Andra Manfelde

 

Romāns Divi avoti

fragments

 

„Viņa ir tāda lēna un maiga. Bet viņas tuvums ir kā ārsta tuvums, kas nomierina un atpūtina.” Tā par savu kolēģi Olgu Avotu vēstulēs 1938. gadā rakstīja Anna Dagda. Olga bijusi arī Annas Sakses skolotāja Lejasciemā. Dēls Alnis Arveds Avots par savu vecāku traģisko dzīves gājumu izdevis grāmatu Brīve – Nebrīve (2012). Ivara Aļķa recenzija par šo grāmatu lasāma Jaunās Gaitas 269 Nr – <https://jaunagaita.net/jg269/JG269_Alkis.htm>

Tikai literatūra spēj panākt tik lielu tuvplānu, ka redzams kļūst tas, ko retušējis laiks. Tāpēc, domājot par dažādiem informācijas avotiem, cilvēku vēlmi un varēšanu tos izprast, kā arī par sievietēm XX gs. sākumā, es rakstu šo vēsturisko romānu, iespējams, dokumentālās fikcijas žanrā.

 

Toreiz, martā, kad lauki jau bija atlaidušies mīksti un uzkalnu pērnā zāle gūlās tiem klāt kā rūpīgi ķemmēti saules mati, tad... smaržoja tā kā ik katru gadu, kad ievilcis pavasara gaisu nāsīs tiec tāds kā negudrs. Un uzmetot skatu zemei, neredzi vis augsnes kārtu, bet tai cauri. Noredzi katru sakni un sēklu, kas, uztūkusi saldas sulas, tiecas no tumsas valstības augšā. Es arī gribētu būt tāda sakne, kas nebaidās melnā un dzenas jelkādam smagumam cauri. Sakne, kas gara un nākotnes acīm vēro tās bites, kas kauslapās sēdīsies barodamās. Bet grūti ir tumsā, smagmē, kad jūti tikai tiecību, bet cita nav nekā. Vēl nezini, vai jel kas izdosies, vai sanāks. Vai veltam sapnim līdzīga nav tava gara rosīšanās. Un nemiers.

Es mājupceļā dikti nomākta biju. Vairījos tēvam skatīties sejā, it kā tās utes man ne­vis pakausī, bet pa vaigiem skrietu. Skatījos tik uz saviem melnajiem aiznadžiem, kas bija pilni nevis ar zemi, bet melnu nebrīvi. Un tad vēl uzmetās sniegs. Piepeši no ziemeļpuses iegriezās tāds rūcenis! Sākumā snieģelis sijājās kā smalkie milti. Bet kad uzdzinās vējš, svieda sniega adatas vāliem vien. Deguns no aukstuma sāpēja tā, ka, likās nokritīs. Es liku dūraiņus vaigiem priekšā, putenis aprāva mani baltu. Tā es līka, sniega sirmiem matiem braucu mājās, it kā dzīvi jau nodzīvojusi. Un laikam jau tā izrādījās tiesa. Kāda biju, vairs nepārbraucu. Sirma zirga aste, tēvs sirms, apkārt baltais gaudo, man bail, ka te paliksim. Pie katra mazākā paugura aizvelk ceļu vienā mirklī. Labi, ka pie pašām mājām. Vēl diena nebija iegājusi vakarā, bet sniega vētra pasteidzinājusi tumsas iestāšanos.

Tēvs mina sniegā ceļu, lai es varētu aiz viņa uz priekšu tikt. Durvis bija no visa spēka ar abām rokām jārauj vaļā. Un tad arī... Tikai iespraukties ar sāniem, jo ieiet mājā jau nebija iespējams. It kā aiz tām durvīm mūs gaidītu nevis sprakšķošas krāsnes, bet drūmais mātes gars – dusmas un vilšanās. Slēpos aiz tēva muguras no mātes puteņa valodas. Bet viņa neko neteica. Vismaz skaļi ne. Un tā saltā domu viļņošanās mani tik nosalušu vairs nemaz nemācēja skart. Lai. Lai sūta man savus aukstos pārmetumus. Es esmu šeit. Tēvs iestājies par mani, aizrunājis un pārvedis. Lai es sarkana vai sārta, lai utaina, lai kāda, es mājās.

