 |
|
Jaunā Gaita nr. 314. rudens 2023
|
|
|
Vija Laganovska
Prūšu pēdās
Fragments
Izraidīšana
Ik reiz, kad bradā pa upes, ezera vai jūras krastu, ik reiz, kad it kā nejauši paslīd kāja uz kāda glumāka akmens, aizķeries aiz smiltīs ieķepuša koka zara, zaudē līdzsvaru, tevī uzjundās baiļu tirpiņas. Zum visa pakrūte, skausts. Tas nav ne akmens, ne koka zars, ne kas cits. Tu zini kas tas ir, tu to jau esi piedzīvojis. Tu pazīsti manus saltos pirkstus ap savu kaklu, manas sāļās lūpas. Mēs esam skūpstījušies. Īsti, dziļi. Kad tu atkal nāksi jūras krastā, tu mani atcerēsies, bet pats to nezināsi. Es vienmēr būšu tava mūžīgā nezināšana. Gluži tāpat kā nezini un nespēj saprast visu, kas lielāks par pašu, pat pats sevi, jo patiesībā tu esi lielāks nekā tas, ko tu par sevi zini. Visu mūžu tu vienlīdz stipri alksti un arī baidies nezināmā.
Tava nolemtība, tavs liktenis saistīts ar to, ko tu pats sev nemanot esi zaudējis. Tas liek ilgoties, meklēt. Kad iedomāto zaudējumu sasniedz, tu saproti, ka tā ir mirāža, un tu katru reizi sāc no jauna.
Ap 1240. gadu
Torīt viņa ilgi spēlējās ar bālu jaunekli; šņāca un kunkstēja puisim tieši ausī, atņēma viņam apavus, kādu laiku mētājusi tos šurpu-turpu, augšup un lejup, izsvieda tuvējā smilšu kāpā, piegrāba pilnas saujas silto, zeltaino smilšu, bēra jauneklim aiz krekla un biksēm, kaisīja matos, ausīs un acīs. Kad puisis, vai nu aiz paguruma vai kāda cita Bangai nezināma iegansta, pārstāja ķerties viņas kuplajā plandošajā kleitā un iegula krokās aizvien dziļāk un dziļāk, viņa to atlaida. Pazaudējusi viņu skatam, Banga nolēma izpurināt kleitu tajā pašā kāpā.
Vēl brīdi tīksminājusies, viņa centās puiša augumu atgūt; gan tina tā kājas savas kleitas garajās asiņainajās stērbelēs, gan saviem trauslajiem pirkstiem ķērās viņa bikšu starās, teju noraujot bikses no gurniem, bet nekas viņai nesanāca.
Saule rietēja. Bangas lindraki kļuva smagnēji, un iepriekš vieglais asins sārtums tajos kļuva aizvien tumsnējāks. Viņa vēlreiz noglāstīja puisi. Uz viņa auguma palika sārtas putas, bet krastā daži zeltaini dzintarakmeņi un murskuļos savēlušās brūnganas zāles ar to salkanzaļģo dziestošajā krāsainā lapkriša gaisā tvanošo aromātu.
Banga kļuva rāmāka un piekāpās. Viņa devās pie tēva.
Tā nebija pirmā reize. Zālanga slepus, pa viņai vien zināmām takām, lavījās līdz lielajam bangojošajam ūdenim. Vārdā nedrīkstēja saukt. Vecā Stāgata vienu pašu reizīti klusītēm bilda, ka tad tas celšoties debesīs un kritīšot virsū aprīdams visus ļaužus, to lopus un pat mājas. Ļauži miršot baismīgā nāvē, tik baismīgā, ka tos neņems pazemē. Nē, nē, Zālanga klusēs. Zālanga turēs plaukstu lūpām priekšā cieši jo cieši. Zālanga tikai ar vienu aci paskatīsies, lai tad, ja nu kāds būs to lielo saucis vārdā, jau laicīgi debešos atpazītu un iespētu milzeņa ozola dobumā lēkt.
Šurp nāca tikai vīri. Vienīgi viņi jaudāja turēties pretī lielajam ūdenim. Arī Zālangai kārojās savām acīm redzēt, kā viļņi smiltīs izmet dzītarus, šos saules akmeņus.
Viņas skatiens klīst pār krasta smiltīm. Dzītarus neredz. Pirms tumsas vien daži jūras putni bļaustās. Plūkā kādu prāvāku zivi vai citu ūdens izmestu kustoni. Starp sudrabainajiem un pelēkajiem putniem ķērc vārnas. Tās turas nostāk no pārējiem putniem.
„Uz negaisu, vai?” – Pārveļas Zālangas vēja aprautajām lūpām viņai vien dzirdami.
Nedaudz tuvāk Zālangai un tālāk no tērgājošā putnu bara, uz kāda tumša paugura nekustīgi sēž melns putns. Vārna? Kovārnis? Brīžiem tas pieliecas, kaut kur ieknāb, brīžiem paceļ kāju līdz pašam knābim. Citi putni turas tālāk, melnajam netuvojas. Zālanga nespēj atraut skatienu no putna.
„Sasirgusi, vai? Savainota?” – Viņa kādu brīdi lūkojas melnajā vārnā.
