Jaunā Gaita nr. 315. ziema 2023

 

Pieglaudusies bezgalībai

Dzejnieci Amandu Aizpurieti
(1956.28.III-2023.22.X) pieminot

 

Šis raksta gabals nepretendē uz skaidrojumu, kā šķietami klusā meitene, kas ar grāmatu rokā starpbrīdī stāvēja pie loga Pumpura vidusskolā, nonākusi līdz pašas dzejas meistarībai un daudzām literārām balvām. Tas nedz pretendē uz izsmeļošu dzejnieces daiļrades aprakstu, nedz arī uz viņas citu diženu dzejnieku atdzejojumu un izslavētu pasaules prozas gabalu tulkojumu uzskaitījumu. To visu var izlasīt, piemēram, tīmekļa vietnē <literatura.lv>. Šie ir ne vairāk kā atvadu vārdi.

Vācu izdevumā Rowohlt Revue (Nr.39.,1993.) Kristas Heines aprakstā par Amandu Aizpurieti rakstīts kā par četru bērnu māti un dzejnieci, kas dzīvo, piesaka bada streiku, stāv rindās pēc piena un izdod romantiskas dzejoļu grāmatas „violetā un melnā krāsā”. Apraksta autore rāda Amandas Aizpurietes „dzīves pasauli, kas nav ne Latvijā, ne Rīgā, bet gan viņas dzejas zemē, kuru kopā satur Mandelštama, Trākla, Ahmatovas, Cvetajevas reiz celtās sastatnes un prasme visam dzīvot pāri. „Rakstā jūtama avīžniecības trauksmainā steiga, taču ar patiesības mērci, par spīti tam, ka attiecībā tieši uz šiem autoriem vārdu savienojums „celtās sastatnes” vismaz latviski ir diezgan īpatnējs, taču ja tās ir kā nedrošas margas, tad var arī saprast.

Kaut arī bezgalībai Amanda pieglaudās naktīs, gluži kā dzejolī krājumā Turp (2013), taču nupat tas ir pavisam, ar bezgalību saprotot arī viņas nezūdamībai lemto vietu latviešu dzejas dārzā. Bija, kā mēs kādreiz kompānijās smējāmies, „dzīvā klasiķe”, bet nupat ir jau īsta klasiķe, kas salīgusi mieru ar pasauli un devusies projām, atstājot mums savu dzeju un mūsu apbrīnu par to, iekļaujot šajā apbrīnā arī daļu mulsuma par viņas dzīvi, kas no malas šķiet tik ļoti pakļauta dzejai kā reti kāda dzīve. Tas laikabiedriem ne reizi vien šķitis uzkrītoši, pat, neskatoties uz to, ka nereti mēs par dzejniekiem un māksliniekiem vispār, ārpus viņu daiļrades, nezinām gandrīz neko un nevilšus pieļaujam, ka, vismaz attiecībā pret mūsu pieprasījumu, mākslinieciskā izpausme ir vienīgā šo cilvēku eksistences forma. Pie visa tā, ka zinām, ka Amanda bija četru bērnu māte, kas jebkurā gadījumā ir prasījis lielu piepūli un ziedošanos, ietverot mīlestību, un ka viņa tiešām stāvējusi rindā pēc piena.

Pēc pabūšanas un atgriešanās no Stokholmas pērnā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Amanda žurnālā Avots 1990. gadā raksta: „Kad atgriezos mājās, bērni gribēja zināt, vai esmu satikusi Karlsonu, to ar propelleri un podziņu uz vēdera. Un es atzinos, ka neesmu vis. Tomēr man paveicās un notika kaut kas negaidīts un neieplānots. Es sastapu Josifu Brodski.” Un turpina ar tik ļoti saprotamo: „Neesmu žurnāliste un, klauvēdama pie Brodska viesnīcas numura durvīm, jutos sasodīti neērti, man nebija iepriekš sagatavotu jautājumu saraksta, un es vispār nezināju, vai šī saruna ir vajadzīga (dzīves pieredze māca: ja patīk kāda dzejnieka dzejoļi, labāk
izvairīties no satikšanās ar viņu reālajā dzīvē).”

Ingus Barovskis pētījumā „Postapokaliptiskā pasaule Amandas Aizpurietes dzejā” (rak­stu krājums Literatūra un reliģija, LU akadēmiskais apgāds, 2018) raksta: „A. Aizpurietes izdoto krājumu kontekstā nosacīti rodas priekšstats, ka tiek izmantots klasiskais romantismam raksturīgais paņēmiens, kurā tiek pretstatīta dzeja un dzīve, taču šāda pazīme A. Aizpurietes lirikas kontekstā ir mānīga. Dzeja nesimbolizē citu pasauli, kas ir labāka vai augstāka par reālo, tāpat tā neved uz izeju no liriskās varones esamības sloga. Dzeja simbolizē esamības formu kā pašu par sevi, līdz ar to viss ir dzejas vērts. Šajā kontekstā A. Aizpuriete pārstāv tos autorus (šeit autors norāda arī uz Velgu Krili – A.E.), kuriem dzeja-realitāte-dzīve nav šķirama no paša autora personības un domāšanas.”

