Jaunā Gaita nr. 314. rudens 2023

Jau otro gadu pilnveidoju rakstītprasmi Literārajā Akadēmijā prozas grupā. Pirms tam ir izdotas dzejoļu grāmatas Vēlos būt par deputāti. Ko nezina sfinksa un Nātrēs brienot, dzejoļu grāmata bērniem Saulespuķe, pasakas Saulespuķes ziedēs atkal un Ciemos pie vecmāmiņas. Esmu iesniegusi stāstu krājuma manuskriptu izdevniecībā Zvaigzne ABC.

 

Līga Rimša-Eglīte

 

IEPAZĪŠANĀS

 

Rīts smaržoja kā tikko no āra ienesta, tīra veļa. Skuju paklājā nobirušo lapu ielāpi mirdzēja vēsajos saules staros. Ieskanējās putnu kora pirmais mēģinājums, tāla ūpja balss atvadījās no nakts. Lielā skudru pūžņa iemītnieces rosījās ap savu māju, solot dienu bez lietus. Bērnībā, kā cukurgailīti uz kociņa, mēdzu laizīt nomizotu viciņu, kas, brīdi kaudzei virsū uzlikta, skudrām aplipusi, garšoja līdzīgi citronam. Sākumā izrevidēju alkšņu brikšņus meža malā, kur zem lapām slēpās cūcenes. To atrašanās vietu viegli varēja atklāt, ja izdevās pamanīt kādu lielāku sēni, kuru lapas nevarēja noslēpt. Atlika tikai pietupties un ar acīm pārmeklēt apkārtni lielās sēņu mammas tuvumā. Jaunākās krekla pogas lieluma sēnītes izskatījās burvīgas. Tās šķita īpaši mīļas jau iedomājoties vien, kā tās ziemā kārdinās, veroties cauri burciņas stiklam. Stingras, kraukšķīgas, pēc dillēm un lauru lapām smaržojošas.

Lai sasildītos, ātrā solī izgāju cauri tukšajam mežam. Rīts bija vēss – zemākās vietās vēl gulēja migla. Nebiju uzvilkusi biezo džemperi, ko atpakaļ nākot, tāpat būtu jānes rokās, pēdējās atvasaras dienas ātri iesila. Līkumojot pa dzīvnieku iemīdītu taku, gāju savas bumbu bedres virzienā. Tā biju nodēvējusi padziļu ieplaku, ko pirms gada negaidīti uzgāju meža vidū. Nebūtu toreiz apmaldījusies, nepamanītu. Pārējais mežs, cik tālu varēja redzēt, bija vienmuļi līdzens. Par sēņu klātbūtni liecināja dažas mušmires un plānās, trauslās bērzlapes. Mājās atnestas, tās grozā allaž sabirza, atstājot uz citām sēnēm baltas plēksnes. Sev par pārsteigumu, uzietās bedres nogāzē ieraudzīju dāsnu meža velšu birumu. Garā rindā stiepās gaileņu audze. Spilgti dzeltenas, no tālienes viegli pamanāmas. Uzmanīgi virzoties lejup, ieraudzīju apšu beku oranžās cepures un baraviku smagās galvas. Daudzas no stobriņu sēnēm bija pāraugušas un vecuma dēļ saļimušas sūnās. Tas liecināja, ka šo bagātību krātuvi līdz šim neviens nebija atklājis.