Kā nemaņā sastrēbos virumu, pakritu guļvietā. Rīts cēlās ar pavasara gaismu, lielu klusumu, vējš likās kā miris, tik kluss bija. Logs, kas vakara putenī bija pavisam ciet aizausts, nu kusa ar lielu joni. Mājinieki bija izskrējuši rosībā, man kā slimai ļaudami gulēt cik lien. Klusums Nāzupos pavisam neierasta parādība. Es skatījos logā, apžilbusi, kā izdedzināta. Dzirdēju savas sirds pukstēšanu, tēva pulksteņa sitienus un pavasara pakšķēšanu, kas kupenas taisīja čaganākas ar katru minūti. Arī pašai no deguna pilēja, notraucu tāpat ar delmu gar brunčiem un uznāca smiekli. Es dzīva, dzīva... Un logā skatīdamās pavisam nepārprotami redzēju – lūk, guļ mana jaunā, spoži baltā dzīves lapa.

Tikai pirmais burts manā jaunajā dzīves drukā ilgi kavējās... Darbos iedama es nobēdzināju laiku, it kā tīši gribēdama zaudēt sevi. Jo es nezināju, kur man iet, ko darīt. Par skaļu būtu sacīt, ka es nezināju, ko gribu. Zināt jau zināju... Bet man bija bailes. Ja es būšu izglītota lasītāja, vai es varēšu taisnības ideju uguni savos nodomos apturēt? Vai tas tomēr celsies ar ugunsgrēka sparu, līdz pati palikšu zaudētājos? Vai es neiedegšos par šķiru cīņu, kas visiem nabagiem dos taisnīgu maizi tā, ka atņemšu čaklam un atdošu slinkam? Vai netiekšos uz modernās sievietes tēlu? Nē, ne jau īsu frizūru man vajag, ne jau vīrieša kārtas ģērbu, bet domas un varēšanas brīvību... Vai tās manas idejas un ideāli neievedīs pārspīlējumā? Kā tas noticis ne ar vienu vien pilsoni un kundzeni... Šādi izvēlēts taisnais ceļš var izrādīties staigns un bīstams. Lai arī viss taisni un aizgrābtīgi skanēja, tomēr labie vārdi mēdza novest pie ne tik labiem darbiem. Un varbūt tām runām, kas nāca no austrumu puses, bija savs pamats. Ka tie sarkanie karogi esot piesūcinātai asinīm. Es nezināju. Es tikai jutu. Prāts netika līdzi jutoņai, kas pamazām manas sarkanās ideju puķes balināja maigāki sārtas. Es zināju, ko vēlos, bet ar kādiem vārdiem man rakstīt savas jaunās dzīves lappuses? Ar kādu vārdu sākt. „Prom” ir par maz, vajag vismaz „uz kurieni”.

Paskatījos vēlreiz logā un man uznāca smiekli. Pašai par sevi un cilvēku iedabu. Cilvēks kā gliemezis nes savu pasauli līdzi un jebkurā mirklī var aizceļot laikiem un reālās dzīves apstākļiem pāri. Lūk, pat tagad, vasaras karstumā, sajust puteņa drebuli uz ādas. Cik jocīga būtne cilvēks... Cik mainīga un vienlaikus dižena viņa daba! Skatījos laukā. Nu jau brīva no atmiņām. Iedēstīta šeit un tagad. Daudz neatšķirdamās no mātes jorģīņu poda uz palodzes.

