 |
|
|
Linda Tīmane
* * * tik tramīgs kā tie meža zvēri kas atstāj pēdas viņa pagalamā un kalsns kā jasmīna krūms kad rudenī nometis lapas viņš ātri aizsvilstas uzšvirkst kā pērnā zāle tikko tai pielaiž uguni un sīksts kā koka sakne kas iekrampējusies uz palikšanu
tik pedantisks akurāts rūpīgs kā paša veidotie malkas krāvumi kur katra pagale sašķirota pēc garuma un diametra un spītīgs kā pusaudzis vien plikas spītības dēļ vienmēr kustībā skriešanā pazaudējis laika izjūtu kura spēlējas sirmajos plānajos matos
tik runātīgs pompozs nevērīgi bezrūpīgs viņš spēlē galveno lomu pašiestudētā farsā maskarādē bet sastindzis apmulsis un kluss kad viņu apskauj nekustīgi stāv sakniebtām lūpām kā mazs nodots nekur neiederīgs bērns
vecāku deportētā mīlestība kā sarkans ķirmis grauž viņu kopš bērnības līdz pašai serdei un viņš meklē patvērumu savā mežā kartupeļu vagās siltumnīcā pie stiegrainajiem vīnogulājiem pie krāsainajiem bišu stropiem bet vakaros mazajā būdiņā kurina krāsni silda ūdeni un zaļā metāla bļodā mazgā pa dienu sakrājušos netīros traukus
rūtainais krekls sabāzts biksēs bikses vilnas zeķēs viņš smaržo pēc mitras zemes pēc dūmiem pēc ceptiem kartupeļiem pēc priežu sveķiem pēc medus un mazliet pēc viršiem
mans tētis
* * * tu lēnām nāc pa putekļainu zemes ceļu no tumšā un piesmakušā vasaras veikaliņa grants un akmeņi šņirkst zem taviem gausajiem soļiem nočīkst zaļie dārza vārtiņi un ar metālisku skaņu krampīša mēle iekrīt savā vietā logam priekšā garas izstīdzējušas kāršrozes bet es redzu kā tu nāc cauri aizziedējušam dārzam pa pelēko betona flīžu taciņu garām peonijām rozēm ķeizarkroņiem lupīnēm lauzto siržu krūmam ienākusi noliec pilnos iepirkumu tīkliņus tev ir grūti elpa tik sēcoši smaga tu Jāņonkulim saki ka esi atpakaļ stāsti ka satiki īgno kaimiņieni veikalā dabūji kondensēto pienu un nosmej savus aizsmakušos klusinātos smieklus es gribu tevi pierunāt aiziet līdz Pēterupītei – nē, cielaviņ, šodien cepsim ābolu pankūkas! tu noglaudi manu bižaino galvu un drīz vien jau sajūtu saldo mīklas un eļļas smaržu un es pamostos ar sāļu kamolu kaklā aiz loga klusi līst lauzto siržu krūms vienos ziedos
* * * es biju pie tevis maija sākumā kad sastādīju baltās leduspuķes piedod bet vasarā bija par karstu remontēja sagurušo tiltu nebija kur novietot mašīnu bieži sāpēja klibām domām pārblīvētā galva tagad smeldzīgi līst es pie tevis aizbraukšu kad kokiem nobirs neatlaidīgākās lapas pēc nemierīgas vējainas nakts agri agri no rīta kad neviena nav kad klusums neizbrienams kad sastingušajām puķēm pāri kraukšķīga lapu kārta un mēma migla un es ar mazo dzelteno grābeklīti kā kļavas lapu līdz ceļiem neredzama stāvēšu baltās miglas zeķēs un mēģināšu visu sakārtot migliņu neaiztikšu tikai viegli pie pašām saknēm izlaidīšu grābekli cauri tās mīkstajiem matiem tikai pusčukstus izstāstīšu kā man iet lai klusums neizbīstas lai migla neizkustas lai baltums neizklīst līdz pirmajām leduspuķēm
|
