Pēc trim apgādā Zvaigzne ABC izdotajiem prozas darbiem Matildes gadsimts (romāns saņēmis Egona Līva balvu), Nenopietni nopietnie TV aizkadri un Sapnis par Sargeņģeli tagad gatavoju izdošanai dzejoļu krājumu ar jaunības dienu dzejoļiem, kam nebiju pieskārusies gadu desmitus. Nevienu jaunu arī netiku uzrakstījusi. Taču notika dīvainas lietas – darba gaitā naktīs pie manis sāka nākt jauni dzejoļi. Citādi. Smagi. Nezinu, no kurienes tie nāca – es tos tikai periosteum. Un te viņi ir – mani nakts viesi.

Maija Migla-Streiča

Nakts dzejoļi

It viss jau ir pateikts... nāc, mīļais, iesim -

lai palagi nopland pret logu, lai ieskrien zinoša nakts manā elpā,

aptverot visu, kas gadās ceļā, sarēķinot, cik baudas mirkļi ir bijuši,

un vai tiešām nekas nespēj apturēt celšanos pāri Mirušo upei,

kurai debesu nava, vien sapīti koku zari sedz to, kam ir jābūt par debesu velvi...

Nāc, mīļais, ar mani un nesaki vairs ne vārda. Iesim, kur gaišāks,

uz to pusi, kurā neieskrien sāpes, kurā nepazūd ilgas pēc zaļā, pēc zāles,

kas vairs nesmaržo vīstot, bet izskumst pāragro nāvi pēc asmens cirtieniem asiem...

uz to pusi, kas nepanāk pretim ar zibsni, sagaidot tos, kas pārceļas pāri Lētai.

Pāri. Tik svaigi un smaržojoši pēc ziepēm, pēc ceriņu ziepēm, pēc maijpuķīšu,

pēc bērnības ziepēm, kas uz koka plauktiņa

mazliet mitras un glumas stāvēja vienmēr, lai var paņemt un apgrozīt slapjajās rokās,

lai var izsmaržot maigi tīkamo dvesmu, lai var paraudāt blakus smaržīgām ziepēm,

lai var aizvadīt tos, kas aiziet, un tiekties tiem līdzi pāri tumši plūstošai Mirušo upei,

uz kuras būdami, atpakaļ skatīties nedrīkst, lai neatgrieztos dzīvajo valstībā atkal...

It viss jau ir pateikts. Nāc, mīļais, iesim... bet velts ir mans lūgums. Skumja ēna slīd garām,

lai es beidzot saprastu to, ka esmu viena, bez mīļotās sirds, bez elpas, ko elpojām kopā,

bez otras dvēseles manī, bez tuvības ciešā loka, kas apskauj kā stīpa, ābelēm pāri ziedot...

Ir mīļotais aizgājis viens un iekāpis laivā, kas vedīs viņu pa upi, pa drausmīgo upi,

kas neplūst, kas nešalko, tumša kas grimusi sevī,

kas neatgriežas un nenāk atpakaļ, zinot,

ka piestātnē gaidu. Bet tā neplūdīs atpakaļ vairs nemūžam.

* * *

Pati nezinot kā, es šonakt pieslēdzos Laukam – lielajam Laukam, kas plešas mums pāri,

kurā ir viss – sākot no mazajiem burtiem, līdz datora pelei,

kas paklausa rokai, kura vēl nezina, uz kuru pusi to vadīs... man tikai atļauts kustināt peli

un pierakstīt naksnīgās domas, kas iešaujas prātā, sēžot basām kājām pie gaismotā ekrāna loga,

kas vienmēr gaidošs un mīļi nāk pretī, aicinot dot savas jūtas un domas,

visu, kas nāk man no augšas, no Lauka, lai paliktu citā – cietajā diskā, nenoslēpjot

