Lienīte Medne-Spāre

PĒDĒJĀS DURVIS

 

Pirmā nodaļa

Pieczvaigžņu viesnīca

 

Vējš sviež sejā miklas matu šķipsnas, vēsa gaisa šaltis un saraustītas raudas, kas, sākumā tikko saklausāmas, ātri kļūst arvien skaļākas un uzstājīgākas. Dziļumā, aiz plānās, trīsuļojošās gaisa sienas, kuru varētu satvert rokās, ja vien izdotos tikt pāri pirmajam sēklim, ķepurojas šunelis. Augstu izslējis galvu, viņš kuļ ar ķepām ūdeni un smilkst. Brīžiem brūnais purnelis pazūd viļņos un gaudu dziesma apraujas, lai tūdaļ atsāktos ar jaunu spēku. Ūdens noteikti ir auksts, viļņi ātri kļūst lieli un tumīgi. Esme saliecas pret vēju, kā jaunkareivis sveicienā paceļ plaukstu virs acīm un veras tālumā – tur, aiz horizonta, sirma sieva sakrustotām kājām sēž pie vecas gaļasmašīnas un ar vienu roku slinki griež aprūsējušu kloķi. Otra ik pa laikam  pastiepjas pie apskretušas mucas, pagrābj aiz skausta kādu mazu pīkstošu radību un iemet mašīnas platajā piltuvē. Rokturis čīkstēdams griežas, bieza gaļas, kaulu un spalvu pļeka izgāžas no apaļās atveres un, pa ceļam iekrāsojot ūdeni, kopā ar smagu vilni noplakšķ pret krastu. No večas rokām izsprukušais šunelis, kurš, brūnās acis izmisumā izbolījis, īdēdams kuļas uz vietas, noslīks, ja kāds viņu tūlīt pat neiznesīs krastā, bet, tikai iedomājoties, ka nāksies iebrist asiņainajā šļurā, pakrūti sažņaudz nelabums. Kājas līdz potītēm iegrimušas mitrās, saules sakarsētās smiltīs. Viņa ceļ plaukstas taurē pie lūpām, grib uzsaukt, lai turas, bet ass vējš iecērtas pavērtajā mutē, un kliedziens noslāpst kaklā. Sasprindzinot visus spēkus, izdodas izvilkt vienu kāju no lipīgajām smiltīm, un to tūlīt apņem sāļais piejūras gaiss. Pirmais ūdens pieskāriens pēdai ir glumi silts, un viņa riebumā raujas atpakaļ.

Esme atvēra miegainās acis un ar plaukstas virspusi atglauda no pieres miklu matu šķipsnu. Atbalstījusi smailo purnu uz dīvāna malas, Vabole turpināja īdēt, brīdi pa brīdim piegrūzdama siltu mēli no segas apakšas izlīdušajai kājai. Ieraudzījusi virs spilvena paslejamies izspūrušo galvu, viņa izgrūda aprautu rējienu un aizdipināja uz turieni, kur noļukušās ausis tūlīt paplūkās pazīstama roka un miegaina balss nočukstēs svarīgos vārdus, pēc kuriem varēs mesties meklēt pavadiņu.

– Kuš, stulbeni! Es jau ceļos. Tūlīt iesim. Nu pagaidi, nelaizies, tu draza! Vai būsi mierā!

Tagad tikai ievilkt siltumā nosalušo kāju, piespiest pie otras, kura zem biezās segas pat nedaudz nosvīdusi, izdzīt koridorā šito nolādēto īdētāju un gulēt, gulēt… Bet viņš jau neliksies mierā. Un tā katru rītu tieši piecos, it kā viņam vēderā būtu iemontēts pulkstenis. Kas notiks, kad būs jāpagriež rādītāji? Tad viņš sāks kratīties četros… vai sešos? Nē, laikam tomēr četros. Ārprāts!

Vabole pārmeta priekšķepas Esmes krūtīm, grūda sejā mitro degunu un, purnu platā smaidā atiezusi, skaļi elsoja.

– Nu, iesim jau iesim… Gatavā nelaime. Ej zemē!

