Jaunā Gaita nr. 314. rudens 2023
Linda Treija
Pārāk tuvu, pārāk tālu. Aiz horizonta Tepat Cēsīs
Ne pārāk tuvu Rīgai un arī ne pārāk tālu no Rīgas, un galīgi ne aiz horizonta atrodas Cēsis, kas izsenis bijusi pilsēta ar bagātu vēsturi un kultūras dzīvi. Svarīgi atzīmēt, ka pasākumu, notikumu un projektu īstenošana notiek augstā līmenī un dod prasīgajai publikai, kura bieži sastāv ne tikai no cēsniekiem, bet arī pilsētas apkārtnes, Rīgas un Latvijas iedzīvotājiem, profesionāli augstvērtīgu baudījumu. Visaktīvākais kultūras notikumu birums ir Latvijas vasara ar festivāliem, koncertiem, izstādēm un citiem mākslas projektiem.
Šovasar par tuvo un tālo, un kas aiz horizonta, runāja divi pasākumi Cēsīs.
Mākslas festivāla „Cēsis 2023” ietvaros no 15. jūlija līdz 20. augustam Cēsu izstāžu namā ar izstādi „Pārāk tuvu, pārāk tālu” tika papildināts Kalifornijas latviešu mākslinieka un dramaturga Raimonda Staprāna tuvojošās 100 gadu jubilejas pasākumu projekts. Izstāžu zāles pirmajā stāvā bija izstādītas 22 gleznas, ietverot visu mākslinieka daiļrades posmu – no pagājušā gadsimta 60. gadiem līdz pat mūsdienām. Izstādi veidoja darbi no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja kolekcijas, „Zuzānu kolekcijas”, Aldas Staprāns-Mednis un Māra Medņa privātkolekcijas, kā arī Gunta Belēviča privātkolekcijas.
Otrajā stāvā tika rādīti video fragmenti no topošās filmas Sarkanais šķūnis, kuras nosaukumu filmas režisors Pēteris Krilovs ieraudzījis kādā no mākslinieka gleznām. Sarkanais šķūnis kā simbols, kurā kopā sadzīvo Staprāna lugas (viņš sarakstījis lugas par Latvijas vēstures krustceļiem Četras dienas jūnijā un Gūsteknis pilī, pēc kurām tika radīts Dailes teātra iestudējums Kur pazuda valsts, par rakstnieka Anšlava Eglīša un mākslinieces Veronikas Janelsiņas attiecībām Anšlavs un Veronika u.c.), viņa gleznas, attiecības ar cilvēkiem, sabiedrību, pavadītais laiks Kalifornijā un piederība Latvijai. Visa mākslinieka dzīve zem viena šķūņa jumta.
Par izstādes nosaukumu „Pārāk tuvu, pārāk tālu” tās kuratore Maija Rudovska saka: „Mākslinieka intereses apzināti vai neapzināti arvien skārušas tādas tēmas kā starptelpa, distance, tuvums un tālums. Tās kļuvušas arī par galvenajiem ‘spēlētājiem’ izstādē ‘Pārāk tuvu, pārāk tālu‘. Mākslinieka nedaudz vēsais, šķietami attālinātais skatījums uz lietām – tiešā un pārnestā nozīmē – ieved skatītāju telpiskā pieredzē, kas risinās uz audekla virsmas.”
Cēsu mākslas festivāla vizuālās mākslas sadaļas galvenā kuratore Daiga Rudzāte precīzi raksturo, ka Raimonds Staprāns „vienmēr atradies starptelpā – starp Kalifornijas skolas gaisu un gaismu un mūžīgo atskatu uz Latviju”.
