Jaunā Gaita nr. 315. ziema 2023
Inga Pizāne ir grāmatu Tu neesi sniegs, Siena, ko nosiltināt un Tas pats izmisums, tikai ar Puķēm autore. 2018. gadā iznāca autores grāmata Having Never Met, ko izdeva amerikāņu izdevniecība A Midsummer Night’s Press un atdzejoja Džeids Vils, kam sekoja dalība vairākos dzejas festivālos Eiropā un Amerikā, kā arī publikācijas vācu, poļu, čehu, amerikāņu un citos ārzemju literāros izdevumos. 2020. gadā par krājumu Siena, ko nosiltināt saņēma Ojāra Vācieša prēmiju, bet krājums Tas pats izmisums, tikai ar puķēm tika nominēts Kilograma kultūras 2022 ziemas balsojumam. Aizraujas ar fotogrāfiju, meditāciju un kino.
|
Inga Pizāne
* * * Dārgie kaimiņi! Tā biju es. Tā notiek, kad rokas grib satvert pārāk daudz: austriešu literatūras žurnālu Pāri robežām, vēstuli no Artas, kurā viņa raksta par sava ciema bezvēsts pazudušo vēstuļu kasti, atslēgas no dzīvokļa, kurā mītu vien gadu. Vai mēs būtu izšķīrušies arī tad, ja te neievāktos? Telefonu, kurā klausījos tango. Tā biju es. Tā notiek, kad steidzas. Kad šaubās, vai paspēs. Tam vienmēr jānotiek tieši šādos brīžos, jo citos tam notikt nav laika. Jūtat – itāļu primitivo? Tā biju es, kuras rokās šai vīna pudelei aptrūkās vietas. Es ļoti centos visu savākt, sagrābt šīs lauskas, šīs steidzīgās dzīves sīkos un asos pieminekļus. Skrēju pēc lupatas, bļodas. Tikmēr vīna smarža cēlās uz augšu. Tikmēr pirksts sāka asiņot. Tikmēr es kavēju. Bet man bija jāuzskrien augšā pēc vēl vienas pudeles. Tā bija dāvana, kas izkrita man no rokām. Goda vārds, man bija sajūta, ka pudele saplīsa manī no iekšpuses. Es mēģinu saslaucīt, bet man jāskrien. Tā biju es. Tās ir manas lauskas. Es tā biju.
* * * Tu man pieskāries ar nopūtu par garo ziemu. Es tev pieliku lūpas pie deniņiem. Saule kā pieklusināta mūzika. Kūka uz diviem. Vīrieši kafejnīcās fotografēja sievietes. Sievietes kafejnīcās fotografēja sevi. Puikas futbola laukumā dzenāja bumbu kā pulksteņu rādītāji – laiku. Mēs gurām paši no savām vasaras gaidām, līdz nolēmām iemīlēt ziemu. Ziema aizgāja. Kā viss. Vien skrajš sniegs no pagātnes krita tagadnē iekšā. Viss sajuka. Sajuka viss.
* * * Dažreiz man mamma stāsta par savu bērnību, aiz loga puteņo, un neko nevar redzēt, tāpēc es klausos. Mūsu sunim ir daudz gadu. Viņš gausi saausās, kad ierunājamies par viņu. Es atbraucu viņu paglaudīt un, viņu glaudot, domāju par to, uz ko mums ir spēks reaģēt, kad vairāk nav spēka. Kaut kur lasīju, ka patiesībā cilvēki cits citam nepiedod un ka laimei pietiek ar vienu punktiņu tālumā, uz ko skatīties. Es braucu vilcienā, un vagonu piepilda vakardiena. Ir pārāk agrs, lai domātu par jaunu dienu, kur nu vēl pavasari. – Kamēr gaidīju, saka mamma, – uzcēlu sniegavīru. – Svētku nav, – es saku, – tāpēc atvedu puķes. Dažreiz man mamma stāsta par savu bērnību, un es aizveru acis, lai labāk dzirdētu. Pat ja jau sen kā ir pienākusi nākamā diena.
* * * Mēģinot izšūpot no ķermeņiem strīda paliekas, mēs dejojām. Kad cilvēki pienāk viens otram pārāk tuvu, viņi vai nu sāpina viens otru, vai dejo, mēs dejojām. Mēs dejojām sirēnu pavadījumā, atspiedušies pret tavu mašīnu. Tikko salīguši, mēs dejojām. Vai mums jāpaliek kopā, mēs dejojām. Vai sieviete un vīrietis jelkad sapratīsies, mēs dejojām. Vai tā būs vienmēr – mēs sāpināsim viens otru un tad dejosim, mēs dejojām. Mēs dejojam sirēnu pavadījumā, tu teici. Tas ir dzejolis, es nodomāju. Tavu gurnu šūpas, manu gurnu šūpas, horeogrāfija. Līdz apklusa sirēnas, mēs dejojām. Mēs dejojam klusumā, tu teici. Kā var būt, ka mēs nedzirdam viens otra iekšējās sirēnas, mēs dejojām. Cik ilgi būs jādejo, līdz tās sadzirdēsim? Vai tās norims? Mēs dejojām.
|