Krēslam ar juku jukām samestu mājas drēbju kaudzi mazajā istabiņā bija atradusies vieta tikai pie loga, no kura dvesmojošais vēsums vienā mirklī pārklāja ar zosādu muguru un kailos stilbus. Pa ielu dobji aizrībinājās tramvajs, ārsiena nokrakšķēja, it kā māja pamodusies izstaipītos, klusi iestenējās skurstenī apmaldījusies vēja brāzma. Miegainiem pirkstiem Esme centās pustumsā sataustīt vajadzīgos apģērba gabalus, kuri šķita tik auksti, it kā visu nakti būtu nogulējuši uz ielas sniegā.

Vabole smilkstēdama dīdījās šaurajā spraugā starp dīvānu un drēbju skapi, skrāpējot jau tā krietni nodriskāto, droši vien vēl pirms Esmes dzimšanas klāto linoleju. Truli skrapstēja nagi, kuplā aste noslaucīja no plaukta māla krūzi, kura, skaļi grabēdama, paripoja zem dīvāna, un suns izspārdīja pa istabu zīmuļus, pildspalvas, matu sprādzes un citus sen nelietotus un patiesībā nevienam nevajadzīgus sīkumus.

– Kuš, tu maita, visu māju uzmodināsi!

Zintiņtante gan droši vien arī bez šīs jezgas jau sen pamodusies, tikai nelien ārā no istabas, guļ un kā vienmēr čabinās pa savām konfekšu turzām un cepumu pakām. Maisiem Esme viņai tos labumus katru nedēļu nesa no mazā pārtikas veikaliņa, kurš par spīti visiem lielveikaliem, gan knapi elsdams, tomēr vilka dzīvību tepat blakus mājā. Un tikai „Laima” ražojumu, Esmeralda! Jāatbalsta vietējais ražotājs. It kā „Laima” vairs piederētu latviešiem, jāsmejas! Un vai tad tikai „Laima”? Visu viņi ir atdevuši ārzemniekiem vai aizlaiduši postā. Esme nikni izgrūda galvu caur biezā džempera šauro apkakli. Visu ar vieglu roku izmetuši mēslainē, it kā, piemēram, tas pats VEFs nebūtu vairāk vērts kā tā krāsaino konfekšpapīru kaudzīte, ko Zintiņtante katru vakaru iebāž atkritumu spainī. Un kā viens cilvēks var palikt tievs kā slotas kāts, apēzdams šitādu kaudzi saldumu? Esme palecās, cenzdamās ar vienu rāvienu uzdabūt džinsus pāri gurniem, ievilka vēderu un, iemurcījusi caurumā pogu, skaļi izpūta elpu.

– Ej sameklē siksniņu! Man jāuzvelk zābaki. Siksniņu, muļķi! Iesim ārā.

Zābaki jāaizvelk ļoti uzmanīgi, pie potītes atplīsis rāvējslēdzējs. Vēl jau var iztikt, bet, ja plīsīs tālāk, būs jānes uz darbnīcu. Un ko tad? Ar kurpēm vēl par aukstu, turklāt tās arī bez skraidīšanas pa netīrītajām ieliņām vairs īsti labi neizskatās. Bet savus jaunos zaļganpelēkos itāļu zābakus viņa šitam mūdzim par prieku nebojās. Jāaizdzīvo līdz pavasarim kā ir, un tad jau redzēs. Varbūt izdosies izkombinēt naudu jaunām kurpēm, vecās paliks, ko staigāt tepat pa rajonu, bet zābakus varēs salabot vai arī nākamruden jau labi sen uz Valdemāra ielas atvērtajā ķīniešu veikalā par dažpadsmit eirikiem nopirkt citus. Vabole, iekodusi zobos pavadiņu, sēkdama purināja galvu. Un cepure atkal netīra, kāds velns dīdīja pirkt baltu, jāmazgā vai katru nedēļu, it kā kreņķu jau tāpat nebūtu pāri acīm.

Esme skriešus metās lejā pa neapgaismotajām kāpnēm. Nebija ne mazākās vēlēšanās satikties ar kādu no pirmā stāva tukšajos dzīvokļos salīdušās bezpajumtnieku varzas. Jaunkundz, iedod divdesmit santīmus, nu iedod, man maizei vajag, un tāda smaka, ka apvemties gribas. Fū! Otrā dzīvokļa durvis bija pusvirus, kāds droši vien aiztenterējis ikrīta pārtikas un apģērba meklējumos, citi izguļ vakardienas dzērumu.