nevienu no soļiem, nevienu slepeno elsu, nevienu grēcīgo domu, nevienu ēnu,

kas krīt no palagu burzītās kaudzes, kurā vēl tik nesen vijās rokas un kājas,

un elkoņi asie slējās no lavandas krāsas krūmiem, lai baudas pārmērībā justu,

ka viss ir līdz galam, līdz pēdējai elsai izsmelts, bet vēlme ir vēlreiz, atkal un atkal

atkārtot reibuma nakti, kas izcīnīta ne mīlot, bet zinot to pašu, ko bite zin,

meklējot zieda saldāko vietu... ejot pretī tam, kas reiz notiks. Lai neaizbēgtu,

lai satvertu nakti lavandas palagos maigos, lai savītu rokas ap augumiem baudā...

un vārdu pa vārdam Lauks atklājis visu, kas slepens, kas noslēpts apziņā bijis,

nekur es neaizbēgšu, viss ierakstīts ticis. Tikai rītdienu nevaru nolasīt tūlīt, šai mirklī,

bet rīt, kad es celšos, kad vīstīšos ārā no sapņa skurbīgās baudas, jau diena būs cita.

Es būšu cita, pavisam cita, un viss atkal no gala...

* * *

... slīdu cauri tuneļiem slaidiem, slīdu caur mežu, ķeroties skujās un saknēs, tik saldi slīdu...

viegli pārlaižos pāri gulošiem namu jumtiem, nekur nevienas gaismiņas nava,

pati sevi es zaudēju tumsā... kur mana kristāla kurpīte, ak jā, palika Pelnrušķītei,

un mana kāzu kleita, ģērbta nenotikušās kāzās, sabirza baltās pērlēs uz tumšajiem jumtiem.

Kā dusošie varēja neredzēt pērļu lietu un nedzirdēt, kā tās ar smalku skaņu krīt lejā?

Cita pasaule mani uzņem ar dīvainām krāsām un vējiem, kad es atkal no kārtējā tuneļa izslīdu ārā,

kad es daudzbalsīga, bez skaņas un daudzām kārtām aizeju tālāk, meklējot dzīvi,

kas iepriekš bij’ vienīgā īstā, meklējot cilvēkus savus, meklējot izmisusi...

Vai tiešām būs jāpaliek tur, aiz dīvainās paralēles, kur spogulī spokaini atspīd citādas būtnes –

it kā tās pašas, bet citas, un sajaukts ir viss, un mana māte ir meita brālim manam,

bet mans brālis nav brālis, bet kādai pielaulāts svešais... un gāžas man virsū juceklis dīvains,

ko atšķetināt nav man pa spēkam, te viss ir svešāds. Es vairs ne es, bet atraitne kāzu kleitā,

kas sabira baltās pērlēs uz naksnīgiem jumtiem, gluži kā nakts dzejoļi mani – bez apstājas nākot.

* * *

Nepieradīsim viens pie otra, neritinies manā auguma līkumā siltajā, un es nekļaušos tuvāk pie tevis,

baudot saldo un mierīgo sajūtu, ķerot nenoķeramo, zinot, ka mūžīgi tā nekad nebūs...

Neko man no tevis vairs nevajag, novāc šīs bailes no tā, ka paņemšu daļu no dvēseles tavas,

to daļu, kas atbild par kaisli, par skārienu svelmi, kas dedzinot sadedzina, bet vieno...

Man no tevis neko vairs nevajag, notici tukšumam mūsos, notici tam, ka gājām kopā vien sekundes daļu,

Otra daļa vairs nebūs, ir mūžības mirklis jau projām, izzudis vēlīnā saules rietā...

Nepieradīšu es pie tevis, nepieradināšu ar vārdiem un maiguma nakts puķes dvesmu,

neko man no tevis vairs nevajag, šajā mūžā bez ilgām, bez alkām, bez svelmes

izdzīvosim, jo laika tam palicis vairs ir tik maz... tad labāk bez sāpēm...