Laimdota Ločmele

Dr. philol. Laimdota Ločmele ir literatūrzinātniece, pētniece un tulkotāja, docente Latvijas Universitātes lietišķās valodniecības centrā.

 

Dzejas detektīviem pa pēdām

Šī gadsimta literatūra apliecina dažādu žanru simbiozi, dzejas un prozas savstarpējo tuvināšanos un hibrīdžanru rašanos. Dzejas detektīvi ir darbs, kurā apvienojas dzeja un proza, satuvinās naratīvā un asociatīvā dzeja, kas savukārt sabalsojas ar mākslinieka radītām ilustrācijām.

Dzeja un detektīvs katrs par sevi lasītājam varētu šķist patālu viens no otra, kur dzeja pārstāv augsto literatūru, zinošo, dziļi jūtīgo un intelektuālo lasītāju. Detektīvs asociējas ar patēriņa tekstiem, popkultūru, literatūru, kurā parasti lasītājs nemeklē nopietnas problēmas, bet bauda tekstu izklaidei un atpūtai. Detektīvliteratūras raksturīga īpašība ir sižetiskums, kas nav dzejas būtiska iezīme.

Žanra izcelsmi pasaules literatūrā saista ar Edgaru Alanu Po (1809-1849), kuru uzskata par vienu no detektīvliteratūras pamatlicējiem un kurš ir arī viena no visā pasaulē pazīstamākajiem detektīvlirikas paraugiem (Krauklis, 1845) autors. Citas apakšžanra asociācijas saistās ar Roberto Bolanjo (1953-2003) detektīvdzejas krājumu Romantiskie suņi (2000) un romānu Mežonīgie detektīvi (1998), kura galvenā tēma ir dzeja. Arī Bolanjo var uzskatīt par detektīvdzejas iedibinātāju, jo zināms, ka viņa lirika un proza ir nesaraujami saistītas. Pasaules literatūrā, protams, ir vēl detektīvdzejas paraugi dažādu autoru daiļradē, bet tādu nav daudz. Piemēram, amerikāņu dzejnieces Silvijas Plātas (1932-1963) dzejolis „Detektīvs” (1962), kurā atainota sievietes slepkavība, noziegums pret uzticību laulībā, mīlestību un ģimeni.

Detektīvdzeja ir nišas žanrs, ko apliecina visai nelielais recenziju un zinātnisko rakstu skaits par detektīvdzejas tēmu, kā arī literatūrzinātnieku diskusijas par šāda apakšžanra tiesībām pastāvēt. Jāpiebilst, ka latviešu literatūrā šāds literārs hibrīds – „Dzejas detektīvi” – tiek radīts pirmo reizi, atbalsojot pasaules literatūras vēsmas. Detektīvdzeja ir māk­slinieciski iedarbīgs veids, kura priekšrocības ir formas un satura neatkārtojamais veidols, dzejnieka paplašinātās radošās iespējas un poētiskais elastīgums.

Detektīvžanrā, dzejā un prozā, parasti darbojas izmeklētājs, kurš šķetina nozieguma pavedienus, lietojot dedukcijas metodi. Žanram piederas vēstījuma sarežģījumi, negaidītas atklāsmes, tumša, noslēpumaina noskaņa un spriedze, kā arī saikne ar noziedzības pasauli. Detektīvdzejā tiek lietoti poētiski elementi, piemēram, atskaņas, metaforas un citi tēlainās izteiksmes veidi, svarīga ir arī sižeta virzība un galvenās mīklas vai nozieguma risināšana. Šādā dzejā vēstījuma elementi, piemēram, iekšējais monologs vai kāds cits mikrostāsts, nav galvenais izteiksmes veids, bet sekundārs līdzeklis, jo teksta uzdevums nav runāt par reālu noziegumu. Detektīvdzejai ir raksturīga nosacīti nelineāra forma, sakarības, ko veido tēli, jēdzieni un idejas. Kriminālās izmeklēšanas metafora daudziem autoriem ir bijusi noderīga, lai runātu par XXI gadsimta cilvēka dzīves grūtībām, sāpēm, brīvības un gara ierobežojumiem un pat cilvēka tiesību pārkāpumiem. Lai gan detektīvdzeja nav līdz galam izveidojies žanrs (iespējams, tas vēl kādu laiku pastāvēs jauns un nenovalkāts), tā apvieno nozieguma tematiskos elementus ar asociatīvajām metodēm un tēlainību.

