Ojārs Spārītis

Pētera Kalniņa dzīves stāsts starp latvietību un vācietību

Priekšvārds topošai grāmatai

Uz jautājumu – vai vēsture spēj būt objektīva un patiesa – nāksies atbildēt ar noliegumu. Vienalga, vai Romas imperatoru vai pasaules tautu valdnieku uzdevumā, gan monarhijas un demokrātijas, gan plutokrātijas un boļševistiskās ideoloģijas dominantes laikā vēsture ir tikusi rakstīta pēc valdošās varas pasūtījuma un tās interesēs. Vienmēr ir pastāvējusi un arī turpmāk pastāvēs katra konkrētā laikmeta apstākļu un izskatu diktēts vēstures traktējums. Vienīgais, ko varam darīt mēs – vēsturnieki, ir mēģināt paplašināt un padziļināt pirms mums pastāvējušā iepriekšējā tendenciozā vērtējuma ietvaru, lai rosinātu vēstures interesentus palūkoties uz pagātni un kādiem notikumiem bez pašu radītām klišejām un uzspiestu viedokļu brillēm.

Pētera Kalniņa (1840-1935) mūža nogalē pierakstītais dzīvesstāsts ir lasāmviela ar saistošu autobiogrāfisku un bagātu kultūrvēsturisku saturu. Tā ietver gan garā mūža nozīmīgāko notikumu aprakstu, gan autora skatījumā raksturo latviešu nacionālās kultūras attīstībai būtiskāko periodu – no pirmajām desmitgadēm pēc dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē līdz Latvijas valsts dibināšanai ar tās gaitu līdz politiskajam, ekonomiskajam, sociālajam un valstiskajam briedumam. Atmiņu autoram Pēterim Kalniņam bija lemts nodzīvot garu mūžu līdz 95 gadu vecumam. Viņš ir labi apzinājies savas dzīves nozīmīgāko posmu vērtību un vēstījuma satura bagātībai, kā arī pieredzējumu krāsainākajām epizodēm ir piešķīris īpašu nozīmi. Tādēļ to secība un atspoguļojums personisko vēstījumu tuvina autodidakta centieniem radīt literāru sacerējumu, nevis hronoloģiski precīzu notikumu hroniku. Ar krietnu laika distanci no senākajiem notikumiem uzrakstītajās atmiņās, kas pēc autora vārdiem ir „rakstītas 88. dzīvības gadā no manas dzīves”, tātad, ap 1928. gadu, raisa cieņu Pētera Kalniņa misijas apziņa, domājot par savas dzimtas piederīgajiem atstājamu garīgo mantojumu.

Lai gan savā ievērojamajā vecumā Pēterim Kalniņam ir jāsamierinās ar it kā distancētu no aktīvās dzīves, pat visai vientuļu un trūcīgu ikdienu, tomēr viņa rakstītajā tekstā ir iestrāvojis kaut kas no sabiedrības kopējā noskaņojuma. Tajā ir atrodama pa kādai publicistiskai klišejai, kas gan emocionāli, gan sociāli raksturo Latvijas valsts tapšanas sākuma perioda indivīdu attieksmi pret baltvācisko un ar muižu saistīto pagātni, lai gan Pētera Kalniņa dzīvesstāsts runā par pretējo. Taču ar lielu emocionālu atdevi rakstītais teksts kā laikmeta dokuments liecina par paša autora attieksmi pret savu pienākumu, ko ir vadījusi īpašas misijas apziņa un ciešā apņemšanās atstāt pēctečiem godprātīgi uzrakstītu vēstījumu par pagājušo laiku un paša rakstītāja vietu un lomu tajā. Un, piekrītot autoram, mums jāatzīst, ka ar savu atmiņu grāmatu Pēteris Kalniņš ļoti spilgti ir iezīmējis savu vietu Latvijas sociālajā vēsturē un sniedzis vispārināmu liecību par latviešu zemniecības sarežģīto ceļu uz izglītību, amatu un vietu dzīvē. Mūsdienu izpratnē uz Pētera Kalniņa nepavisam ne vieglo mūžu nebūtu attiecināms karjeras apzīmējums, taču kārtu un nacionālo pretrunu saskaldītajā Baltijas sabiedrībā to gan var saukt par izdzīvošanas skolu.

