Traumu anatomija

Kristīne Ulberga. Zem kupola.
Rīga: Dienas Grāmata, 2023

 

Kristīne Ulberga latviešu lasītājam nav sveša, līdz šim sarakstījusi deviņas grāmatas (ieskaitot Zem kupola), 2013. gadā ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvu, savukārt 2017. gadā par sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts” izdoto romānu Tur Ulberga saņem Dienas Gada balvu kultūrā un AKKA/LAA Autora balvu, bet grāmata bērniem Kas mammai somā? atkal tiek godināta ar Literatūras balvu 2023. gadā. Šķiet, tas atstāj aizplānā jautājumus par Ulbergas stāstītājas talantu, un nenoliedzami Ulbergas daiļrades kontekstā Zem kupola ir jauns, vērā ņemams autores radošo spēju apliecinājums. Protams, latviešu mūsdienu literatūrā tēma par mātes un meitas attiecībām nav jaunums, šeit jāpiemin, piemēram, Noras Ikstenas Mātes piens (2015), kas, šķiet, aizsāk šo tēmu, bet Ulberga savā romānā to eskalē līdz šim neraksturīgā veidā, radot prozas darbu, kas gan aizrauj, gan biedē.

Un, lai gan romāna nosaukums ir mazliet maldinošs, radot sasauces ar amerikāņu fantastikas rakstnieka Stīvena Kinga 2009. gadā izdotā tāda paša nosaukuma romānu  (Under the Dome), kas latviešu valodā plašāk pazīstams pēc televīzijas seriāla, ko demonstrēja viens no vadošajiem izklaides kanāliem, Ulberga savā romānā runā pavisam par citām lietām, kas savā realitātes tvērumā ir daudz biedējošākas, skarbākas un – pats galvenais – nesola un nepiedāvā laimīgās beigas. Uzreiz var atzīt, ka šis laikam ir pats drūmākais romāns Ulbergas līdz šim sarakstīto darbu kontekstā, un, kaut gan autore noslēdz ar cerības piedāvājumu pašā pēdējā frāzē „Bet sāpes nav mūžīgas, un pēc tam iestājas miers” (221. lpp.), nemīlestības un sāpju anatomijai lasītājam ir jātiek cauri visās romāna lappusēs.

Romāna nosaukuma izvēle kļūst skaidra ātri – cirkā zem kupola uz virves ir dejojusi stāstītājas vecāmāte, kas aizbēgusi no bezcerīgas dzīves līdzi cirka vagonam; šis elements ir kļuvis par romāna vienu no atslēgvārdiem – visas tā varones un arī nedaudzie varoņi būtībā it kā virzās pa virvi no vienas kupola puses uz otru, nezinot, vai un kad kritīs.

Uzreiz gan jāatzīst arī tas, ka Ulbergas romāns ir raiti lasāms, ar to domājot faktu, ka tas vismaz recenzijas autoram šķita aizraujošs, to nav iespējams nolikt malā līdzīgi kā ar fiziskām sāpēm – ja sāp, tad lai sāp un izsāp, pēc tam iestājoties atslābumam. Lai gan atsevišķos gadījumos, lasot šo grāmatu, kļūst sarežģīti izsekot līdzi visiem notikumiem dažādos laika momentos starp pagātni un tagadni, tās valoda, jo sevišķi meistarīgi veidotie dialogi, aizrauj.

Šķiet, ka šo romānu visprecīzāk raksturo asa, nesaudzīga detalizācija gan notikumu, gan valodas formā, ar ķirurga precizitāti slāni pēc slāņa atklātas attiecības, naids, dusmas, sagraujot jebkādas ilūzijas par laimīgo bērnību, par skaisto bērnības vidi, par cilvēku attiecībām, kur pamatā ir nespēja uz tuvību.

Romāna centrā ir mātes un meitas attiecības, faktiski romāns ir par sievietes attiecībām ar citām savas dzimtas sievietēm – māti, vecomāti, vai precīzāk pat jāsaka šo attiecību neesamību vai esamību laikmeta sociālās vides kontekstā. Viena sieviete raksta otras sievietes biogrāfiju, un galu galā tā ir viņu abu biogrāfija. Ulbergas mērķis nav bijis rādīt mātišķību kā kaut ko, kas ieslēpj sevī arī nepārtrauktu un līdzesošu mīlestību, šajā vidē māte var piekaut gan meitas, gan dēlus. Lai gan šeit paliek atklāts jautājums – vai šī mātes vardarbība ir tikai vardarbība, vai tā ir mīlestības vai vismaz rūpju forma. Sieviete – māte – Lielā pirmmāte, visa pirmsākums, un Ulberga ir akcentējusi gan dzīvību dodošo, gan arī bīstamo Mātes aspektu. Mātei, kas ir radījusi, ir savas tiesības dot pa seju tā, ka deguns asiņo.

