 |
Esmu dzimis pirmajā pēckara gadā Rīgā, bērnību un jaunību pavadījis Teikas apkaimē, brienot pa ziedošiem dārziem un smilšainām ieliņām. Ziemeļkurzemes meži, ezeri un purvi ir manas bērnības paradīze. Milzīgas priedes, asins sarkans purva ūdens, ūdensrozes, kuras neviens bez manis nav redzējis. Mūžu veltīju ģermānistikai – vācu filoloģijai, literatūrai. Literatūras antikarjera. 2017. gadā izdots dzejas krājums Agorafobija. |
|
Juris Kastiņš
PATEIKT NEPASAKĀMO
* * * it kā viss vajadzīgais būtu uz sātīgas maizes rikas pureņu sviesta pika asās prāta smailes kailus zibeņus tver der viss it kā lieti noder it kā iemieti te uz mūžu viens nieka pazemes grūdiens viens nāvīga vēja pūtiens rau gaisma ap mums tik trausla tik trausla
* * * kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu dzeguzei ligzdas nav bet pārlaidās kāds viss griežas un sagriežas citādi pārgriežas aiz izsistas loga rūts mežazosis spārni spārni spārni indiāņu brīvestība nāc ārā ārā nāc redzēsi sauli lecam viss pārējais paliks pa vecam paliks pa vecam?
* * * īstajā reizē īstajā vietā pateikts vārds glābējsilīte oda priekam pērkona dārds nu piemiegtām acīm atvērtām ausīm uz pirkstgaliem vien dzīvas skudriņas pār dvēseli skrien un neaizskrien
* * * tas uzblīdušais glumeklis tas milzu pūķis deviņām galvām uz visām pusēm uguni spļauj un viņam ļauj pasaule spurojas pacietīgi ciešas uz bezdibeni stūrē pat akmenim asaras riešas pasaule savelkas dūrē
* * * nāvi nesi gribēji būt svētais nu tevi nenolādē tikai retais
* * * asinis dzelži pekles ugunis līdz apvārsnim te nesaļimst zilizeltaina brīvība dzimst
* * * tik paskat cik pamatīgi Viņš to dara kā malku skaldot kā atomus par vari valdot tā neatlaidīgi tā atsperīgi izteiksmē skopā vai visu visumu savāc kopā zvēlienam vienam atveries zeme norij sagremo un izspļauj tavas auglības slāņos briedusī sērga tas gadsimtu mēris nu plosās nepieļauj neizšķirti nebūs vien šahs un mats Viņš paliks līdz galam pats |
* * * tie gadsimti gadsimtu miljoni tās iegulas iežos smadzeņu krokās aurās pat zeķēs caurās tas viss it viss bij domāts tieši mums nu sastrēgums nu pašu sastrādātais murgs pēc šaujampulvera pēc iznīcības smird kā gribētos lai Dies mūs sadzird vai paredzēts te noilgums?
* * * tā nu viņš ir tu esi elpojis sildījies pamazām pildījies tā drūzma tā gūzma tā burzma tas izgājiens pa pilienam vien pa malkam šļakatām rau tu esi un tomēr it kā tevis nav kad beidzot līdz zobiem izlijis kad beidzot savu karoti nolicis ō jā nu tevi pa īstam pamana izrādās esi bijis
* * * viena starp visiem viena pat sapnī viena bez atspēriena vai nemani starp tevi un mani starp radību visu dzīvo un ne tik dzīvo ēteriski neatsaucami savienoto trauku likums skalojas lejas un pārlejas neizlejas nu re kā nav tā nav tās bezizejas vai mierinājums tai riekšavā skopā tai dižajā stropā pat medus bites trani un tarakāni arī kapu zvani tad nepiemirstiet mani
* * * atkal un atkal tai pašā purvā mēģinu savākties papauzēt nevervelē saku neatšķaidies atskaldi lieko pasmaidi |
