Jaunā Gaita nr. 315. ziema 2023

 

 

„Bezgalīga atgriešanās”

Ilmārs Šlāpins. never. Neputns, 2023

Katram dzejas lasītājam ir krājumi, kuri iemanto personīgās klasikas statusu un kļūst par pārlaicīgu vērtību, kuru atkal un atkal pārlasīt, citēt un skandēt iemīļotākajos ekscerptos: „trauku lupata uz krūtīm / atgādina asinsriti / varbūt patiesībā esmu / tikai tas, ko domā citi?”. Apceres autorei viens no šādiem krājumiem ir 2007. gada izdevums Karmabandha (1/4 Satori), no kura nule citētais dzejolis, bet grāmata ir filozofa, tulkotāja, atdzejotāja, redaktora, publicista, Latvijas PEN aktīvista Ilmāra Šlāpina pirmais dzejoļu krājums. Pagājušā laika nogrieznis liek lūkoties subjektīvi – sešpadsmit gadu laikā iegūta izglītība, mainījušās darba vietas un amati, draugu un līdzgaitnieku loks, iegūta un zaudēta mīlestība, zaudēti un iegūti radniecīgie un gara tuvinieki. Mainījusies pasaule ar pandēmijas briesmām, Latvijas sabiedrības sašķeltību, valodā neietveramām kara šausmām un globālām, politiskām, sociālekonomiskām, vides un nācijas identitātes problēmām. Vareni, ka joprojām, visu šo sešpadsmit gadu laikā, savās domās atskaņoju I. Šlāpina dzejoļus – manas dzīves lieciniekus.

Mūžīgo vērtību motīvu asociatīvi turpina trešā, jaunākā dzejoļu krājuma never vizuālais ietvars dizaina autora Klāva Priedīša izpildījumā – arhīva sējumam līdzīgais marmora raksta vāks, kas patiesi ir kāda 1879. gada izdevuma fragments, glezni pārmiesojies. Grāmatas nosaukums latviskajā interpretācijā skan kā brīdinājums (pirms atklāti dzejoļi pārņems rutīnā snaudošu lasītāju), savukārt angliskais „nekad” ir vienlīdz ietilpīga asociācija ar fatālu apliecinājumu, solījumu, zvērestu un arī ārpuslaika stāvokli. Otrā nozīme precīzi raksturo arī jaunākā krājuma dzejas filozofisko virsmotīvu un laiktelpu – vienmēr un nekad.

Jaunākajā krājumā, kurā apkopoti arī senāki dzejoļi, autora poētikai joprojām raksturīga eksistenciāla un filozofiska refleksija, un dzejas izteiksmei – pievilcīgs tiešums un atvērtība. Abos līdz šim izdotajos krājumos – jau pieminētajā Karmabandhā un 2019. gada krājumā es nemāku, komatus (Neputns) – dominē lakoniska pantu forma, bet jaunākajā krājumā pārsvars ir formāli un saturiski izvērsti, semantiski ietilpīgi dzejoļi. Krājuma redaktors literatūrkritiķis Raimonds Ķirķis grāmatas pieteikumā visai precīzi uzsvēris, ka dzejoļiem ir „neierasti vērienīga izteiksmes forma”.

Novērots, ka mūsdienu literatūrkritikā liriskais „Es” ir novecojis dzejas analīzes jēdziens, taču Šlāpina dzejai tomēr gribas piedēvēt šī liriskā varoņa klātesamību. Viņš ir kā vieds lasītāja sarunu biedrs, reflektīvu vērojumu fiksētājs, domātājs, nodarbināts ar būtības, esības, nozīmes un pasaules sistēmas jautājumiem, gudrākais no visiem reālajiem un iedomu draugiem, neuzbāzīgs un reizē klātesošs lasītāja dzīvē, dažbrīd, iespējams, saprotošāks nekā tuvi radinieki vai ģimenes locekļi.

