|
Es vedīšu tevi mājās (2023) autore. Šajā vasarā atsāku rakstīt īsos stāstus. Tikko kā pieliku punktu savam lielākajam darbam, kuru iesāku 2018. gadā un daļēji sasaucas ar manas dzimtas cilvēkiem. Romāns aptver laiku no 1919. gada līdz mūsu dienām, un simt gadu vēsture iet cauri cilvēku emocijām, pārdzīvojumiem, un uz cilvēku sarežģīto attiecību un mīlestības fona slīd garām laiks.
|
|
Ramona Indriksone
KATRĪNAS STĀSTS
Fragmenti no romāna Laiks ir tikai atbalss
1936. Rīga
Aiz loga snieg biezs, smags sniegs un krājas augstās kupenās. Mana dvēsele gavilē uz to Kungu. Skaitu Psalmu tekstu un esmu Visaugstākajam pateicīga par savu bērnu. Mans dēls Arturs. Jau trīs mēnešus manas rokas tur viņu piekļautu sev, un es negribu viņu laist projām no sevis, deviņus mēnešus viņš mita manā miesā, saplūda ar manu asinsriti. Viņš ir viss manī, un viņš ir tik līdzīgs man, tas ir tikai mans bērns, man pat vienu brīdi šķiet, ka viņš manās miesās ir ieradies no Augšienes, tā Kunga eņģelis kā Mariju ir aplaimojis mani.
Vasarā pāri Latgalei un Vidzemei riņķoja stipri negaisi, viesuļvētras, dūres lieluma krusas graudi un mani pārņēma bailes, ka nesagaidīšu dēla piedzimšanu. Pār mani nāks Dieva sods un dusmība par lāstiem, kurnēšanu pret Dievu un nepateicību par manu dzīvību. Dievs iznīdēs manus pēcnācējus līdz pat septītai paaudzei. Tomēr Dievs apžēlojās pār mani. Pretēji ārstu spriedumiem, ka dzemdībās zaudēšu vai nu bērnu vai nomiršu pati. Dakteri man neieteica dzemdēt. Desmit gadus biju dzērusi stipras nervu zāles, pabijusi vājprātīgo namā un sabeigusi sirdi. Desmit gadus es tikpat kā neredzēju sapņus, maniem sapņiem vispār nebija jēgas. Nežēlīgas sāpes, vēl trakākas nekā pirms daudziem gadiem pēdā ieurbusies sarūsējusī nagla mātes lauku mājas bēniņos.
Vakar gāju ar dēliņu ratiņos pastaigā, un Arkādijā mani sveicināja draudzes komitejas māsa un zīmīgi ar pārmetumu skatījās acīs. Es biju pārstājusi apmeklēt Dievnamu. Nevaru taču atstāt savu mīļo Arturiņu svešai auklei, ja būšu projām, viņa Arturiņu neuzmanīs, bērns taču tik var aizrīties ar pienu.
– Kāpēc jūs tik ilgi neesat bijusi baznīcā, mācītāja kundze? –
Un es lepni viņai atbildēju: – Lūk, ratiņos dus mans visdārgākais. Mans sargeņģelis. Kāda tagad baznīca. Mans Dievs ir mans dēls! –
– Jūs neesat bijusi arī pirms viņa dzimšanas labu laiku. –
– Jā. Veselības problēmas. –
Es jutos ļoti slikti, grūtniecības toksikozes, zaļa āda, dzelteni riņķi zem plakstiņiem. Nervu zāles vairs nedzeru. Tās taču var kaitēt bērnam. Ejot tālāk pa ielu, caur konditorejas skatlogu ieraudzīju Ellisi. Viktorijas vīra ierīkotajā kafejnīcā cepa ļoti garšīgas rožu bulciņas, kuras kusa mutē. Ellise sēdēja kopā ar nesmuko Adeli, Viktorijas kalponi. Peles skatiens, plāns, šaurs deguns. Vasarasraibumi pāri sejai. Vēl arvien esmu droša, viena no abām meitenēm iemānīja dīķī manu mīļo Austriņu. Es nespēšu viņām piedot par meitiņu. Neakurātas aukles, kas pameta divgadīgu bērnu pie ūdens. Velti Ebeharts meitenes aizstāv – pagalam muļķīga rotaļa, nevis tīšs nodoms.
Ellise mani pamanīja un sveicināja, pat sirsnīgi uzsmaidīja. Ellises ausīs viznīja auskari. Smalka zelta riņķīši ar pērlītēm mirdzēja kā ledus kristāliņi. Es vēsi atņēmu sveicienu, palocīju galvu un gāju tālāk.
