 |
|
Jaunā Gaita nr. 314. rudens 2023
|
|
|
Baiba Zīle
BRĪVĪBAS ALBATROSS
Saule spīdēja pārāk spoži. Kad viņš pamodās, sejā dedzināja milzu ripa, nežēlīga un paģēroša, nelīdzēja pat jaunie dārgie tafta aizkari. Nuja, Malva bija tos pirkusi uz akciju, ko tad varēja gribēt. Malva daudz ko iegādāja, medījot atlaižu dienas, un tas bija tik vidusšķiriski, ne reizi vien viņš tai aizrādīja – ka tieši tādēļ nauda pie viņiem nenāca. Naudai bija jājūt plūsma un aprite, svaigs gaiss un spēks, bet viņa tikai visu vāca un vilkta savā migā uz palikšanu. Katru graudiņu, katru pelaviņu, katru drupačas gabaliņu pie vietas. Nekas nekustējās, netika izmests, viss viņu dzīvoklītis bija aizkrauts ar nevajadzīgām lietām un krāmiem, tā ka paši vairs tik tikko varēja tur pakustēties. Un kad varēja, sitās kā divi taureņi burkā. Labajās dienās tad viņš sauca Malvu par pelēnu, bet tas jau arī bija cita sakarā – ka pelīte vilka sev klāt arī viņu.
Uz galda mētājās iepirkumu saraksts, gara rūtiņu lapa, blakus nauda. Malva bija atkal visu saskribelējusi ar saīsinājumiem – kas viņu ārkārtīgi kaitināja. Cik reizes viņš bija teicis – vai nu raksti normāli vai vispār neraksti. „Biezp. pac. x3 vājp.” Nu, kas tas tāds bija? Ko viņa izdarīja ar ietaupīto laiku, neuzrakstot „Biezpiena paciņa”? Sēdēja savā kantorī un tādēļ varēja visu labāk saskaitīt vai uzražot garākas atskaites? Tur gan Malva, domājams, rakstīja pilniem vārdiem. Biezpiena paciņu atskaite numur sešsimt divdesmit – trīs reizes mest biezpienu pret sienu, līdz tas sašķīst, viņš pats iesmējās par savu joku. Lai gan smiekli nenāca, bija jāmazgājas, jāiet uz veikalu un vēl pēc tam visi produkti jāsaliek ledusskapī un tas pie reizes jāiztīra. Tas viņu kaitināja, gluži kā saule, gluži kā Malva ar savu iepirkumu sarakstu. Viņa taču zināja, ka viņam šodien uzstāšanās. Vēl jo vairāk - viņa arī zināja, ka tā ir tāda uzstāšanās. Laikam tādēļ viņa gribēja viņu pazemot vēl vairāk, liekot skraidīt uz veikalu.