Vabole turpat iekšpagalmā, nedaudz atrāvusi no zemes vienu pakaļkāju, pietupās un, atstājusi sniegā lielu dzeltenu plankumu, vilka viņu uz netālo parku – visu Brasas suņu pastaigu vietu, pilnu dažādām viņiem vien uztveramām smakām, kas pavasarī, apsteidzot sniegpulkstenīšus, lielākās un mazākās čupiņās pacelsies virs kūstošā sniega. Tās visas jāaposta, rikšojot no viena apsnigušā krūma pie otra, kamēr vēl ziņa ir svaiga un labi uztverama.

– Nu, neskrien tak, vai tev deg? Viens ārprāta lops!

Kājas slīdēja uz noledojušās ietves, sals kodās degunā. Acis, vēl miega pilnas, asaroja, un mitrums saldēja vaigus. Un tā tagad katru rītu. Gadus desmit, piecpadsmit. Nez, cik ilgi tādi suņi vispār dzīvo? Un kas tās par neprātīgām idejām, uzlasīt pa renstelēm noklīdušus dzīvniekus! Bet kā lai paiet garām? Viņš tupēja, piespiedies kāpņu telpas sienai, tik slapjš un nožēlojams, ka roka pati pastiepās noglāstīt, pažēlot… Ne jau ko vairāk, bet pēkšņi viņš bija dzīvoklī, ierāvies virtuves stūrī, bailīgi grauza apkaltušu siera gabalu, un viņu vairs nevarēja dabūt prom. Zintiņtante izlīda no sava kakta un, protēzi klabinādama, ņerkstēja, ka tā mēs nebijām sarunājušas un ka viņa jau nu netaisās šito lopu barot, un viņai nekādi dzīvnieki mājās vispār nepatīk, un arī pati Esme nekad, pat agrā bērnībā, netika kārojusi pēc suņa, vismazāk jau nu pēc tāda, kura ciltskokā varētu atrast kolliju, terjeru un, iespējams, vēl dažu labu dižcilti, kas sajaucoties bija radījuši visnotaļ pluskainu un smieklīgu dzīvnieku. Ja vēl tas būtu jorkšīrietis… vai čihuahua kā Perisai Hiltonei. Tāds, ko var ielikt mazā greznā somiņā un visur nēsāt līdzi, nevis šitāds krancis. Bet, tikko viņa atviegloti pasita atradeni padusē un paskaidroja, ka ienesusi to tikai nedaudz pasildīties, Zintiņtante sacēla tādu brēku, ka ne aizklausīties. Tā nedrīkstot izturēties ne pret vienu dzīvu radību un, ja tu reiz to krustu esi uzņēmusies, tad proties nest, un nāc nu, dūdiņ, pie tantes. Un tas nodevīgais lops, vienā mirklī sapratis, kurš te ir saimnieks, vēderu pa zemi vilkdams, aizlīda pie Zintiņtantes, nogāzās viņas priekšā uz muguras un, visas četras kājas gaisā izslējis, izvelba acis. Un tā jau pusgadu. Kad diedelēt konfektes un valstīties uz muguras, ļaujot kasīt pliko vēderu, tad Zintiņtante, bet, kad sagribas ārā, tad atceras, kas viņam te izkārtoja dzīvošanu.

– Nu jau pietiks, iesim mājās! Es arī gribu čurāt. Velcies taču!

Gar atkritumu konteineriem, ieurbis sniegā sieviešu filca zābakos autās pēdas, kurām jau sen bija amputēti visi pirksti, snaikstījās Lejasielas Brunis. Izvilcis no samurcīta RIMI maisiņa apsarmojušu desas gabalu, viņš rūpīgi noslaucīja to nosmulētās jakas krūtežā un, brīdi pasildījis plaukstā, iestūma bezzobu mutē. Vabole dobji ieņurdējās. Atzvēlies pret konteinera malu, Brunis ātri norija kumosu, ar dūri uzsita sev pa krūtīm, lai dabūtu to lejā un, pārlaidis nācējiem aiztūkušo, kādreiz brūno acu skatienu, nikni pavicināja roku, prom, prom, ejiet, kur jums jāiet! Te ir mana teritorija, un kas tā par vazāšanos bez somas, kurā varētu būt nauda, kaut gan… šitā jau arī tāpat nekad neko nedod. Maita!