Palaikam kāds putns pielido tupošajai vārnai pavisam tuvu. Vārna sašūpojas, it kā zaudējot līdzsvaru un spalgi ieķērcas atlidojušā virzienā, to aizbaidot. Zālanga, kādu brīsniņu skatījusies putnu savādajās izdarībās, nolēma vēl palūkot pēc dzītariem. Saule šovakar teju neredzama, kaut kur aiz tumšajiem mākoņiem. Citkārt tā rietot izgaismo krasta smiltis un akmentiņus. Daļa no tiem izskatās pēc zeltainajiem dzītariem. Zālanga atskatās uz savādo nekustīgo vārnu. Tā joprojām tur sēž. Miklais jūras vējš ņemas stiprumā. Nu tas plivina Zālangas īsās nedaudz rudās matu pinkas.Viļņi savas putas krastā atstāj aizvien tālāk. Tādās reizēs tie izmet arī pa kādam dzītaram. Zālanga to zina. Viņa steidzīgi mētājas no viena aizdomīga akmentiņa pie cita. Iztālēm tie atgādina saulainos akmeņus, pieejot tuvāk, izrādās pavisam parasti. Zālanga sapīka. Viņa nemanāmi bija pietuvojusies sēdošajai vārnai. Vējš tai plivina astes spalvas, brīžiem tā piepaceļ vienu vai otru spārnu, tomēr joprojām tup tajā pašā vietā. Zālanga sastingst.
Tas taču… cilvēks. Melni smiltīm saķepuši pinkaini mati. Tos šurpu-turpu plivina vējš. Viņa ķermenis, apkaisīts vēja nestām dzeltenbrūnām smiltīm, nekustas. Uz muguras sēž vārna.
„Slikta zīme…” – Zālanga gan skaidri nezina. Vecā Stāgata tā mēdza teikt, ja kaut kas notika ne tā kā ierasts. – „Jāatgriežas. Saule aizkritīs aiz zemes malas, un iestāsies tumsa.”
Domas Zālangas galvā joņo viena nopakaļ otrai. Cilvēks nav atdots dieviem. Viņš guļ? Savainots no svešzemju nāvnešiem? Pats ir nāvnesis…
Nu vairs nav ilgi, līdz tumsa pārņems krastu un ūdeni, ļaudis un lopus. Zālanga minstinās. Tomēr pēc mirkļa, slēpjoties aiz zāļu kušķiem, lēni tuvojas guļošajam. Puisim brūnīga āda zem pagalam sadriskāta krekla. Viņš nelīdzinās vietējiem vīriem. Itin nevienam. Viņš drīzāk līdzinās nāvnešiem. Zālanga sakņūp kādu gabaliņu no puiša aiz neliela smilšu sanesuma. Viņa vēro guļošo. Vārna vēro Zālangu. Klusē, neķērc. Šķiet, ka puisis sakustas, tā kā novaidas. Zālanga aiztur elpu. Dzīvība cilvēku vēl nav pametusi. Puisis izdveš kaut ko nesaprotamu, tad vēlreiz un vēlreiz. Caur vēju Zālanga nevar saprast, vai svešais tiešām ko teica, vai būs vien izlicies. Viņš atver acis un kādu brīdi raugās tieši uz to vietu, kur, teju ar visu augumu smiltīm pieplakusi, atrodas Zālanga. Nogaidījusi, kad puisis atkal aizver acis, Zālanga zibenīgi uzlec un skrien projām. Pirms nozust pavisam, viņa atskatās. Vārnas vairs nav.
Pār Brusbergu, iecirties debess melnajā audeklā, mēness sirpis mirdz dīvainā sārtumā. Gluži kā tajās pirmsbriesmu stundās, pēc kurām, nesagaidot ausmas atnākšanu, kā viltīgi garnadži zagās nāvneši. Iesākumā, ģērbušies garos kreklos, zem kuriem slēpa kaklā iekārtus krustus, viņi vēstīja par savu Dievu un brīnumiem, ko tas spēj veikt, ja pie tā vēršas ticībā, un būšanu tajā līdz tiek debešos, kur dzīvot bez bēdām. Vēlāk viņu drānas kļuva smagākas un tumšākas, krusti lielāki un zirgi niknāki. Tie bradāja Prūšu zemi, tās birzis, pakalnus un ļaudis.
Visi pakalna iemītnieki zināja – tāds mēness sirpis ir droša Ukapirmā zīme.
Zālanga nespēja aizmigt. Grozījās un knosījās.
„Dullā, ko tu dari! Zālanga, tas ir svešinieks. Nāvnesis. Viņš droši vien arī runā svešādā mēlē, viņš nesīs postu. Galē viņu nost! Nogalē, atdod atpakaļ Antrimpam.” – Domas Zālangas mazajā galvā skrēja kā ražas laika mākoņi pa debess apakšu. Viņa jau labu laiku bija ielāgojusi Stāgatas raupjajā balsī teikto: „...kurš galē cienījamu dievu kalpu, no kura visiem kalpa draugiem caur viņu no dieviem jāsaņem spēks un varenība, viņiem vajag arī to nāvētāju galēt nost.”
Vai gan šis rētām plosītais puskailais jauneklis bija kādu nāvējis, vēl jo vairāk – vai bija nāvējis cienījamu dievu kalpu, to taču tagad nevar zināt. Pat Antrimps apžēloja, izvēla sauszemē. Vai tā nebija gana laba zīme?
– Muļķe! Muļķe meitene! – Banga šņāca tālumā, kad Zālanga, jaunekļa nekustīgā ķermeņa bijusies, vakara krēslā steidzās mājup. Banga vijās un ļodzījās, raustīja savus lindrakus augšup-lejup, meta baltās putas viņai nopakaļ, bet tās izšķīda gaisā un Zālangas pieri skāra vien savāds miklums no dūmakas vai vakara pelēkuma. Metās Banga pie sava tēva Antrimpa, raustīja un tirdīja tēvu, līdz tas uzcēlās no snaudas un kopā ar viņu uzcēlās viss ūdens. Satumsa debess īpaši melna un asins krāsā atmirdza mēness.