Jā, vīriešu loma šajā darbā ir pastarpināta, lai gan par dēla nāvi viena no varonēm raud visskaļāk un sēro visilgāk. Romāna vīriešu kontekstā viena no caurvijošajām līnijām ir varones brāļa līnija, kaut gan brālis jau labu laiku ir miris. Pakāries. Tekstā laika posms, kad brālis ir dzīvs un māti-meitu vienojošs, mijas ar to laiku, kad viņš ir miris, bet palicis sāpīgās atmiņās un kļuvis par kārtējo sēru un traumu objektu. Arī brāļa un māsas attiecības, šķietas, ir tuvāko saiknes un mīlestības iezīmētas, bet arī tas noved līdz incestam. Un arī māte pati mirst, lēni un mokoši slimnīcas palātā. Nāve ir klātesoša ikvienā brīdī šī romāna varonēm, atgādinot par to, ka no dzīves virves krīt visi.

Bet visu caurvijošs ir kaķa tēls, iekļauts ikvienā nodaļas vai pat, gribētos teikt, stāsta nosaukumā. Varbūt kādu tas pat šokēs, bet kaķis ir kaut kāds tāds, kas ir klātesošs, ko var noķert un atnest mājās, ja neizdodas vienu, tad nākamo, jo centieni vienu izvilināt uz ielas beidzas ar kaķēna nāvi, bet vecāmāte, virves dejotāja, ir pieradinājusi sev uz virves staigāt runci, kas uzlec uz līdzsvara kārts, tāpēc viņa krīt un lauž kāju. Bet par kaķēnu slīcināšanu rodas alūzijas ainā, kur tēvs ļauj noslīkt dīķī sievietes bērnam. Kāpēc kaķis? Varbūt kaķis ir visi romāna varoņu dzīves notikumi – tas ir viss, ko mēs gribam, bet ko arī negribam, mazs, pūkains viegli saspiežams kamoliņš, ar kura ķeršanu sākas romāns, tālāk kaķa dēļ atsvešinātās meitas ciemošanās pie mātes nevar būt ilga, jo viņai nāks friziere, kopā ar kaķi, kas necieš svešiniekus, arī kaķa dēļ vecāsmātes karjera uz virves ir beigusies, stāstītājai ir kaķis, kaut gan viņa tos necieš, bet lai „strādātu mājās par cilvēku, kas mācās sadzīvot ar kaķi” (57. lpp.). Ikvienā nodaļas nosaukumā ir jēdziens „kaķis”, pirmais un pēdējais gredzenveida kompozīcijā nosaukts tikai vienā vārdā, proti „Kaķis”. Beigās Dollijas kaķi paņem viņas dēls, pēc tam, kad Dollija to grib izlikt uz ielas, jo „kaķi ir vareni plēsēji” (220. lpp.), tāpēc tiktu galā. Kaķēnu ķeršana un kaķa atdošana it kā noslēdz galvenās varones traumu loku.

Ulberga romānā konceptuāli risina dažādus jautājumus, bet galvenais no tiem ir: kā vecāku radītās traumas veido traumas bērnu tālākajā dzīvē. Vai tā ir nepārtraukta traumu līnija, kas nekad neizbeidzas vienas dzimtas ietvaros, vai tomēr ir iespējams šo traumu līniju pārtraukt. Un vai pastāv ļaunums, un kāds tas ir. Protams, arī visu svarīgais jautājums – vai pastāv un ir mīlestība, un kur to atrast. Kā uz romāna ceturtā vāka izsakās rakstniece Andra Manfelde – šis romāns izrēķinās ar priekšstatiem par laimīgo bērnību un traumu spēku. Šajā aspektā Ulberga piedāvā nesaudzīgu un skarbu traumu anatomijas analīzi, ļaujot lasītājam ieskatīties šajā traumu dziedēšanas (bet vai izdziedēšanas?) procesā.

Uz visiem jautājumiem, ko Ulberga izvirza šajā romānā, atbildes netiek sniegtas, atstājot lasītājam telpu domāšanai un interpretācijai kā uz līdzsvara kārts uzlēkušam kaķim, kas var mūs nogāzt no mūsu stabilitātes, lai nu kāda tā būtu un ar kādiem iemesliem un upuriem iegūta. Tāpat mēs varam mēģināt izvilināt kaķēnus uz ielas no pagraba, un tas nekas, ja kādu no tiem nospiežam, jo nāks nākamie – līdzīgi kā šīs dzīves nežēlīgie vai ne tik nežēlīgie notikumi, kuri visi mūs veido zem šī kupola. 

Ingus Barovskis

 

Ingus Barovskis ir filoloģijas doktors. Publicēti raksti gan folkloristikā – mitoloģijas pētniecībā, gan arī literatūrzinātnē, sevišķi uzmanību vēršot uz mitoloģijas simboliem un to funkcijām mūsdienu dzejā, kā arī recenzijas par jaunāko dzeju.