Klusajos vakaros, kāds ir šis, kad snigšana, puteņošana pierimusi, es uzleju krūzē liepziedu tēju, iededzu dzelteno galda lampu un noliecos pār šuvekli. Mans mīļais Arturiņš sapņo savus bezvainīgos sapņus, un es palaikam saausos, vai uz trepēm neklaudz Ebeharta soļi. Vai viņš nav pārnācis mājās no baznīcas, kur šajā vakarā viņam pieņemamā stunda. Ļoti vēlētos, lai ļaužu grēku sūdzēšana šovakar nebūtu gara un skarba. Tad viņš pārrastos laipnāks, mierīgāks, apsēstos man līdzās un es viņam ielietu tasē vēl neatdzisušo liepziedu tēju. Mans laulātais draugs joprojām raksta savas piezīmes. Es vairs tajās neieskatos. Manī ir pilnīga vienaldzība, kas rakstīts burtnīcu lappusēs; sprediķu uzmetumi dievkalpojumam vai mīlas artiķeļi par Viktoriju. Pēdējā reizē, kad pirms Arturiņa dzimšanas apmeklēju dievkalpojumu, ieraudzīju trešajā solā kreisajā pusē divas dāmas un pa vidu viņām dīdījās drukna auguma desmitgadīgs puika īsi apcirptiem matiem. Kad vecākā pagrieza galvu, es viņu atpazinu. Dāmas profils baznīcas krēslainajā telpā izskatījās brīnum skaists. Taisns deguns, jutekliskas lūpas. Košas, dārgas drānas apņēma viņas slaido augumu. Viņas puika vairākas reizes atgrieza galvu, bet es nevarēju samanīt zēna vaibstos kādu līdzību ar Ebehartu, un labi zināju, absurdas domas, mans vīrs nav šī zēna tēvs. Viktorija brauc uz Rīgu un nekaunas nākt uz baznīcu!
– Es nevaru bez tevis. Es jūku prātā, – es katru dienu domāju par tevi. Atkal atcerējos Ebeharta vēstuli Viktorijai, kuru pacēlu sava dārza zālājā. Tajā dienā noslīka mana mīļā Austriņa.
Apstājos pie ozolkoka grāmatu skapja Ebeharta darba kabinetā. Skatos tajā, it kā pirmo reizi to redzētu, pētu grāmatu muguriņas, un no plaukta izvelku plānu brošūru rozā kartona vākos. Rafael Alberti. Marinero en tierra, 1925. Spāņu autora dzeja un teksts arī spāņu valodā. Kur Ebeharts šādu grāmatu pircis? Un kāpēc viņš pirka grāmatu valodā, kurā nelasa? Uz vāka gaiši zils burukuģis. Starp lappusēm ielikta manis darināta sarkanbaltsarkanā prievīte, un es atšķiru iezīmēto vietu. Dame, tu pańuelo, hermana, que vengo muy mal herido. Dime qué pańuelo quieres, si el rosa o color de olivo. Quiero un pańuelo bordado, que tenga en sus cuatro picos tu corazón dibujado. [1]
Nesaprotu gandrīz ne vārda, taču nojaušu teksta smeldzi. Sapratu vienīgi vārdus el rosa o color de olivo.
Kad Ebeharts pārrodas no baznīcas, viņš izskatās tik apgarots, kādu sen neesmu viņu redzējusi. Sēžu pie galda un izšuju krādziņu savai izejamajai kleitai, kaut nekur citur kā baznīca neeju. Viņš piesēstas pie galda man iepretim un stāsta, ka pieņemamajā stundā atnākusi Viktorija un līdzi bijis arī Viktorijas un Pētera mantinieks. Arī Pēteris vārdā.
– Ļoti gudrs zēns. Praktisks, nosvērts, ies sava tēva pēdās, palīdz Pēterim darbos konditorejā. Pēteris agrāk strādājis pie Oto Švarca. Nesen dabūjis Latvijas pilsonību, Ulmanis viņam roku paspiedis un teicis, lai turpina mācīties latviešu valodu. Pēteris atvēris jau divas konditorejas. –
Un Ebeharts stāsta, ka Viktorija aicinājusi mūsu ģimeni piebiedroties līdzi ceļojumā uz Imatru. Abu laulāto dzīves mērķis esot ziemā strādāt un pelnīt, vasarā ņemt divi mēnešus atvaļinājumu un ceļot. Bijuši Šveicē pie Reinas ūdenskrituma, Parīzē, bet šogad Pēteris iedomājies Čehiju, savu vecāku dzimteni. Taču Viktorija likusi priekšā labāk pabraukt uz Ziemeļu pusi.
– Es tev stāstīju, Katrīn, kā gadsimta sākumā man bija tā laime doties uz Somiju. Un tas bija skaistākais ceļojums, ko esmu mūžā piedzīvojis. –
Klausos Ebeharta jūsmīgajā balsī un saprotu, nekas nav beidzies, kā biju naivi cerējusi. Ebeharta acis mirdz iejūsmā, un viņš patētiski runā, droši vien atceras savu ceļojumu kopā ar šo pašu netiklo sievieti Viktoriju. Nolaižu rokas no izšujamās segas savā klēpī.
– Viktorija… Tavi pirmie jaunības dzejoļi, kas publicēti Austrumā, tie bija Viktorijai domāti? Jūs abi kopā toreiz gadsimta sākumā braucāt uz Somiju?–
Mana balss skan bezgala vienaldzīgi, it kā pārprasītu iepērkamo produktu sarakstu.