Dievi sēdās ap sārtu. Viņi sprieda par Notangas ķēniņu. Lēma tā dzīvi un nāvi. Viņi lēma par Brusbergu, lēma par Prūsiju.
– ..rrrno! orrno! Dorrrno!
Caur sīcošu, šņācošu un kaut kur ausīs, deniņos, galvā, ķermenī sāpošu skaņu, brīžiem izskan kaut kas gaužām pazīstams. Itin kā tēvs sauktu.
– orrrno! Dorrrno!
Plaksti smagi, teju saauguši ar miesu. Šķiet, ka tās nemaz nav. Ir tikai ugunīgi svelošs gaļas gabals. Sulu mēnesī notēsts koks, dzīva atzvīņota zivs. Un tomēr – sauszeme. To jūt vēders, plaukstas un seja. Tā iespiedusies miklās smiltīs tā, ka gaiss piekļūst tikai caur vienu nāsi un mutes kaktiņu. Gaiss ir skabargains, smilšains un dzaldošs. Mēle ir nekustīga koka tapa. Rīklē iespiedusies gluži kā mucas spunde. Izraut un nodzerties zeltaino medalu vai tikko rūgušas bērzu sulas.
– rrrno! orrrno! Dorrrno!
„Tā taču tēva balss.” – Puisis pūlas atvērt acis. Tās gluži kā dziļi vaigos, pierē ieaugušas. Uz brīdi viņam izdodas nedaudz piepacelt plakstus. Acis apžilbina gaisma. Neko vairāk viņš neredz. Plaksti atkal aizkrīt ciet.
„Esmu sakauts. Tēvs, tavs dēls Dorno no Lamiķijas ir zaudējis cīņu. Un sakauti ir mani Kursas vīri. Pāvestam dotie ar miesu, zemi un gribēšanu pret solīto brīvību. Nu īstais laiks ņemt, bet kālab tu nenāc un neņem savus vīrus, kuri sekoja tavam dievam? Kālab viņš mūs neņem, ja reiz mēs tam doti, tēvs? Ne pāvestam, ne bīskapam, ne viņu dievam mūs brīvus nevajag?” – Caur sāpēm, ko juta visā ķermenī, Dormo galvā plaiksnīja domas, vīzijas, skaņas un krāsas. Viņš atminas, ka šīs domas bija viņa galvā jau kaut kad senāk. Tās uzrūga no pussaujas sakasnīša pašā abras stūrītī, rūga ik dienu un nakti bez īpaša siltuma. Drīzāk no aukstuma svešajās sejās, kuras tik daudz bija solījušas. Domājamais pārtrūka tūliņ pēc tēvam līdzīgās balss ieskanēšanās kaut kur pavisam tuvu ausij. Tā nebija tēva balss. Tā brēc ievainoti kareivji pirms nāves. Un tad tie klust uz mūžu. Taču Dorno ir dzīvs. Tik dzīvs, ka nejaudā turēt. Viņš vēlreiz mēģina atvērt plakstus. Nu gaisma vairs nav tik spoža. Tās gandrīz nav. Un ķērcošās balss arī vairs nav.
– Nu man ir vaļa! No Dānijas karaļa, Zviedrijas... un pāvesta gribas un viņa Dieva. Nu man ir vaļa. No karaļa... pāvesta... dieva... man ir vaļa. – Šie vārdi, runāti, dzirdēti kaut kur iepriekš, griezās un griezās Dorno sāpošajā galvā tik braši, ka jūras šalkoņa, kura pieņēmās skaļumā un jaudā, nespēja pārraut šo vārdu, teikumu ritmu un skanējumu. Dormo palēnām nāca pie apziņas, ka guļ jūras krastā, ka ir tumšs un vēss.
Zālanga mētājas šurpu-turpu. Viņas vasarraibumainie vaigi pietvīkuši pavisam sārti, delnas kļuvušas miklas, Zālanga tās ik pa laikam berž vienu pret otru, pret saviem gurniem, tad ieslēp tajās seju, atkal, it kā slaukot, berž pret gurniem un stilbiem.
Viņa dodas uz krastu vēlreiz.
Noskrējusi bez atelpas līdz vietai, no kuras dienā redzēja jaunekli, viņa centās saskatīt guļošā cilvēka siluetu. Krasts šķita gaišs un savādi spīguļoja. Tukšs. Tur neviena nav. Arī vārnu vairs nav, ne kādu citu putnu. Lielie ūdens viļņi sakūlušies te sidrabainās, te zītarainās putās, savādi šņāc, it kā iesmejot, it kā iesvelpjot.
„Viņš paņemts atpakaļ. Antrimps to paņēmis sev.” – Zālanga, klusi murminādama, mirkli lūkojas tumšajā tālē, tad pagriežas mājup. Tomēr kaut kāda vēsma, kaut kāda svešāda smarža ieplūst meitenes nāsīs. Zālanga piespiež abas plaukstas pakrūtei un instinktīvi notupstas. Pakrūtē svilst gluži tāpat kā vaigos.
Viņš ir tur, iegūlis starp aso zāļu puduriem. Nekustas. Tagad pavisam tuvu. Zālanga mana viņa smago elpu.
