|
Dainis Deigelis ir latviešu dzejnieks. Izdevis divus dzejas krājumus Dievs Beidz (2018) un Pilsētā – Mirstošas Saules Ēnā (2020), pabijis kādu brīdi kā mēnešraksta Konteksts dzejas redaktors. Joprojām mēģina glābt cilvēkus no sevis, mīlēt un palīdzēt tiem, kas bēg no kara un necilvēcīgu režīmu šausmām, būdams mentors bēgļiem. Jaunā dzejas kopā Dainis aicina uz bezkompromisa cilvēcību, mīlestību ar visām no tā izrietošajām labajām un sliktajām sekām, laikā, kad cilvēcības kļūst arvien mazāk un ziņu sižetos vietu ir ieņēmis karš, ciešanas un reālpolitika. |
|
|
Dainis Deigelis
pilsēta aizmieg uz jūras delma tieši krēslas stundā kad zinu kad tā diena pienāks tieši krēslas stundā tieši jūrai un liktenim uz delma pilsēta tev čukstēs nebēdā kad mirušie piemin dzīvos tas ilgst mūžību un tieši tāpēc dzīvot ir tik skaisti un skumji vienlaicīgi tieši krēslas stundā tieši blakus tavai klusai elpai kad pilsēta aizmieg un es
* * * es tev saku izej pilnīgi klusā ielā izej un klausies atver acis un redzi ieelpo smaržu pasaule kļūs pilnīgi citāda kā tavs melnbaltais televizors galvā kā troksnis burzmā kā nevērīgums pret detaļām kā cilvēcīguma nokrāsu aizmiršana kā tas ka gŗēcīgums nav nekas slikts un visa tava patiesība ne vienmēr nekļūdīga tāpat kā tas ka dzirdi sevi iespējams pirmo reiz un kļūst mazliet baisi pilnīgi klusā ielā cik tava dzīvība var būt skaļa
* * * gribētos ietīties siltā pilsētas tumsā gribētos aizmirst par visu un vienkārši eksistēt kaut kur ārpus telpas laika vēstures un ziņu sižetiem pieklust apklust kā vakara vējam pār nogurušo pilsētu tikai tas debesu suns krūtīs joprojām rej neliek mierā neliek mierā nemaz
* * * iespējams neprotu mīlēt iespējams sagrauju visas savas sievietes es mīlu jūs visus tikpat ļoti kā dievs mīlēja savu vienīgo dēlu ļaujot to piesist krustā dēļ jums upurējot savējos un uzskata par rīcību cēlu savos feministiskajos pamfletos sludinot cilvēktiesības brīvību vienlīdzību brālību kamēr aiz gaišās darbības krustā piesisti raud un lūdzās tie kam būtu jābūt vistuvāk bet ir tik tālu kad noķēris tīklā savā jauns ritms jauns ritms vārds kails nežēlīgums esmu joprojām nepieradināts kā uguns kā zaudēts sāts dzīvei te aiz krāšņajām centra patrepēm te aiz paša sirdsapziņas sit krustā pašu jauns ritms jauns ritms kāds Iespējams kas nemīl jūs nemaz un sevi nē vazaņķis vien ar makulatūras kaudzi pakrūtē Stigsa kur savas maigās rokas mērc demoniem klubkrēsls ērts jūsu sirdspukstos šūpojas un smīn labi reklamētā dzejas vakarā
* * * kur tu esi mana potence kur mani radošie pirkstiņi metaforiskās emocijas eņģeļu sirsniņas pilnīgs domas pagrimums laiskas dienas penthausā ambrozijs bļodā sastindzis nekādas intereses tikai vakaros pieslēdzos tiešraidei un vienaldzīgi noskatos kā nabaga ļautiņi tur lejā velk kaut kā dzīvītes tiešsaistes semināros un tik toka video un kara hronikās bet man šorīt atkal nekas nav plānā jau vismaz vairākas ēras pēc kārtas veidoju sunīšus no mākonīšiem rakstu melanholiskus dzejolīšus kādai slaikai Parīzietei nekādas potences kam citam c’est la vie ma chčre
* * * citiem dzīvei jēga jāmeklē citiem jālāpa pasaulei jumts man tāds nieks vien noskaidrot par ko mani dēmoni skumst šovakar kad kails uz stūra ubago liktenis un nevienam vairs ne viena nebūs žēl tie apkļaus mani mīļi kā zeltīts vīna biķeris un laizīs ar siltu laterngaismas mēli un apkārt skrituļos nāvīte un krāšnie naktstauriņu tēli kam tad vairs jēga jāmeklē kam jālapa pasaulei jumts ja zini kāpēc tik ļoti šovakar tavi dēmoni skumst
* * * dažreiz dzejoļi ir jāizdzēš dažreiz kad liekas ka viss ir pateikts tieši bet pārprot cilvēki zvēri dievi zeltā tērpti bērzi un vēli ciemiņi ka stāsts ko tu stāsti ir daudz vienkāršāks un tu tikai vidzemes pelēka debess rāma un mierīga bet viņiem negaiss kas paslēpies aiz tās zibeņu pārāk daudz dzejolī kas jādzēš tu vētra negribēta
* * * es nevaru jums šovakar uzrakstīt dzejoli pulsē beigas vēl vienam gadam pulsē sapratne ka es neesmu lazūrzils jūras krasts drīzāk tikai klints kurai līdz sabrukšanai palicis pavisam maz putna dziesma kas izskan un kam gan to lasīt un kam gan to rakstīt es elpoju pašlaik klusumu kā gaisu bez neviena pārmetuma sev es nevaru šovakar uzrakstīt šo dzejoli viss skanošais apkārt sāp
* * * es tev lūdzu mīļā paliksim pie tās es tev lūdzu šajā pēdējā karstajā saulrietā tur pie upes kura rāmi plūdīs tālāk paliksim pie tās un tiem soliņiem un tiem cilvēkiem visiem un kokiem paliksim uz tās salas paliksim un tiem skūpstiem zaglīgiem un tām stundām izzagtām no darba dienas un pienākumiem un tiem par kuriem esam atbildīgi jo esam tos pieradinājuši pirms tam paliksim pie tās izrādēm kur spēlē tiks skaisti aktieri mūs filmām kur putni nenomirst beigās tikai cilvēki sēž kafejnīcās un uzticīgi līdz nāvei gaida precīzi pulkstens trijos vasaras pēcpusdienā ik gadu mūsu neatnākšanu gluži kā dzīvē es tev lūdzu mīļā paliksim pie tās kad viss apsnigs balts upe aizvilksies ar ledu vai vēli pelēki rudeņi apsegs ar tumsu kā pledu un nodzisīs laternas aiz ekonomijas aiz pienākuma aiz vecuma aiz bailēm aiz nespējas raudzīties acīs un teikt es tevi mīlu es tev lūdzu mīļā paliksim pie tās sekundes kurā tavām nosalušajām pēdām kļuva silti
* * * katrās kara beigās uzvaras parādēs jāsoļo ne skaistos mundieros ar ordeņiem rotātām kareivju rindām bet mātēm balstot savus sakropļotos dēlus savas aklās meitas un aiz tām zārku rindas zārku rindas vien un nevienas uzvaras parādes pēc tam
* * * drosme neslēpjas spēkā varbūt vājuma atzīšanā bet varbūt vienkārši tajā ka tu redzi putnus kas met pāri rītausmā loku tavam bezgodam trauslumam un ievainojamībai un tu esi mierā ar to
|
