Jaunā Gaita nr. 315. ziema 2023

 

„Lielās vēstures” kampieni, „mazais cilvēks” un neatbildamie jautājumi

 

Vija Laganovska. Viltus saules. Zvaigzne ABC, 2022.

 

Vija Laganovska debitēja 2017. gadā ar dzejoļu krājumu 2 soļi pirms Pleskavas divīzijas. Sekoja īsprozas grāmata Pirms un pēc (2020), kas šeit pieminama galvenokārt tāpēc, ka romāna Viltus saules pamatā ir krājumā iekļautais tāda paša nosaukuma stāsts. Romāns ar stāstu krājumu, tāpat ar Vijas Laganovskas dzejoļiem saistīts arī citā ziņā – autores uzmanības centrā ir latviešu 20. gadsimta traģiskā vēsturiskā pieredze, tostarp arī norises, kas varbūt gan nav gluži nezināmas, tomēr palikušas ārpus plašākas lasītāju publikas redzesloka.

Taču visupirms – maza atkāpe relatīvi nesenā pagātnē. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados gan prozā, gan dzejā, gan arī citās mākslu sfērās aizvien vairāk aktualizējās „sakņu meklēšanas” (apspēlējot Alberta Bela nepretenciozo romāna Saknes (1981) virsrakstu) vai „dzimtas hroniku” tendence. Jo sevišķi „sakņu meklēšana” uzplauka deviņdesmitajos gados un divtūkstošo sākumā, vienlaikus zināmā mērā degradējoties. Tapa neskaitāmi romāni, triloģijas un pat tetraloģijas, taču pārsvarā šie teksti atgādināja vēsturiskus komiksus, lāgiem arī gigantiskās socreālistu „epopejas”, atšķirība vien tā, ka mainījās zīmes pie ideoloģiskajām klišejām, kas tika darīts ar pagalam primitīviem paņēmieniem – komunistus pārkvalificējot par īstenticīgiem sātana kalpiem vai vismaz hroniskiem žūpām. Var uzjautrināties par šiem ar vārdu biezputru noklātajiem lappušu tūkstošiem, var kaut kādā mērā izturēties ar cieņu pret milzīgo darbu, kas ieguldīts to tapināšanā, galu galā – var atturīgi pavēstīt, ka, lai vai kā, tomēr šiem tekstiem piemīt „kultūrvēsturiska vērtība”, ko itin nemaz negrasos apšaubīt, – „stāstus par vēsturi” allaž ir interesanti lasīt kaut vai tajos iekļautās mazzināmās vai vienkārši aprakstītajam reģionam piemītošās vēsturiskās informācijas dēļ. Taču tai pašā laikā neganti produktīvie „sakņu meklētāji” un „dzimtas hroniku” rakstītāji būvēja un stiprināja kārtējo mitologēmu par latviešiem kā mūžīgajiem cietējiem, kas, bēdīgi īdēdami, kārpās vēstures purva rāvā un – atkarībā no aprakstītā laikposma – spēj dabūt pa muti gan baznīcā, gan partijas komitejā. Pārmēru bieži patiešām traģiskā vēstures pieredze tika pārtapināta banālā melodrāmā.

Uzreiz jāsaka, ka „Viltus saulēm” maz kopēja ar šiem „sakņu meklēšanas” tekstu blāķiem. Vispirmām kārtām par to jāpateicas romāna reti veiksmīgajai kompozīcijai. Viltus saules veidota kā atsevišķu fragmentu kolāža; darbības laiks – no 1915. līdz 2017. gadam. Nemitīgi noris pārlēcieni laikā un telpā, autore vēstījumu sāk Pirmā pasaules kara laikā, pēc tam uzreiz aizklīst līdz 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, pēcāk atgriežas atpakaļ; vietumis lasītājam, iespējams, uzreiz nekļūst skaidrs, kas īsti notiek, jo skaidrojošais kolāžas elements iznirs tikai romāna beigu galā. Tāpat mijas arī personāžu skatpunkti, kaut gan pārsvarā uzmanības centrā, kā jau šādas ievirzes tekstos parasts, ir vienas dzimtas stāsts – Līze, viņas meita Alma, mazmeita Ērika un ļauži, kas viņām visriņķī. Turklāt vismaz daļa no šiem kolāžas elementiem veidoti bezmaz kā „laikmeta koncentrāti”: tajos vēstīts par kādu varbūt „lielās vēstures” kontekstā it kā pilnīgi nenozīmīgu notikumu, taču tas ir pietiekami iespaidīgs, lai „mazās vēstures” norises parādītos kā emocionāli nospriegotas „lielās vēstures” epizodes.