Jaunās Gaitas 2019. gada rudens laidienā, Amanda par sevi saka: „Mamma apgalvoja, ka pantot es esot sākusi trīs gados, kad oktobrī, pastaigājoties pa dzeltenām kļavlapām nobirušo dzimto Mellužu ieliņu, domīgi pavēstījusi: ‘rudenī zemei ir zelta mati’. Četrarpus gados iemācījos lasīt un strauji sāku apgūt vecāku apjomīgo bibliotēku.” Šeit (un arī turpmāk) neiztikšu bez personiskā, jo tas man tik radniecīgi – par četrarpus gadiem un vecāku grāmatām, kas nebūt nebija bērnu grāmatas. Pēc kalendāra Amanda ir piecpadsmit dienas jaunāka par mani, taču dzejā krietni vecāka. Viņas pirmā publikācija ir 1976. gadā, taču es viņas burvīgo dzejoļu kopu avīzē Literatūra un māksla pirmoreiz uzšķīru 1983. gada vasarā „Sprīdīšu” muzeja dārzā Tērvetē, trīs gadus pēc viņas pirmās grāmatas Nāks dārzā māte iznākšanas, kad pats tik tikko biju sācis rakstīt. Dzejnieces aiziešanas sakarā vairākkārt lasīju un dzirdēju, ka „Amanda Aizpuriete ir no tā saucamās Klāva Elsberga paaudzes”. Kādas „tā saucamās”? Ir, un viss. Tāpat kā realitāte, ka Amanda ir aizgājusi savu neatkārtojamo ceļu, kur viņu vairs nevar piepulcēt. Sākumā jā – Klāvs Elsbergs, Māris Melgalvs, Anna Rancāne, Egīls Zirnis, Inese Zandere, Guntars Godiņš. Tas noder ierāmēšanai latviešu literatūras annālēs, ne vairāk.

Amandas dzejas svaigumu un atšķirību novērtēju, taču labāk sāku saprast vēlāk, kad kādā dzejolī rakstīju: „Man Kāpu ielā atvērās kāds nervs” (Kāpu iela – viena no Amandas grāmatām).

Amanda zināja visus savus dzejoļus no galvas. Viņa pati to dienasgrāmatā atzīmē kā slimību. Citiem esot citas, bet viņai, lūk, šāda.

Atceros sērpilnu Amandu Klāva bērēs. Tad, kā ar Inesi Pakloni braucām pie Amandas uz dzimšanas dienu Mellužos; tad vēl bija Andris Hiršs, viņas vīrs. Atceros, ka reizēm satiku Amandu abus ar Andri Bergmani. Tad mēs abi ar Amandu kā recenzenti Jauno autoru semināros. Mums parasti sakrita, atšķirībā no kādiem trešajiem recenzentiem, pie tam kaislīgi sakrita, nevis pielāgojoties otra viedoklim. Amanda zināja drēbi.

Amandai sadzīvē vienmēr notika kas ārkārtējs. Reiz viņa, kļūmīgi iekāpusi svešā mašīnā, atjēdzās mežā, pazaudējusi dzejoļus, kas vai nu bija vai nebija viņas, bet bija vesti publikācijai uz Preses namu. Pēc pāris dienām Benjamiņa mājas pagrabā, kur toreiz bija rakstnieku poliklīnika, uz blakus sēdošās līdzjūtīgās draudzenes rakstnieces jautājumu, vai viņa tai mežā arī tikusi izvarota, noliedzoši kratīja galvu; es turpat stāvēju un dzirdēju.

Amanda savā dienasgrāmatu grāmatā Šonakt biju zaļš putns 2011. gadā raksta, ka es viņu esmu aizvedis uz Meža kapiem aizklīst līdz Hermaņa Marģera Majevska kapam, Marģera, kas mums bija tik tuvs, arī īsts dzejas bruņinieks, tāpat kā Amanda, „neglābjams” savas līnijas vilcējs. Atceros, ka ap 2020. gadu Dzejas dienās Jelgavā jau dziļā tumsā divatā devāmies uz Lielupi peldēt. Es to izdarīju diezgan ātri, taču viņa vilcinājās, tad iegāja ūdenī, upes vidū izmijāmies, es uz krastu, viņa uz dziļumu. Zināju, ka viņa peldēs pāri, un nekas viņu neatturēs pat no noslīkšanas, ja tā būs lemts. Atzīšos, bija mir-klis, kad likās: lai notiek kas notikdams, tik daudzreiz tas bija dzirdēts un gadījies klāt būt, ka vēlme glābt bija atlaidusi grožus. Taču, par laimi, viss toreiz beidzās labi.

Amanda bija … Pat ne bija, lai gan nu jau var lietot arī šo formu. Taču Amanda vairāk ir un paliek kā īpaša spoža dzejas zvaigzne, kurai pāri plīvurs, zvaigzne, kuru paradoksālā kārtā neaptver debess, bet apskalo jūra. Atļaušos savu piemiņas rakstu beigt ar Amandai veltīto savu alias Eduarda Aivara dzejoli:

Aivars Eipurs