– Kādu laiku uzturējos Pēterpilī un sadomājos par ūdenskritumu! Tas bija 1911. gadā.
Viņa un Viktorijas mīlas romāns bija sācies jau tad! Mazvērtības sajūta grauž manu dvēseli, kaut nāktos iecirst zobus Ebeharta miesā, saplosīt viņa roku, kura apskauj citu, kura svētdienās sniedz dievlūdzējiem Kristus miesu un kausu ar Kristus asinīm.
Somijas braucienu atsaku un izliekos Ebehartam, ka nebūt neesmu apskumusi. Bērns taču pavisam maziņš. Auklei, kā to iesaka Ebeharts, kaut uz dienām trim, četrām es mazo neatstāšu. Mazais taču nav pieradis pie svešiem. Velti te Ebehartam jūsmīgi man uzburt somu zemes ziemeļniecisko skarbumu. Es palieku nelokāma.
– Nē. Un vēlreiz nē. Arturiņš nedrīkst palikt viens. Mans dēls nekad nepaliks viens!–
Ebeharts atgriežas no ceļojuma un diezgan bēdīgi noteic, ka piepildījis seno patiesību – divas reizes nevar vienā upē iekāpt. Mēs dzeram pēcpusdienas tēju, viņš man uzklāj pleciem kašmira lakatu zilā krāsā, nopircis to pasta kantorī netālu no skaistās Cascades viesnīcas. Viņš taču man melo, arī pats sev melo un Dievam melo. Viņš noteikti pircis šo lakatu Viktorijai, un izlutinātā mamzele to izbrāķējusi dēļ krāsas.
– Žēl, ka tu, Katrīn, atsacījies braukt līdzi un neredzēji dabas skaistumu un viesnīcu. Īsta karaļu pils. Daiļais jūgendstils! Klints uzkalnā, skraju bērzu ielokā! Un pa atvērto logu ieplūst Somijas skuju koku meža smarža. Augstie granīta kalni! Kā vasarnīcu sarkanie jumti spīd pāri zaļajam mežam. –
Un tad viņš sāk runāt par Viktoriju, un mani pārsteidz Ebeharta pēkšņā attieksme.
– Gražīga pusmūža sieviete, gandrīz visu ceļu bikstīja un stumdīja vīru, regulēja meitenes, uzstājīgi piespieda nakts vidū meklēt restorānu, pēc vakariņām palika īgna, attapās par nakšņošanu, sāka rāties uz savu Pēteri un gandrīz balsī raudāt, ka viņš tik ilgi vakariņas ēdis un nedomājis jau ātrāk pēc naktsmājām. –
Es klusēju. Un nesaku ne vārdu par zēnu. Jau otro reizi Ebeharts uzsver viņa līdzību ar Viktorijas vīru.
– Vārdi, kurus iegriežam kādā beņķī, izzudīs ātri un nemanot, bet tie iespaidi, ko Dieva lielā daba un somu tauta ir ierakstījuši mūsu sirdīs, tie gan tik drīz no turienes neizzudīs. – Ebeharta atbilde, kā vienmēr ir ļoti poētiska, kā runājot sprediķus no kanceles.
Esmu pasākusi apmeklēt baznīcu, ņemu Arturiņu sev klēpī un mēs sēžam beidzamajā rindā, lai citiem netraucētu. Ievēroju, ka katru otro svētdienu otrajā rindā kreisajā koka solā atkal dirn Viktorija. Pēdējā laikā pārāk bieži Viktorija brauc uz Rīgu no savas Liepājas, sēž baznīcas beņķī un iekāro manu vīru. Es neeju pie Svētā Vakarēdiena, jo nevaru viņai piedot. Viktorija mūžam paliks starp mums. Viņa gulēs kopā ar mums laulības gultā un ieņems tur savu vietu līdzās Ebehartam. Velti Ebeharts min piedošanu kā garīgo atbrīvošanos no skumjām. Nē, Viktorijas nodarījums ir vairāk nekā septiņas piedošanas reizes vērts.
1938. gada vasara, ļoti sausa un karsta jau no pavasara. Pēc Somijas brauciena pagājis gads. Ebeharts ir palicis sapņaināks, biežāk iegrimis sevī. No savām pieņemamām stundām baznīcā pārnāk vēlu, vakaros tikpat kā nerunā ar mani.
Varbūt sadrūmusī pasaules elpa ir ielauzusies viņa prātā? Pavasaris iesācies baigu nojautu pilns. Avīzes raksta, ka Vācija okupējusi Austriju. Cenšos par to nedomāt. Manam bērnam ir tikai divi gadiņi. Kā es viņu nosargāšu? Tikko kā Jaunākajās ziņās izlasīju par drausmīgo ugunsgrēku Ludzā. Gandrīz četrsimt ēkas nosvilušas. Pareizticīgie ieteikuši visiem palikt savā dievnamā un kopā sadegt. Vai tiešām tuvojas apokalipse? Aizvien biežāk baznīcā es manu Ellisi, kaut viņa dzīvo Liepājā. Vienreiz priekštelpā mazliet ilgāk parunājamies. Ellise esot pastāvīgā kustībā starp Liepāju un Rīgu. Strādājot pie pirmās lielākās lomas Karmenā. Ellise noglauž Arturiņam galvu, un puisēns apskauj viņu ap vidu. Mazajam ļoti patīk Ellise.