Pagalms izklāts kā tumšzaļiem deķiem. Niknai saulei dziļas ēnas. Ābeles, kuru cekulos jau bija labi saskatāmi zaļie, sūrie auglīši, kopā ar kupli sazaļojošiem krūmiem deva smagnējas ēnas. Zem ceriņkrūma vistu izkārpītā iedobē iegūlies, smagi elsa suns. Klukstes nemaz netrenkdams prom kā citkārt, jo nolēkšotie gadi un karstums bija atņēmuši viņa aizrautību. Arī man tiktos nogulties suņam blakus un skatīties savos prāta zibšņojumos kā kino žurnālā. Tad mani līdzšinējie dzīves notikumi ņirbētu bez skaņas, saraustīti, melnbalti... tālumtāli. It kā ne mani. Ne man... Jā, par ko vērts sāpēt? Par to, ka mani nesenie dedzības karogi nu tumsas norīti? Un es pati kā velna rīklē nosprūdis kumoss.

Atjēdzos no savas nomoda sapņošanas un sparīgi ķēros pie jāņogām. Malstot un meklējot kādu ogu asti, atradu tik pāris! Un vienu blakti... Nu būs Rīgas Alvīne pasargāta... Nē, drīzāk jau māte – pasargāta no neizdošanās. Viņai jau būs gana, ja tā neizdošanās manā personā sēdēs ar viesiem pie viena galda, kur nu vēl, ja smalstītos ciemiņas šķīvī. Tomēr labi, ka rīdziniece atbrauks. Dabūšu zināt, kā tagad cilvēkiem galvaspilsētā sokas. Vai bēgļi saformēti pa mājām, vai daudzmaz pietiek maizes. Daudz. Maz. Tās jau nekad nepietiek. Plēšas cilvēki dēļ kumosa naskāk par suņiem. Un neredz, ka pirmā ir garīga trūcība. To es pa klusam mēģinu piepildīt. Novakaros un retajos atelpas brīžos nolienu pie petrolejas lampas un lasu. It kā tiem pasaules stāstiem, kas grāmatās, būtu vajadzīgi atkārtojami un atkārtojumi. It kā to pasaules dzīvi ar savām jaudām un šaubām varētu arī aizmirst un vairs neizprast. Bet kad aizveru daiļliteratūras rakstus, mierīgāk tomēr nekļūst. Pamostas ilgas kā gājputnes un projām aicina. Tā es te cīkstos. Ar jāņogām, kartupeļiem, burtiem, kas reizumis lēkā pa lappusēm un negrib vairs pat vārdos, kur nu vēl idejās saistīties. Un vēl ar mātes tuvumu.

Būs jāņem grozs un jāiet pēc rāceņiem lejā. Pirms māte vēl klāt ar savu izrīkošanu. Ka tik pate jau nebūs pagrabā novandījusies ar visu savu stīvo gūžu. Un tad es dabūšu dzirdēt par savu lēnību. Vai tad viņai pieder kāds slepenais mērs priekš otra cilvēka mērīšanas? Vai viņai ir Dieva tā Kunga zināšana, kā katram kustēt, kā darīt, neņemot vērā ne individa cilvēcisko dabu, ne raksturu... Rīko un plosās, bet pat tādam, kas izglītības nav guvis, nejauši dārzā acis iemetot, top skaidrs, ka katra puķīte citādīga. Viena ar dzeloņiem, cita atkal tik mīkstiņa, ka to noknābā vistas. Un tad nu katram ziedam nolikts saskaņā ar tās raksturu ziedēt. Necels tak pienenes vāzē, ja tam nolūkam audzētas rozes.

* * *

„Oi, modei tagadiņ pavisam savāda, var teikt, izkrāšļota seja...”

Tante Alvīne it kā negribot, bet šķiet, ka gaidīdama, kad nu varēs savu sirdi no novērojumiem atvieglot, uzsāk savu stāstāmo.

„Nu tad es nāku no Ģertrūdes, pašā svētdienas rītā, jau iet uz pusdienlaiku, ielas patukšas, kā jau pie svētdienas, es pate pilna svētību, labo nodomu... Nu kā jau tas nākas. Bet...” Tante Alvīna ievelk elpu, uzdzer malku sārtā ķīseļa, kas, gods, kam gods, nav ne par biezu, ne skābu, spirdzinošs un gārds tieši laikā, un turpina. „Tad nu eju... Un padomā ko! Svētdienas rītā man pretī virzās divi meitieši. Tas, ka mati bubiņgalvā, tas jau nebūtu vēl nekas. Bet svārki! Nepārspīlēju... Nu knapi, knapi sniedzas līdz celim. Galvā matrožu cepures. Un tas trakākais, ko es paspēju saskatīt – vienai uz lentas uzrakstīts – Venera!”