– Ļarva, bļa! – ietriecās Esmei sejā kopā ar vakardienas šņabja, sīpolu un lētu cigarešu sīvo smaku.

– Ko?

– Izkod kaķim piržamo, – Brunis atsvieda un, nolīcis pār konteineru, līdz elkoņiem iegrūda abas rokas atkritumos.

Esme ātri uzskrēja trešajā stāvā un, ielaidusi Vaboli dzīvoklī, iespruka tualetē. Sagriezusies sāniski, viņa pa šauro priekštelpu aizmanījās garām šļauganajam kartupeļu maisam un kopš rudens krietni saplakušajai malkas grēdai, no kuras uzvēdīja mikla pelējuma smaka, uzrāva līdz zodam pie Gerkena pirkto jaku un, pagrūdusi zem stilbiem plaukstas, atšļuka uz aukstā poda. Kāpēc, nu kāpēc citiem šīs nolādētās mājas dzīvokļiem tualete bija iekšā, bet Zintiņtantei ne? Nu kāpēc viņa nevarēja mitināties blakus dzīvoklī, kur bija nevis divas, bet trīs istabas – viena ar parketa grīdu un kamīnu –, liela virtuve, tualete un pat vanna! Kāpēc viņa vispār palika šeit, kad ieradās jaunie īpašnieki un teicās te ierīkot augstas klases viesnīcu? No Amerikas atnākusī krīze, pa ceļam aizraujot bezdibenī pāris bankas, sagrāva enerģisko puišu sapni par neona ugunīs mirdzošo pieczvaigžņu “Hotel Brasa”, un vecā četrstāvu māja jau vairākus gadus tukšām, putekļu klātām logu acīm skumji lūkojās pāri Miera ielai uz drēgnā, ēnainā parkā pārtapušajiem kapiem, jo visi tās bijušie īrnieki bija saņēmuši kompensāciju jauna mitekļa iegādei vai dzīvoklīti centrā. Visi, tikai ne Zintiņtante. Zobiem un nagiem ieķērusies savā mēslainajā divistabenī ar virtuves stūrī kaut kad tālos padomju laikos iebūvēto dušu un nikni urkšķošo gāzes katlu, jo paps to dzīvokli esot nopircis vēl pirmās brīvvalsts laikā un te viņa esot piedzimusi, un te arī nomiršot. Un tāpēc Esmei tagad te jādzīvo? Tukšā, aukstā mājā kopā ar mūžvecu sklerotisku tanti, mitru malku, ko nevar glabāt šķūnītī, jo bomži visu izvazās, un tualeti kāpņu telpā. Labi vēl, ka ne sauso, Esme strauji parāva ledaino ķēdi. Viņa nomirs aiz kauna, ja darbā to kāds uzzinās. Viņa pakārsies, jā, pakārsies tieši šajā ķēdē, ar kājām podā, lai tad visi redz! Lai saprot, kā viņa visu dzīvi mocījusies! Esme nošņaukājās un, uzrāvusi plecus, augstu pie sienas piestiprinātās ulmaņlaiku ūdenstvertnes ņirdzīgās gurguļošanas pavadīta, svinīgi, kā soļojot aiz dārga aizgājēja zārka, izslīdēja kāpņu telpā.

Vabole atkal slapjām kājām piepēdojusi šauro priekšnamu un virtuvi, kuras grīda vairs tikai gar sienām bija saglabājusi neskartu virsējās krāsas kārtu, bet nelielajā brīvajā strēlē starp izlietni, gāzes plīti un galdu pelēki, gaišāk un tumšāk brūni plankumi mijās ar netīri dzelteniem, vairāku paaudžu nodeldētiem kailu dēļu laukumiem.