Svešais neko nejuta, neredzēja un nedzirdēja. Viņš gulēja smagajā miegā. Pēc tāda miega var arī nepamosties. Lielajie dievi nevarot izlemt, kur tādu likt. Vai uz zemes darāmie darbi svarīgāki par pazemes vai debess darbiem. Zālanga zināja, ka tagad puisis nav bīstams. Viņam nav jaudas, nav gribas, nav nekā, kas varētu kaut kā skādēt viņai vai kādam citam. Viņa pierāpo vēl tuvāk. Var just puiša ādas svelmi, samanīt dažas asiņojošas rētas. Puiša krūtis paceļas augšup un reizē ar elpu smagi atkrīt atpakaļ. Viņa sulojošās rētas pilnas krasta smiltīm.
– Mīzalus! Vajag mīzalus.
Muguras un kāju krampji visu dienu mocīja veco Stāgatu. Vakarā, pavarda priekšā piesēdusi, viņa ar koka stampiņu spaidīja un mīcīja bebru dziedzerus, kuriem virsū bija uzlējusi savādu brūnganzaļu virgu. Nebija vēl labi izstāvējis dziedzeru uzlējums, tālab Stāgatas pagalam krunkainais ģīmis bija saviebies līdz nepazīšanai, it kā viņa gatavotos šo viru tūliņ dzert sausu, bet nevar vien saņemties.
Viņa bija vecākā no visas cilts. Pat vaideloši reizumis nāca ar viņu runāties, lai lieku reizi netraucētu dievus. Stāsta, ka Stāgata jau vairāk nekā piecdesmit lapkrišus esot pārdzīvojusi. Tas bija cienījams vecums, un vairums uzskatīja, ka dievi to neņem pie sevis, jo paņēmuši tās abus dēlus. Pirmajo, vēl baltu mazuli, nāvneši noveda uz tālo kursiešu zemi, tā daži zinātāji mēļoja, un Stagata ticēja, otrais – visuviedais vadonis Veross, kādu dievi Brusbergai nav dāvājuši līdz šim, tika slepeni galēts. Nu, Zālanga, bāra bērns Stāgatai lemta.
Stāgata zināja kā lopam i cilvēkam līdzēt, ja piemetās kāda glābjama krika. Viņa zināja stiprus vārdus un stundas, kad tie runājami, kad domājami.
Viņas sprandā un pakrūtē grauzās nemiers kopš tumsas atnākšanas. Kaulu un muguras sāpes līdz ar nemieru aizvien pieņēmās spēkā. Viņa juta Zālangas prombūtni. Gaidīt Stāgata prata. Viņa gaidīja.
– Tu uzdrošinājies pieskarties nolemtajam. Pārkāpi vecajo noteikto – ievedi starp mums svešo. Tā ir slikta zīme. Tā ir zudības zīme!
– Šo puisi pats Antrimps skāvis! Un viņš ir dzīvāks par dzīvu. Neviens vēl nav nācis atpakaļ no zemūdens valstības.
– Ugunī!
– Nokaut!
Prāvs vīru bars, ielenkuši tumšmatainu jaunekli un pavisam jaunu meiteni, klaigāja.
Visapkārt krakšķ vēja locīti koku zari. Tuvojas negaiss. Krēslo. Abi jaunieši, piespiedušies ar mugurām prāvam alksnim, bailīgi raugās nikno vīriešu sejās. Jaunais vīrietis vāri turas uz kājām, šķiet, ka viņu tur koks, kura stumbrā puisis iespiedis savu muguru.
– Ja debesu šķēpi šos nesašķels, tad dieviem ir savi nolūki uz viņiem, – visbeidzot noteica kāds vīrs ar milzīgu līdz galam nesadzijušu rētu labās acs vietā, – lai notiek kā Lielajie pielēmuši, gaidīsim!
Vīri bija manāmi satraukti, taču vairums pieklusa un piekrītoši māja ar galvu. Tomēr viņi vēl kavējās doties savos patvērumos. Kādu brīdi spriedelējuši, nolēma, ka abi jaunieši atstājami mežā, kamēr cilts vacajais ies uzrunāt vaidelošus un tad tiks saņemts visu dievu Dieva lēmums. Tuvoties ļaužiem stingri noliegts, jo tad šie abi bez žēluma būs galēti kā nāvestības iezīmētie.
To, vai tuvojošais negaiss ir zīme vīriem vai sods jauniešiem, viņi nevarēja saprast. Debess dārdi vienmēr darīja paklausīgus, tālab vīri, kuri vēl pirms brīža bija nikni un gatavi izrēķināties, pavisam mierīgi teciņus devās projām.
Pie milzonīgā ozola caur zibšņiem un pērkona dunu skanēja steidzīga murmulēšana. Šļācās jēra asins no pārgrieztā kakla pa akmens virsmu tālāk uz koka saknēm, līdz strūkla pierima, iesūcās zemē līdzās dažādām pļavu vēl ziedošajām zālēm un dārzu puķēm. Ik pēc brīža vīrs pacēla rokas pret ozola lapotni un atkārtoja atkal un atkal:
„O saules dievaitis rotājies gaismā lai spožums tavs stiprina acis lai tavs gaišums briedelē prātus še būs tev pļavu viskrāšļajie ziedi še būs tev pavalgs no pērnajā jēra
O visupirmais
O visupirmais
O visupirmais
O visa sēkla un jaudāšana Tu spēks un ziņa rādi savu nu gribu un dabu dodi zīmi par nāvi vai dzīvi…”
Tikmēr Stāgata, pa viņai vien zināmām takām, tipināja aizvien tuvāk un tuvāk nolemtībā atstātajiem jauniešiem. Plaisāja un dārdēja debesis, aumaļām lija. Mēness šajā naktī kā pagājušajā vairs neuznāca ne sudrabains, ne zeltains, ne asiņains, bet jūra saplūda slapjā murskulī ar zemi. Stāgatas pakrūtē bija iemeties viesulis.
