai ātrāk, es izgāju Kalna kapiem cauri, gar aku un lielo krustu, tad lejpus uz pilsētu, un atkal kalnup līdz smukajām dobēm, pamāju pilsētas priekšniekiem, un tad pa taisno pie tevis.”

Benita nežēlojot ielej Klāras krūzē tējas uzlējumu, tad pievieno ūdeni un paceļ acis uz māsu: „Klāra! Kāpēc!”

„Nu, kā, lai sameklētu Aleksi un Zinti, manus puikiņas!” Klāra samirkšķina acis, un pa vaigiem notek divas asaru tērcītes.

Benita pastumj uz Klāras pusi gaišzilu stikla cukurtrauku. Māsa noslauka asaras piedurknē, ieber krūzē divas tējkarotes cukura ar kaudzi un tūdaļ sāk skaļi maisīt.

„Tagad tā, Klāra. Dzer un klausies! Kad tu izdzersi tēju, kātosi uz savām mājām – man nav ne laika, ne iespējas tevi vest atpakaļ – tirgus gaida, un vēl jāpaspēj mazmeitām brokastu uzriktēt. Par saviem puikiņām neuztraucies, tie abi jau sen tajos pašos Kalna kapos guļ mierā – pareizi jau vien gāji,” Benita pati sev izklausās skarba, bet citādi nespēj – tad jau šodien būtu jāmet viss pie malas un jāsāk auklēties ar māsu.

„Un vēl – es tūdaļ piezvanīšu Agitai, tavai meitai, lai viņa vēlāk pārbauda, vai esi galā – tas ir vienīgais, ko es tavā labā varu darīt,” Benita jau mīkstākā balsī piebilst.

Klāra dzer tēju, nedaudz iešņukstas, bet tad pasmaida: „Agitai, jā, Agitiņai!”’

* * *

Klārai – viņai vienmēr viss bija viegli. Viegls dejas solis, skaista dziedamā balss, viegli vijīgi mati, ierudi, nevis cieti, taisni un tumši kā citām māsām. Kamēr Benita, Ligita un Helēne strādāja nepagurušas – uz lauka vai kādus rokdarbus, Klārai neveicās tik raiti, tāpēc māte, to redzēdama un viņu žēlodama, reizumis atļāva iet pie vieglākiem virtuves darbiem, lika uzslaucīt vai uzmazgāt grīdas, kamēr māsām šādas atlaides vis nedeva. Arī skolas darbi Klārai nepatika un nepadevās, bet par to tāpat neviens neuztraucās.

„Kas man vienai, bez vīra palikušai līdzēs, ja ne pašas meitas,” māte mēdza sacīt. Neviena nekurnēja un arī Klāru neniecināja – drīzāk žēloja, ka darba tikums piedzimstot nav ticis iedalīts.

Kad pienāca laiks cerēties un dabūties, pirmā pie krietna vīra izgāja vecākā – Helēne, Benita un Ligita apprecējās teju reizē, tikai Klāra, plivinādama vecrozā katūna kleitiņu, ko māte uzšūdināja no sava jaunībsdienu tērpa, atraidīja vienu precinieku pēc cita – vienam uzvārds neģeldēja, citam pārāk apaļi vaigi, vēl cits šķībi vilka meldiņu.

Pa prātam bija vienīgi straujais Edvards – pēc tā Klāra bija gluži kā sadegusi. Māte vaidēja vien, bet neiebilda, ka Edvards Klāru apprec, jo jau bija manījusi, ka meitas auguma aprises mainījušās. Puisis bija no ciemata pie ezera pilsētas malā un solījies Klārai uzcelt tur mazu namiņu. Tā tas arī notika – Klāra ar bērnu zem sirds vispirms staipīja dēļus un akmeņus, palīdzot vīram būvē, tad iekārtoja mazumiņu, kas nepieciešams, lai namiņā apmestos. Māsas apciemoja Klāru un brīnījās par viņas prieku un vieglumu mazajā būdiņā ezera krastā, dzīvojot kopā ar straujo Edvardu.

Kādu rītu, īsi pirms bērna dzimšanas māsai Ligitai ciemojoties namiņā, Klāra izstāstīja noredzēto sapni – balsis tajā bija uzstājušas, ka bērns jāsauc tādā vārdā, kādu kalendārs vēstīs piedzimšanas dienā, citādi tas ņemšot nelabu galu. Māsas izbijās, Ligita promejot piekodināja Klārai tā arī darīt, taču liels bija viņas izbrīns, kad, saņemot ziņu par puisēna dzimšanu Konstantīna dienā, viņš tomēr tika nosaukts par Zinti. Drīz vien no aizezera namiņa pienāca arī cita ziņa, par puisēna nāvi – viņu guldīja ģimenes kapavietā Kalna kapos, Edvards sāka dzert, bet Klāra ne reizi vien tika redzēta klīstam gar ezermalu.