Glezniecības un dramaturģijas loma Raimonda Staprāna dzīvē parādās arī izstādes iekārtojumā, kuru veidojusi kuratore Maija Radovska un māksliniece Līga Spunde.
|
Skats no Raimonda Staprāna gleznu izstādes „Pārāk tuvu, pārāk tālu” Cēsu Izstāžu namā |
Izstādi ievada pašportrets, bet tad kā uz skatuves, uz baltu aizskaru krituma, viņa gleznas ar sarkanajiem foniem, kas atklāj mākslinieka spriedzi un šaubas. Šīs gleznas ir tapušas 70 tajos gados. Posmā, kas droši vien māksliniekam ir bijis krīzes, problēmu un to pārvarēšanas laiks. Ekspresionistiskais otas triepiens, vietām, it sevišķi portretos, formas deformācija, akta figūras it kā neveiklā poza, sarkano krāsu laukumu nomācošā konfrontācija ar pārējām krāsām šajās gleznās ir kaut kas tik atšķirīgs no mums pazīstamā Staprāna glezniecības veida, kas rada sakārtotības, drošības un komforta sajūtu. Izstādes turpinājumā var apskatīt ainavas ar skaidru kompozīciju un tonālajām attiecībām, izteiktiem horizontiem, nepārblīvētās klusās dabas ar dažiem priekšmetiem, un, protams, viņa gleznās sastopamo visur esošo Kalifornijas gaismu. Sakramento mākslas muzeja asociētais direktors un kurators Skots Šīlds ( Scott A. Shields, Crocker Art Museum, Sacramento, CA) Staprāna gleznas raksturo kā „gaismas un krāsu abstrakcijas, kas saglabā pamatu vizuālajā pasaulē. Gleznotie priekšmeti un tēmas ir maldinoši vienkāršas, taču pašas gleznas ir ļoti sarežģītas. Skatītājs nekad nenogurst uz tām skatīties, jo vienmēr ir, ko no jauna atklāt.”
Mākslinieka darbos dominē horizontālās līnijas. „Staprānprāt” tās nomierina, piesaista skatu, liek padomāt. Cilvēki no satrauktās pilsētas bieži vien dodas uz jūrmalu un ļauj acīm atpūsties, skatam gremdēties tālumā un domāt par to, kas aiz apvāršņa – aiz horizonta.
 Skats no izstādes „Aiz horizonta – ALMA biedri Cēsīs” ASV vēstniecības Latvijā vēstnieka viesošanās laikā šī gada 27. jūlijā. Pa labi: PLMC izpilddirektors Kārlis Kanderovskis un ASV vēstnieks Latvijā Kristofers T. Robinsons. Priekšplānā Ritas Grendzes darbs Luīzei un fonā Edvīna Strautmaņa glezna. Foto: Līva Graudiņa |
Mākslas izstāde „Aiz horizonta – ALMA biedri Cēsīs” tika atklāta 28. jūnijā Pasaules latviešu mākslas centrā, Lielā Skolas ielā 6.
Tāpat kā pagājušā gadsimta 70. gadu beigās Amerikas mākslinieku vidū radās nepieciešamība saorganizēties un nodibināt latviešu mākslinieku apvienību ALMA, 90. gadu beigās pēc Latvijas neatkarības iegūšanas radās jauna nepieciešamība pēc trimdā radītās mākslas saglabāšanas un nodošanas Latvijai. ALMAs biedru Leldes Kalmītes, Jura Ubāna, Gunas Mundheim un daudzu citu mākslinieku virzītā ideja un sapnis kļuva par īstenību. Viena no skaistākajām un latviskākajām pilsētām Cēsis ir kļuvusi par Pasaules latviešu mākslas centra mājvietu. Tagad Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs ir iespējams skatīt, pētīt un izjust latviešu mākslu, kas tapusi un top ārpus Latvijas, pastāvīgi. Centra pašreizējais izpilddirektors Kārlis Kanderovskis ir spējis apvienot trimdas vēsturisko mantojumu ar mūsdienīgu skatījumu uz mākslu un tās nozīmi, veidojot dziļi pārdomātas, profesionāli iekārtotas un noformētas tematiskas izstādes.
Nu jau gandrīz piecpadsmit gadus atpakaļ simts ALMAs mākslinieki ziedoja katrs pa vienam mākslas darbam, lai Latvijā izveidotu jaunu diasporas mākslas kolekciju, kas kļūtu par Pasaules latviešu mākslas centra arhīva kodolu. Pirmā vieta, kur šie darbi tika izstādīti, bija Valmiera, un Latvijas skatītājs divu gadu garumā no 2008.-2010. gadam varēja iepazīt trimdā tapušo mākslu nedaudz tuvāk. PLMC atzīmēja ALMAs biedru piedalīšanos tā tapšanā ar šo izstādi, kurā blakus darbiem jau no centra sākuma kolekcijas bija izstādīti arī no jauna ziedotie darbi.