Nogranda debess, tad viss nostāja klusu. Un dievi bij teikuši: „Stāgatai būs savu sen nozagto dēlu rast. Tikai caur Stāgatu tam valdīt Notangā, Prūsijas likteni vīt. Un Zālanga caur deviņiem dēliem vēl deviņiem gadsimtiem lolos šo sēklu. Tā urdīs zemi, akmeņus, jūru un purvus, tā vedīs dzimtas pretī dzīvei un nāvei, lai caur uguni un ūdeni, caur sāpēm un laimību sevi atdzimdina vēl un vēlreiz. Kamēr vien jūra debesīs celsies, pār zemi lietū līs, jautīs cilvēks veco Stāgatu sevī, tikmēr tā dvēsele sēklu sēs un ražu vāks gadu no gada.”
„Stāgata steidzies, Stāgata skrej! Dosi tu vēlreiz dzīvību dēlam, to atzīdama, visudižo valdnieku Notangā. Tev būs šo ziņu tiem stāstīt un viņu likteni griezt pēc vareno dievu prāta. Brusbergai liesmot no svešajiem un liesmot no tava dēla rokas, kad tos pēc gadiem no Prūšu zemes tas ārā svēpēs. Spīts pret spītu, uguns pret uguni, acs pret aci, zobens pret zobenu trīsies gadu simteņiem un dzirkstis šķilsies.” – Nopūtās Banga tik spēji un žēlīgi, ka Stāgata steigā pacēla acis augšup, tad, kā ko sadzirdējusi, pavērās atpakaļ. Brusberga dega sārtās liesmās. Sitās durkļi pret ķēžu bruņām. Dzelzs krusti, tiem kaklā kārtie, Brusbergas vīrus spieda pie zemes.
Notanga. 1240. gads
Stāgatas brālis esot galēts. Tā zināja stāstīt notangieši, lai gan tā līķi neviens nebija redzējis. Citi mēļoja, ka viņš krustnešu novests. Ne pirmā ne otrā ziņa nepriecēja. Stāgatas brāļa sieva Tāni jau otro dienu un nakti klusi dzisa ciešanās. Neviens tai nespēja līdzēt. Vienīgais dēls Albis tālākajā istabas galā gulēja savainots.
– Stāgata, es lūdzos, lai mūs ņem pazemē vai aiz mākoņiem, ilgāk ciest nav spējas, bet tie atsūtīja tevi. Kas ir šie jaunajie? – Tāni, pacēlusies gultā uz elkoņiem, puskrēslā pētīja atnācējus.
Stāgata klusēja. Viņi bija gājuši dienu un nakti. Teju negulējuši, neēduši. Viņa lūkojās bālajā Tāni sejā, līdz no telpas tumšākā kakta atskanēja grūts un nepārprotams vaids. Stāgata devās pie sirdzēja.
Zālangas mazajā sejā vīdēja tikai acis. Viņas līdz auss ļipiņām nošņāptie mati izskatījās kā putna ligzdai sanesta zaru čupele. Dorno iznira no Zālangas aizmugures istabas vidū un zemajā mājoklītī izskatījās daudz par lielu un garu. Nedaudz minstinājies, viņš devās uz istabas tumšo kaktu, kur bija devusies Stāgata.
No runātā neko daudz viņš nesaprata. Atsevišķas vienkāršas frāzes, kuras jau agrāk bija dzirdējis un ielāgojis no vilnas tirgotājiem. Savukārt par kaujās gūtiem ievainojumiem viņš zināja gana daudz. Stāgata ar plaukstu lūkoja puiša pieri. Atrotīja segu un pavilka augšup asinīm notraipīto viņa kreklu. Brīdi lūkojās puiša rētās. Nopūtās, drīzāk aiz saguruma nekā bažu mākta. Sakārtojusi kreklu un segu kā bija, pagriezās pret Dorno, kurš turpat vien aiz viņas bija stāvējis.
– Dzīvotājs.
Viņa to neteica skaļi, taču pietiekami, lai Tāni dzīslās no šī vārda ielītu tieši tik dzīvinoša spēka, cik nepieciešams, lai izvilktu līdz nākamajai dēla miršanas reizei. Un viņa to pateica tieši tādā intonācijā un tik skaidri, ka Dorno šo vārdu ielāgoja un uzreiz sapratis tā nozīmi, vairākkārt atkārtoja pats sev un Zālangai: Dzīvotājs… dzīvotājs.
Es viņiem it visur sekoju, Tēvs iebilda, jo Viņi bija lēmuši, un Dorno, viļus vai neviļus, taču sekoja Lemtajam. Tēvs pat dzirdēt nevēlējās par jel kādu manu līdzdalību, pat skatīties uz Dorno pusi bija aizliegts. Protams, ka Viņi bijās! Manis bijās. Ha! Satraucās par nieka Bangu, kura var izjaukt Lielajo Plānu! Taču Viņi bija piemirsuši, ka man nekad nav Plāna, ka viss vienumēr notiek nejauši.
Kad Lielajie sēdēja krastā, es tupēju pie tēva kājām. Man nācās zināt it visus Lielos Plānus. Tā es nevarēju atrunāties ar nezināšanu.