Arī šobrīd manā bumbu bedrē kā pelēks ķīselis lielā māla bļodā gulēja migla. Pirms sāku pa mitrajām lapām slidināties lejup, uzmanību piesaistīja savādas pārmaiņas ierastajā skatā. Miglas vālos kaut kas kustējās. Kā pienā iekritis milzu tarakāns. Tāluma brilles vēl nebiju iegādājusies, kaut sen jau bija skaidrs, ka nekāds snaiperis no manis vairs neiznāks. Pietupos nogāzes malā un, sasprindzinājusi redzi, vēroju nelūgto iebrucēju manā sēņu plantācijā. Kurš tas varēja būt? Kaimiņi uz šo pusi sēnēs negāja, piebraucamo ceļu tuvumā nebija, tātad tas nav pilsētnieks. Kāds atpūtnieks, kurš ciemojas pie radiem? Bet, ja nu tas ir bandīts, laupītājs, kurš slēpjas mežā un meklē ēdamo? Nē, tas bija maz ticams. Vai nu tāds bēguļotājs tā mierīgi lasītu sēnes… Jānoskaidro, kas tur ganās. Nevar taču visu dienu bedres augšā tupēt un skatīties, kā nolasa manus ziemas krājumus. Protams, nevienam nav aizliegts mežā lasīt sēnes. Kurš pirmais atnācis, tam arī guvums. Sēņotāju nerakstīts likums: nesākt lasīt blakus un reizē skriet pēc vienas baravikas, citam to raujot no rokām. Labi, jāiepazīstas ar konkurentu, jāapvaicājas, kā viņam veicas. Jānoskaidro, vai tas ir vienas dienas sēņotājs vai kāds, kurš tāpat kā es, grasās nākt šurp pastāvīgi. Pusceļā starp mani un svešo gulēja izgāzts celms, aiz tā resnajām, pret debesīm vērstām saknēm, varēja labi paslēpties. Nogājusi pie tā, piesardzīgi vēroju sēņotāju, kurš salīcis, mierīgi turpināja savu nodarbi. Tas bija drukna auguma, tumšā lietusmētelī satuntuļojies vīrs. Zemu noliekto galvu sedza kapuce. Nelikās bīstams, tāpēc paspēru dažus soļus tuvāk. – Labdien! – paklusi sveicināju. Lai ar savu pēkšņo parādīšanos viņu neizbiedētu. Laikam kapuce vai attālums starp mums slāpēja skaņu. – Labdien, kungs! – uzsaucu nedaudz skaļāk un piegāju pavisam tuvu. - Ūhh… uhh… – dobji, zemā balsī atbildēja kungs kapucē, lēnām pagriezdams masīvo augumu. Cauri izklīstošajai miglai manī raudzījās divas mazas, melnas ačeles ar saru kušķiem virs tām. Nelielās ausis, kuprainā mugura, garais šņukurs ar diviem pogcaurumiem un uz āru izvirzītie, dzeltenie ilkņi ātri slāpēja vēlēšanos iepazīties tuvāk. Manas kājas paralizējās un padevīgi ieliecās ceļgalos. Attapos augšpēdus sūnās. Rokas nevarīgi balstīja ļengano augumu. Sprunguļi, skujas un čiekuri sāpīgi dūrās plaukstās. Iespiedu papēžus mitrajā zemē. Sasprindzinot muskuļus, nedaudz pacēlu smaguma centru, lai atvirzītos tālāk no dubļainā, siekalainā purna. Purns uz četrām īsām kājām nekustējās. Kā samīts sienāzis atmuguriski rāpos augšup. Rokām un kājām neveikli atspiežoties, reizēm paslīdot uz mitrajām lapām un noglumējušiem zariem, beidzot tiku bedres augšmalā. Mani zobi klabēja kā šujmašīnas adata, šujot taisno vīli. Mēģināju piecelties stāvus, bet kājas neklausīja. Pāri ādai skrēja sīkas trīsas. Bez spēka nolaidos četrāpus uz taciņas, lai atgūtos. Īsiem rāvieniem centos iedabūt plaušās gaisu. Sirds sitās kā sagūstīts putns, neritmiski būkšķinot pret ribām. Pagāja ilgāks laiks, līdz nomierinājos. Sapratusi, ka briesmas vairs nedraud, beidzot ieņēmu cilvēkam piedienīgu pozu. Piesardzīgi atskatoties, drebošām kājām steidzos projām, skrienot arvien ātrāk. No lejas bija dzirdams apmierināts ruk-ruk un čāpstināšana, atbrīvojot mana groza saturu no cūcenēm. Nodomāju, ka tā nu gan ir mana cūkas laime.

Kad izstāstīju par notikušo pazīstamam medniekam, viņš paskaidroja, ka meža kuiļi cilvēkiem neuzbrūk, to dara mātītes un arī tikai tad, kad viņām blakus mazuļi. Vai bija?

Brilles sev pasūtīju.