– Tu izskaties starojoša, Ellis, esi tikusi uz skatuves, kopā ar slavenībām. Skaru, Viļumani.–
– Nu, ir visādi. Daudzi tukši, tukši ļaudis, kuri ar mākslas etiķeti atļaujas sev daudz ko. Nu un tā… Lai dzīvo katrs, kā grib. Kaut nebijuši viņi tik maziski! Vai atbrauksiet uz pirmizrādi rudenī? Es jums nopirkšu biļetes partera ložā. –
Neko konkrētu Ellisei nesolu, bet ievēroju, ka viņas acis baznīcas draudzes zālē meklē Ebehartu. Viņam drīz piecdesmit septiņi. Ellisei divdesmit trīs. Paņemu pie rokas bērnu, atsveicinos un eju uz mājām. Ellise aizgājusi runāties ar Ebehartu. Nesen ar Ebehartu skatījāmies Nacionālajā teātrī izrādi par veca vīra un jaunas meitenes smeldzīgo un nelaimīgo mīlestību. Pirms saules rieta. Cik gan liktenīgi! Jānis Osis spēlēja Matiasu Klauzenu. Ludmila Špīlberga viņa mīļoto Inkenu. Špīlbergas acu skatiens man reizēm atgādināja gaismu bez ēnām Ellises acīs. Tāds spēks un smalkums! Pēc izrādes gājām kājām uz mājām pāri peldošajam tiltam. Kad apprasījos Ebehartam par izjūtām pēc izrādes, viņš diezgan neiecietīgi atteica – skatos uz Daugavas tumšajiem ūdeņiem un domāju par mūsu dzīves īsumu.
Uz Ebeharta rakstāmgalda aprakstīts vēstuļpapīrs. Bez sirdsapziņas pārmetumiem es ieskatos rakstītajā. Rakstītāja ir Ellise, un viņas burti ir kārtīgi, taču daži pavilkušies garāki.
Jūs, Ebehart, jau no manas bērnības palikāt man sirsnīgākais cilvēks, kādu savā tuvumā esmu redzējusi. Mūsu ģimenes kopīgajā Somijas braucienā es pirmoreiz atvēros uz Jums kā uz citādu, neparastu cilvēku, kurš ļoti daudz zināja, bet nespīdēja ar to, kurš prata rāmi visu izskaidrot. Vispār es savā mūžā Jūs tādu pirmo satiku – dabīgu, neliekuļotu, kurš ar mani sarunājās aiz tīras sirsnības. Tā nemanot tur pie Imatras mums sasējās garīgais pavediens. Un es, bīdamās pierast, biju jau pieradusi. Un tagad es vairs sen nevaru Jums paiet garām, kā kādam ceļa gājējam. Iestājusies tāda dziļa sirsnība pret Jums, tāda ļoti draudzīga, tīra un svabada no aizspriedumiem, un neparko negribētos šo sajūtu izmīt pret kādu citu.
Man būtu liels prieks, ja Jūs paliktu man tāds ideāls draugs arī uz priekšu. Ellise. 1938.
1939
Ebeharta darba kabinetā krāsns nespēja turēt siltumu gandrīz trīsdesmit grādu stiprajā salā.
Saprotu, viņš nevar tur mierīgi rakstīt sprediķu tekstus, un es aicinu pārcelties pie viesistabas apaļā galda. Mēs ar Arturiņu dzīvosimies guļamistabā, lai viņu netraucētu. Šovakar pie vakariņu galda Ebeharts gandrīz nerunā, apsauc Arturu par skaļu ēšanu un es vaicāju, kas atgadījies.
– Tu Katrīn, dzīvo ārpus visa, kas pasaulē notiek. –
– Es nojaušu. Es ne tikai nojaušu, bet saprotu tuvojošos draudus. Avīzes raksta par karu Eiropā. –
– Tu saproti, kas var notikt ar mūsu valsti? Eiropā karš, baltvācieši izceļo. Arī manas dzimtas mājas palikušas tukšas. Ulmanis baltvāciešiem pateicis – uz neatgriešanos! Pavisam drīz zeme mainīsies, viss iegūtais no jauna var tikt sapostīts, un nākamie gadi zīmēs jaunu vēsturi, iespējams pat drausmīgāku par kādreiz piedzīvoto. –
– Vai ir kāda cerība? – Man balss notrīc.