Pētera Kalniņa atmiņu stāstu būtu ļoti interesanti analizēt gan no lingvistiskā, gan literārās meistarības viedokļa. Tajā atklātos Māteru Jura, Jēkaba Zvaigznītes, brāļu Kaudzīšu, Apsīšu Jēkaba un daudzu citu jaunlatviešu rakstniecības perioda literatūrai raksturīgie kultūrslāņi. Ar sūro lauku dzīvi līdz mielēm iepazinuša zemnieka skatienu atmiņu autors ir spējis novērtēt savas dzimtās zemes un dabas skaistumu. Viņa balsī izskan patriotisks lepnums, kura saknes sniedzas Pētera Kalniņa dzimšanas laikā, kas sakrita ar dzimtbūšanas jūgu nokratījušo zemnieku visgrūtākajiem cīniņiem par iegūtās zemes izpirkšanu un centieniem izglītot savu jauno paaudzi. Bet autora lepnumam bez tā bērnības un norūdīšanās laika pamata ir arī latviskās apziņas veidošanās laika cīniņos dibināts sīkstums, kurš ir palīdzējis stiprināt pārliecību ne tikai par savu cilvēcisko nolemtību smagi strādāt, bet arī par tiesībām pastāvēt savā latvietībā. Pēterim Kalniņam ir lemts iekļauties modernajā laikmetā, kurā augošā industrija palīdzēja radīt Eiropas un tajā skaitā arī Baltijas lauksaimniecības, tehnisko, zinātnisko, izglītības un kultūras pamatu. Un draudzes skolas, ģimnāzijas vai augstskolas izglītību ieguvušajai jaunlatviešu paaudzei, kurai pieskaitāms arī Pēteris Kalniņš, dažos gadu desmitos bija pieejami visi modernās pasaules atklājumi, kas ļāva apgūt zināšanas un sasniegt pat zinātnes un kultūras augstumus, kam pārējā pasaule bija tērējusi vairākus gadu simtus.

Taču priekšvārda uzdevums varētu būt cits: atklāt tekstā iešifrētos informācijas līmeņus un kodus. Pētera Kalniņa atmiņas atklāj latviešu zemnieku ekonomisko un sociālo vēsturi, kurā ikviens indivīds vai nu centās tikai nodzīvot mūžu sev atvēlētajā laikā, vai ar visiem spēkiem tiecās pārvarēt gadsimtu garumā viņam ierādīto pieticīgo vietu lauku sabiedrībā. Te lasāmi radu raksti, dzimtu vēstures stāsti, te gūstams pieredzē nostiprināts priekšstats par Vidzemes māju un sētu, zemes un saimes lielumu, līdumu līšanu, citiem raksturīgajiem lauku darbiem un to veikšanas paņēmieniem. Kā neparasti krāsainas sadzīviskas epizodes uzplaiksnī stāsti par pirmoreiz ieraudzītiem sērkociņiem un kur tad nu vēl par apkārt vadātiem lāčiem un krieviem - to dancinātājiem. Šādā aspektā raugoties kļūst skaidrs, no kurienes arī Andrejam Upītim radies stāsta „Sūnu ciema zēni” kultūrvēsturiskais motīvs par laimes lāča dancināšanu. Tas ir saklausīts reālajā dzīvē, bet rakstnieka iztēle to ir transformējusi jaunatnei domātas piedzīvojumu un didaktiskas literatūras virzienā. Iespējams, ka cita epizode ar pieguļnieku ēdmaņai izceptiem vārnulēniem šķitīs pārāk eksotiska mūsdienu lasītājam, kurš putnu gaļu pazīst tikai lielveikala fasējumā. Taču lūkojoties latviešu lauku ļaužu sadzīvē pirms simt gadiem, kas ir aprakstīta Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” lappusēs, atrodam līdzīgu stāstu, kas liek noticēt paradumam pieticīgo sezonas pārtiku papildināt ar vieglāk iegūstamo meža putnu gaļu.

Apbrīnojama ir Pētera Kalniņa teicamā atmiņa, līdz sīkumam atceroties un pierak­stot kāzu un bēru ieražu izdarības, ēdienus un tradīcijas, kas ir tik būtiskas Vidzemes etnogrāfiskās vēstures rekonstrukcijai. Ne mazāk precīzi tikusi dokumentēta arī skolas dzīve un sadzīves valodu un domas tik ļoti ietekmējušie cariskās Krievijas notikumi, kuru atbalsis ir sajūtamas gan stāstos par turku karu, gan zemnieku dzīves ritmu traumējošās krievu armijas karavīru izmitināšanas raksturojumā. Ar tik precīzu raksturojumu varam iztēloties gan aizpagājušā gadsimta realitāti, gan konkrēto vidi, gan ticami uzburto laikmeta koptēlu.