Daži piemēri. Romāna sākumā 1915. gadā septiņgadīgā Līze, pārradusies no ganiem, sev par lielām šausmām atklāj, ka Auriķu mājās vairs nav neviena cilvēka. Izgaisuši ir visi. „Parasti Pēteris silēs saliek runkuļu lapas un palīdz māsai govis piesiet, taču šoreiz kūtī neviena nav. Siles tukšas. Mājas ārdurvis vaļā. Līze skrien turp. Plīts auksta. Pusdienas nav gatavotas. Lielajā istabā bērnu gultiņas tukšas. Mazās Edes sedziņa mētājas uz grīdas.” Līze palikusi viena, un vienīgais, kas viņai atlicis, ir paglābties lielajā liepā, kurā viņa reizumis kāpa kopā ar brāli, raugoties, vai no Lielmuižas nenāk tēvs. Un viss, bet šīs sižetiski vienkāršās, taču ārkārtīgi koncentrētās epizodes fonā rēgojas baisais vēstījums par to, ka 1915. gadā norisa lielākā tautas staigāšana Latvijas vēsturē – iebrūkot vācu armijai Kurzemē, no mājām tika izdzīti vai labprātīgi devās bēgļu gaitās ap 700 000 ļaužu. „Lielās vēstures” dramatiskie notikumi projicējas Līzes mazajā pasaulē, turklāt viņa šos notikumus nav spējīga nedz novērtēt, nedz analizēt. Vienkārši – mazā, lai arī lāgiem ne pārāk priecīgā, tomēr stabilā pasaule piepeši izrādās sagrauta; Līze apjēdz, ka ir palikusi pavisam viena lielajā un draudīgajā pasaulē.

Cits variants – „laikmeta koncentrāts” neuzkrītoši atbīdīts kaut kur fonā, bet priekšplānā jau krietni padzīvojušās Līzes ikdienišķās rūpes un pagātnes refleksijas. Viņai jau pāri astoņdesmit, un Līze vairāk dzīvo atmiņās, nevis šodienā. Taču ir 1986. gads, un radiobalss „stāsta kaut ko par helsinkiešiem, soda mēriem un valsts ienaidniekiem”. Vairāk arī nevajag, lai laika gars būtu izjūtams. „Lielā vēsture” ir šepat blakus arī tad, ja nav uz savas ādas izjūtama un, iespējams, Līzei arī ne gluži saprotama. Tai pašā nodaļā uzdūros kādai tikpat laikmetu precīzi raksturojošai epizodei, kuru uztvēru gluži personiski. Traktorists atvedis izgāzt Līzes šķūnī slāpekļa minerālmēslu kravu, jo šķūnis jau sen kopš pieder nevis Līzei, bet gan kolhozam, tomēr Līze joprojām iecirtīgi pretojas šādai izrīcībai. Uzreiz atmiņā atdzīvojās manas vecmammas šķendēšanās par dzimtai savulaik piederējušo riju, kura arī bija pārgājusi kolhoza īpašumā, lēni bruka un kurā arī milzu kaudzēs uz plikas zemes tika glabāti minerālmēsli. Tāpat iespaidīga un atmiņā paliekoša ir epizode, kurā mācītājs Miķelis Strautmanis no krievu armijas dezertējušo Jāni paglābj zārkā.

