|
|
Veltas Kaltiņas (dz. 1931. gadā) dzejoļi parādījās pirmoreiz Jaunās Gaitas lappusēs 1968. gadā, un kādā kompānijā! Tajā pašā numurā redzam veselu jauno (toreiz) un jau ne tik jauno latviešu dzejnieku vārdus: Bruno Saulītis, Daina Avotiņa, Ārija Elksne, Olga Lisovska, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Viktors Līvzemnnieks, Vitauts Ļūdēns, Imants Auziņš, Jānis Sirmbārdis, Māris Čaklais, Laima Līvena… No visiem nosauktajiem, droši var teikt, šodien turpina rakstīt dzejoļus vienīgi Velta Kaltiņa, un, kā viņa pati teikusi redakcijai, „piedāvātajā kopā pilnīgi viss ir svaigi cepts”. Te nebūtu grēks atkārtot arī Veltas Kaltiņas vārdus no pērnā gada publikācijas toreiz vēl uz papīra nodrukātajā skaistajā JG izdevumā (Nr. 309, 2022. gada vasara): tagadējā Veltas dzeja – viņas „sveiciens vairāku gadu desmitu laikabiedriem. Klātesošiem, aizgājušiem, nākošiem.”
|
|
PATEIKT NEPASAKĀMO
* * * it kā viss vajadzīgais būtu uz sātīgas maizes rikas pureņu sviesta pika asās prāta smailes kailus zibeņus tver der viss it kā lieti noder it kā iemieti te uz mūžu viens nieka pazemes grūdiens viens nāvīga vēja pūtiens rau gaisma ap mums tik trausla tik trausla
* * * kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu dzeguzei ligzdas nav bet pārlaidās kāds viss griežas un sagriežas citādi pārgriežas aiz izsistas loga rūts mežazosis spārni spārni spārni indiāņu brīvestība nāc ārā ārā nāc redzēsi sauli lecam viss pārējais paliks pa vecam paliks pa vecam?
* * * īstajā reizē īstajā vietā pateikts vārds glābējsilīte oda priekam pērkona dārds nu piemiegtām acīm atvērtām ausīm uz pirkstgaliem vien dzīvas skudriņas pār dvēseli skrien un neaizskrien
* * * tas uzblīdušais glumeklis tas milzu pūķis deviņām galvām uz visām pusēm uguni spļauj un viņam ļauj pasaule spurojas pacietīgi ciešas uz bezdibeni stūrē pat akmenim asaras riešas pasaule savelkas dūrē
* * * nāvi nesi gribēji būt svētais nu tevi nenolādē tikai retais
* * * asinis dzelži pekles ugunis līdz apvārsnim te nesaļimst zilizeltaina brīvība dzimst
* * * tik paskat cik pamatīgi Viņš to dara kā malku skaldot kā atomus par vari valdot tā neatlaidīgi tā atsperīgi izteiksmē skopā vai visu visumu savāc kopā zvēlienam vienam atveries zeme norij sagremo un izspļauj tavas auglības slāņos briedusī sērga tas gadsimtu mēris nu plosās nepieļauj neizšķirti nebūs vien šahs un mats Viņš paliks līdz galam pats
* * * tie gadsimti gadsimtu miljoni tās iegulas iežos smadzeņu krokās aurās pat zeķēs caurās tas viss it viss bij domāts tieši mums nu sastrēgums nu pašu sastrādātais murgs pēc šaujampulvera pēc iznīcības smird kā gribētos lai Dies mūs sadzird vai paredzēts te noilgums?
