Valters Nollendorfs

D Z I E S M A

Tauta dziesmā savu valsti augšā
ceļ Uz nacionālo atdzimšanu un
neatkarību 1985–1991

Dzied,
klau!
gadsimtu tālumā
atskan balsis, kas dzied,
dzied tauta tīrumā savā,
sadodas rokās un dzied.
dzied balsis valodā senā,
valodā savā, ko savā
nevar izdziedāt cits.
dzied dziesmu par zemi,
kurā tautas liktenis likts.

Dzied,
klau!
balsis jau tuvumā skan,
mežu gali jau lokās,
tauta izdzied savu dzīvi.
apdzied savu tēvu zemi
iededz jāņugunis kalnā,
līgo augu vasariņu,
bedī dziesmā lielo bēdu,
izsāp lielo tautas sāpi,
dziesmā atrod savu spēku.

Dzied,
klau!
jau balstiņas augšup aug,
jau skan mežu galiem pāri,
pieaug, pārtopot par sparu,
ieroci pret visu ļaunu,
ieroci pret naida varu,
pieaug, kļūst par milzu spēku
atkal atkarot sev zemi,
atrakt pamatus, kas zuda,
celt no jauna stalto ēku.

Klau!
Dzied.

L A T V I J Ā

Atkal savā zemē sava valsts
Latvijas atjaunošana un okupāciju sekas

Ir laiks.
Ir laiks būt atkal zemes saimniekiem,
laiks izmēzt savus pagalmus un staļļus,
laiks nezāles no lauka izravēt,
laiks atkal zemē savus graudus sēt.

Ir laiks.
Ir laiks par tumsas varu atgādināt,
laiks veļus mūžam glabāt piemiņā,
laiks neļaut ļaunumam šai zemē sirst,
laiks – it neko nekad vairs neaizmirst.

Ir laiks.
Laiks novelt akmeni no tautas sirds,
to augšup gaismas kalna galā velt,
tik bailēs neatskatīties uz brīdi,
lai tas no rokām atkal neizslīd.

Ir laiks.
Ir laiks uz akmens stipro pili celt,
kam droši pastāvēt līdz laika galam,
lai paaudzes var brīvi tālāk iet,
var beidzot paļāvīgi laimē diet
mūs’ Latvijā.
Latvijā.