– Re, kā jūs te esat pielāčojušas, Esmeralda! Uzņem nu to slapjumu, kamēr nav izvazāts pa visu dzīvokli, – izrīkoja Zintiņtante un, skaļi iestrēbusi kafiju, aicinoši pastiepa brūniem plankumiem klāto roku. – Nāc pie tantes, vaguliņ, nāc nu, nedīdies! – Un Vabole, asti kulstīdama, iegrūda purnu viņas puķainā halāta krokās.

Mēs! Esme domās izbolīja acis pret nodzeltējušajiem griestiem un, savilkusi seju smaidā, protams, Zintas tant, tūlīt, Zintas tant, nikni paķēra lupatu. Viņa vienmēr kārtīgi noslaucīja kājas un novilka zābakus pie pašām durvīm, bet kāda no tā jēga, ja tas ķēms vienalga visu piecūko. It kā nepietiktu ar spalvām, kas, ķemmē tu viņu vai neķemmē, ik pa brīdim izlavās no kāda kakta un pieķeras tieši vislabākajām drēbēm un tieši tad, kad vismazāk laika noņemties ar tīrīšanu. Esme pažņurdzīja lupatu virs izlietnes, satvēra divos pirkstos, pārējos izslienot gaisā kā mazus vēdeklīšus, un izstiepa starp līkiem āķiem virs vecās malkas plīts, kuru Zintiņtante, pārklājusi ar vaskadrānu, izmantoja pannu, katlu un tukšu stikla burciņu glabāšanai. Kāja sāpīgi atsitās pret cepeškrāsns durvju aizbīdni.

– Ņemt un vienreiz nojaukt šito… – Esme, domās izlamājusi plīti visrupjākajiem vārdiem, kādus ātrumā spēja atcerēties, paberzēja stilbu. – Par velti aizņem vietu, kurināt vienalga nevar, dūmo tikai un smird.

– Nojaukt, kā tad! – Zintiņtante, platajām halāta piedurknēm kā eksotiska putna spārniem noplīvojot, pasita augšup rokas un sparīgi noplīkšķināja plaukstas pret kārnajiem stilbiem. – Kas tā jums šodien par modi? Visu tikai nojaukt, sasist un izpostīt! Nu jau vairs pat mirušiem neliek miera. Tepatās, Lielajos kapos, kur tad, kad būvēja Zirņielu, visus nelaiķus ar ekskavatoriem izraka un medicīnas studenti pa naktīm bariem skrēja kaulus lasīt…

– Bet, Zintas tant! – Esme, noskalojusi rokas aukstā ūdenī, aizgrieza krānu un uz mirkli salīgi savilka pirkstus dūrēs. – Kāds tam sakars ar mani un mūsdienām? Es taču vēl pat piedzimusi nebiju, kad tas notika.

– Es ne jau par to… Tu noklausies līdz galam. – Zintiņtante vieglītēm uzsita ar plaukstu pa galdu. – Pagāšvasar Annas dienā sadomāju aiziet uz kapiem pie Anniņas, tā mana mātes māsa, tu jau zini, viņa tur tā pavairāk uz Indrānielas pusi guļ, kur vēl viss nav sapostīts kā te mūsu galā, pie Pumpura. Aizeju tā lēnītēm, jau gribu nolikt savu pušķīti, un ko es redzu? Kāds ņēmis un sadauzījis viņas portretu, lauskas vien palikušas. Simts gadus stāvēja, un viņa tur taisni kā dzīva – baltā blūzītē, bize pār plecu. Smuks bērns bija. Es jau vairāk pēc Annas, ne pēc savas mammas. – Viņa lepni pamāja un nopūtusies turpināja: – Deviņsimt piektā gada Ziemsvētkos, tieši pirms savas piecpadsmitās dzimšanas dienas ar difteriju aizgāja, manai mammītei tad bija pieci gadiņi. Viņi tolaik dzīvoja tepatās uz Mierielas, tikai druscīt vairāk uz pilsētas pusi, tai koka mājā ar verandu, šito jau uzcēla taisni tajā gadā, kad es piedzimu, un mans paps mūs ar mammu no dzemdību nama uz šejieni atveda, kad vēl sienas nebija lāgā nožuvušas. Otrpus ielai, to es labi atceros, bija malkas būda, tikai kādu nieku uz Mežaparka pusi, paps ik pārdienas varēja nokāpt lejā uznest pa riņķītim sausu pagaļu vai kādu kurvi brikešu, neko nevajadzēja augšā glabāt, un tur, kur tagad tilts, ar bija tikai tādas mazas koka mājiņas, vienā vēl žīdi turēja skārni, mēs tur gājām pēc gaļas, un viņiem vienmēr aiz letes pusaugu dvīņi palīdzēja, nu, tik neglītus puikas es mūžā vairs neesmu redzējusi, bet vēl senāk, man mammīte stāstīja, tur bijušas ganības, kur viņas ar Annu paslepus no vecākiem esot skrējušas spēlēties… – Zintiņtante brīdi apjukusi mirkšķināja acis, meklēdama tālo atmiņu jūklī nomaldījušos sarunas sākumu. – Jā, un tagad tu man pasaki, kam tā Annas bilde traucēja? Un tie pieminekļi un krusti, kas tur kapos krustu šķērsu sagāzti. Kam tie traucēja?