Tāda uzstāšanās. Tas nozīmēja, ka uzstāšanās būs, viņš sēdēs muzejā ar gīču, smaidīs un dziedās, un visi aplaudēs. Taču ne jau viņam. Tā nebija viņa autorprogramma. Viņš būs pavadošais muzikālais fons dzejniekam T. Nu, vai kā tur sauca jauno literātu. Viņš ne visai labi orientējās jaunajos dzejniekos un vispār dzeja, īpaši modernā viņu nesaistīja – kā nekā viņš bija aktieris. Dramaturģija – pavisam cita lieta, kaut kur Malvas savilktajos mantu kalnos mētājās viņa Sofokla lugas, kuras, starp citu, derētu pārlasīt. Un tad varētu sagatavot autorprogrammu no to monologiem. Viņš, meklējot uz krēsla samestajās drēbēs bikses, uz mirkli aizsapņojās. Šī programma kļūtu slavena un viņš – uz lielās skatuves iziet ar „es rimšos tikai tad, kad spēki izsīks man…”
Protams, Malva to visu zināja. Viņa bija tik viltīga un aptveroša, ka viņa mācēja ielīst viņa galvā. Viņa lasīja viņa domas un speciāli viņu kaitināja, sūtīdama uz veikalu. Tas bija izplānots, lai viņš atkal atkristu atpakaļ un nemeklētu Sofoklu, lai nebūtu Antigones. Viņa to darīja, jo tāda bija Malvas mīlestība – padarīt viņu aizņemtu ar šiem sīkajiem pazemojumiem, tādējādi noturot savā alā. Tur, siltajā pažobelē, kur viņa sēdēja ieritinājusies un sasmērējusies ar visiem saviem krēmiem, kurus izplatīja, un kopa savu mazo mīlestību. It kā nepietika jau ar citiem pazemojumiem. Trīs dziesmas, tev būs jāspēlē tikai trīs dziesmas, viņam bija teikts. Visas ar dzejnieka T. vārdiem, padomā tikai, kāds bija T. pantiņus ielicis mūzikā. Atsūtījis viņam grāmatu, vēl ierakstot „Brīvības albatrosam”. Un šo savu grāmatu izdomājis prezentēt memoriālajā muzejā. Tātad vēl priekšā bija autobuss, jā to viņš bija piemirsis – jāiziet pusstundu agrāk uz krustojumu, kur busiņš viņu savāks.
Un te atkal jau iejaucās Malva – lai nekādā gadījumā nenokavējot busiņu, viņš taču vienmēr visu kavējot, viņa sāka zvanīties uz telefonu vizītkartē, kuru viņš nelaimīgā kārtā bija atstājis virtuvē uz galda. Viens un divi tika sarunāts, ka busiņš izmetīs pavisam nelielu līkumu un gaidīs viņu pagalmā. Malva iemanījās ievilkt savā alā arī busiņu, ar visu šoferi, dziesmām, dzejnieku T. un viņa lasītājiem. Tagad viņam būs jāstāv pie loga un jāskatās, kad atbrauks pakaļ – tā vietā, lai meklēt Sofoklu, lai trenētu balsi monologiem, tā vietā viņš nervozi dirnēs pie loga un meklēs numura zīmi JN 7738. Nē, protams, viņš to darītu arī, ja busiņš piestātu krustojumā. Ak, nē – visa pasaule zināja, ka uz krustojumu viņš slātu nevērīgi un pēdējā minūtē. Un, iespējams, jau ar Sofoklu padusē, ko palasīt pa ceļam.
Un tad vienā no labajām dienām viņš bija apsolījies nopirkt Malvai kleitu – par šodienas uzstāšanās naudu. Tā viņš reizēm mēdza darīt, un viņa tikai bāza visas kleitas lielā maisā – skapī jau sen nebija vietas, un tad maisus šķiroja kastēs. Kaut kur šo kastu dibenā bija viņa pirktās pirmās kleitas, tās Malvai bija par lielu, vajadzēja pāršūt, jo viņa bija pamatīgi notievējusi, visu laiku ēdot tikai zaļbarību – reizēm viņu virtuvē smirdēja tā, kā tur dzīvotu trusis. Taču doties pie šuvējas nekad īsti nebija laika – laiks pagāja pieskatot viņu, un tā kā viņš neko īpašu nedarīja, tas ritēja apbrīnojami ātri. Ar laiku bija tādi joki, ka jo vairāk tam ļāvās, jo ātrāk tas skrēja.
Nokratīdams pelnus no cigaretes, viņš ievilka iepirkumu saraksta beigās ķeksi, ka jānopērk arī cigaretes – un, re, nemaz nevajadzēja rakstīt nepilniem vārdiem, pietika ar ķeksi, tādu sistēmu vajadzētu izstrādāt Malvai, viņš iesmējās. Varētu būt laba nodarbe viņiem vakaros, kad viņi sēdēja katrs savā telefonā un nerunāja ne vārda – iemācīties stenografēt.
