Jaunā Gaita nr. 315. ziema 2023
Dzejas detektīvi
Dzejoļu ciklu fragmenti no topošas grāmatas
Dzejnieki: Leons Jūlijs Strupītis, Sandra Ratniece, Alise Mētra, Elīna Smoļaka, Kristaps Vecgrāvis, Evelīna Mūrniece, Elīna Līce, Andris Zeibots, Kristiāna Šuksta, Artūrs Uškāns, Dainis Deigelis, Džonatans Melgalvis
Piebilde: Publikācijā nav iekļauti Alises Mētras, Elīnas Līces, Kristiānas Šukstas, Artūra Uškāna dzejojuma fragmenti, jo viņu „Dzejas detektīvu” teksti ir jau bijuši vai tiks publicēti citos medijos.
1. Leons Jūlijs Strupītis Izmisums
Slepkavību nevar piedot, Varmākam jāmirst! Un tad Rodas cits stāsta ļaundaris. Dzīve ir mozaīka. Ja vien viss būtu tik vienkārši.
Un papīra gulbji turpina slīkt, Viņu kliedzienus nesadzird.
* * * Saruna, Aizdomās turētais – prokurors. Incidents, kas neprasa paskaidrojumus. Bēgšana prom no paša Tik nepārliecinoša. Pagaidu drošības līdzeklis – Aizliegums izbraukt no valsts.
2. Sandra Ratniece Valodas nāve
šorīt noticis noziegums dzejolis atrasts miris uz mutes gulošs bohēmiskās dvingas piesmārdušā salonā pie kamīna
apkārt tam burtu peļķe ap peļķi noslēgtā aplī nostājuši vārdus zaudējuši dzejnieki sērojot noliektām galvām
dzejnieki cenšas atpazīt savus ap līķi smakot sākušos burtus un klusē
ap dzejniekiem aplī bez izejas krīt aizdomu ēna ēnas starmeši pelēki gail kā papīra loksnes kamīnā
manuskripti nedeg tikai gruzdošas ogles saēd burtus kā mājas sēne guļbaļķu paksi kļūstot mēmi no bezvārdu garaiņiem
bet
aizdomu ēnai aiz muguras uz papēžiem min dzejoļa nāve pakausī pūšot saltu dvašu un slepkavnieciski smīnot noskata kārtējo upuri [..]
(Dzejojuma vidus daļu veido Izraksti no
Nobeiguma vietā nāve nepaguva izvilkt no kreisās ribas nēzdodziņu lai pieliktu pie žokļa kaula pirms riebuma krampjiem dzejoļa nāvei no dzejnieku liecībām bija slikti acu dobuļi satumstot pārsteigumā iepletās plati nāve apvēma izkapti apgriezās uz pēdas kaula trīs reizītes nodziedāja gaiļa vietā krietni pirms putnam dziedāt paredzētā laika tā jau mironi var piecelt! piecēla jau ar tad uzsēdās uz izkapts kā ragana uz slotas kāta aiztrauca gaismas ātrumā vien sev tik zināmā tuvuma tālumā * pēc brīža viss nostājās savās vietās it kā nāves fakta nemaz nebūtu bijis dzejolis burtu lāmā vēl apdullis pieslējās sēdus it kā pie sevis it kā no sevis it kā pats sevī apmulsis murmina klusi I fell asleep in the middle of summer when the longest day is the shortest night līgo! before that I had stood singing on the highest mountain rotā! I have slept long in the shelter of the mother bear aijā žūžū! now I see outside the window all around is white kaladō kaladō!
stop! what beautiful strange words I’m confused I don’t understand... trallalā ēēēēēēēēōōōōōō! what is it LĪGO what is it ROTĀ what is it ŽŪŽŪ what is it ēēē
ēēēē ō ō ō ō
Toma Kaninska zīmēta emocijzīme.
