|
Rūta Mežavilka
* * *
es sūtu signālus
esmu te, esmu te, esmu
esmu!
neviens neatbild
klusums
es esmu
lidos izplatījumā
tūkstošiem simtiem tūkstošu
gaismas gadu
es esmu esmu es
es maiņzvaigzne
es kvazārs
esmu tālu
es esmu
* * *
gaisma ir visur
paver atvilktni – tur gaisma salocīta
palūko skapī – gaisma spīd
zem gultas – gaisma veļas
gaisma
visur
* * *
lietus uz sakarsēta asfalta
tu ej cauri jūnija pārņemtai pilsētai
šķeļot siltā gaisa lodes
mirdzums, visapkārt mirdzums
caurspīdīgs laiks, ēnas izkūst
švīkoņā un čalās, un burzguļošanā
vēss lietus uz sakarsēta asfalta
tu ej, un tava seja kvēl gaismas pilna
* * *
grimstu, kā dziļi dzelmē, tāla ziemeļu ezera
dzelmē
necaurredzamā nekustīgā
slēpta, neredzama, nošķirta
vien šalkoņa, lietus šalkoņa pret jumtu
silta tumsa apkārt
lietus siena, kupols mani sedz
kaut kur augšā joprojām ir pasaule
bet šeit līst. nebeidzami līst
* * *
cilvēki brūk pavasarī
gaismas par daudz
gaisa par daudz
viss šķīst šķiežas svīst
saule vīst caur mākoņiem
dubļi šķīst neceļos
viss tik spilgts
košs spalgs
putni kliedz
putni ligzdu grib
ligzdas putnus grib
|
|
* * *
šo ziemu esam pārlaiduši
bija grūti. bija tumsa un neziņa
laiks bija apvērsies un brīžam gāja pretup
bet nu tas ir cauri. mēs –
atgriezušies no tāla ceļojuma
nezināmās toksisku aļģu caurslāņotās jūrās
taustām atkusušo pavasara krastu
ledus atkāpies. smiltis čirkst
saule dur acīs un pavēl dzīvot tālāk.
* * *
augusta ugunslaiks
vējš iznēsā svelmi
svīre šķeļ debesi
lūst ābeļu zari
šis ir tavs ugunslaiks
cita tev nava
* * *
ielas tukšas. ielas kņadas pilnas. ielas visādas
laternu gaismas apļi rāda ceļu tumsā
zem asfalta pulsē kabeļu un vadu tīklojumi, cauruļu
mežģi
smiltis, māls, morēnu nogulas, dolomīts
es eju
tālāk
novecojot plīst bērnībā iemantotās plaisas
gadiem ilgi esi turējies, cik spēka
slēpis, nosaitējis, bijis varonīgs, vienkāršimalacis
mūsu, vienkārši - darījis savu darbu, sakodis zobus,
neīdēdams, muti ciet, dūres cieši
bet tad viss pēkšņi uzsprāgst
lauskas
izšķīst caurspiedīgā gaismā
* * *
(Montas Kromas motīvs)
kad tu krauj malkas grēdu zemāk
kad tev vajag ravējamo soliņu
kad tu vairs neaizej
paskatīties saulrietu
kad tu
izbalē un kļūsti caurspīdīga
kailajā aprīļa ainavā
un ej tāda neredzama
visiem garām
līdz
nozūdi aiz horizonta
* * *
laiks tev neko neatņem
lai gan stāsta, ka tas ādu nolobot
noslīpējot kaulus
salaužot un iznīcinot
nē
tas piepilda
ar telpu
|