Māte piepūš vaigus tādā kā nicinājumā. Mazais Jānis ķiķina, māte šim uzšauj pa pakausi, Alvīna jau grib turpināt, te tēvs parausta plecus un ceļas no galda. Tik nosaka, ka laikrakstā esot teikts, ka pie vainas jau nav jaunie sievieši, bet pati Kara mistērija. Un ko no upuriem lai prasot.

„Kamēr viens upuris strādā muguru neatliecis, cits krāšļo lūpas? Tu, Jāni, esi par mīkstu šai ziņā. Tur to lietu vajag ņemt stingrāki!” Alvīne ir nelokāma. Kā uzēdusies turpina runāt un runāt, ka vajagot ieviest noteikumus, kādā vīzē un ģērbā drīkst pa ielām slaistīties un kādā ne. Jo vai nav liekulīgi... Pludmalē taču pliku cilvēku neredzēsi! Vēl nesen bija jāslēpjas peldu būdās un peldēšanas korsetes sieviešus žmiedza nost kā tādas siekstas. Bet te... spindzeles ar krāšļotām lūpām daudz cietušiem godīgiem pilsoņiem gaisu maitā. Alvīne vēlreiz iemalko ķīseli, bet tēvs paziņo, ka jāiet pie darbiem, un ar skaļāku blīkšķi kā citām reizēm aizrauj durvis. Bet Alvīne, nocietusies no piespiedu klusēšanas, tik turpina.

„Es nemaz nebrīnos! Nav man pat nekādu šaubu, ka tās preilenes taisnā ceļā uz kādu naktslokālu vai gar ostu, kur uz tādām būtu krišana. Nav nekāds brīnums, nešaubos, ka gan jau papirosi somiņās blakus tukšam makam!”

Nosodīšana ar saldo ēdienu labi iet kopā. Māte pavisam piemirsusi par darbiem, un kā nu ne – katru dienu jau nedabū ko tādu dzirdēt. Alvīne vēl izsecina, ka Rīga dēļ tā velna kara kļuvusi par īstu netikumu zaņķi, ka labam cilvēkam vairs nav kur glābties. Karavīram jau karavīra krusts, bet tām... Tām... Eņģeļu taisītājām! Māte šo neizprot. Alvīne zīmīgi nočukst, ka vēlāk zem četrām visu kārtīgāk nostāstīšot. Es vēl gribu izprasīt, kā ar darbiem, bet negribas mātes tirādi par sodomgomor uzklausīt. Paņemu traukus un nozūdu ķēķī. Rīgā esmu vien pāris reizes bijusi. Un tad arī – karstā laikā, kad putekļi no bruģa uzdzen nelabumu un drudzi. Man patīk lauki. Mani nomāc lauki. Lejasciemā taisot vaļā skolu. Un tur... Skolotājas vajadzīgas. Es nezinu, vai to gribu, bet to, ka līdz rudenim jātiek projām no mātes un darba gūsta, tas skaidrs.

„Olga!” sauc māte. Bet es izliekos nedzirdam un aizeju gar mājas stūri uz meža pusi it kā mani tur kāds gaidītu. Piemēram, smilgas. Elēģiskā noskaņa pašā meža ielokā. Tur tālāk zied naktsvijoles, bet tās par trauslu acu skatam. Meža smilgas var samanīt tikai pēc smaržas. Tā arī man liekas, ka kaut kas ir sācies. Tāds kā ceļš. Un, noiedama mājās, es jau skaitu dienas līdz rudenim. Kad varēšu dzīvot telpās starp grāmatām un rokrakstiem.