– To jau droši vien kaut kādi dzērāji un narkomāni, Zintas tant. – Esme pakāra uz naglas izdilušo dvieli un atslējās pret stenderi. – Vai pusaudži ālējušies.

– Un valdībā ar mums dzērāji, narkomāni un pusaudži? Paskat, Pārdaugavas vārti viņiem nelika mieru, tik skaistu jūgendstila māju nojauca. Man tur vēl Elza, jaunības dienu draudzene, dzīvoja. Labi, ka laikus nomira un nepiedzīvoja tās šausmas, kad tevi no dzimtās mājas ar visām saknēm izrauj. Tā kā citur Rīgā vairs vietas nebūtu, kur to stikla čupu nolikt. Un pēc kā tas tagad izskatās? – Zintiņtante uzmeta Esmei prasīgu skatienu un, kautrīgi piesegusi vienu mutes kaktiņu ar saliektu rādītājpirkstu, izgrūda: – Kā viena liela suņa kaka, to tik es tev varu teikt.  Un cik tur naudas neaizies, lai to piekurinātu? Un kā no tiem stikliem putnu mēslus nomazgās?

– Jums vienkārši nepatīk modernā arhitektūra. – Esme novaikstījās, tā jaunā bibliotēkas ēka patiešām ne pēc kā neizskatās, tur nu Zintiņtantei taisnība, bet par to taču neviens izglītots cilvēks skaļi nerunā. – Tas taču Birkerts!

– Jā, Laube tas nav, bet kas nu man vairs tur ko patikt, ko nepatikt, vienalga drīz kapā jālien. Visi manējie jau tur, tik vien kā Franču Velta un Puriņ’ Auzis turas. Re, Millersonu Ārija ar, kā dzirdēju, pirms pāris gadiem esot aizgājusi, tā man bija bērnības draudzene. Viņa tur, – Zintiņtante pamāja ar roku pār plecu, – parka galā, kur tagad tā lielā ķieģeļu māja, dzīvoja. Liels dārzs bija, smuka privātmāja, to vēl viņas tēvs vairāk nekā pirms simt gadiem cēla un tad vēlāk, es biju tāds mazs skuķis, gadi pieci, varbūt i vairāk, pārbūvēja, lai ir ērtāka dzīvošana. Mammiņa mani pie Ārijas veda ciemā, viņa gan bija pāris gadu vecāka, bet satikām labi. Un tā visu mūžu. Abas pavēlu apprecējāmies, viņai vēl vīrs ar vienu kāju trāpījās, tāds stalts puisis, man ar viņš dikti patikās, bet, redz, kāju karā zaudēja un bija kā uzmedots uz to Āriju. Tad viņiem piedzima divas meitas, neatceros gan, kā sauca, man atkal nedaudz vēlāk – dēls, bet tāpat turējāmies kopā, abām bērni gāja franču skolā. Nu jau būs gadi trīsdesmit, kopš visus izlika, sadeva mazus dzīvoklīšus, vecās mājas nojauca, Ārija pārbrauca uz otru pilsētas galu un pēc tam uz Saulkrastiem pie lielās meitas, kura uz turieni aizprecējās, bet te uzcēla šito putnu būri, un vai kādam no tā tika liela laime? Vai tagad ir skaisti? – Zintiņtante izvilka lielu rūtainu kabatlakatu un noslaucīja garā deguna galā sarietējušo pilienu. –  Tāpēc es tev saku, ka nevajag visu lauzt.