4. Elīna Smoļaka Valodnieku vēstule
II anglicismu dzīres latvisku vārdu bēres pelnus nekaisīs atvadām jānotiek pienācīgi pēc baznīcas likumiem
apkārt dedzinātāji un katrs trīs saujas cik nevainīgi acis samiedzis valodnieks smagā spītā neviena policista tikai iesaistītās puses bendētāji jūs vēl redzēsit liecinieks teiks kapos kriminālprocess notiks valsts valodā citādi meklējiet tulku 11. pants kriminālprocesa likumā
pētniekus nedrīkst ignorēt viņi panāks lietas ierosināšanu pienāks tā diena tad jūs redzēsit kriminālprocess notiks valsts valodā bez tulka urnas birzīs driskās šķembas varēs paturēt suvenīros uzrakstus vairs salasīt nevarēs nāks augšāmcelšanās pēc uzvaras tiesā
neaizrociet bedri nosargājiet mirušo dvēseles valodnieks lūdzas profesionāļus parastos un neparastos mirstīgos
vēl notiks kaujas tiesā izmeklēšanas noslēpumi taps atklāti nedaudz uzgaidiet notiek tiesas sēde taps rakstīts virs durvīm
sākumpunkts pārmaiņām mēs paši neaizrociet bedri valodnieks lūdz meklē sabiedrotos jāierosina lieta jāveic izmeklēšana un jārunā L A T V I S K I
5. Kristaps Vecgrāvis Kāda dzejoļa stāsts
1 Kādu ziemas dienu, Īsi pirms 14.00 Un kādu gabalu pirms Iebraukšanas Rīgā no Berģu puses (ģeolokācija tiek precizēta) Atskanēja kliedziens, itin kā Kāds kādu mocītu dulli. Un tālāk – koncentrēts, Gluži rokās paņemams klusums.
Policisti kā cirkuļi lēni Pārstaigā salnu nokosto pļavu, Bākugunis no klusuma Skrāpē nost ādu, lai tiktu pie miesas, Bet notikums nedodas rokā, Gluži kā guldīts nezināmā kapā, Un nav neviena, ko saukt Pie taisnās tiesas.
Guļ stingi dzejolis reiz dzīvais, Tam pildspalva branga zvēro krūtīs, Un atiedvesmotājs ņirdz tālē Un izsmejošas lamas visiem sūta:
Kas nu būs, kas nu būs, Ja mani neatradīsiet jūs, O, skaidrs, ka neatradīsiet, O, skaidrs, ka tik muļķi dzīsiet.
II Operatīvie darbinieki – Meklis un Acīgais – Ar acīm kā maziem kausiem Pārrok izbalējušo pļavu, Ceļ tā kā velēnas augšup, Trauš smilgas, cenšoties Sagūt pierādījumus, Apveļ sniega kukuržņus, Prātā aprakstot notikuma vietu, Kas lēnam nogrimst sārtā dienas rietā.
Tukši pirkstu gali bez nekā, Acis tukšas kā nedzīvi ikri, Un dzejoli liek līķu maisā Vīri klusi un garā stipri.
Nolīkst roka dzejolim, Krīt iz brūces tur durtais Un kā dzejas vārdus turpinot, Un kā dzejas vārdus turpinot, Lūpas kust, nāves burtās.
Lūkojiet pēc tā, ko nevar redzēt Ne ar acīm un ne ar steigu, Kad iepilināsiet manī dzīves sulu, Es atklāšu, kā es beidzos.