* * *

„Halo, vai tu dzirdi ar’, Ligit, man tev kas jāpastāsta!” pēc darba cēliena piesēdusi polsterētā virtuves krēslā ar atzveltni, Benita, beidzot sazvanījusi jaunāko māsu, tur pie auss klausuli tā, ka spirālveida vads izstiepies gluži taisns un uzkāries uz stenderes starp virtuvi un koridoru.

„Nu, Benit, kas nu,” Ligita jūt māsas balsī satraukumu – tas dzirdams pat pa telefonu un pielīp, tāpēc viņa nervozi sāk knikšķināt pirkstus.

„Ar Klāru nemaz vairs nav labi, nemaz!”

„Ko tu saki!” Ligita izbrīnā saceļ uzacis.

„Nu ja! Bija pie manis pusčetros no rīta – izgājušajā piektdienā!”

„Pusčetros! Saki vienam cilvēkam!” Ligita noelšas vien.

„Mhm, meklēja, kur Zintis un Aleksis, cauri kapiem pa nakti gājusi, gar ezeru vazājusies, labi, ka neiešļūca, tur glumš tas krasts!” Benitas balss kļūst arvien augstāka un aug­stāka.

„Vāj dieniņ, vai. Tur jau tāls gabals ejams!” Ligita atspiežas pret sienu. Skaidrs, ka saruna nebūs īsa.

„Es tak saku, trakums, kas trakums!”

„Kaut kas i’ jādara! Agitai padevi ziņu?”

„Kā tad bez tā! Agita teicās meklēt vājinieku namu. Šitā nav vairs turams. Neviens tak klāt nevar izsēdēt,” Benita nopūšas.

“Bet ko tad tu saki, viš’ meklēja? Aleksi un Zinti? Tie tak sen jau kapos guļ, tāpat kā tas trakais Edvards, ko dzērumā traktors nobrauca!”

„Jā, nu es jau teicu Agitai, ka prātiņš galīgi sašķobījies tai mūsu māsiņai – bet ko tad var gribēt – gadi, vīrs dzērājs bija, kāvās, bērņuki ar’ pagalam. Nevienam šitādu brūķi nenovēlu. Jaunībā likās – Klārai – kas viņam nekaiš! Ne prot strādāt, ne īsti vajag, tik plivinās pa dzīvi dancodams, dziedādams, a te – šitā!” Benita gari novelk.

* * *

Klāra sēdēja pie spoguļa un ķemmēja savus rudos, vijīgos matus. No Zinta nāves viņa bija attapusies. Tā pašai šķita – vairs tik ļoti negribējās katru mīļu brīdi sēdēt pie viņa kapa. Edvards uz brīdi bija pārstājis ņemt sīvo uz krūts, šķita, ka mazajā namiņā ezera krastā atgriezies miers. Paradumu – katru vakaru pastaigāties gar ezeru – Klāra gan nebija atmetusi. Nekādas dobes mājas priekšā viņa nebija iekārtojusi, tikai regulāri ar grābekli nogrābusi pieezera joslu gar namiņu, izplēsusi niedres un citus krasta augus tā, lai ezermalā sanāktu laba pastaigu vieta. Gadu pēc Zinta nāves pie viņiem bija atnācis Aleksis, kurš tagad jau krietni paaudzies. Kādā vētrainā dienā, kad vēji pūta un ezers bangoja, biedēdams visus ezermalā mītošos, Edvards bija paņēmis Klāru ar varu, un nu viņa zem sirds nēsāja vēl vienu bērnu. Toreiz Klāra bija vīram pretojusies, zinot, cik viņa sēkla auglīga, plēsusies ar nagiem, rāvusies ārā pa durvīm vētrā, un bezspēcībā norimusies vien tad, kad Edvarda stiprās rokas un kārīgā mute ņēmusi visu, kas sievietei ņemams. To ka viņa tajā vētras naktī ieņēmusi bērnu, viņa zināja skaidri. Vienīgā Klāras cerība bija, ka tā būs meitene. Pret rītu Klāra, guļot murgainā miegā, bija sapņojusi, ka ir pie Zinta kapa un tur, ģimenes kapavietas stūrī, iesējies ātraudzīgs ozoliņš – tas aug un aug, līdz izaug par lielu koku, kura zaros apmetas stārķu ģimene, uzvij ligzdu un izperē trīs stārķēnus. Izperē, un uzreiz divus no tiem pārmet pāri ligzdas malai. Klāra gan uzreiz bija pamodusies un trīcējusi bailēs, bet Edvards gulējis ciešā miegā un nav bijis ceļams. Vētra aiz loga gan rimusi.

Meitene piedzima Konstantīnu dienā, un viņu nosauca par Agitu.

* * *

„Mammu, nāc te – te būs dakteris,” Agita maigi saka savai vecajai mātei, vezdama viņu pie rokas. Viņas ir tikko izkāpušas no starppilsētu autobusa.