– Vai tad es teicu, ka vajag kaut ko lauzt? Pasauksim meistaru, lai izdara visu kārtīgi. Virtuvē uzreiz būs vairāk vietas.

– Un kur tu liksi mantas?

– Katliem var izbrīvēt plauktu pieliekamajā, bet tās burkas vajag vienkārši izmest…

– Tev ka tik kaut ko izmest. Un ja nu es sagribu izvārīt kādu zapti vai nākamruden ielikt gurķus?

Kādu vēl zapti, Esme skaļi izpūta gaisā, kādus gurķus, kad pašai vairs tik vien spēka, kā divreiz gadā aizvilkties līdz kapiem, ziemā, kad ielas slidenas, vispār no mājas laukā nelien, viss klāt jāpienes, viss viņas vietā jādara, ne grīdu izslaucīt, ne traukus nomazgāt, pat ne medus burciņu atskrūvēt nav spēka, to vien dara, kā šļūkā augām dienā pa dzīvokli ar noplukušu putekļu slotu, vakarā sūdzas par sāpošajiem kauliem, bet gurķus ar savām protēzēm nemaz sakost nevar.

– Burkām var nopirkt mazu plauktiņu, ko pakārt pie sienas. – Esme aicinoši kā pārdevējs, piedāvājot preci, pavērsa plaukstu pret plīts mūrīša saplaisājušajām flīzēm.

– Un kas par to visu maksās, kad man pensija divsimt astoņdesmit trīs eiro un tu visu, ko nopelni, izķēzi par lupatām un tiem krāmiem! – Zintiņtante iedūra garo, artrīta izlocīto pirkstu pītajā groziņā, kurā bija cieši saspiedušies Esmes kosmētikas krājumi. – Liecies nu mierā un nāc apēd savu ķosīti!

Apsēdusies uz ļodzīgā krēsla, Esme uzmeta drūmu skatienu bļodai, kurā glumi staipījās iepriekšējā vakarā ar karstu ūdeni aplietās auzu pārslas un izžļurgušas rozīnes. Izmērcētas auzu pārslas, kurām Zintiņtante piemaisīja krietnu karoti biezpiena, no rīta, lai būtu spēks strādāt, ūdenī bez sāls vārīta auzu tume ar mazītiņu ievārījuma piciņu vakarā, lai vēders pa nakti neburkšķ, un vecās “Straumes” kafijas dzirnaviņās samaltas auzu pārslas, kas tika sajauktas ar eļļu un smērētas uz sejas sestdienās, lai āda labāka. Viņai riebās šis Zintiņtantes svētais produkts, riebās pat tā nosaukums, bet tā iznāca lētāk. Kad Esme būs bagāta, viņa nekad nekādā veidā neēdīs auzu pārslas, viņa uz tām pat neskatīsies, veikalā vienkārši paies garām plauktam ar šīm pretīgajām pārslām, it kā to tur nemaz nebūtu. Un bagāta viņa būs. Noteikti būs, un tad neviens vairs neskatīsies uz viņu no augšas. Vispār neiedrošināsies uz viņu skatīties vai teikt kādus ļaunus vārdus.

– Tur, pie miskastēm, atkal tas vecis, kas dzīvo Lejasielas šķūnīšos, nu tas, kam kājām visi pirksti nogriezti, nolamāja mani ne par ko.

– Vai ta Brunis vai? – Zintiņtante, izstiepusi bālās lūpas vecīgā skūpstā, nočāpstināja no karotes pēdējās auzu pārslu atliekas un atstūma tukšo bļodu.

– Nu laikam… – Esme paraustīja plecus.

