Mulsinošs krājums

Raiens Dzelzkalns. Iedomu ģeogrāfijas. Atdzejojis Ivars Šteinbergs. Valodu māja, 2022.

 

Iedomu ģeogrāfijas ir jēgas, vajadzības un izpildījuma ziņā mulsinošs krājums. Ņemot vērā to, ka autors līdz šim ir ticis publicēts tikai antoloģijās un grāmatā iekļautie teksti ne ar kādu sevišķu novatorismu vai literārkulturālu nozīmīgumu neizceļas, neskaidra ir krājuma aktualitāte Latvijas kontekstā, ārpus mazliet ciniski komiska uzstādījuma: „Redz, trešās paaudzes Amerikas latvietis, kurš pat savu uzvārdu nespēj pareizi izrunāt.”

Tikpat skumji banāls ir Elīnas Rukas vizuālais noformējums krājumam – zaļi zilas, ar dažādiem efektiem pamainītas viļņu un ūdens bildes, kas krājumā, šķiet, iekļautas tikai tāpēc vien, ka Elīna ir autora māsīca, jo saturiskā saikne starp ilustrācijām un tekstu ir faktiski neesoša.

Visbeidzot, diezgan lielu mulsumu rada (un lasīšanas prieku maitā) atsevišķi tulkošanas risinājumi; un šis viss rada vēlmi uzdot konkrētus jautājumus „Valodu mājai” kā izdevējam, kas līdz šim ir sevi apliecinājis kā uz tiešām pārdomātām, Latvijas tirgū trūkstošām grāmatām tendētu apgādu.

Atverot krājumu (kas būtībā atgādina brošūriņu gan pēc apjoma, gan dizaina), lasītājs kopumā saskarsies ar mūsdienu ASV diezgan arhetipisku, melanholisku, dienasgrāmatisku dzeju (ja kādam interesē šāda stilistika, tad, piemēram, var iemest aci Tyler Jacobs, Tarik Dobbs, Troy Osaki vai jebkura cita Poetry Foundation mājaslapā viegli rodama autora daiļradē. Ja kādu interesē šāda daiļrade, tikai labāka, ir vēl latviešu lasītājiem jau zināmais Oušens Vongs).

Vadošie pamatmotīvi: atsvešinātība, izolētība no vides un apkārtējiem, bieža otrās personas izmantošana, lai censtos lasītāju darīt par daļu no vēstījuma vai liriskā es. Tiesa, krājumu nošķiramāku no citiem padara gan autora homoseksualitātes atainojums (teiksim, gurmantiskajā „Godzillas mīlas dziesmā”: „tev negaršo garneles, izēdīsi / man dirsu, ja palūgšu.” (23. lpp.)), gan atsauces uz Japānas vidi, kurā autors pavada jau vairākus gadus (16., 34. lpp.). Brīžiem autors arī neveikli apspēlē politiku, tostarp Breksitu (14. lpp.), brīžiem veiksmīgāk ļauj atsvešinātības noskaņai robežoties ar vieglu sirreālismu („Katru reizi, kad kāds runā ar savu suni franciski, / tu brīnies, ka tas paklausa” (5. lpp.)).

Krājuma veiksmīgākie teksti ir tie, kuros Raiens vai nu iziet ārpus dienasgrāmatiskuma rāmjiem, lai, piemēram, šķetinoši novērotu novērotājus un viņu pārliecību trauslumu dzejolī „Amerikas muzejs” („Viņi smejas par zemes sliņķi, / supinējošu milzi, priecājas, ka tā vairs nav, // it kā viņi nebūtu placentāļi, it kā / racionalitāte būtu biezāka par asinīm.” (20.lpp.)), vai arī, taisni pretēji, atsakās no lieki dramaturģiskām cakām un atļaujas būt pilnīgi kails savā pieredzē, kā viņš dara, apskatot savu latviskumu tekstā „Vēsturiskums” (36. lpp.). Beigu tituldzejolī autors arī bagātina novazāto atsvešinātības šķidrautu, to sasaistot ar savveidīgu pēcšķiršanās pašterapijas metodi (39. lpp.).

