Līga Rimša-Eglīte               

 

Kāzas vecgada vakarā

 

 

Eglītes elektrisko spuldzīšu atspīdums logā rada iespaidu, ka no krītošā sniega ekrāna manī raugās daudzkrāsainas acis. Šogad ziema ir kā manā jaunībā – balta un pūkaina. Pēdējos gados, tajos decembra plusos, viņa bieži izkūst, Jauno gadu nesagaidījusi. Šovakar pārslas virpuļo, lidinās kā miniatūri tauriņi. Ceru, ka tāds rotaļīgs sniedziņš neaizputinās to nelielo lauku ceļa gabaliņu, kas no lielceļa ved līdz manām mājām. Labi, ka piesalis – mašīnas viegli tiks cauri bez spirināšanās dubļos un peļķēs. Jā, tagad gandrīz katram mašīna pie durvīm. Manējiem arī – gan bērniem, gan mazbērniem. Viņi pat nespēj sevi iedomāties bez braucamā un mobilā. Tas, protams, labi – ne tā kā manā jaunībā…

Toreiz mobilie sakari pastāvēja tikai starp fantastiskās literatūras varoņiem, ekstrasensiem un garu izsaucējiem. Telefoni (ja tāds kādam uz galda tupēja), bija domāti tikai lietišķām sarunām. Ja nebija ne telefona, ne mašīnas – vajadzēja ķert taksometru uz ielas. Tos varēja arī iepriekš pieteikt dispečeram autoostā, ja paredzētais brauciens bija svarīgs un neatliekams. Tie, kuriem nebija mašīnas, īpašiem gadījumiem – kāzām, bērēm, apaļām jubilejām, tos pasūtīja iepriekš.

Tā bija arī tajā, pusgadsimtu atpakaļ tālajā, sniegainajā Vecgada vakarā. Ak, mīļie, nerīkojiet svētkus „divi vienā”, vismaz kāzas Vecgada vakarā noteikti nē. Plānots jau bija labi – sabrauks ciemiņi (mani un vīra radi), visi ieradīsimies uz laulību ceremoniju dzimtsarakstu nodaļā. Tad uz mājām, pie klātiem galdiem, eglītes, kurantu skaņām divpadsmitos. Bija paredzētas tradicionālas latviešu kāzas – līgavainis ar vedēju ieradīsies manās mājās, savāks mani, vedējmāti un dosimies uz ZAGSu, kur mūs gaidīs vecāki, liecinieki un kāzu viesi. Mana puiša ģimene dzīvoja dažus kilometrus no mūsu mājām. Uz turieni arī bija pasūtīts taksometrs, ar kuru līgavainim bija man pakaļ jāatbrauc.

Mēs bijām pēdējais laulājamais pāris tajā gadā. Laulību reģistrācijai bija jānotiek septiņos vakarā. Ar pūlēm tika pierunāts fotogrāfs, kuram svētku priekšvakarā likās muļķīgi aizkavēties darbā lauku kāzu dēļ. Viņš piekrita iemūžināt svinīgo laulības ceremoniju, bet braukt līdzi uz mājām atteicās. Ceremonijas vadītāja „caur puķēm” lika saprast, ka garus monologus neskandēs. Mēs ar visu bijām mierā, lai beidzot tiktu oficiāli savienotas mūsu sirdis un mēs viens otram piederētu arī fiziski. Sekss tajos laikos bija netikumīgs, ģimene – svēta.

Baltā, garā līgavas kleitā, ar baltiem cimdiem rokā nervozi staigāju pa istabu, ik pēc brīžam paskatoties pa logu, vai nav parādījies dzeltenais, ar melnām rūtiņām dekorētais braucamrīks. Tas kavējās. Nekavējās pulksteņa rādītāji, ar savām garajām kājām arvien ātrāk tuvojoties liktenīgajai stundai. Kad laikrādis pavēstīja bez ceturkšņa septiņi, pāri manai sejai sāka gāzties sāļš strautiņš, aizskalojot rūpīgi uzlikto grimu. Asaru slaucīšanas rezultātā, tonālais krēms pārcēlās uz baltajiem cimdiem, kas vietām ieguva spilgtu aprikožu krāsu. Viss! Kāzas nenotiks. Mīļotais vīrietis ir mani pametis. Tas bija vienīgais, ko varēju izdomāt. Pat vienmēr mierīgā draudzene, kura bija uzaicināta būt par vedējmāti, bija apjukusi. Pat, ja manās mājās būtu telefons, tas nelīdzētu – topošajam vīram tādas ierīces nebija.