Jo tālāk viņi devās no manis, jo skumjāk kļuva. Reizumis skumjas bija tik lielas, ka tajās zaudējās kuģi. Vēlāk tos atrada sadragātus pret kādu no krastiem. Dažreiz kopā ar visiem karotājiem vai tirgotājiem, bet vairumā gadījumu viņi ieslēpās manī. Un tā bija labi. Dzelmē visi cilvēki vienādi. Man vienaldzīgi to nodarījumi sauszemē, jo tam vispār nav nozīmes. Viņu ķermeņi ir bezvainīgi kā tikko dzimis bērns. Cilvēka prāts un varenības iedoma līdz ar miesas nāvi izgaist visumā kā putekļi, lai atgrieztos atkal un atkal. Katru reizi cilvēks domā tās pašas domas, pieļauj tās pašas kļūdas un tikai daži izmaina savu prātu. Tas viss tāpēc, ka cilvēki nezina galveno.
Jūrā ir dziļas un ne tik dziļas straumes, lieli un ne tik lieli viļņi, atvari, kas rada putas un burbuļus. Tie uzpeld virspusē un atgriežas atpakaļ dzelmē. Cilvēks atnāk uz zemes un atgriežas atpakaļ. Visu savu zemes dzīvi viņš domā, ka ir burbulis, putas, vienalga kas, taču viņš ir jūra. Viņš to vienkārši neatceras. Miesa ir nekas. Miesa ir apvalks, kurš pakļauts it visam sliktajam un labajam, kas satilpinājies cilvēka prātā.
Pasaulē viss kļūst labāk un sliktāk vienlaicīgi. Tā vienmēr bijis. Tas, kas kļūst sliktāk, ir pamanāmāks, jo parasti sliktais nāk ar troksni. Milzu troksni. Man par to pat nav jāstāsta. Troksnis tiek tālāk, ātrāk par manu stāstu. Šis troksnis pārņem cilvēku prātus, ar šo troksni viņš baro savu miesu. Visbiežāk jūs nemaz nedzirdiet, ko es stāstu. Nē, jūs protams dzirdiet, tikai manis teiktajam vairs nav vietas jūsu ar trokšņiem pārpildītajā galvā, krūtīs, un manis teiktajam jūs piešķiriet savu trokšņu jēgu un krāsu.
Taču es tāpat stāstīšu. Tieši tāpēc.
Mattels
Miklais lapkriša gaiss istabā palēnām saplūst ar asins, izkārnījumu un tikko nodzēstu degļu dūmiem. Uz plīts, otrā istabas galā, lielā katlā burbuļo ūdens, brīžiem plītī iesprakšķās degošās pagales. Spalgāk nekā ierasts noklaudz ārdurvis. Bērnu pieņēmēja ir prom. Sabiezējušu smakojošo klusumu ietricina zema, nedaudz sēcoša vīrieša balss: – Tēvs – šis ir mans vienīgais dēls… – Mattels čukst, cieši veroties aitādā ievīstītajā tikko dzimušajā mazulī.
Atbilde neseko. Šķita, ka istabā neviena nav. Taču, ja labi ieskatās, pie plīts uz bluķa sēž sakumpis vecs vīrs. Un tad viņš ierunājas. Raupji, nepiekāpīgi: – Tā bijis pirms manis un tā būs pēc manis un arī pēc tevis, Mattel. Arī tavs brālis tobrīd bija mūsu vienīgais dēls, bet dievi mums tieši tāpēc bijuši vēlīgi. Viņi deva tevi, viņi deva arī tev dēlu, lai to dotu viņiem.
– Bet viņi paņēma Pāsingu!
– Pāsinga pati izlēma turp doties, bez mūsu vēlējuma. Taču pirmdzimtais tiks ar labu atvēlēts. Tu apņemsi citu sievu. – Tēvs palika pie sava.
– Citu sievu… – Mattels izšņāca caur zobiem. Viņš nolika ievīstīto bērnu līdzās viņa mirušajai mātei. Pāsingas miesa vēl bija remdena, juta Mattels, ar dažiem pirkstiem pieskaroties tās nekustīgajai rokai. Viņa nebija pārsegta. Vēderā vīdēja dziļa, tumša ala, tieši tā šī rēta izskatījās. Miesas atvere bija notašķīta ar dažādo alas saturu. No tās Veča izcēla viņa pirmdzimto ilgi gaidīto dēlu. Veča teica, ka pāris reizes viņa jau tā esot darījusi, ja nekas cits vairs nebija ģeldams. Mattels instinktīvi pastiepa otru roku pēc segas un uzvilka to sievas izkropļotajam ķermenim.
– Tēvs, ar ko dievi mums ir bijuši vēlīgi? Vai mans brālis, tavs pirmdzimtais, nebija veselīgs, liels un skaists, bet es – ar kroplu kāju un vāju aci? Ja arī dievi bijuši vēlīgi, tad tikai ar to, ka deva man Pāsingu. Un dēlu. Kālab tas jādod atkal atpakaļ?
– Klusē. Nedusmo dievus. – Tēvs izsteberēja no istabas un tovakar ilgi nenāca atpakaļ.
Guns pavardā dzisa, ūdens neburbuļoja, vien gausi tvaikoja dziestošajā būdeles istabā. Mattels pat neatģidās, ka visu šo laiku bija stāvējis līdzās sievas gultai un blenzis melnajā tukšumā, kur atradās ārdurvis. Viņam līdzās atskanēja savāda skaņa. It kā kaķis vai kāds svešāds putns. Šī skaņa kļuva izteiktāka un atkārtojās. Tikai tagad Mattels saprata, ka zīdainis sācis raudāt. Ko šādos gadījumos darīt, zināja tikai Veča. Taču lielās bailēs no Mattela dusmām, kaut ko pie sevis čukstēdama, noskrēja dievus pielūgties.