Diemžēl ļoti bieži tekstus nokauj banalitātes, kas var pat būt pēc ļoti spilgtām metaforām („Es jūtos kā jauns elektrons, / labestīgs un gaidot, kad to atklās. Varbūt / tu būsi īstā dāvana, kas ļaus manām gaidām beigties.” (6. lpp.)), melodramatiskums („Šorīt lija, / un šovakar atkal līs, bet tu neesi pārliecināts, vai es, kas biji.” (7. lpp.)) un uzspīlēts naturālisms, kas tiek neveiksmīgi mīts ar poetizāciju („Vienalga, vai kratīji nost pēdējās / čuras piles vai slacīji podu ar spermas šalti” (26. lpp.)).

Lielāku akmentiņu gan gribētos mest atdzejotāja Ivara Šteinerga dārziņā, it sevišķi ņemot vērā nelielo tekstu apjomu, cik zināms, ilgo atdzejošanas laiku, kuru Ivars tiem veltījis, kā arī līdzšinējo atdzejotāja pieredzi, ar kuru Ivars lielākoties bija apliecinājis savu rūpīgumu. Šeit gan uzreiz jānorāda, ka dzejoļi oriģinālā man nav pieejami, taču, iespējams, tā pat ir zināma priekšrocība: vērtēju tikai latvisko risinājumu un to pilnvērtības vai trūkumus.

Kopumā Ivara Šteinberga pieeju varētu vērtēt kā pārlieku burtisku. Vietām pārmērīgi angliska teikumu uzbūve („Tu turi pirkstu, joprojām lipīgu pēc tā izķeksēšanas, / prom no pildspalvas, kamēr raksti šo.” (5. lpp.); „tavs komandas biedrs ved tevi mājup no Kvīnsas koledžas / pēc divām dienām volejbola” (13. lpp.)) pamatīgi apgrūtina teksta uztveramību un pabuksē dzejas plūdumu. Citviet saglabājušies burtiski pārnesti frazeoloģismi („tu izgāji cauri gazelei, / mokasīnčūskai, akmens krabim” (18. lpp.) vai arī nesaskaņoti gramatiskie laiki („Tu cerēji, ka tiks uzbūvēts / kaut kas skaits, bet, ak jel, neveicas” (13. lpp.)). Šādiem pamatīgākiem trūkumiem klāt vēl nāk arī dažnedažādas „blusiņas”: krievu kalka „čujs” neizprotamais lietojums dzejolī „Kjusju ir plūdi, un visi grib zināt, vai esi drošībā” (7. lpp.), neveiksmīga saikļu izvēle („Šeit augšā tu dzirdi putnus lapotnē, / bet neesi daļa no meža.” (5. lpp.) (kāpēc ne „taču”?), latviešu valodā lieku darbības vārdu atstāšana („ir” frāzē „Man tiešām rītdien ir jāstrādā.” (13. lpp.)).

Iedomu ģeogrāfijas, iespējams, varētu būt nozīmīgs tā sauktajai kvīru daiļradei un autoriem Latvijā, taču arī mūsmājās netrūkst rakstnieku un dzejnieku, kuri šo tēmu apspēlē autentiskāk un aizraujošāk (tostarp Kārlis Vērdiņš, Andrejs Vīksna, Katrīna Rudzīte un citi). Raiena Dzelzskalna debiju latviski negribētos saukt par nošaušanu greizi, taču pēc izlasīšanas grūti atbrīvoties no zināmas cinisma pēcgaršas: brangi finansēts, taču paskatā palēts krājums, kurā māksliniece izraudzīta – pēc pazīšanās, autors – kā angliski teiktu, viņa izcelsmes „fun fact” dēļ, – un lasītāji uzrunāti, cerībā uz viņu neziņu par Amerikas laikmetīgo dzejas ainavu un tās bagātību.

 

Kaspars Zalāns

Kaspars Zalāns (1994) raksta dzeju,tulko, rediģē, un reizēm nodarbojas ar boksu un kikboksu.