* * * tā nu viņš ir tu esi elpojis sildījies pamazām pildījies tā drūzma tā gūzma tā burzma tas izgājiens pa pilienam vien pa malkam šļakatām rau tu esi un tomēr it kā tevis nav kad beidzot līdz zobiem izlijis kad beidzot savu karoti nolicis ō jā nu tevi pa īstam pamana izrādās esi bijis
* * * viena starp visiem viena pat sapnī viena bez atspēriena vai nemani starp tevi un mani starp radību visu dzīvo un ne tik dzīvo ēteriski neatsaucami savienoto trauku likums skalojas lejas un pārlejas neizlejas nu re kā nav tā nav tās bezizejas vai mierinājums tai riekšavā skopā tai dižajā stropā pat medus bites trani un tarakāni arī kapu zvani tad nepiemirstiet mani
* * * atkal un atkal tai pašā purvā mēģinu savākties papauzēt nevervelē saku neatšķaidies atskaldi lieko pasmaidi
|
* * * pateikt nepasakāmo nu ja dīvains jušanas mirklis tā ir un nav un tomēr IR iespiedusies mājīgā dīvāna stūrī vaļējām acīm redzu vai jaušu? Māmiņa ienākusi patiesi atnākusi
notrīs manējā aura manējā aura gavilē un rau mēs jau vētraini skaujamies tā viegli attālinātā viļņaini vizošā istabas vidū kā pašā Visuma viducī
* * * un sapnis īstenība būs esmu pie stūres mans autiņš lido no stāvas kraujas ezera dzelme tur lejā mans autiņš joņo mans autiņš ir vienīgi gaisā es esmu spriedze spridzeklis esmu milzu piepūlē pagriežu stūri atpakaļ augšup uz pamata cieta izdodas!!! man izdodas… turpat vai otrajā dienā kancīgā pārvarē gan kādai nelūgtai nāvei izlaužu zobus man izdodas ar dievpalīgu izdodas
* * * kad mīlestība tevī ienāk viņa plosās kā bērns tu nevari to savaldīt tu nevari to saskaldīt un re viņa kopā ar tevi kopā ar tevi pacietīgi aug plašumā vēršas dziļumā ietop aizmēž ikdienas gružus grambas līdzina līdz te viņa ir tā Dieva dzirksts tu nedrebi vairs par sevi tu esi kā vairogs par to otro ar mīlestību vari līdz debesīm augt vari viņu pusceļā nokaut
* * * Daugavas debesīs baltie gārņi ilgi mēs iztikām bešā kā paspārnē svešā atlidos gārņi atkritīs sārņi mīļo cilvēciņ manu vai jūti mums atraisās spārni mūsu zemīte atvilgst gūta iespēja gana reta nepalaižam vēlreiz vējā lai beidzot atkal vīrā savā sētā tīrā Daugavas debesīs baltie gārņi pamazām atkrīt sārņi
* * * kad vari visu dot un atdot kad sīkstulis no tevis ārā nudien tā dzīvošana garda un negribas nevienā karā
* * * kā Viņu gaidījām tais juku laikos juku laikos mēslu gana bij sacīts nāks un Viņa nāca uz cieta pamata nu stāvam ļodzīties varam nodzīties sapīties varam aizrīties tik un tā tas spārnu atvēziens nu gavilē virs mums pušu šķēlies sastingums
* * * Divi tūkstoši divdesmit trešā gada Pirmais jūnijs (2023.1.06.) svinamdiena mūsmājās Daugavas senkrasta plikais pakalns piecpadsmit gados nu spurojas zaļš kā pusaudzim cekuls spurojas reiz pelēkais pakalna pakausis vietējie džungļi kad gūstīto Daugavu atžņaugos beidzot kad liekie ūdeņi aizplūdīs rāmi un jūra tos vēlīgi izdzers skābekli ieelpos slīkušie krasti Augšāmcelsies Staburags vēl nieka piecpadsmit sprīži vai gadi atgūsies atzaļos ziedēs raudu avoti klintī prieka asaras iedēs kā tajās senajās debesīs
* * * vien pieskāriens tas nebeidzamais pieskāriens te laikā kā vaska zieģels iegravēts nu izsmaržo un mirguļo ik puteklīti atstaro es teiktu vēl tas itin viss kā vecās mātes spieģelī ar roku nenotraukt to zilgmi tas nebeidzamais pieskāriens te laikā nekas nav izgaisis nekas nav apdzisis
* * * kad atveras debesu ekrāns kad atveras negaidītā mulsā saspriegts vien sajūti jūti tās strāvas kā adatas dursta tās strāvas caurstrāvo tā balss bez balss ir tieša atpazītā seja žestu mezglojums atbildes arī tiešas kad paveras debesu logs aizlaika krāsās un skaņās kad paveras tai brīsniņā skopā Tur un Te mēs kopā
* * * R. D. sasildi mani es sasildīšu tevi sasildīsim viens otru - ar to pašu kaut mazītiņ sasildīsim arī pasauli šo tik augstsirdīgu reizi pa reizei tik aukstsirdīgu bieži jo bieži |