6. Evelīna Mūrniece marts
* * * topu par betona kubā iespundētu mazu melnu meiteni raudu slauku asaras slēpjos ciešu klusēju reizēm dzīvoju hepteraktā dienās šaudos pa taisnēm caur punktiem naktīs pierakstu koordinātas sūtu savam rīta es meklēju nākamo punktu pret kuru atdurties
* * * spīd nevis mēness bet šaura klusuma pieblīvēta vēlēšanās nebūt
no rīta skatos spogulī jautāju kas slēpjas aiz šīs sejas kas ir atspulgam otrpus par ko es esmu kļuvis
vienalga tu uzkāp kalnā vai ne tu tik un tā esi niecība pasaules priekšā bilst marts sarunas beigās pamet ar roku un aiziet bet mazā rūgtā meitene izlien no akas un kļūst par bīstamu sievieti
8. Andris Zeibots Nodedzinātā bibliotēka
1. Notikums naktī
Naktī sirēnu spalgajiem asajiem ķīļiem un starojuma kūļiem traucās glābēju komandas – ugunsdzēsēji, policija
liesmoja bibliotēka pilsētas centrā
dega grāmatas lūza plaukti un dzirksteļoja vadi iebruka griesti viss pelnos
Izmeklētājs ieradās vairākas stundas vēlāk kad Ugunsdzēsējs noņēmis ķiveri apsēdies bija uz dzēsēju mašīnas kāpšļa likās centrējies sevī kā enerģijas tukšotajā un Atjaunotājā
ausīs dunēja kliedzieni liesmu sprakšķi dārdi kad nogāzās sija un komandu saucieni rīkojumi kā negantā plūsmā ierauta izrādes parodija
„nekas spēki atgriezīsies” viņš domāja „nogurums – tā tam jābūt bet pāries šis tukšuma periods – tā arī jābūt
tā noteikti jābūt”
te ir bijis daudz darba visi glābēju dienestu vīri šķita kā pārnācēji no kara lauka pēc smagas cīņas…
„nelaimes gadījums?” uzrunāja tos Izmeklētājs „varbūt bojāti vadi? varbūt aizmirsta ieslēgta sildāmierīce? vai jums ir versijas?”
ugunsdzēsēji apgalvoja: logs plīsis ne jau karstuma ietekmē – tajā iemests trauks ar uzliesmojošo šķidrumu trauksmes signalizācija nostrādāja pirms uguns plosīšanās kad apsargu dienests vēl bija ceļā jo liesmas izpletās pārāk strauji
un apkvēpušajās sienās joprojām redzami nospiedumi it kā mirušo lasītāju ēnas viņu nav daudz viņi nolīkuši vienādās pozās it kā tiem priekšā uz galdiem būtu grāmatas
„vai tie būtu nejauši tēli, ko izveido kvēpu nosēdumi?
tad kādēļ tie tik līdzīgi te uz vienas te citām sienām?
sagadīšanās?”
trauksmainām vīzijām pierimstot Ugunsdzēsējs uzslējās kājās un vēlreiz paraustīja plecus viņa plaukstās un sejā atspoguļojās Atjaunojušās dzīves ielogotais nemitīgais darbs
(vēlāk arī eksperti apstiprināja: „ļaunprātīgi aizdedzināta māja”)
tajā naktī garām aizgāja bezmiega mocīts klīstošais Numurviens viņš iedomājās kā skanētu īpašo spēju dejum mūzika kad darbojas naksnīgais varietē kurā peldošiem dūmi izcilību netraucē un izklaidē dīdžejs Aretē – visa sācējs aicinātājs būšanas labākais sludinātājs
drupas kūpēja pilsēta dungoja ierastā ritmiskā dārdā ugunsdzēsēji aizbrauca
Atjaunotājs palika dežurēt līdz dūmi stās kūpēt viņš upurējās pienākuma vārdā tā saskaņā ar dabas likumu jābūt
tā noteikti jābūt
6. Izskaņas motīvs
„viss noziegums neirozes raisītas spēles vien ārprāta solis bija” – vēlāk domāja Izmeklētājs – „kā pasaulē klīstošas sazvērestību teorijas kas spēles un viltus cerību ērmotā šausmu parādībā un fiziskā spēka plosītā dabā var sagraut pasaules ēku ne tikai vienu vienīgu nelaimes bibliotēku
ko es aizmirsu? kādu nejaušu fantāziju…”
ēkas drupās uz sienām tēloti kvēpos lasītāju stāvi pār grāmatām nolīkuši bija
kur radās tie iztēlē nejaušu plankumu mākoņi dūmu mutuļi pelēki melnie un švīku dārza zari
varbūt tā tēlojās ugunsgrēka noziegumā noslepkavoto grāmatu gari
11. Dainis Deigelis Maniakāla grēksūdze
no lietas materiāliem psihoneiroloģiskā klīnikā vai šķīstītavā [..]