* * *

Skolotājs Avots iecelts par galveno skolas pārzini. Man viņš nemaz netīk. Tāds kā nīgrs, skatās uz mani asi. It kā ar duramadatām gribēdams mani kā tādu retu vaboli piespraust pie sienas. Gan jau viņam nostāstīts par manu sakarnieces pagātni. Tad nu viltnieks mēdz mani aplinkus iztaujāt par dzīves uzskatiem, tēzēm... Laikam gaida, ka izpļāpāšos par komunistiskiem ideāliem. Bet veltīgi cenšas, jo man to nav! Esmu pārdomu pilna par grāmatās, arī uzsaukumos un partiju programmās izlasīto, mēģinu salāgot ar pašas piedzīvoto un redzēto. Cenšos nesekot baumām un cilvēku baiļu pārspīlējumiem, it sevišķi par padomju Krie­viju, kur komunisti no avīm esot pārtaisījušies vilku kažokos. Tikai strādnieku šķirai esot tiesības, turpretī pārējie tiekot nīdēti un pat līdz galam iznīdēti. Bet vai tam visam var ticēt? Cilvēku mēles ir uguns, kas aizdedzina mežus. Vēl nav zalves noklusušas, vēl kritušo miesas nav satrūdējušas, bet runas jau kairina cilvēku prātus, uz jaunām degšanām un asiņu izliešanām aicinot. Tālab es labprātīgāk veldzējos daiļliteratūras grāmatās, nevis pamfletos un uzsaukumos. Tas, ka man rūp cilvēki, viņu likteņi un sociālais pagrimuma stāvoklis... Par to man nav ko kaunēties, un liekas, ka manam priekšniekam tāpat.

Priekšnieks! Pāris gadus jaunāks! Esmu paslepen iepzinusies ar viņa dzimšanas datumiem. Jo liela daļa darba nesastāv viss no bērnu skološanas, bet no papīru aizpildīšanas. Darba mums skolā ļoti daudz, ne tikai ar bērniem, bet papīru formēšanu. Jāizprot arī mācību programma. Esmu iecelta par literatūras skolotāju. Krievu valodas pasniedzējas vieta esot aizņemta, lai gan es būtu piekritusi arī to! Trīs gadi, ko pavadīju Taganrogas ģimnāzijā starp krieviem dzīvojot, mani ir izskolojuši uz urrā. Bet varbūt skolmeistars Avots mani negrib kā bijušo sakarnieci krievu valodai tuvumā laist? Tas nu gan būtu naivi... Es jau pašā pirmajā iepazīšanās reizē pavēstīju, ka sociālismā esmu vīlusies un vairāk man domas piesietas pie pašu valsts izveidošanas un nosargāšanas.

Avots pats ir dedzīgs nacionālists. Un es viņam pat varētu piekrist, ja ne viņa asā runas maniere. Arī pievilcīgs nav nemaz! Īpatnējs... Garš, pat kalsns, priekš vīrieša pašauriem pleciem, garām kājām. Vienmēr steidzas, vienmēr kustībā... Avotu jau iztālēm var pamanīt, kad pa Rīgas ielu ar papīru mapi vienā rokā, papirosu otrā, stei­dzas uz skolu vai valdības namu birokrātiju kārtot. Kad viņš tā ātri iet, savas garās kājas sparīgi likdams un rokas mazliet mētādams, man viņš atgādina zirnekli. Garkājtētiņu... Tā es viņu klusībā esmu iesaukusi, it sevišķi, ja viņš mani ir nokaitinājis. Un tas viņam izdodas bieži. Nez... Tīši vai netīši? Pēdīgajā reizē es piesarkusi un nikna tā arī pavēstīju, sak, Avota kungs, ka lai arī mūsu prāta novirzes nesaskan, tomēr esam šeit, zem vie­nas skolas jumta nolikti, nevis lai plēstos vai kašķētos, bet lai jaunajā paaudzē iedeg­tu zinību liesmas! Uz to viņš man piekrita, un tā saruna, jeb drīzāk, saķeršanās beidzās. Jā, līdz nākamajai reizei... Allaž atrod ko pie­sieties, izzobot ar nīgru glanci, bet nu – esmu viņa padotā un tik tiešām priecīga, ka uz Nāzupiem gada laikā tik pāris reizes sanācis braukt. Tad arī – uz dažām dienām. Pirmajā reizē uz Ziemassvētku cepešiem, otrajā – pavisam nesen, tēvs bija sasirdzis, sabijos, vai neaizies uz ļaunu galu... Bet tēvs līdz ar sniega kušanu piecēlās no slimības gultas, it kā pavasaris viņa kaulos kā bērzā būtu ielējis jaunas, spēcīgas sulas. Krekšķot gan vēl tagad. To man pavēstīja māte, kas bija izrāvusies no darbiem uz Lejasciemu pirkumos.