– Kāds nu viņš tev vecis! Manam Ārim, lai viņam vieglas smiltis, nākamgad būtu piecdesmit, viņš jau mums vēlais bērns, un Brunis bija kādus trīs četrus gadus jaunāks. Nu ja, viņš taisni tajā gadā piedzima, kad mans Gvidis saslima, tu jau zini…

– Es zinu, Zintas tant, – Esme viņu nepacietīgi pārtrauca, un Zintiņtante, aizvainoti sakniebusi lūpas, ieurba blāvu skatienu virtuves sienā, it kā caur to spētu saredzēt istabā virs izgulētā dīvāna piekārto fotogrāfiju, no kuras, lakota rāmīša ieskauts, stīvi lūkojās viņas karsti mīlētais un vienīgais laulenis Gvido Kalnameirs, kuru pēc vētraini nosvinētas četrdesmit piecu gadu jubilejas spēja triekas lēkme traģiski un nepelnīti no stalta dzelzsceļa inženiera bija pārvērtusi nevarīgā grabažā, kas pēc vairāk nekā desmit gadus ilgas slienainas vārguļošanas beidzot pameta savu bezgala pagurušo sievu un nogrima Meža kapu vēsajā nebūtībā, kur viņam drīz vien piebiedrojās no Afganistānas cinka zārkā atsūtītais dēls.

– Ritiņai Brunis ātri atskrēja, pašai bija tikko divdesmit. Tad viņa jau bija pārvākusies uz mūsu māju, pirms tam dzīvoja pie vecākiem pretī galantērijas veikalam, kur tagad frizētava, bet manā bērnībā tur bija Lata bode… – Zintiņtante nogaidoši apklusa.

– Tāpēc, ka tur visu varēja dabūt par latu? – Esme ierasti jautāja un pievilka tuvāk spoguli.

– Nē, – Zitiņtante lepni atsaucās, – tāpēc, ka saimniekam bija Lats vārdā. Viņam vienmēr bija vissmukākās pārdevējas, visas garām kājām, melliem matiem, un vissmalkākās galantērijas preces. Tolaik jau visu varēja nopirkt tepat uz vietas, nevajadzēja nekādus supermārketus. Turpat simtpiektajā numurā Zalcmanis turēja kurpju veikalu, Kānam bija higiēnas preces, tad viens žīdiņš, uzvārdu esmu piemirsusi, tirgoja rakstāmlietas, Kriķiem bija koloniālpreču bode, bet Caurkubla kundze pārdeva pienu un sviestu, viņa gan pēcāk pārvācās uz otru ielas pusi, jo vajadzēja vairāk rūmes. Simtpirmajā numurā atkal bija dziju veikals, bet tai mājā, kur aptieka, tikai no otras puses, – saldumu bode, kur divas tādas resnas vienmēr smaidīgas polietes saimniekoja. Tur mēs ar vecpapu gājām pēc žāvētām vīģēm un halvas, kamēr viņš vēl nebija pārbraucis uz Valmieru dzīvot. Nu, tu jau zini…

Esme zināja, ar aizvērtām acīm viņa varētu uzzīmēt Zintiņtantes bērnu dienu un jaunības gadu Brasas karti un Zintiņtantes ciltskoku, un pašu Zintiņtanti, mazo Zintiņu, mammiņas prieku un papiņa acuraugu, santīmus plaukstā sažņaugusi, plānajām biželēm plīvojot, viņa jož uz resno poliešu saldumu bodi pēc halvas – tādu jau mūsdienās vairs nekur nevar dabūt –, mute pilna siekalu, aiz muguras klaudz smagi soļi, viņa pamet skatienu pār plecu un gandrīz sapinas pati savās kājās, tie ir briesmīgie žīdu puikas, izvelbtās acis bolīdami un garos peisakus purinādami, viņi dzenas tai pakaļ, abiem rokā gari naži un asiņaini gaļas gabali, gevalt, kliedz viens, teufel, brēc otrs, stāvi, sīkā maita, auro abi korī, halt, mazā Zintiņa klūp tieši uz saldumu bodes sliekšņa, mammiņas pītās biželes izirušas, papiņa dotie santīmi izšļūk no plaukstas un pa durvju spraugu ieripo tieši smejošās – vienmēr tik smaidīgas, vienmēr tik laipnas, abas sarkaniem vaigiem – polietes rokā, bet briesmīgie puikas ir klāt, viens iegrūž asiņaino gaļas gabalu sīkaļas pļāpīgajā mutē, otrs jau ceļ nazi dūrienam…

– Vai tu klausies ar, ko es stāstu?
– Es klausos, Zintas tant.