Krājuma fundaments – dzejas dažādība un krājuma iekārtojuma, kā arī mākslinieciskās kvalitātes konsekvence. No poētiskām impresijām līdz šlāpiniskām īsrindēm, no eksistenciāli izkoptas refleksijas līdz cilvēcīgai vienkāršībai, skaidrībai, klišeju apspēlei, realitātes pierakstam un pašidentitātes jautājumu dialogam: „Dzejnieks taču ir cilvēka stāvoklis / kurā ir grūti jautāt pēc dzejas cēloņa un nolūka” (9. lpp.). Dzejnieka un dzejoļu motīvs izpausts arī sociālās realitātes apstākļos un produktivitātes, tā saucamās „sevis labākās versijas” ironiskajā kultā: „dažiem izdodas arī dzejoļu rakstīšanu / padarīt par strukturālu nodarbi / reizi divos gados izdodot pa jaunam krājumam” (15. lpp.).

Viena no krājuma virstēmām ir indivīda un sistēmas, cikliskuma, struktūras, lineārā laika savstarpējās attieksmes. Interesanti, ka autora dzejai piemīt labvēlīgs, terapeitisks raksturs – dzejoļos neizrunājamie, smagie un neērtie realitātes elementi, stāvokļi un parādības nosaukti vārdā, atpazīti un apzināti. Lasītājam atgādina, ka viņš nav viens šajā šaubu un pretrunu pasaulē, personificētās un pārvērtētas nozīmes raizēs: „mēs bieži vien pārāk nopietni / uztveram savas spējas ietekmēt / apkārtējās vai personiskās pasaules notikumus / spējas, kas īstenībā ir tikai atšķirīgu uztveres procesu rezultāts” (..) // „tu pat nenojaut, ka simtiem un tūkstošiem / citu cilvēku savās mājās lasa pilnīgi citas avīzes / vai vispār – grāmatas un katrs tajās izlasa / kaut ko pavisam citu, kaut ko tādu / kam ar tevi nav ne vismazākā sakara” (34. lpp.).

Vairumā dzejoļu centrāli risinātas attieksmes starp indivīdu un civilizāciju, kultūrvidi, valodas reprezentāciju un valodas filozofiju, sociālajiem konstruktiem. Autoram raksturīgs paņēmiens ir kultūras un valodas klišeju apspēle refrēnu formā. Tā piemēram, ciklā „kari un plūdi” dzejolī „tajā vakarā plaukstoša stārtapa ofisā” dzejoļu izskaņas ir pasaku beigu un Kristus piedzimšanas svētku apspēles frāzes: „un dzīvoja laimīgi līdz mūža galam / un bija ziema / un bija svētki / un bija cilvēkiem / labs prāts” (32. lpp.). Diviem no trim dzejoļa pantiem ir pasakas tipa sižets, bet trešajā noslēguma pantā ir mūsdienu realitātes fakti: „tajā vakarā Gazas sektorā / kāda māte ietina savu zīdaini / raupjā un netīrā vilnas vadmalā / noklātā sarecējušām, trešo nedēļu / neizmazgātām tēva asinīm / un tur, starp drupām un gruvešiem / viņa vēl ilgi pie loga sēdēja / tukšumā raugoties (..)” (33. lpp.), kas brutāli kontrastē ar „ilgi un laimīgi” un atgādina par idilles ilūziju, kurā pārtikusī un kara neskartā pasaules daļa dzīvo – „(..) mūsu pašapmāns, apziņa – tajā dreifējošs katamarāns / kas ar grūtībām tuvojas krastam (42. lpp.)

I. Šlāpina dzeja lasītājam piedāvā ne tikai pašrefleksiju, bet arī jauku ironiju, ļaujot ieraudzīt savu banāli rutinēto eksistenci un paradoksālu naivumu, kas mīt katrā no mums un ko, bēgot no realitātes, tiecamies kultivēt. Tā piemēram, dzejolī ar ievada refrēnu „pasaule, kādu mēs to iedomājamies”: „pasaule, kādu mēs to iedomājamies / nekad nepiepilda mūsu / ļaunatminīgās cerības / un iepriekš rūpīgi izdomātos / attaisnojumus tam / ko mēs patiesībā / esam gatavojušies / darīt un piepildīt (..) // pasaule, kādu mēs to iedomājamies / sagādā rūpes, izprašņā un iedziļinās / tā pieprasa, lai mēs rīkotos tā / un ne citādi, riebīgā pasaule / ko mēs esam tai nodarījuši / kāpēc mēs nevaram dzīvot / kā gribam?” (45. – 46. lpp.).