Ebeharts man atbild filozofiski: – Vēl šie divi nolādētie cilvēka esamības līmeņi, apakšējais kaut ko grib, bet augšējais nespēj nodrošināt tam piepildījumu, un es zinu arī to, ka mani spēki vairs nav tie, kas pirms gadiem divdesmit. Man jau piecdesmit septiņi. Manam dēlam Arturam četri. Tāds mūža novakars, dzejiski sakot. Laiks iedomāties un laiks neko vairs nedarīt. Laiks lasīt un laiks lappusi pāršķirt. –
Ebeharta teiktie vārdi salauž manu cerību, ko vēl nebiju pametusi. Man ir ļoti bail par dēliņu. Sētniece vakar pusčukstus melsa par ebreju medībām Vācijā un karu. Kur es varu aizbraukt ar mazu bērnu, ja visapkārt notiek karš? Kur būtu tā miera osta, Ēdenes dārzs, tūkstošgadu miera valstība, kur lauva ēdīs salmus kā vērsis? Kur mums patverties?
Krāsns negribīgi kuras un klusi sprakst pagales.
Ebeharts teic, ka uz brīdi aizies līdz baznīcai, tur palikuši viņa iesāktie sprediķa raksti.
Nenāk miegs, un logā kā apdullis spīd dzeltens mēness. Grozos no vieniem sāniem uz otriem, meklēju skapī otru kamieļvilnas segu. Salst. Atceros mūsu pirmos Ziemassvētkus pēc kāzām, kad Ebeharts ienāca istabā un atnesa plaukstās lāsteku, un manās acīs bija asaras. Viss bija balts, un debesis bija baltas, sniegs krita lielām, smagām pārslām. Un pa sniega laukiem mēs gājām uz staciju un braucām uz Liepājas baznīcu. Milzīgā velve un ērģeles tumsā. Apsēžos uz gultas malas. Zinu, nakti atkal pavadīšu nomodā. Meklēju zāļu skapītī veronālu, un tas mani aiznes rožainu sapņu un aizmirstības varā. Aizveru acis un īsu mirkli pirms miega saldmes aiz sienas saklausu Ebeharta balsi. Viņš ir viens. Un acīmredzot centrāle viņu ir savienojusi ar kādu vēlu zvanītāju.
1940
Janvāra pirmajās dienās Ebeharts mani pierunā aizbraukt uz Liepāju, jāredz taču Ellises pirmā loma Karmenā! Arturu aizvedīsim pie maniem vecākiem uz laukiem. Iesākumā es šaubos, taču vēlāk piekrītu. Piekodinu mātei ne uz brīdi Arturu neatstāt vienu. Viņai es uzticos.
Ellise neko ļaunu nav man izdarījusi. Viktorijas tuvumu es izturēšu. Galu galā nav viņa biedējošs monstrs, kas gāzīs mani no kājām. Kā vasks kūst ugunī, tā lai izkūp viņas ļaunās domas! Pēc izrādes gaidām Ellisi, lai pasniegtu rozes. Ar Ellisi kopā, protams, ir arī audžuvecāki, un Viktorija velta man vissirsnīgāko smaidu pasaulē un aicina pakavēties Graudu ielas Jāņa Friča un Cecīlijas Petersu kafejnīcā. Tango karaļa Stroka kvartets esot plānojis atgriezties Rīgā.
– Pēdējo reizi izbaudīsim tango un fokstrota ritmus,– Viktorija skumji nopūšas, – atvadu benefice bija nolikta uz trešo janvāri. Taču atvadas tika izziņotas vēl un vēl – gan piektā, gan sestā, beidzot šovakar septītajā janvārī!–
Es klusēju un mēs ejam pa ielu tālāk, atpalieku dažus soļus. Arī Viktorija palēnina gaitu un pieliecas pie Ebeharta auss, taču es dzirdu, un viņas čuksti ir saldas kaisles apdvesti: – Tu baidies, Ebehart? –
Mazliet pāri plecam atskatos un redzu, ka Viktorija pieskaras Ebeharta rokai: – Kad tevis ieteiktie īrnieki nomaksās man parādus? Viņi jau pusgadu dzīvo manās lauku mājās? Vai tev nav bail no pieaugošiem procentiem?–
Ebeharts atbild, ka viņam no procentiem nav bail, un viņš rīt parunāsies ar tiem cilvēkiem, kuri dzīvo Viktorijas lauku sētā.
– Bet ja nu es tevi paņemšu parādu verdzībā? Visu mūžu līdz kapa malai nespēsi samaksāt. –
Viktorijas balss ir izaicinoši skaļa, arī Pēteris atskatās. Viktorija atlaiž Ebeharta roku un pieķeras pie vīra elkoņa.
Kafejnīcas telpā, caur cigarešu dūmiem, liķieru, konjaka, ruma un mandeļu kūku miglas, gaisā skumji un rezignēti Stroka kvartets atskaņo poļu tango. Stroks ģērbies vizītsvārkos, baltajā elkšķenā ar melnraibu samta taureni, trīs sprogaini ebreju jaunekļi sparīgi grozās ap viņu. Mēs apsēžamies pie pasūtītā galdiņa pašā zāles malā. Gandrīz visas dāmas, kas telpā, ceļas no savām vietām, dodas uz skatuvītes pusi un apber Stroku ar baltām un sarkanām rozēm. Viktorija pāri galdam čukst, ka arī viņi iegriezušies Grattuma dārzniecībā, tur viss izpirkts.