Autoru grupas „Tekstūra” kopdarbs „Dzejas detektīvi” ir dzejas un prozas simbioze, kuru radījis laiks, apstākļi, notikumi sabiedrībā, kultūrā un literatūrā. Tā ir grupas „Tekstūra” dažu autoru uzstāšanās ar literāru transformāciju, lai meklētu iespējamo risinājumu apstākļos, kad strauji mainās latviešu attieksme pret dzimto valodu (bērni un jaunieši sarunvalodā bieži lieto angļu valodu vai vēl sliktāk – angļu un latviešu valodas sajaukumu), kad grāmatas (gan iespiestās, gan e-grāmatas un audiogrāmatas) tiek aizvietotas ar interneta tekstiem, kad aizvien skaidrāk izgaismojas sabiedrības attieksme pret literatūru kā pret kultūras produktu – pērkamu, pārdodamu un pat uz pasūtījuma sarakstāmu. Šis detektīvteksts ir sauciens pēc uzmanības laikā, kad samazinās kultūras vietu skaits, jo pašvaldību un valsts iestādes tā ir lēmušas. Piemēram, 2022. gadā Jūrmalas dome pieņēma lēmumu par Asaru bibliotēkas slēgšanu un Bulduru bibliotēkas pievienošanu Jūrmalas Centrālajai bibliotēkai, tādējādi slēdzot divus apkaimes kultūras centrus. Lielākā daļa abu bibliotēku krājumu tika nodoti makulatūrā. Vēl dramatiskāku situāciju iezīmē tas, ka 2022. gada makulatūras savākšanas konkursā bibliotēkām, muzejiem un arhīviem pirmo vietu ieguva Jūrmalas Centrālā bibliotēka, no kuras tika saņemti 14 002 kilogrami makulatūras. Ironiski un sāpīgi ir arī tas, ka 2023. gadā tiek pieņemts lēmums Bulduru bibliotēkai projektēto ēku nodot publiskajā izsolē.

Vai nogalina ar nazi, pistoli, cilpu vai pildspalvu? Vai var nogalināt ar tautas vēlēta likumdevēja lēmumu? Ar noliegumu, vienaldzību, saltu nevēlēšanos saprast, kultūrvērtības iebāžot melnā maisā? Kurš ir nogalināts – grāmata, dzejolis, valoda, bibliotēka, vēlme lasīt, lasītprasme, garīgums, cilvēka domas brīvība vai cilvēks viss ar savu garu un miesu? Un kurš ir dedzinātājs? Vai tas ir kāds, kurš vēlētos mazināt tekstu un to interpretāciju daudzumu, jo tos vairs nav, kur likt? Jau agrāk rakstīts par tekstu apokalipsi, un galu galā tukša vieta paradoksālā kārtā ir pilna un potenciāli daudzsološa – to var aizpildīt ar vislabākajiem tekstiem pasaulē, kuri vēl nav uzrakstīti.

Dzejas detektīvi aptver virkni tēmu par valodas likteni sabiedriski politisko norišu virpuļos, dzejoļa dzīvi un iespējamo nāvi, mūzas kaprīzēm, literatūrkritiķa subjektīvo bardzību, grāmatu un bibliotēku neaizsargātību, literatūrai veltīto niecīgo, neregulāro un ārkārtīgi neprognozējamo valsts atbalstu. Grāmatas kompozīciju veido trīspadsmit teksti, no kuriem viens ir proza, bet pārējie – dzeja. Kopdarbā iesaistījušies dažādu paaudžu dzejnieki: Dainis Deigelis, Elīna Līce, Džonatans Melgalvis, Alise Mētra, Evelīna Mūrniece, Sandra Ratniece, Elīna Smoļaka, Leons Jūlijs Strupītis, Kristiāna Šuksta, Artūrs Uškāns, Kristaps Vecgrāvis, Andris Zeibots. Savukārt prozas teksta autore Rolanda Bula ir iedvesmojusies no dzejas tekstiem un tēliem un radījusi savu ironiski traģisko detektīvstāstu – šī darba prozas ietvaru. Dzejas cikli iekļaujas prozas sižetā, kā arī liriskie tēli spilgti un precīzi turpina autonomu dzīvi rakstnieces detektīvtekstā. Piemēram, grāmatu drošības eksperts Bērziņš, meitene Ildze, piecgalvu radījums, krauklis, Dzejas detektīvi autori, kā arī citi tēli un norādes, kas apliecina šī detektīvteksta pašreflektējošo raksturu. Dzeju un prozu vieno ar noziegumu, kriminālo izmeklēšanu saistīti māk­slinieciskās izteiksmes līdzekļi. Tomēr kopējā detektīvteksta izcelsme neapšaubāmi ir poētiska. Arī mākslinieka Toma Kalninska ilustrācijas radušās, iedvesmojoties no Dzejas detektīvi tekstiem autoru grupas „Tekstūra” tikšanās reizēs.

Ņemot vērā dažādu literatūras žanru (dzeja un proza), dažādu dzejas veidu (asociatīvā un naratīvā dzeja), dažādu valodas stilu (asociatīvi poētiskais, ironiskais un traģiskais), valodas un vizuālo izteiksmes līdzekļu, kā arī dažādas radošās pieredzes autoru tekstu apvienojumu vienuviet, ir jāuzsver, ka latviešu literatūrā ir ienācis jauns, līdz šim vēl neiepazīts literārs hibrīds.