Par dēla dzīvību zināja vien viņi ar tēvu un Veča. Mattela galvā pazibēja vāra cerība. Neba nu dieviem ar Pāsingu nebūtu gana, ja vēl būtu vajadzīgs šo skaisto, balto bērnu arī uguns rīklei izbarot.
Mattels lūkojās uz vāri pīkstošo mazuli, taču viņa ķermenī palēnām atgriezās dzīvības karstā sula. Viņš to juta. Nu jau pulsēja pat deniņos. Sagrābis mazuli, Mattels izmetās ārā pa durvīm un nozuda tumsā.
Bēgļi
Uz Notangu plūda aizvien vairāk bēgļu. No Brusbergas, arī vārmieši no citām ciltīm, sembieši.
Vienacis, kura vārdu vairs neviens pat neatminās, jo zinātāji vai nu bija jau miruši vai palikuši Brusbergā, iesākumā turējās no citiem savrup, vēlāk piemetās par palīdzētāju kādai sievietei ar diviem bērniem, no kuriem viens bija nesen dzimis. „Vīrs zuda bez vēsts tajā dievu dusmu naktī, kad aumaļām lija un melnajos debešos dievi ar zītarainiem zizļiem mētājās,” tā Vienacim zināja stāstīt Aisama.
Bērns nekā nevarēja nodzerties viņas piena, teju kāds mazo rīklīti būtu sažmiedzis un piens netika cauri. Tas lija pār zilgajiem vaidziņiem, pār Aisamas vēderu klēpī. Mazulis rīstījās un kliedza, līdz nespēkā iemiga, tad modās un viss sākās no jauna. Vienacis nelielajam bēgļu bariņam gāja nopakaļ. Lielākoties klusēja. Sievieši no viņa vienumēr novērsās, kad atelpas brīžos vai novakarē pirms miega visi sanāca ciešāk. Vecākie bērni bailēs spiedās mātēm pie sāniem, bet mazākie iesāka raudāt.
Ar īpašu iznesīgumu Vienacis arī pirms rētas nevarēja lepoties; mazas, dziļi dobumos iekritušas acis nesamērīgi platie žokļi, plakanais galvaskauss Vienaci jau iepriekš atšķīra no vairuma ne īpaši glītiem brusbergiešiem, taču pie viņa bija apraduši kopš mazotnes. Cilvēki mēļoja, ka viņš savam tēvam līdzinoties, ka māte uz grūtām kājām staigājot būs sabijusies kāda zvēra vai pašu zemzemieti redzējusi. Kā nu tur bija, bet rēta viņa neglīto seju darīja baismīgu. Tak arī tā radusies drīzāk aiz cirtēja nepatikas vai bailēm, nevis cīkstiņā. Par to Vienacis klusē.
Klusums nomierināja un darīja arī tramīgu. Klusums ir mānīgs un bezgalīgs kā Aisamas bērna, kuru viņa nesa sev uz muguras, nekustīgās acis. Pienākot tuvāk Aisamai, šķita, ka bērna acīs atspīd teju visa pasaule. Šajā mazajā pasaulē ietilpa arī kāds sīks, izstīdzējis vīrelis ar lielu galvu un nesaprotamu seju. Vienacis novērsās un palēnināja gaitu.
Viņi gāja jau divas dienas. Vēsums un mitrums kļuva aizvien lielāks. Pārtikas krājumi bija gandrīz beigušies, bet Vienacim tādi pat lāgā nebija. Šķiet tikai Aisama neredzēja Vienača kroplīgo seju. Mazuli viņa visu ceļu nesa rokās. Vecākā meita, varbūt divus vai trīs gadus veca, ar nenosakāmas krāsas drānu pievīstīta Aisamas mugurai, truli lūkojās tālumā. Vienacim iesākumā šķita, ka meitene skatās visu laiku uz viņu. Pat centās paslēpt daļu sejas kaut kur uzietā lakatā, kurā bija ietinies līdz viduklim.
Tuvojās tumsa un gājēji iesāka pulcēties lielākās un mazākās kopās, lai pārlaistu nakti. Cirta egļu zarus un veidoja guļvietas. Aisamas lielākais bērns nekustīgi sēdēja līdzās mazākajam, kurš, satīts ādās, gulēja pavisam kluss. Sieviete gatavoja sev un bērniem guļvietu. Brīdi nolūkojies apkārt, Vienacis piemetās zem nelielas kuplas egles netālu no Aisamas. Vēdera dobumu svilināja kā ar uguni. Viņš nebija ēdis jau vairākas dienas ne kumosa. Aisama atkal centās pabarot mazuli. Viņš nekliedza. Neēda. Lielākais bērns, pieplacis viņas otrai krūtij, rija pienu skaļiem guldzieniem. Satecinājusi plaukstā, Aisama to dzēra arī pati. Pēkšņi viņa pastiepa mitro plaukstu Vienača virzienā. Cauri biezējošajai krēslai viņš lūkojās sievietē un bērnos kā zvērs. Zibsnīja tikai viņa vienas acs baltums. Pēc brīža Vienacis rāpoja sievietes virzienā.
Pirms trešās tumsas. Pirms sniega
Pārliecies kāda sveša vīra ķermenim, Dorno mēģināja saprast – dzīvotājs vai nē.