Vietumis gan iezadzies dažs anahronisms vai vēsturiska aplamība. Tostarp, piemēram, pašā pirmajā nodaļā, kurā aprakstītie notikumi datēti precīzi – 1915. gada aprīļa sākums –, Gustavs pavēsta, ka viņš iešot latviešu strēlniekos. Taču tobrīd nekādi latviešu strēlnieku bataljoni vēl nebija nodibināti; šaubos, vai vispār pastāvēja tāds jēdziens – latviešu strēlnieki. Ja latvietis dienēja Krievijas impērijas armijā, lieta bija skaidra – viņš bija krievu zaldāts un arī karoja par Krievijas impēriju pret vāciešiem. Patriotisma uzplūdi un brīvprātīgo masveida stāšanās strēlniekos sākās mazliet vēlāk – 1915. gada vasarā pēc tam, kad vācu armijas iebruka Kurzemē un Krievijas Valsts Domes latviešu deputāti publicēja uzsaukumu „Pulcējaties zem latviešu karogiem!”. Tāpēc daudz loģiskāka un laikmetam atbilstošāka likās vecā Jēkaba attieksme: „Lai karo krievi.” Īstenībā gan šādas detaļas romāna kontekstā ir nenozīmīgas, un, ja ne citādi, jebkurš autors ir tiesīgs reālu vēsturisku notikumu datējumus pārbīdīt pēc saviem ieskatiem un, galvenais, sižetiskās loģikas prasībām, tomēr lasītāja uzticēšanos tās nevairo. Tāpat galīgi greizs likās, šķiet, pat divas reizes akcentētais fakts, ka, Pirmā pasaules kara laikā, tuvojoties vācu armijai, cilvēkus no mājām būtu izdzinuši žandarmi, kas romānā turklāt sazinās skaidrā latviešu valodā. Krievu zaldāti, kazaki vai dragūni vietējā uradņika vai pristava pavadībā – tā patiesi bija, zemnieki bez žēlastības tika izraidīti no savām mājām, bet sējumi bieži vien nodedzināti vai norullēti, tomēr politiskā policija nenodarbojās nedz ar zemnieku, nedz viņu lopiņu („Vairākas gubenī pavadītās naktis, līdz žandarmi aizveda govis”) trenkāšanu, turklāt žandarmu šādiem nolūkiem vienkārši bija pārāk maz. Savukārt latviešu žandarmērijā nebija tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi bija latvieši, nevis krievi vai vismaz jau pirms gadsimtiem pārkrievojušies vācieši (ir gan lasīts, ka Kurzemes guberņas žandarmērijas pārvaldes priekšnieka palīgs bijis tīrasiņu latvietis Kārlis Zvaigzne, tomēr tas drīzāk bija pie vēsturiskajiem paradoksiem pieskaitāms izņēmums). Latvieši varēja būt policisti, armijas virsnieki, augsta ranga ierēdņi un itin veiksmīgi veidot karjeru, bet žandarmērija bija noslēgta vide, kur nacionālajiem kadriem nebija vietas.

Tiktāl viss būtu labākajā kārtībā, jo, kā jau teikts, šie niecīgie defekti romāna kopainu nemaitā. Taču romānā ir arī krietni neveik­smīgākas epizodes. Tostarp, piemēram, cienīgtēva Miķeļa Strautmaņa tēls, kuram romānā it kā ierādīta nozīmīga loma. Vienubrīd man pat likās, ka tā ir karikatūra, līdzīga tiem kariķētajiem mācītājiem, kurus savulaik tik labprāt atveidoja Andrejs Upīts, jo būtībā Strautmanis tikai tukši vāvuļo, kristīgā manierē bārstīdams vispārzināmas pamācības, ja nu vienīgi pavirza uz priekšu sižetu, izpestot no klizmas un izmitinot savās mājās Jāni. Pat sievas un nedzimušās meitas nāve cienīgtēvam nepārtop traģēdijā un pat ne eksistenciālā drāmā, bet ir tikai viens no daudzajiem notikumiem, kas viņam paslīd garām tikpat kā nemanīts, vien tiek piebilsts, ka Miķelis iekritis dziļās skumjās. Turklāt Strautmanim ir reāls prototips, Dobeles mācītājs Jānis Straumanis (1864-1944), kura biogrāfija liecina, ka viņš patiesi bijis varens vīrs un sastrādājis lielus darbus, par ko vēlāk pamatoti tika aplaimots ar Triju zvaigžņu ordeni, taču romānā no lielajiem darbiem ne miņas, tos atvietojušas it kā pareizas, tomēr banālas un klaji moralizējošas refleksijas. (Vēl viena piebilde – Miķelis Strautmanis romānā nemitīgi tiek dēvēts par priesteri. Var jau būt, ka savulaik Kurzemes pusē tā bija pieņemts, bet man priestera apzīmējums asociējas tikai un vienīgi ar katoļu mācītājiem, nevis luterāņu, tāpat īsti nesapratu par misēm luterāņu baznīcā, kuras noteikti esot jāapmeklē Jānim.) Toties reti veiksmīgas padevušās epizodes, kas vēsta par 1918.-1920. gadu norisēm – lai arī tās ir samērā konspektīvas, tomēr spoži atspoguļo to neprātīgo haosu, kad nemitīgi mainījās varas un katra no tām mēģināja apliecināt sevi ar kārtējo vardarbības eskalāciju (mācītājmuižu vispirms izlaupa krievi, pēc tam vācieši, bet pašu mācītāju apbrīnojamā vienprātībā liek aiz restēm gan vācieši, gan boļševiki). Šajās epizodēs izteiksmīgi nostrādā jau piesauktā autores rakstības maniere – „lielās pasaules” notikumu atbalss viena personāža biogrāfijā, kas vienlaikus raksturo gan šo personāžu, gan arī „lielās vēstures” ritumu.