Uztverot vēsturi vienkāršoti, mūsdienu cilvēkam var šķist, ka ar dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē 1817. gadā beidzās muižas un zemnieku saimnieciskās un darba attiecības, ka latviešiem iestājās „laimīga un pa attīstības vektoru augšup ejoša” dzīve. Taču Pētera Kalniņa stāstu emocionālais vēstījums liek koriģēt šādus uzskatus. Turpināja pastāvēt muižas un muižu saimniecības sistēma, jo brīvlaistie zemnieki bija varējuši izpirkt tikai daļu no muižniekiem piederējušās zemes. Maz bija mainījusies gadsimtu gaitā izveidotā sociālā piramīda un uz muižas zemes dzīvojošo zemnieku attiecības ar muižu kā lielāko darba devēju. Nodarbinātības un atalgojuma formas mainījās ļoti pakāpeniski, saglabājot gan klaušu darba elementus, gan dažādajos muižas saimnieciskajos darbos iesaistīto strādnieku hierarhiju, atbildības sfēras un pienākumu sadali rijā, klētī, spirta brūzī. Klātbūtnes vērotāja skatienā ietverot ikvienu savu darba gaitu posmu, Pēteris Kalniņš no muižas kalpotāju saimē iesaistīta aculiecinieka viedokļa bija sīki iepazinis arī muižnieku ģimenes sadzīves un kungu mājas funkcionēšanas kārtību. Tradicionālā Latvijas vēstures historiogrāfija mums ir izveidojusi deformētu priekšstatu par Baltijas vāciešu un citu tautību muižu īpašnieku attiecībām ar latviešu pamatiedzīvotājiem kā etniski nesavienojamu, sociāli šķirtu un kārtu segregācijas ziņā pilnīgi nesavienojamu antagonismu. Tomēr Pētera Kalniņa atspoguļojumā muižas īpašnieku un kalpotāju dzīve norisinās maksimāli integrētā veidā, prasmīgākajiem un strādīgākajiem ierādot atbildīgākus amatus darbu vadīšanai un pārraudzībai, kā arī atbilstoši katra kalpotāja statusam un nozīmei administratīvajā vai saimnieciskajā mehānismā paredzot vietu ēdienreizēs pie saimes galda un pēc līguma noteikumiem sadalot „naudā vai graudā” aprēķināto atalgojumu.

Paliekot uz dzīvi laukos un saistītam ar apgādnieka rūpēm par ģimeni četras ziemas skolu apmeklējušajam, Pēterim Kalniņam pavērās iespēja ieņemt muižā kučiera vietu. Tas ir prestižs un atbildīgs amats, kas prasa gan staltu stāju, gan labas manieres, gan zināmas diplomātijas prasmes un kultūras līmeni, jo kučieris ir sava saimnieka seja gan ar labi koptiem zirgiem un skaistu aizjūgu, gan arī ar nevainojamu braukšanas prasmi. Šajā statusā atmiņu autors pieredzēja gan vieglākas, gan sūrākas dienas, taču amats viņam sniedza iespēju iepazīt visu Vidzemi un aizceļot gan uz leišiem, gan igauņiem. Taču par kučiera un muižnieka attiecībām runā visai daiļrunīga epizode, kuru Pēteris Kalniņš nenoklusē un kura atklāj arī muižnieka raksturā tā cilvēcisko pusi, izpērkot no rekrūšiem savu kučieri kā neaizvietojamu kalpotāju un samaksājot tiem laikiem astronomisku naudas summu. Protams, šādi no dienesta cara armijā atsvabinātajam kučierim bija pienākums astoņus gadus strādāt bez algas. Taču jebkurā gadījumā tas bija labāk nekā ķeizara vārdā zaudēt dzīvību krievu-turku karos. Tā, ka arī šajā gadījumā Garlība Merķeļa stāstā „Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā laikmeta beigās” konstruētie un latviešu vēsturnieku un politiķu labprāt atkārtotie uzskati par „muižnieku – asinssūcēju” dabu tikai daļēji atbilst patiesībai un būtu vērtējami ļoti kritiski.