Ciklā „ikonas un mitologēmas” lasāmas īsrindes no vidējā latvieša (tēls no šī autora cita žanra hitu izdevuma Anekdotes par vidējo latvieti un Raini (2007)) jeb vienkāršā cilvēka / vidējā dzejnieka pasaules mijiedarbē ar sistēmu, „britu zinātnieku” (otrs iecienīts tēls I. Šlāpina anekdotēs) atklājumiem un mūžīgajām, dažāda veida un līmeņa dzīves bilancēm: „plus mīnus / nerēķinot pārmaksas un piemaksas / soda naudas un nodevas valūtas maiņas / 531 930,04 – tieši tik daudz nodokļu / viņš bija samaksājis valstij / visas savas dzīves laikā / ejot pensijā viņš to / uztetovēs uz rokas – 531 930,04” (51. lpp.). Autora veidotā ironija ir demokrātiska, īsrindes nepaģēr no lasītāja nemitīgu intelektuālu sasprindzinājumu un nerada sardonisku pēcgaršu, bet ļauj pasmaidīt godīgās, nemoralizējošās ainiņās: „neesmu muļķīgā saule no rītiem / kas traucē pēc izklaidēm gulēt / un sapņot par tevi / pasaule gaišā un priecīgā / kurā uz darbu nav jāiet / un viss taču pienākas / pienests uz sudraba / paplātes klāt” (63. lpp.).

Ciklā „dažādas domas” priekšmetiskās pasaules klusās dabas mijas ar esamības ainavām, juteklisku sajūtu uzplaiksnījumiem un tādām kodola atziņām kā „tas, ko es redzu, ir laiks / tas, ko es redzu, vienmēr ir cits”, „skatiens ir vissvarīgākais / dzīvais instruments” (79. lpp.) un citiem fragmentiem, kuri skan kā cerīgi esības lozungi.

Rindu ritmizācija un veiklā atskaņotība, saprotams, vislabāk izjūtama krājuma pilnā dzejoļu lasījumā, bet arī atsevišķi fragmenti vien ievelk katra dzejoļa dinamikā: „gribētos aizmukt / uzlēkt uz vieglas un modernas / domas kā skūtera, kuru kāds atstājis / ceļmalā puszviļus / drāzties pret rītu, uz sauli un brokastīm / domāt skaidri un precīzi / secīgi sakārtot premisas, slēdzienus / dažādus drošus un zināmus jēdzienus / iesniegt atskaites, nodokļu pārskatus / izdzēst no atmiņas nākotnes plānus / formatēt cietņus un restartēt sistēmu / visu pārējo makulatūrā un lūžņos / tu jau zini, kā ir ar tām domām / nesakārtosi, ilgi vēl pūžņos” (90. lpp.).

2023. gads Latvijas dzejā līdz šim bijis it vēlīgs veiksmīgiem izdevumiem, un never subjektīvi vērtējams ne tikai kā autora spēcīgākais dzejas krājums, bet arī viena no šī gada kvalitatīvākajām latviešu oriģināldzejas grāmatām.

Krājuma noslēguma dzejolī lasītāju uzrunā Buda, kurš atgādina, ka ciešanas ir kā viļņošanās, tā ir esamības pamatā, kā bezgalīga atgriešanās. Ja pasaule viļņojas, tā turpina eksistēt. Krājuma lasījuma pieredze parāda, ka arī poētikas meistarībā ir sava veida bezgalīga atgriešanās, tikai vēl labāka un neticami skaista.

 

Agija Ābiķe-Kondrāte

Agija Ābiķe-Kondrāte ir filoloģijas maģistre, strādā valsts pārvaldē. Recenzijas dažādiem laikrakstiem un portāliem raksta kopš 2015. gada. Interešu lokā ir dažādu laika periodu latviešu dzeja, vizuālās mākslas norises.