Tad – vedējmāte attapās, viss sagriezās trakā virpulī. Vispirms viņa, piekodinājusi man nekur no mājām neiziet, aizskrēja uz netālo slēgto valsts iestādi, ar metāla vārtiem un piecstūrainām zvaigznēm uz tiem. Nezinu, kā viņa pamanījās izkļūt cauri tiem, bet pie telefona viņai izdevās tikt un piezvanīt. Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja teica, ka situāciju saprot un vēl stundu gaidīs. Apkārt satrauktajai zvanītājai sastājušies vīrieši arī bija sapratuši situāciju un piedāvāja savu palīdzību. Viņu iestādei piederot smagā mašīna, kuras kravas kastē mūs visus varot sasēdināt, nevajagot gaidīt – jābrauc pēc līgavaiņa. Neko komisku savā piedāvājumā viņi nesaskatīja.

Līgavainis savā mājā juka vai prātā – taksometrs nebija atbraucis. Vedējtēvs, manas māsas vīrs, paķēris velosipēdu, aizkūlās cauri kupenām uz kaimiņu mājām, kur bija telefons. Iespējams, ka telefons kļuva sarkans pēc viņa sarunas ar autoostas dispečeri. Tā apsolīja tūlīt visu nokārtot un norīkot citu mašīnu kāzinieku vešanai. Izpalīdzīgie slēgtās iestādes vīri, saņēmuši milzīgu paldies un atteikumu vest līgavu kravas mašīnā, bija tā ieskrējušies vēlmē palīdzēt, ka uz savu roku zvanīja autobusu stacijas priekšniekam. Piesedzoties ar savas iestādes svarīgumu, pieprasīja nekavējoties atsūtīt transportu cilvēku vešanai no punkta A uz punktu B. Priekšnieka uz vietas nebija, bet dežurants raportēja, ka viss vajadzīgais tiks nosūtīts uz nosaukto adresi.

Māsa tikko bija atgriezusies no glābšanas misijas, kad pie mājas durvīm jau stāvēja pieprasītais transports – satiksmes autobuss. Mēs nezinājām ko iesākt. Vai mans mīļais mani pametis? Varbūt notikusi kāda nelaime? Vecgada vakars – visādas avārijas varēja gadīties. Laika gaidīt nebija. Atstājām zīmīti uz galda, ja mana otrā pusīte tomēr ieradīsies, lai zina, ka esam jau laulības ostas priekškambarī. Man bija bail braukt bez sava izredzētā, lai stātos savu un svešo radu acu priekšā. Cik milzīgu kaunu es spēšu paciest, būdama pamestas līgavas godā? Draudzene mani mierināja un kaunināja reizē.

– Tu taču zini, cik viņš ir labs un godīgs! Ne reizi nav tevi piekrāpis. Ja domā par topošo vīru sliktu, tad neprecies! – Zināju, ka viņai taisnība, to es jutu kaut kur dziļi sevī. Steigā pielaboju grimu, nosviedu uz galda nosmērētos cimdus un uzvilku mēteli. Abām rokām sagrābusi garās kleitas malas, parāvu tās augšā un kāpu autobusā – tomēr labāk nekā smagā mašīna.

Tajā pat laikā līgavaiņa mājās arī  bija sākusies rosība. Pie durvīm piebrauca divi taksometri. Vedējtēvs, ārā iznācis, vispirms noskaidroja, kura  no mašīnām ir pie dispečera jau nedēļu iepriekš pasūtītā.

– Labvakar, kungs! – viņš uzrunāja šoferi. – Jūs esat tas, kuram mūs vajadzēja uz kāzām vest?

– Jā, tikai es nedaudz aizkavējos, braucot pie jums, pa ceļam haltūra gadījās, – paskaidroja pie stūres sēdošais, iešķībi palūrējis uz otras mašīnas vadītāju. – Tagad varam braukt, – viņš mundri piebilda.

– Varat braukt vēl pahalturēt, kāzas beigušās, – rokā turēto konjaka pudeli mēteļa kabatā atpakaļ likdams, māsas vīrs pasūtīja nokavējušo vedēju labi tālu. – Ko jūs vēl gaidāt, varbūt samaksu par izbojātajiem svētkiem?