Pētera Kalniņa uzmanībai nepaslīd garām arī Vidzemes novados austošā kultūras dzīve – baznīcas koru un orķestru veidošanās, teātra spēlēšanas entuziasms. Taču paralēli cilvēka gribai viņa rīcību mēdz noteikt ne tikai providence, bet arī laikabiedru skaudība un intrigas. Tā tas ir arī Pētera Kalniņa dzīvē, kas vienā mirklī maina ierasto un nosacīti mierīgo ritmu un atkal iegrūž atmiņu autoru eksistences cīņas līkločos. Kādu laiku viņš rentē Dzelzavas Liedes krogu, bet ir spiests to atstāt, uzņemoties jaunas saistības no Druvienas muižas uz 20 gadiem nomājot moderniecību. Šajā laikā tiek daudz kas piedzīvots: gan pārmaiņas ģimenes dzīvē, gan slimības, gan arī neviennozīmīgi vērtējamais 1905. gads, kas Pēterim Kalniņam atnes tikai ciešanas un zaudējumus.

Pirmā Pasaules kara posts un Pētera Stučkas valdības ievēlēto strādnieku un bezzemnieku valdīšanas atnestie pārbaudījumi vēl vairāk salieca mūža norietu sagaidījušā Pētera Kalniņa plecus. Tieši tāpat kā savās atmiņās viņš bija apzīmējis muižas kalpībā pavadītos „vergu laikus”, arī jaunā kārtība viņa dzīvē nedeva nekādu iespēju, un atlika tikai izsaukties: „ak, tie lielinieku laiki!” Viņš, kurš nekad nebija baidījies smaga darba, 20. gadsimta politisko pārmaiņu laikos bija zaudējis visu, jo kā algots kučieris, bezzemnieks un rentnieks visu mūžu bija aizvadījis tikai strādājot citu labā, cīnoties par savas kailās dzīvības un ģimenes minimālu nodrošināšanu. Bez mantojuma un bez iekrājumiem, daudzo pārmaiņu vēju mētāts, Pēteris Kalniņš bez īpaša prieka uzņēma Latvijas valsts dzimšanu un tās agrīnos celsmes gadus. Kāda ir atmiņu stāsta „Manas dzīves atmiņas no 1843. dzīvības gada” autora morāle? Neviens ekonomiskais modelis - nedz muižas, nedz lielinieku, nedz arī brīvās Latvijas ekonomiskā un sociālā nodrošinājuma sistēma – rokpelnim nav garantējusi vieglu dzīvi. Tāpēc arī mūža nogalē ar vienu vienīgu skumju teikumu Pēteris Kalniņš raksturo savu situāciju un savas izjūtas, sacīdams: „Tā iet tādiem veciem nespējniekiem, kam nekā nav”.

Arhitekta, vidzemnieka un Pētera Kalniņa radinieka Nila Treija plašie kultūrvēsturiskie komentāri, kas pievienoti publikācijas parindēs, veido enciklopēdisku papildinājumu dienasgrāmatai līdzīgajam atmiņu stāstam. Ar uzteicamu rūpību savāktie un citētie Vid­zemes muižniecības, kultūras darbinieku un novadnieku biogrāfiskie materiāli, vēstures notikumu konteksta skaidrojumi, kā arī hronoloģiskie precizējumi bagātina Pētera Kalniņa emocionālo literāro dokumentu ar precizētiem faktiem un sniedz pārskatāmu materiālu līdz šim nepietiekami izpētītajai baltvāciešu un latviešu kopīgajai vēsturei. Varu tikai apsveikt šāda veida novadpētnieciska rakstura Latvijas vēstures maz izzināto epizožu un notikumu apkopojumu grāmatā, kurā par literāro pamatu ņemto laikmeta dokumentu precizē skrupulozi savāktā kultūrvēsturiskā informācija. Piešķirot Pētera Kalniņa subjektīvajam atmiņu stāstam faktoloģisku papildinājumu, ir radīts Vidzemes kultūras vēstures pētniecībai vajadzīgs darbs ar zinātnisku vērtību.

Dr. habil. art. Ojārs Spārītis
Latvijas Mākslas akadēmijas profesors