– Neskaries viņam! Tas iezīmēts ar krustu. – Pēkšņi no kaut kurienes ieskanējās kāda sēcoša balss.
Dorno iztaisnojās. Uz takas, kuru viņš mēroja visai bieži, parasti nebija nevienas dzīvas būtnes, izņemot kādu steidzīgu lapsu vai ezi. Pirms iznākt klajumā, taka vijās caur nelieliem krūmājiem un retiem sīkiem kokiem pavisam īsu strēķīti. Nez no kurienes Dorno priekšā stāvēja Mattels. Sagriezies iesānis, kā vienmēr kroplo aci it kā slēpjot tiešam skatam un īsāko kāju izbīdījis nedaudz sev priekšā, atbalstot pret zemi vien ar purngalu.
– Lūko, ka arī tevi neiezīmē. – Ierāvis galvu platajos, bet šķībajos plecos, viņš klibodams iesāņus aizspraucās garām sastingušajam Dorno.
– Kas viņu galēja? – Visbeidzot viņš atjēdzās jautāt jau gabalā esošajam Mattelam.
Uzjautātais nebilda ne vārda. Visai veikli izvairoties no kritalām un ciņiem, ātri vien pazuda skatienam. Brīdi vērojis uz mutes nokritušo vīru, Dorno to pārvēla ar seju uz augšu. Milzīga rēta pār vaigu un acs vietā. No pārgrieztā kakla vēl aizvien plūda asins. Dorno šo vīru bija redzējis. Viņš laikam jau bija no bēgļiem. Nē, tomēr kaut kur senāk… Brusbergā. Tā bija pēdējā nakts Brusbergā pirms izraidīšanas un pirms došanās uz Notangu. Dorno atcerējās šī vīra ar rētu acs vietā vārdus: „Ja debesu šķēpi šos nesašķels, tad dieviem ir savi nolūki uz viņiem.” Varbūt tieši šis vīrs līdzēja pārējiem nosliekties par labu viņa dzīvības saglabāšanai.
Puisis dusmās sakoda zobus tik stipri, ka platajos žokļos nokrakšķējās, bet kaklā piebrieda dzīslas. „Es, Dorno, no Lamiķijas, reiz kopā ar še nīstajiem nāvnešiem gāju citus par sveša Dieva kalpiem darīt vai nāvēt. Tas biju es, kuru sakautu jūrā izmeta kā sērgas pusmirijušu lopu, bet svešajā krastā glābts, izkopts un pieņemts par dēlu. Te tak man gulēt nācās.” Dorno karstā elpa aizvien spējāk plūda aukstajā gaisā, pārtopot necaurredzamā baltā tvaikā.
Visapkārt klusums, aukstums un kaut kur virs galvas ķērc vārna. Šie ķērcieni atgādina ko bijušu, ko ļoti pazīstamu. Mirkli jau šķita, ka tūliņ, tūliņ atausīs atmiņā, bet nākamajā tas viss pārklājas ar necaurredzamu dūmaku un aizslīd kaut kur tāl-tāli, itin kā selgā lūkojoties pēc laivas, kura uz brīdi bija nozibējusi, tad pagaisusi, atstājot skatītāju neziņā: laiva viļņos bija vai vien izlicies?
Lai arī cik daudz Dorno iepriekš bija dzirdējis ķērcam vārnas, šīs skaņas darīja viņu tramīgu. Viņš paceļ skatienu ķērcošā putna virzienā. To nekur vairs nemana un arī nedzird.
Nedaudz vilcinājies pie mirušā, Dorno atkal devās pie bēgļiem. Viņu nepameta doma, ka Mattels kaut ko nelāgu perina. Jau iepriekš viņš atdzirda, ka šis vīrs itin bieži redzēts kādā nomaļā, nelielā apmetnītē. Mēļoja, ka jaunu sievu gādājot, ka būšot kādu no ienācējām nolūkojis.
Dorno turpināja soļot aizvien ātrāk. Domas par Mattelu līdz ar viņu pašu attālinājās un Dorno atgriezās jau pie iepriekš prātotā. Viņš zināja, ka drīz lapkriša miklumu izsaldēs, apklās ar sniegu, un ļaudīm, kuri šepat klajumā izveidojuši vairākas apmetnes, klāsies grūti.
Albis gan nebija sajūsmā par Dorno pasākto, taču nestājās ceļā, vēl jo vairāk – solījās palīdzēt un rast atbalstu vietējo vidū.
Tikai Dorno zināja savējo un svešā dieva vārdus un gaidas, tikai viņš pabijis nāvētā un nāvētāja ādās, ticis maldināts un maldījies, bet dievi nebija no viņa novērsušies. Viņš zināja, kā runāt ar šiem ļaudīm, pirms vietējie vīri, salta naida pārņemti, stājas viens otram pretī trešās tumsas aizsegā. Tikmēr krustneši gaidīja sniegu, lai kurinātu savējo ugunskuru salušajiem. Viņš zināja, ka laika ir maz, ka naida dzirksts ne tikai attālina vietējos no bēgļiem, bet arī tēvus no dēliem. Dorno to juta. Kas viņam to iedvesa, kurš pačukstēja, nebija ne jausmas, bet pārliecība viņu tirdīja un dzina uz priekšu.
Dorno vēlreiz ielūkojās debesīs cerībā saskatīt vārnu, kuras kramšķis joprojām viņā dzīvojās teju kā meža šalkoņa līdzās tekošam strautam.