Ārā saule cepināja vēl trakāk nekā iekšā, un par to viņš nebija padomājies. Mugurā bija krekls garām rokām un tagad viņš svīda. Arī skaņas, kas valdīja ārā, viņu mocīja – pie veikala stāvēja milzu cālis un kliedza megafonā:
„Pasteidzies, pasteidzies, tikai šodien vistu spārniņiem trīsdesmit procentu atlaide!”
No cāļa skanēja mūzika un viņš novaikstījās. Malva bija pie visa vainīga, arī te viņa bija, arī te viņas roka, ievilkusi pie sevis kleitas, busiņu un dzejnieku, snaikstījās tālāk, vilkdama karsto gaisu viņa smadzenēs, sizdama viņam pa bungādiņām ar maskota reklāmas džinkstuli un visādi citādi mēdīdamās. „Bdžīī!” Vēlreiz izspurdza cālis, notrinkšķēja veikala durvis un viņš nedaudz atvilka elpu, jo visapkārt iestājās patīkams vēsums.
Redzot pelēkās, drūmās sejas, kuras grūstīdamās virmojās pie kasēm, viņš atmaiga. Redz, citi arī mocījās ar ikdienas slogu, no šīs domas garastāvoklis mazliet uzlabojās. Protams, šajā laikā, kad masām bija pusdienlaiks, vajadzēja atstāt strādājam tikai vienu kasi, un viņš vēroja ar ļaunu prieku, kā cilvēki drūzmējas un purpina.
Pie šīs, vienīgās darbojošās kases viss kaitinošais sasniedza savu apogeju, it kā tīšām viņu provocēdams – tur bija gan māmiņa ar bērnu un pārkrautu grozu, gan pensionāre, kura knapi kustēdamās lika uz lentas savus produktus, gan viņa vecuma vīrietis, kurš prasīja cigaretes un tās pārdevējai – meitenītei ar milzu brillēm – vajadzēja ilgi meklēt. Beidzot viņam priekšā palika tikai pensionāre, taču nepietika ar to, ka viņa bija uzsvērti lēni kūņojusies, tā sāka strīdēties par avokado cenu.
„Man ar 'Paldies' karti bija atlaide.”
„Es šeit to neredzu,” teica meitenīte. „Mums vēl nav sistēmā ievadīts.”
„Tā jau bija vakar. Es ņēmu cepumus un jums arī sistēmā nebija ievadīts!”
„Es nevaru izsist atlaidi, ja nav sistēmā.” Meitenīte izskatījās nogurusi, tomēr centās izspiest smaidu.
„Ziniet ko,” Viņš dzirdēja kā paša balss skan no malas – dobja un skaisti plūstoša, nuja, aiz viņa taču stāvēja Sofokls. „Es jums piemaksāšu to starpību.”
Abas – meitenīte un pensionāre apklusa kā uz burvju mājienu, tad pēdējā nošņāca ar sakniebtām lūpām, ka ne jau nauda ir svarīga, bet princips, paķēra avokado, uzmeta turpat uz lentas divdesmit eiro un projām bija.
„Paldies jums,” teica meitenīte neskanīgā balsī.
„Viss kārtībā,” viņš atmeta ar roku. Tagad, kad diena bija sasniegusi savu krīzes maksimumu, viss beidzot iemirdzējās. O jā, kā viņš bija gaidījis šo mirkli! Viņš zināja, ka tā būs - viņa ciešanas bija sastapušas visas pasaules nejēdzību un tas kopā veidoja tik skaistu bezcerības ornamentu, ka sirds uz mirkli palēcās. Saule gan logā mēdījās ar savu bendes seju un dziedāja pantiņu: „Drīzzz, drīz, jā-brauc uz pa-sā-ku-mu”, bet viņš nepadevās.
„Jums nu gan ir ko noņemties.”