„Un tad vēl man jāizdod nauda un jāpērk tie velna papirosi! Pats vēl kāsē, reizēm ar krēpuļiem, es saku, lai beidz to smirdoņu kūpināt, vaj no tādas elles smakas varot būt kas labs, bet šis man atsaka, ka vēl nesenis mediķi karavīriem ieteikuši uzpīpot, lai nervus remdinātu. Kādi nervi zemniekam! Tie nervi izdomāti Rīgas mamzelēm naudas izdošanai... Cilvēki jau pavisam satrakuši... Ne vairs darbos rod mieru, bet dūņu vannās un visādās murgu uzpariktēs vella dūmus vilkdami! Bet tas tik krekšķ un krekšķ, un vēl pieprasa papirosus!”

Es par papirosu noderīgumu neesmu informēta, bet to, ka nervi būtu nomierināmi blakus mātei, kas ar savām rūpju tirādēm un patstāvīgo skraidīšanu uzveļ tuviniekiem smagumu nastu kodīgāku par papirosu dūmiem, par to gan esmu pilnīgi droša, tāpēc piemelojos mātei, ka papirosi esot labi un pat veselīgi, jo redz, dabā jau arī tā iekārtots – vērmeles rūgtas, bet derīgas... Māte man diezko netic, bet papirosus nopērk gan, viņai no tēva ja ne bailes, tad vismaz cienība.

Avots arī pīpo vienā pīpošanā, piedāvā man. Kā aizmirsdams iepriekšējo reizi, kad atteicu, ka nepīpoju un nemaz arī netaisos. Kūpina vienu, otru... It kā tā kūpināšana palīdzētu darba spējām. It kā papirosa oglīte turētos deglī, kas iekustina motoru. Tagad arī, iekrekšķas, palūr uz manu pusi, aizkūpina un tad kā pārdomādams man ko teikt, ko sacīt, pievēršas papīru kaudzei, kas izkārtota pa visu galdu biezā klājienā. Tā ka pat rakstāmmašīnai, tintnīcai un pelnu traukam knapi vietas.

Rokas gan viņam skaistas. Nevis rokas, drīzāk instrumenti. Tādas diriģenta vai komponista rokas, ar kurām viņš dzīvi kārto. It kā uz galda tam sakrautas nevis veidlapas, bet partitūras. Tikai pie rakstāmmašīnas ilgāk sēdot, sāk to vienu roku purināt. Esot sašauts Brīvības cīņās. Ir rokā, ir kājā. Rokā pat divreiz, vienā un tai pašā, tikai citos laikos. Tāpēc no dienesta brīvs un par skolmeistaru iecelts. To man visu skolotāja Zelma nostāstīja, pats jau neko. Bet palīdzēt sauc.

„Nu, Olgas jaunkundz? Esat gatava iesaistīties?”

Kas man cits atliek, pamāju piekrītoši.

„Tad sēstieties manā vietā! Te nu būs jānoraksta ziņas par Lejas miesta skolniekiem un skolotājiem. Jāsūta uz ministriju. Tātad, redziet...”