Ilgāk pļāpāt nebija laika. Līgavainis jau sēdēja otra braucamā sēdeklī un nepacietīgi māja. Kad abi vīrieši bija mašīnā, tā uzņēma ātrumu. Bija jāpagūst pie līgavas. Puisis cerēja, ka viņa vēl gaida. Varbūt pat atradusi iespēju paziņot reģistrēšanās nodaļai par kavēšanos. Šoferis traucās kā vilku dzīta stirna, pasažieri, palēkdamies uz nelīdzenā ceļa, turējās pie sēdekļu malām. Beidzot pagrieziens uz līgavas mājām, bet ceļu aizšķērsoja autobuss. Tas skaļi un gari signalizēja, kā priecīgu ziņu sludinot. Pa atvērtajām sānu durvīm pretī skrēja līgava – piesarkušajā sejā izplūdusi skropstu tuša kopā ar izsmērēto lūpu krāsu veidoja savdabīgus ornamentus. Laimīgais līgavainis to nemanīja. Savu drostaliņu pie krūtīm piespiedis, viņš skūpstīja tās acis.

Pie dzimtsarakstu nodaļas stāvošie apsveicēji mīņājās uz netīrā sniega durvju priekšā. Vīri vienu cienastam atvesto stipra dzēriena pudeli jau bija attaisījuši un palaida pa riņķi. Sievietes skrēja uz netālo stacijas ēku pasildīties uzgaidāmajā zālē. Tad visiem tika paziņots, ka laulību reģistrācija kavēsies. Sākās visādi minējumi un izteiktas dažas pesimistiskas prognozes. Cilvēki mīņājās pie ēkas durvīm, kamēr kāda iestādes darbiniece aicināja iekšā sasildīties. Viesi izskatījās kā nu kurš, vīri – sasārtušām sejām, atpogātos mēteļos, bārstīja jokus un anekdotes, sievietes, sakniebtām lūpām, uzacis drūmi savilkušas, šušinājās savā starpā.

Mums ienākot, telpu pāršalca kolektīva atvieglojuma nopūta. Tālāk viss norisinājās kā parasti šajos gadījumos. Bija gan mirklis, ko bez smaida nevaru aizmirst vēl šodien. Kad pasākuma vadītāja svinīgajā uzrunā jaunlaulātajiem nonāca līdz vārdiem „… kad jūs, pēc visām pārvarētajām grūtībām, esat kļuvuši…”, paskatījos uz savu jauno vīru, cenšoties aizturēt smieklu lēkmi. Viņš bija kļuvis sarkans, it kā nedaudz piepūties no iekšpuses. Jā, varēja redzēt, ka dzirdot vārdu ,,grūtības”, viņš iedomājas gandrīz to pašu, ko es. Mēs, kā barjerskrējēji, bijām tikuši galā ar šķēršļiem ceļā uz kopīgo dzīvi.

 

Vakaros mēs vēl ilgi turpinājām atcerētie savus pārdzīvojumus – vīrs savu bezspēcības sajūtu, bailes, vēlmi kaut kur skriet. Savu vedējtēvu lauku ceļā, uz riteņa minamies, divus taksometrus un no ceļu aizšķērsojuša autobusa savu līgavu ārā kāpjam. Es kaunējos stāstīt par šaubām, kuras uz brīdi mani bija pārņēmušas, par asarām, kuras nespēju apturēt, par sāpēm un bailēm viņu zaudēt. Stāstīju par attapīgo draudzeni, kurai varenās iestādes vārti nebija šķērslis un lielo autobusu. Autobuss bija kā atvainošanās žests par viņu darbinieku neizdarību. Mums tas bija kā Dieva svētība – visus mūsu viesus reizē mājās atveda. Tiešā ceļā pie galda, jo svinīgā iepazīstināšana izpalika – cilvēkiem bija pietiekoši laika iepazīties, gaidot kamēr mēs lauzāmies pretī savai laimei. Žēl, ka fotogrāfa nebija, tas atteicās gaidīt cilvēkus, kuri pat uz savām kāzām neprotas ierasties laikus. Varbūt, ka tā bija labāk, nevar zināt, kāda es tajās fotogrāfijās izskatītos. Varbūt kaunētos mazbērniem rādīt…

Krāsaino lampiņu uguntiņas loga rūtī nodzēš piebraucošo automašīnu starmešu gaisma. Redzu, kā šurp nāk mani bērni un mazbērni – visi precējušies. Kā īstiem latviešiem pieklājas – rudenī.