„Man nevajag dakteri, meitiņ, man Aleksīti satikt…”

„Mammu, Aleksis ir miris jau daudzus gadus. Es biju pavisam maza, kad viņu ezers paņēma, nemaz neatceros viņu skaidri!”

„Ā. Ezers. Ezers ir vainīgs pie tā, ka tu piedzimi, Agita!”

„Nē, mammu, tu esi vainīga un tētis. Mums vēl pārsimt metru, re, tur, tā gaišā ēka!”

„Kam man dakteri, kam…”

„Tu būsi vesela! Paņemsim analīzes, parunāsim. Tur ir arī slimnīca, kur palikt. Es paņēmu tavas čības, tās, ko Ligita uzdāvināja. Un Benitas dāvāto krūzi arī. Varēsi tēju dzert.”

„Ar cukuriņu!”

„Ar cukuriņu, ar cukuriņu, mammu. Benita atbrauks, Ligita atbrauks tevi apciemot.”

„Un Helēne? Un mana mamma?”

„Mammu, tu taču zini – Helēnes jau vairāk nekā desmit gadus nav. Un tava mamma arī nedzīvoja mūžīgi. Tev taču pašai ir jau 78 gadi!”

„Man – 78?” Klāra sāk smieties.

„Cik tad tu domāji?”

„20! Un man jāiet satikties ar Edvardu!”

„Un kas tad es esmu, mammu?”

„Tu? Tu esi Agita, dzimusi Konstantīnu dienā. AGITA!”

„Jā, dzimusi Konstantīnu un Agitu dienā – mana dzimšanas un vārda diena ir vienā dienā, jo tā vajadzēja, mammu, esmu dzirdējusi šo stāstu. Re, esam jau klāt,” Agita atver klīnikas durvis, un abas nozūd gaišās ēkas dziļumā.

* * *

„Halo, Ligita! Tā tu?” aizlauztā balsī vaicā Benita. Viņa piesēdusi tupat koridorā uz kurpju plaukta, blakus telefona galdiņam.

„Nu, ja, ka es, Benit, kurš gan tas var būt? Kam tad tu riktīgi zvani, ja tā prasi?”

„Tu apsēdies, mīļā mās’. Mūsu Klāras vairs nav, tik tikko Agita zvanīja,” Benita rij asaras.

„Ak, tā… Kā tad tas gadījās?” Ligita ir neizpratnē.

„Klīnikā, nu, tajā nespējnieku mājā.”

„Kā tā – tak tikai vakar turp aizdevās!”

„Visu dienu jau esot bijusi tāda nekāda. Putrojusi rītu ar vakaru, gribējusi ar Edvardu uz satikšanos iet, atkal pēc Alekša prasījusi un Helēnes, un mammas, kā toreiz, kad pie manis nakts vidū atklīda.”

„Ak, vai, vai,” Ligita vairs neslēpj māsai raudas. Pie rokas nav kabatas lakata, tāpēc asaras birst un samērcē ap kaklu apsieto katūna lakatiņu.

„Nu, jā – es jau noraudājos, kad Agitiņa zvanīja. Analīzes noņēmuši, dakteris apskatījis, ielikuši palātā – bijusi tāda dīvaini mierīga. Bet naktī piecēlusies, aizgājusi, un izārdījusies laboratorijā! Izde-izdemo...”

„Vai, die’, izdemolējusi?”

„Jā, tā Agita teica. Gaitenī pēcāk atrasta mi-mirusi,” Benita elso aizturētās raudās.

„Nu gan traka nāve. Likās – tāda viegla dzīve mūsu māsiņai, pa dejas ceļu, galopā vien, ja tik nebūtu to trako Edvardu sastapusi!” Ligita iesaucas.

„Kā tad viegla – puikiņas jau nomira divi, tikai Agitiņa…” Benita nopūšas. Apavu plaukts bīstami sazvārojas, tāpēc viņa pieceļas.

“Mūsu māsiņa, vienīgā rudmate no mums visām – kā mamma,” tagad ir Ligitas kārta nopūsties. „Kur tad glabās?”

„Agita lūdza, lai ļaujam Kalna kapos, tur kur mamma un puikas.”

„Nu, lai nu guļ, lai guļ pie saviem mīļajiem, ja man prasa, es neiebilstu,” Ligita atteic.

* * *

Kur palikuši mani mīļie? Viens – pie manas krūts, nepaēdis, otrs aizgāja ezera dzelmē un palika tur. Trešais… Jā, trešais. Tas, kurš deva mutes, sita un atkaliņās bučoja, mīlēja līdz pagurumam, līdz pat naidam mīlēja. Viņš palika uz ceļa, tā arī neatnācis mājās. Vajadzētu iedzert tēju. Ar cukuriņu, divas tējkarotes ar kaudzi. Mamma, tu dzersi? Helēne, un tu?