– Stroks jau noslīcis ziedu jūrā! –
Publika aplaudē un lūdz mūziķiem „Melnās acis”. Viktorija aiziet uz dejas grīdu ar savu Pēteri. Ebeharts paņem manu roku, mēs pieceļamies un ejam uz deju grīdu. Izdejojam smeldzīgo tango kā drāmu, kā grēksūdzi, kā nolemtību, kā dziestošu un netverami gaistošu šo brīdi. Tik sen mēs neesam dejojuši! Melnas domas es šobrīd nedrīkstu domāt. Kas paliks pēc mums? Kāpēc es dejas laikā domāju tik satrauktas domas! Atkal iesmeldzas krūšu vidusdaļā un izstaro līdz ribas apakšai. Svilst sirds apvidū, un es lūdzu Ebehartu iet malā.
Ellise stāsta, ka mēģinājumi Liepājā ievilkušies ļoti gari, vairākas dienas pāri pusnaktij. Rudenī Traviatas pirmizrāde.
– Iedomājieties, es Violeta Valerī! Skaistā kurtizāne! –
Uz mirkli viņa piever acis, mati atglausti no sejas ovāla, šoreiz Ellises ausīs zelta riņķīši ar rubīnu piedod bālajai sejai nedaudz dzirksti. Neesmu Ellisei jautājusi, kur palikuši manis dāvātie auskari. Rokassprādzes arī neesmu manījusi ap Ellises plaukstu. Ebeharts uzmanīgi klausās, kā viņa runā, un sejā paslēpies apgarots smaids. Ellise maina tēmu un vaicā Ebehartam par okultismu, un es pabrīnos, kāpēc šādas domas nodarbina viņas jauno prātu. Ellise atzīstas par rotaļu ar šķīvīšiem un garu izsaukšanu un mulsi piebilst, ka pirms gada pierakstījusies vizītē pie Finka, taču aizgulējusies.
– Acīmredzot man nevajadzēja zināt to, ko tolaik kāroju. Taču mani neatstāj viens sens pareģojums, ko man nosauca dziedniece. Viņa bija atnākusi uz mūsu Liepājas dzīvokli bērnībā, mamma vēl gulēja mājā uz slimības gultas. Un pareģe rādīja zīmi, mans mūžs būs garš, grūts, es nebūšu laimīga un nezināšu, kas ir mīlestība, un arī maniem bērniem būs tikpat ļauns liktenis. Kā jums šķiet?
– Neticiet māņiem, Ellis. – Pareģojumus aizsedz kāds Augstāks spēks un neļauj tiem piepildīties. Nav garu valsts tev aizslēgta, tavs prāts ir slēgts, tev mēma sirds. Tā sacīja reiz Gēte, un viņam ir taisnība.– Ebeharts runā tā, kā nākas teikt garīdzniekam.
Es klusēju. Un man kļūst nelāgi, bērnībā mūsu lauku sētā ieklīda čigānietes, viena ieskatījās manā plaukstā, aizvēra to ciet un sačukstējās ar manu māti. Vai viņa pareģoja manu sāpīgo likteni?
Ellises acis staro priekā, un Ebeharts lūdz Ellisi nākamajai dejai. Kāpēc es atnācu uz šejieni! Ātrāk atpakaļ uz laukiem, kur mani gaida mans mīļais dēliņš.
Atvērusi plati acis, ieraugu sev līdzās mīļo puisīti Arturu, aizmidzis viņš izskatās tik skaists! Viņš ir pārāk gudrs bērns savos gados. Baznīcā dāmu komitejas kundzes allaž sastājas Arturam riņķī un izprašņā: – Ko tu bērniņ proti? Lasīt proti? Ak, kāds malacis! Dzeju skaitīt proti? – Arī mātes kaimiņienes, ienākot pasērst, tūlīt lūdz: – Noskaiti mums Tālavas taurētāju!
Un mans dēliņš lepni deklamē dāmu publikai. Šo garo dzejoli viņam iemācīja Ebeharts. – Bet uzvaras gaviļu svētkos meitenes vaiņagus pin, un varoni sirmā māte sniegbaltos autos tin….–
Draudzes nama pagalmā sētniece iekopusi dažas vagas, atvēlot tās puķēm. Smaržo samtenes. Taču jūnija salna nokodusi nule uzplaukušos peoniju ziedus. Ebeharts viesistabā skaļi uzgriezis radioaparātu, un Ulmaņa balss mierīgi runā vēstījumu latviešu tautai. Es ieklausos viņa patētiskajos vārdos un sastingstu bailēs. Mūsu valsts vairāk nav. Mēs esam Padomju Savienības pilsoņi. Nu kāpēc es neaizbraucu kopā ar māsu uz Vāciju! Viņa man un Arturiņam bija aizrunājusi biļetes! Kas tagad notiks ar mums? Sāksies pilnīgi cita dzīve, ne vairs agrākā.