„Nekas, gadās, man jau tāpat maiņa beidzas,” meitenīte nolaistām acīm atgaiņāja, iespējams, pensionāres rēgu un uzlika aiz viņa produktiem „Jūs apkalpos nākamajā kasē” zīmi. Protams, kad viņš bija izstāvējis visu bezjēdzīgo rindu, aiz muguras vairs neviena nebija. Jo viņam bija uzdots šodien uzņemties visas cilvēces sāpju slogu, viņš bija upurjērs, kuram tas jāizpērk. Un tagad pasaule taps tīra.
„Jums beidzas maiņa? Ziniet ko? Es jūs apsveicu ar brīvību!”
„Brīvību,” meitene sāji pasmaidīja. „Paldies.”
„Nenonieciniet to, ļaudis nemaz nezina, kas tā ir.”
„Man liekas, es jūs esmu kaut kur redzējusi. Kaut kādā seriālā?”
„Tas bija Salmiņš. Mūs bieži jauc.”
Atkal jau. Vēl viens pazemojums. Dodiet, dodiet vēl, sitiet, vislabāk pa seju. Vai sāniem, tur ļoti sāp. Jo vairāk, jo labāk.
„Bet es arī esmu aktieris.”
„Kurā teātrī jūs spēlējat?”
„Šobrīd nevienā. Esmu brīvmākslinieks,” viņš speciāli pavilka garāk pirmo zilbi, vajadzēja izklausīties cēli nevērīgi, taču vārds pārtapa kazas blējienā. Idiots, kādēļ vispār vajadzēja to teikt? Tādēļ viņš ātri izspļāva. „Mēs varētu doties iedzert kādu glāzīti.”
Tiešām tikai vienu glāzīti. Uz pasākumu bija jādodas pēc pāris stundām, un tagad viena glāzīte kā reiz noskalotu visu briesmīgo pārdzīvojumu vilni un radītu tonusu jaunai dienas daļai. Un meitene, kura vergoja pie kases, taču pilnīgi noteikti bija pelnījusi iedzert. Jā, kurš gan vēl parūpēsies par tādu nabaga bērnu? Malva pamanīs, ka dzēris, bet pateiks, ka cienāja pasākumā.
„Nu vienu vienīgu.”
Viņa balss atkal skanēja skaisti un samtaini, izrāvies no visiem ļaunajiem kaitinātājiem, viņš beidzot lidoja. Jā. Dusmas un niknums bija aizmirsušās, tagad viņš trīsēja priekā, domājot, kā izbaudīs pirmo malku rūgta stipra degvīna. Visi viņi to nevarēja zināt, cik lieliska bija šī sajūta, neviens no viņiem negribēja to un sludināja tikai ciešanas. Brīvība.
„Labi, bet tad tepat. Man četros jāiet pakaļ sīkajam uz bērnudārzu.”
Sīkajam? Tik mazai meitenei jau bija bērns? Kā viņa vispār varēja piedzemdēt, ja viņas gurni bija mazāki par viņa vidukli?
„Iedzersim par brīvību,” tā arī viņš teica, kad abi bija nonākuši turpat netālu – blakus veikalam ēkas galā bija bārs. Pareizāk sakot, bāru uzzīmēja viņa iztēle. Tā bija lētu uzkodu vieta, kādas atradās lielveikalos – tik bezsejaina un parasta, gluži kā viss pārējais veikals. Taču kāda tam nozīme, viņš izbaudīja pirmo malku – beidzot! Un uzgavilēja, kad meitenīte tam pieskandināja.
„Kā tevi vispār sauc?”
„Anastasija.”
„Oho! Drīkst es tevi saukšu par Anasteižu? Kā to dziedātāju.”
„Drīkst.”
Viņš ievilka elpu. Meitenīte šajā gaismā – un tās bija pusaizvērtas žalūzijas – izskatījās tieši kāda viņa bija – pēc nogurušas veikala kasieres. Gari mākslīgi nagi, kas kontrastēja ar bērnišķīgo seju un formas krekliņu ar piespraudi, ieslīpas acis un apaļa seja. Taču nekas no tā viņu vairs nekaitināja, tieši otrādi, spārnoja, jūtot kā dzēriens apdedzina rīkli. Beidzot, beidzot! Viņš nevis vienkārši eksistēja, viņš dzīvoja.