Un Avots, pablenzis ar savu kodīgo skatie­nu, ko nedaudz mīkstina apaļās acenes, sāk diktēt. It kā es pati neko nejēgtu no pierakstiem, bet lai jau iet! Gan jau pašam apniks un aizskries nākamajos steidzamības darbos.

„Tātad... Šajā mācību gadā no 1920 līdz 1921, pirmās un otrās sagatavošanas klasēs kopā saskaitīti 72 skolēni, no tiem 37 zēni un 34 meitenes.”

„Vai tomēr meitenes neiznāk 35?”

Avots ātri pārrēķina un mazliet īgni piekrīt. „Tad turpinām. Veselības raksturojums...” Avots nopūšas un mani tas pāsteidz. Viņš man bija izlicies tāds kā... Nu, teiksim, ass, nejūtīgs. Var jau saprast... Kas nāvi redzējis un citam nāves durvis vēris, tam vēl ilgi dvēsele kā ieslodzīta bruņu žņaugos un jūtināšanai nav ne laika, ne intereses. Cilvēks pats karā ir ierocis. Plinte, ložmetējs... Te nopūšos es. Avots paskatās uz mani un nu man viņa skatiens vairs neliekas kā lode, bet... Gandrīz vai maigs.

„Nu, ar šo ir slikti. Ar šo raksturojumu. Tā jau iznāk... Nepietiekams uzturs, daži bērni no bēgļiem... Bet nu rakstīsim!” Avots pārskata piezīmes un sāk diktēt. „Tātad no visiem 72 skolniekiem tuvredzīgi ir 11, ar dzirdes traucējumiem 12, mazasinība konstatēta desmit, bet skrofuloze pieciem... Pag, kas man te...”

„Kas ir skrofuloze?” Es pārjautāju un tūlīt pat nožēloju, jo negribas Avotam rādīties par muļķi.

„Eh, Olgas jaunkundz! Skrofuļi ir dziedzeru slimība! Rodas no tuberkulozes baciļiem... Varbūt būsiet pamanījusi bērniem izsitumus, tad lūk...” Avots teikumu nepabeidz, jo, atkal ieskatījies papīros, kaut ko apsver, rēķina...

Jā, tiesa, esmu pamanījusi dažiem sarkanus laukumus uz sejas, kakla.

„Bet esiet mierīga! Izolēt nav nepieciešamības. Šī kaite nav lipīga. Tad nu rakstiet tālāk! Mugurkaula bojājumi vienam, bet kākslis piecpadsmit, valodas traucējumi konstatēti diviem skolēniem, nervozitāte vienam...”

Es mazliet kā iesmejos. Kā tad to nervozitāti var izmērīt? Man šķiet, ka nervozi mēs te esam lielākā daļa. Vismaz es pati tāda un manu priekšnieku, skolmeistaru Avotu, arī par mierīgu nenosauksi.

„Jums komentāri?” Avota balss izskan auksti un mazliet īgni.

„Nē, nē... Viss kārtībā, varam turpināt.”

Avots steidzīgi lasa no saviem pierakstiem, kā ātrāk gribēdams šo sarunu izbeigt. „Sirdskaites ir trijiem, krampji vienam. Jaunajā cedelē atzīmējiet, ka nesekmīgi vācu un krievu valodā bijuši seši skolēni. Bet matemātikā viena meitene.”

„Vai Anna?”

„Jūs domājat Saksi?”

„Jā.”

„Nē, viņai viss sekmīgs. Zems novērtējums, bet ir. Literatūrā jau viņa jums spoži?”

„Jā, tā ir. Meitenei interesē, pati tāda dedzīga, domrakstus labi raksta. Šobrīd literāriskajā pulciņā veidojam paši savu žurnālu. Ar karstiem strīdiem esam tikuši arī pie nosaukuma. Bija mums dažādas versijas, bet palikām pie 'Pirmajiem stariem'.”

„Labi, labi...” Avots izklaidīgi nosaka un dažas no lapām jau ielocījis mapē, taisās laukā pa druvīm. „Tik pieskatiet, lai tie pirmie stari nav sarkani!”