Nākamās dienas paiet baiļu un nemiera pilnas. Baznīca paliek atvērta, vienīgi slēgta Svētdienas skola, pastāvošā vara neatbalstot tādas aktivitātes, jaunās paaudzes uzskatu maitāšanu. Viktorijas un Pētera Čiekurkalna māja pilnībā nacionalizēta, Liepājas Mēmeles ielas nams atņemts, un viņiem atvēlēts Rutes bijušais dzīvoklis. Adele pieturas tai pašā namā, viņai ierādīts lielāks dzīvoklis. Adele nav vairs Viktorijas kalpone, viņai piesolīts labs darbu Liepājas izpildkomitejā, rakstīšot tur papīrus. Es klusēju un pamāju. Ebeharts savā kabinetā turpina kārtot dokumentus. Viņš krauj grēdā uz rakstāmgalda mapes un burtnīcas.
– Pārskatu savus memuārus, taisos daudzus iemest krāsns sarkanajā rīklē, kur pretrunīgas liecības rakstītas, taču lielāko daļu atstāšu atpakaļ slepenajā atvilktnē. Lai manuskripti paliek kā mana laika liecība. –
– Tu man varēsi tos parādīt? – Es jautāju, atmetusi nedrošību tikt skarbi atvairīta.
– Kam tev lasīt. Tu esi ar mani katru dienu un mani redzi. Katrs gads, diena, vēlā stunda un sekunde tajos ir atstājusi savu zīmi. – Viņš man atbild bezgala savādi, pasmaida un lūdz uzvārīt ūdeni tējai. Mēs varētu pasēdēt pie galda un mierīgi parunāties.
Ebeharta aicinājums skan tik silti! Sen neizjusts maigums. Tūlīt mēs apsēdīsimies pie apaļā galda un es stāstīšu, kā, mierinot savu sirdi, pierakstu sapņus, kuros esmu laimīga, sapņus, kuros viņš silda mani ar savām domām un dod man savu neparasti balto mieru, un es atkal došos pie viņa pāri apsnigušai pļavai, basām kājām, baltajā kāzu kleitā. Viņš atkal sēdēs pie manas gultas – varbūt apbrīnā, varbūt pielūgsmē. Tā var notikt tikai sapņos.
1941. jūnijs
Rīt mēs ar dēliņu brauksim uz Kurzemi apciemot manus vecākus, un paliksim tur nedēļu. Klusībā ļoti ceru, ka mūsu prombūtnes laikā notiks brīnums, es pārstāšu dzert nervu tabletes.
Es šodien esmu ļoti laimīga. Nezinu, galīgi nesaprotu, kas ar mani notiek, jo katru dienu taču tā nav. Ebeharts dzirdot manu vēstījumu, laipni pamāj, apsolās mūs pavadīt līdz dzelzceļa stacijai, lūdz būt piesardzīgai un nelaist Arturu ūdens tuvumā. Arturs vēl nav redzējis jūru. Mēs ar Ebehartu esam izlēmuši bērnu pasargāt no ūdens.
Man ātri jāaizskrien līdz tirgum nopirkt kārumus, ko aizvest kā ciemakukuli saviem vecākiem. Žiglā solī teku uz saldumu bodītes pusi un mani aiz muguras uzrunā paskaļa sievietes balss. Es atgriežos un ieraugu Viktoriju. Ģērbusies labi pašūtā vasaras mētelī, aizgājušo dienu greznība, tagad pie tāda viņa vairs netiks, konditoreja nacionalizēta, abi īres nami atņemti. Viktorijas seja izskatās nogurusi, zem acīm tumši riņķi. Viņas balss skan ļoti pazemīgi, un viņa lūdz uz brītiņu aprunāties. – Mēs, Katrīn, varētu pasēdēt pie kafijas tases! –
Man ar viņu nekas nav pārspriežams! Viktorija Ebehartam vairs nešķiet pievilcīga, tomēr ar Viktoriju nemūžam nečalošu uz ielas stūra, ne arī konditorejā. Cik vien stingri to spēju, es pasaku, ka mājās gaida dēlēns, kuru atstāju Ebeharta uzraudzībā. Viktorija lūdz otro reizi, pieķeras manai rokai, un es to nokratu no sevis kā pretīgo bambāli, kura rāpoja pāri nomestajai Ebeharta burtnīcai drausmīgajā dienā, kad noslīka Austriņa. Savaldos un ļoti pieklājīgi atrunājos: – Man ir maz laika, Viktorijas kundze. Jānopērk daži produkti un jāsteidz uz mājām. –
Viktorijas balss ir lūdzoša kā ubadzēm, kuras iegriežas dievnamā, lai izlūgtos santīmus maizei. – Katrīn, nu lūdzu, neturiet tik ilgi naidu. Esmu iebraukusi uz dažām dienām Rīgā. Jau rīt braucu atpakaļ uz Liepāju. Mums jāparunājas. –
Es aizgriežos un teciņus dodos uz mazās bodītes pusi. Esmu satraukusies, rokas kārto matus zem cepures, es sparīgi vicinu rokassomiņu, un es apmātībā paeju garām tirgotavas durvīm, soļoju uz priekšu, es eju un nezinu, cik tālu esmu tikusi, es tikai eju un skaitu: nepiedošu! Gar manām acīm sagriežas iela, nami krīt slīpi man virsū un es nespēju noturēties kājās, miglā izplūst cilvēku sejas, apkārt murd balsis. Stipras rokas mani satver, acumirklī koki vairs nav izplūduši, ēkas turas uz pamatiem. Kāds mani ir piecēlis no zālāja, apsēdinājis uz soliņa un liek pie lūpām pudeli ar ūdeni. Pudeles stikls atsitas pret zobiem, un ūdens aizlīst zem kakla un samērcē kleitas apkakli. Jauns vīrietis ir nostājies blakus, valoda inteliģenta, varētu padomāt, ka students. Viņa zilās acis vieš uzticību. Jaunais cilvēks mani uzrunā par Katrīnu, un es jo vairāk nesaprotu. Kas viņš tāds ir? Laipnas acis. Izkopta valoda. Un zina manu vārdu.