Izstādē bija skatāmi tādu bijušo ALMAs biedru, mākslinieku klasiķu darbi kā Jāņa Kalmītes pastozi gleznotā klusā daba, leģendārā žurnāla Latvju Māksla redaktora, gleznotāja Arnolda Sildega darbs, ar ekspresionistisku vērienu, krāsu milzīgo triepienu piepildītā Edvīna Strautmaņa lielformāta glezna, Voldemāra Avena simbolisko durvju piesātinātais atainojums, Ēvalda Dajevska skatuves gleznojumi. Čikāgas gleznotājas Leldes Vinteres Ores saulainā ainava Rīts bija izvēlēta izstādes plakāta dizainam. ALMAs bijušie prezidenti Ģirts Puriņš un Lelde Kalmīte, mākslinieki Aivars Zandbergs, Juris Cimbulis, Gerda Roze bija pārstāvēti ar abstraktām ģeometriskām kompozīcijām. Ērika Dukāta glezna piesaistīja ar dzeltenā fona un tumšos toņos gleznoto ģeometriski salauzīto formu kontrastu. Brīvi, abstrakti gleznojumi uz papīra bija Indras Avenas darbs Neprātīgā acs un Benno Tālivalda Domu horizonti meditējot un meditācija. Akvareliskais vieglums, trauslums un delikātums bija vērojams Gunas S. Mundheim divos neliela izmēra darbos. Ainas Roman glezna bija ar izteiksmīgu triepienu gleznota neliela izmēra upes un tās krastu ainava. Aija Moeller ar krāsu noskaņām, dabisko formu nospiedumu un līniju radīja vasaras saulgriežu sajūtas diptihā Jāņu nakts.
 Lelde Vinters Ore (ASV). Rīts. Eļļa uz audekla. 43cm × 53cm. 2008 |
Fotomākslu pārstāvēja Ilze Arāja ar izciliem, tuvplānā uzņemtiem papardes attēliem, kas izstādē ienesa svaigumu un krāsainību, Guntis Lauzums ar sev raksturīgo skatu uz apkārt esošo, Māra Pelēce ar telpas fotogrāfiju un arī filmu Valiant, kuru varēja noskatīties izstādes atklāšanā. Pretī Lindas Treijas izteiksmīgajam pašportretam bija Kristas Svalbonas interesantajā autortehnikā (lāzerdruka / organiskais stikls / krāsa) veidotais darbs Augsburga 3. Zanes Treimanes no melnām plānu koka plākšņu formām izveidotā telpiskā kompozīcija grafiski izcēlās uz baltā sienas fona. Tekstilmākslu pārstāvēja māksliniece Inga Strause Godejord ar zīda gleznojumu Labrencis. Kā viens no centrālajiem un arī visvairāk skatītājus intriģējošajiem mākslas darbiem bija Ritas Grendzes telpiskais darbs – instalācija Luīzei. Tas sastāvēja no dažāda izmēra tērauda lodēm / zvārguļiem, kuri bija novietoti uz grīdas. Izstādes apmeklētāji tos varēja kustināt, pastumt, pavelt, klausīties tērauda zvārguļu skaņās un izmainīt darba novietojuma kompozīciju.
Valda Atāla dziesmā „Pāri jūrai”, no kuras ņemts izstādes nosaukums „Aiz horizonta” ir vārdi: „Ja man būtu Tev, ko teikt, ja man būtu Tev, ko dot, šajā pusē, šajā pusē es vēl ilgi kavētos.”
Pasaules latviešu mākslas centrs, izaudzis un materializējies no idejas par trimdas mākslas atgriešanos mājās, dod iespēju atkal un arī no jauna iepazīt ārzemju latviešu māksliniekus un viņu daiļradi. Mums ir, ko teikt, ir, ko , un ceram, ka PLMC vēl ilgi, varbūt mūžīgi, kavēsies „šajā pusē” – Latvijā.
.jpg)