„Tu esi no Rīgas?”
„Nē, no Balviem.”
„Es paņemšu vēl mums pa vienai.”
Viņa paraustīja plecus.
„Es šodien taisos uz savu autorvakaru memoriālajā muzejā. Man nesen iznāca grāmata.”
„Wow! Jūs arī rakstāt?”
„Tā… niekojos. Ar dzeju. Noorganizēju autobusu saviem piekritējiem, kurš tad visus uz muzeju aizvedīs. Bet tas ir tik apgrūtinoši. Stunda ceļā un tās sarunas. Es neticu vārdiem un par īsto mākslu uzskatu tikai mūziku. Šādi vakari mani pamatīgi nogurdina. Mūzika – tā ir tīra emociju pārraide. Eh, būtu te man gīča, es tev uzspēlētu.”
Nu jau viņš lidoja. Vārdi nāca paši – kā nekā viņš taču bija aktieris. Še tev, Sofokl, še tev, T. Vai jūs tā mākat? Izdomāt sev dzīvi? Ar visām detaļām, ar visu noskaņojumu. Dekorācijām. Tas vis nebija kaut ko skribelēt pa kaktiem.
„Būtu – kas?”
„Gīča – mana ģitāra. Laska, tā es viņu saucu.”
„Ласка,” meitene izrunāja krieviski, tikai tagad viņš saprata, ka viņa visu šo laiku bija runājusi latviski ar nelielu akcentu.
„Jā, tieši tā tas ir domāts. Saki, ar ko tev asociējas brīvība?”
„Brīvība? Ar brīvdienām?”
„Lūk. Redzi! Kā cilvēki ir apmānīti. Viņiem dzīve notiek pēc komandas. Iedomājies, armijā, viena no pirmajām komandām, ko iemāca, ir „brīvi!”. Vai tev neliekas, ka tas kaut ko liecina par cilvēkiem?”
Sazin pa kuru laiku bija parādījusies pica ar sieru, kuru viņi divatā apēda. Izrādījās, ka ēdienkartē bija arī kalvadoss karafē, kuru viņš paņēma, par spīti meitenītes – Anasteižas protestiem. Viņa īpaši nedzēra, bet arī projām negāja. Tikai sēdēja, vairs neskatījās uz saviem nagiem, bet vērīgi klausījās, ko viņš stāstīja. Un viņš stāstīja gan. Vārdi plūda kā straume, plata un pārliecinoša, drosmīga un brīva – par izrādēm, par radošajām aprindām. Viņš klačojās un filozofēja, sūkstījās un lielīja. Viņš dziedāja. Lūk, kādu sievieti viņam vajadzēja. Nevis Malvu, kura tikai vilka klāt, izjauca un pamācīja. Pelīte, kura arī tagad, par spīti brīvībai kaut kur tepat vien bija. Galvā iesitās attālas bailes un niknums.
„Zini ko. Es tev nopirkšu kleitu.” Viņš pamāja uz blakus veikala stendu, kur karājās kaut kas sarkans. „Nopirkšu tev to, jo man jau ir honorārs. Viņi man to samaksāja, hahaaa, avansā, bet es uz pasākumu nebraukšu. Neeeebraukšu! Jo es esmu brīvs cilvēks, dzirdi, brīvs! Pajāt uz tiem koncertiem! Un Malvai nepirkšu neko, pat šo,” viņš pamāja uz kulīti, kur vāļājās biezpiens un augļi, „es sašķaidīšu to pret sienu. Tas tik būs skats. Pagaidi. Bet sākumā tev vajag kleitu. Tikai pasaki man kādu.”
„Jūs iepriekš runājāt par Dostojevski. Ka cilvēks ir pavisam brīvs tikai tad, kad tam vienalga dzīvot vai mirt,” kā no tālienes skanēja Anesteižas vārdi, bet viņš jau bija piecēlies. Apkārt griezās mežonīgs virpulis. Vārdi bija lieki.