* * * viņa eminenci atceros kopš savām kristībām astoņu gadu vecumā rātni tiku apliets ar svēto ūdeni gatavots tā kunga kareivja lomai viņa iesirmie mati izstaroja visu svētumu viņa pirksti visu grēcīgumu kad tie slīdēja pār manu muguru sakristejā kur bija tumšs un kluss bērniņ nebaidies Dievs tevi mīl tas nebūs nekas slikts tikai mammai nestāsti tas būs mūsu noslēpums starp tevi mani un to kungu novelc tagad bikses un pieliecies teica elpa kas smirdēja pēc Svētā vakarēdiena Kristus asinīm un miesas tikai Dievs mums nekad nepievienojās tāpat kā tajā naktī kad es viņu sastapu vecu un klunkurējošu no baznīcas un pakāru kokā kā atmirušu locekli no draudzes un kopības ar viņa paša biksēm lai ko rakstītu vietējās avīzes tas nebija nekāds sātanisms viņš vienkārši neizpildīja solījumu ka sastapšu Dievu tikai krauklis nolaidās viens tad vēl viens vēl un vēl un knābāja viņa miesu un iekšas kā šī nesatikšanās knābā mani vēl un vēl jo Dieva nav elles gan daudz
Slēdziens Modiniet pacientu Allheneedislove Sapņus izrakstīt dzejoļos Pirms krauklis sapnī ķērcis trešo reiz.
M-O-D-I-N-IE-T DIEVS BEIDZ
12. Džonatans Melgalvis Arhīvista piezīmes
I Solis
atveries mūsu roku pieliktajam spēkam atveries pirms mūsu acīm atveries mūsu patiesīgajai balsij mēs protam pasacīt draugs mēs izrunājam šin vārdā šibolet atveries kad raugāmies tava plūduma acī pakļauj savu plūdumu mums
mūsu seja ir granītā kalta kreisajā acī iedegta guns labajā zibeņo spēks mēs esam pārākums sen izšķautņoti žesti mēs esam vairākums un mūsu sejā aizkavētās saules kvēle
mēs esam cēlušies no jūras dzelmes no sāja akmens klintīm melnā okeānā no neiztaisītās un tukšās zemes stingrā taisnība un nelokāmais gars jūras mainījās ledāji pārgāja upēs un akmeņu krāvumi kalnos un krasti atsedzās un atkal grima mēs palikām tie paši mūsu asins plūst no dienvidiem uz ziemeļiem no saules lēkta līdz rietam pakļauj savu plūdumu mums atveries mums
atveries pirms mūsu sejas atveries zem mūsu kājām
III Priekšvārds arhīva ierakstam
šais lappusēs kā herbārijā akmens lauskas stāv bez kādas sistēmas bez liela vienojoša raksta bez stingrības kas piedienētu granītam
mēs grozījām šos akmeņus pret sauli pētījām to leņķus mēs mērījām to difrakcijas ainas to absorbcijas spektrus mēs tabulējām mainīgos līdz beidzās mērījumu klāsts un konstantes tā arī neatradās
kas toreiz bijām mēs kas raksta arhīvus? mēs bijām tikai sermuliņi palsā zālē tālu zvaigžņu atspulgi lauka gludajā virsmā zvaigznāju haotiskais plūdums nepakļaujams vizlas kristāli izklaidus bazalta masā mēs atļāvāmies netēlot ka esam viens ka esam asins stingrs spēks ka esam nemainīgs
viņš bija vairākums no kā un kam? viņš bija izcēlies no jūras dzelmes vai nepārvarams paisums? vai drīzāk ūdenslāšu brāzmojums kas atduras pret krastu? no dienvidiem uz ziemeļiem no saules lēkta līdz rietam turpināts māns
ja ir kāds viņam līdzīgs tam arī šķirsies klints tas arī nonāks arhīvos kā brīdinoša bāka gaisma līdz dzīvos tikai sermuliņi zālē
|