– Es jūs aizvedīšu uz mājām, Katrīnas kundze. Kur jūs dzīvojat? –
– Slokas ielā. Paldies. Es aizbraukšu ar tramvaju. –
– Jūs varat atkal pakrist. Jūs esat paēdusi? –
Turēdamies pie jaunā vīrieša rokas, ļauju viņam mani vadīt uz tramvaja pieturas pusi, uzmetu sānskatu, un viņš man saka: – Jūs laikam mani neatceraties. Esmu Gustavs. No Kārklu mājām. –
Jā! Atceros. Puika bieži nāca man palīgos lasīt ābolus un rotaļājās ar Austriņu. Kalpu bērns. Gudrs, ļoti pieklājīgs zēns. Ebeharts allaž uzteica viņa aso prātu un sarunājās ar zēnu par politiku, dāvināja Gustavam grāmatas, ņēma līdzi uz Liepāju un izrādīja pilsētu.
– Vai sen kā Rīgā? – Es vaicāju.
– Cerēju studēt. Nesanāca. Pirms gada gan iestājos universitātē.– Viņš nedaudz kaunīgi piebilst. – Un kā jums klājas? –
– Viena tikko kā mani satrauca. Viņa jau sen kā salauza manu dzīvi, nelaimes gadījums ar manu bērnu bija viņas inscenēts! Bagāta izlutināta sieviete. –
– Kāds viņas vārds? –
Un es nosaucu Viktorijas vārdu un uzvārdu. Un tad apraujos. Kāpēc es to stāstu svešam! Kaut arī viņš ir manu bijušo kaimiņu dēls. Kas ar mani notiek!
– Viņai ir ģimene? Kas viņai pieder? –
– Divi nelieli nami, pavisam parasti koka nami. Un divas konditorejas. Ir pusaudzis zēns un audžumeita Ellise. –
– Es atceros šo meiteni. Viņa dzied Liepājas operā. Ļoti skaista meitene. Es bērnībā biju pat viņā samīlējies. Katrīnas kundze, es jums ieteiktu kaut kur aizbraukt. Uz kādu nedēļu. Esiet uzmanīga.–
– Man ir padomā doties uz laukiem. Vai kaut kas noticis?
– To es jums nedrīkstu sacīt. –
Kad ieeju draudzes nama pagalmā, atjēdzos. Gustavs! Māsīca taču melsa, ka viņš pinas ar komunistiem un pēc apvērsuma ielikts Liepājas cietumā. Tagad tik labi ģērbies, ādas kurpes, students! Un neskaidrās, baisās tenkas par kādu jaunās varas specoperāciju un čekas sarakstiem!
Arturs mani gaida koridorā pie durvīm un priecīgi dīdās. Tēvs taisot pusdienās zupu. Un dēliņš man iečukst ausī: – Bija atnākusi Viktorijas tante. Viņa man iedeva lielu konfekšu kasti, un es sēdēju savā istabā. –
– Kas viņai bija mugurā? – Es spēji uzburu domās viņu abu gultas ainu un mazo Arturiņu aiz sienas, kurš čaukstina konfekšu papīrīšus un ēd aizgūtnēm neģēlīgās sievietes nesto šokolādi.
– Kleita.– Arturiņš naivi man atbild un piebilst: – Viņa ilgi nepalika. Viņi par kaut ko sastrīdējās, un Viktorijas tante skaļi aizcirta durvis.–
Skatos guļamistabas lielajā spogulī. Esmu atkal vairākas naktis pavadījusi caurajā miegā. Pieskaros spoguļa stiklam. Rāmis sasveras, es spoguli nespēju noturēt, tas krīt un sašķīst pie manām kājām asās drumstalās. Viena lauska iekrīt istabas kurpes sānu maliņā, un stikla drumstala sagriež manu rādītājpirkstu. Pār grīdu nopil sarkanas lāses un veido krāsu triepienus kā uz mākslinieka molberta.
[1] Rafael Alberti. Marinero en tierra, 1925: „Dod man savu kabatlakatiņu, māsa, jo esmu ļoti smagi ievainots. Pastāstiet man, kuru šalli vēlaties, rozā vai olīvu. Es gribu izšūtu kabatlakatiņu, kura četros stūros ir uzzīmēta tava sirds.”