„Dostojevskis ir sūds. Dzirdi – liels, liels, sūds. Man vajag gīču. Ai, es bez ģīčas nevaru vairs izteikt vārdus, jo tie ir meli. Es tevi mīlu, gaidi mani!”
Skrienot viņš atcerējās, ka vajadzēja paņemt sasodīto biezpienu un aiznest to mājās, bet ko nu vairs. Mājās viņš vairs neies, jo tur bija Malva. Nost ar Malvu! Jā, nu tas bija skaidrs – Malva bija visa ļaunuma sakne, viņš tiks vaļā no Malvas un beidzot būs pavisam brīvs. Nē, bija jāskrien atpakaļ, prom no mājām, prom no Malvas!
„Zini ko, kamēr es skrēju pakaļ Laskai, es sapratu, kas ir brīvība. Brīvība nav nekāds Dostojevskis, brīvība ir māksla. Jā, tikai mākslā ir brīvība, un tikai to es mīlu. Tā ir lielā patiesība. Arī tevi es nemīlu. Bet davai pērkam to kleitu un braucam uz muzeju. Lai tas pozeris redz, ko māku!”
Kā cauri aveņkrāsas miglai viņš redzēja Anasteižu griežamies kleitā, tā viņai bija daudz par lielu. Viņš lika pienākt tai tuvāk un sažņaudza kleitas vidukli. Tagad varētu arī pabučoties, viņš liecās klāt meitenei, bet tā pēkšņi pārvērtās par pusmūža sievieti, Malvas dvīni, izslīdēja ārā no kleitas, un rokā palika tikai sarkana lupata.
„Ko viņi iedomājas? Ko viņi grib ar to teikt, ka brīvība ir nepateicīga kuce?”
Žēl, ka tomēr viņš nepaņēma Lasku, tā noderētu, bet, re, Laska atradās pie bārmeņa. Viņš piespieda gīču tuvāk, uzņēma tempu, cik labi, ka viss notika muzejā, šeit arī publika bija atsaucīga, no sienas gan mēdījās mirušais muzeja rakstnieks, nuja tam bija vienalga dzīvot vai mirt. „This is the end, my only friend,” viņš ieaurojās – galdam, jo nu jau gulēja uz galda. Un te jau tie bija klāt. Bārmenis, apsargs, arī Anesteiža, kura gan turējās gabaliņu tālāk. Galva sāpēja, tā laikam bija nokritusi pati uz cietā koka galda.
„… norāva kleitu no stenda un nometa te lejā, to es aiznesu atpakaļ.”
„Par picu jūs samaksājāt, arī par degvīnu. Atliek tikai kalvadoss, divas karafes?”
„Cik par to jāmaksā?”
Pēdējo teica Malva. Viņi bija atkal izsaukuši Malvu. Sazvanījuši un atkal dabūjuši viņu uz šejieni. Kā parasti. Brīvības loks noslēdzies. Viņa bija ievilkusi savā migā arī lielveikalu. Viņš dzirdēja Anesteižu sakām apsargam:
„Es tiešām pat nezinu, kā viņu sauc. Viņš visu laiku tikai atkārtoja, ka ir brīvības albatross.”
Cik dīvaini bija sajust, ka viņš vairs negribēja būt brīvs. Cik skaisti ap viņu sakļāvās virpulis, kurš tagad dunēja galvā tā, it kā tur dzīvotu tūkstotis bišu. Ārpusē virpuļa vairs nebija, nebija arī tā dzelošā tukšuma, kurš valdīja no rīta, tagad viņu vilka Malva, kā parasti, dziļāk un tālāk, tur, starp visām savām kleitām, un viņš tikai spēja izdvest:
„Tu mani nepametīsi?”
„Tu man esi parādā trīsdesmit eiro,” viņa teica. „Paņem biezpienu, tas jau tek.”