Varētu teikt, ka romāns Viltus saules veidots pēc nu jau krietni aprobētiem paraugiem – tas ir mēģinājums koncentrēt latviešu nācijas 20. gadsimta lielā mērā traģisko pieredzi vienas dzimtas vēsturē. Ko piedzīvojusi viena dzimta, to var atvedināt uz visu nāciju. Taču šeit parādās jautājums – ja reiz šādu tekstu ir milzumdaudz, kāpēc rakstnieki, kuri turklāt piederīgi dažādām paaudzēm un kuru stilistika lāgiem ir radikāli atšķirīga, tik apbrīnojamā vienprātībā atkal un atkal atgriežas pie šī sižeta? Kāpēc atkal un atkal jāatgādina šīs baisās traģēdijas? Tās ir nejaušības vai kādas slēptas vēstures likumsakarības? Varbūt vienkārši mehāniski žokļi, kas samaluši paaudzi pēc paaudzes un no kuriem izvairīties izdevies vien retajam? Bet varbūt nāciju veido ļauži, kas bez liekas domāšanas vienkārši „dzīvo nost”, neko daudz neprātodami nedz par visādām bezmaz metafiziskām jēgām un nerēķinoties ar savas (bez)darbības sekām? (Uz šādu interpretāciju vedina arī pašas autores romāna nosaukuma skaidrojums: „Vārdam ‘saule’ ir īpaša nozīme latviešu valodā. Saules kulta strāvojumi piepilda mūsu ikdienu, un vārdu savienojumu 'sekot saulei' varētu uzskatīt par sinonīmu vārdam ‘dzīvot’. Bet arī sekot viltus saulēm – tā ir pazīstama un laikmetīga parādība.”) Varbūt pie vainas ir „mazā cilvēka” nespēja pretoties „lielās vēstures” kampieniem un tomēr mēģinājumi to darīt (ko labi ilustrē Jāņa biogrāfija, jo sevišķi Pirmā pasaules kara laikā pārdzīvotās šausmas līdz ar apziņu, ka „tas nav mans karš”)? Varbūt pasaule tiešām ir cietums, kurā cilvēks burtiski nosodīts dzīvot, nepārtraukti maldīties un veltīgi meklēt puslīdz pieņemamu izeju no strupceļu labirintiem? Saprotams, šie jautājumi visdrīzāk pieskaitāmi mūžīgo un neatbildamo jautājumu kategorijai, precīzāk, jebkura atbilde uz tiem var būt tikai daļēji pilnīga, taču tie pastāv. Un, ja reiz tie pastāv, tie darbojas kā reāls spēks, kas spēj ietekmēt mūsu esamību. Tieši par šiem jautājumiem vēsta romāns Viltus saules.

 

Guntis Berelis

 

Guntis Berelis ir literatūrkritiķis, literatūrzinātnieks, rakstnieks, daudzu grāmatu autors.