Jaunā Gaita nr. 315. ziema 2023

 

Atis Rozentāls

Atis Rozentāls (1971) ir laikraksta Diena Latvijas ziņu nodaļas redaktors, kurš 2013. gadā ieguvis maģistra grādu baltu filoloģijā teātra apakšprogrammā. Strādā vienlaikus gan kā sociālpolitikas žurnālists un apskatnieks, kurš piedalās Latvijas radio diskusiju raidījumā „Krustpunktā”, gan kā teātra kritiķis. Kopš maģistrantūras pabeigšanas piecas sezonas bijis Latvijas Teātra darbinieku savienības rīkotās Spēlmaņu nakts balvas žūrijas loceklis, šoruden uzsācis sesto sezonu žūrijā un ievēlēts par tās priekšsēdi. Vairākus gadus vērtē arī Latvijas amatierteātrus, divas reizes bijis diasporas amatierteātru festivāla „Laipa” eksperts.

 

Laipa – uz priekšu un UZ augšu

Katrs, kurš bijis Sanfrancisko, ir piedzīvojis braucienu vai kāpienu pa visai stāvām ielām. Diasporas amatierteātru festivāls „Laipa”, kas šogad notika devīto reizi no 26. līdz 29. oktobrim Sanfrancisko Jaunā teātra gādībā, pāri okeānam tika rīkots pirmoreiz, un varam saskatīt zināmu simbolismu – arī šis pasākums ar katru gadu pakāpeniski virzās ne tikai uz priekšu, bet arī uz augšu, jūtami attīstoties.

Šī gada festivāla īpašais akcents bija trīs ekspertu vadītās meistarklases, kurās tikai divu dienu laikā, turklāt izrāžu starplaikos, tapa trīs versijas par Raiņa lugas „Spēlēju, dancoju” miroņu ainu. Ja meistarklases kā tādas nav nekas jauns „Laipā”, tad tāda veida kopdarbība, kas ved uz konkrētu rezultātu, kas ir publiski pieejams arī nofilmētā  formātā, ir kas jauns. Atsauksmes liecina, ka amatierteātru dalībniekiem šāda iespēja likās aizraujoša un vērtīga. Aktrise Jana Herbsta strādāja pēc Mihaila Čehova metodes, Jurģis Spulenieks strādāja imersīvā teātra estētikā, bet kustību režisors Dzintars Krūmiņš ar amatieriem sagatavoja kustību etīdi, izmantojot Anša Rūtentāla kustību teātrī iegūtās prasmes. Trīs etīžu emocionālā amplitūda bija ļoti plaša – no Pētera Vaska mūzikas ietekmēta dramatisma līdz jautram saucienam „Vīnu visiem!”, kas burtiski folklorizējās festivāla noslēguma vakarā, ko pasākuma rīkotāji īstenoja kā Halovīna karnevālu.

Sanfrancisko Jaunais teātris „Laipai” pirmoreiz pievienojās Reikjavikā 2019. gadā, bet pats festivāls pirmo reizi notika Lielbritānijā, Bredfordā, un tur atgriezīsies uz desmito festivālu 2024. gadā. Jāpiebilst, ka kopš daudzējādā ziņā zīmīgā Reikjavikas festivāla diasporas amatierteātru kustībā ir notikuši ļoti aktīvi un neviennozīmīgi procesi – no vienas puses, amatierteātru skaits burtiski lavīnveidīgi aug, no otras, ir izveidojušies divi centri, ap kuriem šie teātri pulcējas. Pasaules latviešu amatieru teātru savienība (PLATS) jau otro gadu rīko savu festivālu PLATS SOLIS, kas šogad notika Bergenā, un tajā uzaicinātie eksperti piešķir vietas un individuālās balvas. PLATS paspārnē notiek arī mazāki lokālie festivāli, kuros šāda visaptveroša izvērtēšana izpaliek. „Laipā”, kuras dalībnieku vidū ir vairāki teātri, kas no PLATS izstājās, princips atšķiras – izrādes tiek analizētas kopā ar konkrēto izrāžu veidotājiem, bet ne publiskā apspriešanā, un eksperti diplomus piešķir visiem, izceļot katra iestudējuma raksturīgākās iezīmes, bet labākās izrādes un aktrises vai aktiera titulu nosaka skatītāju balsojumā. Izrāžu analīzi Sanfrancisko festivālā veica šī raksta autors un Latvijas Radio kultūras programmu vadītāja Ingvilda Strautmane.

Jāatzīmē apbrīnojamais darbs, ko „Laipas” sarīkošanai veica Sanfrancisko Jaunais teātris un latviešu kopiena, nodrošinot izrādes ar tehnisko atbalstu, organizējot dalībnieku ēdināšanu, pārvadāšanu no viesnīcas uz Latviešu namu un atpakaļ, kā arī piedāvājot ekskursiju programmu. Pašiem savs nams ir milzīga bagātība un priekšrocība, rīkojot šādus pasākumus, bet tas prasa arī daudzu cilvēku iesaistīšanos un rūpes. Par muzikālo noformējumu un latviskiem dančiem rūpējās postfolkloras kopa no Luksemburgas „Rudzurika”. Festivālu apmeklēja trīs pārstāves no Latvijas Nacionālā kultūras centra, iezīmējot arī diasporas teātru turpmākās iespējas piedalīties amatierteātra procesos Latvijā.

Jāteic, ka izrāžu tematika un estētika bija tieši tikpat atšķirīga, kā to varam vērot amatierteātru skatēs Latvijā. Skatītāju balvu kā labākā izrāde saņēma festivāla jaunpienācēji no Latvijas – Liezēres pagasta amatierteātris „LiNaTe”. Līdz šim „Laipas” politika attiecībā uz Latvijas teātriem ir bijusi samērā konservatīva, pieļaujot vienīgi Birzgales amatierteātra „Laipa” dalību, ar kuru festivāla rīkotājiem ir sadarbība jau kopš pašiem pirmsākumiem. Taču „LiNaTe” šajā apritē iekļuvusi, pateicoties vienam savam aktierim, kurš tagad spēlē Reikjavikas Latviešu teātrī. Debija, turklāt spēlējot neparocīgā laikā no rīta, izdevās veiksmīga gan tāpēc, ka izrāde ir kārtīgi iespēlēta, rādīta jau 20 reizes, gan tāpēc, ka režisore Dace Ādamsone ir spējusi noturēt vienotu aktieru ansambli pat tad, kad daži no tēlotājiem nomainījušies. Edvarda Vulfa lauku retro komēdija „Tapiņa atgriešana” tika spēlēta ar lielu patiku, izdomājot dažādas detaļas, piemēram, kad kalpone, līdzēdama saimniekam sasiet kaklasaiti, uzkāpj uz krēsla, jo ir maza auguma. Uzteicama ir arī režisores prasme nobalansēt starp nepieciešamo komismu un labu gaumi, ne mirkli aktieriem nekļūstot prastiem vai pārspīlēti ākstīgiem.

Savukārt skatītāju vērtējumā par labāko aktrisi tika atzīta Agnese Jēgere, kura pati kā režisore Stokholmas Atraktīvajā latviešu amatierteātrī „SALA” iestudējusi izrādi „Pārvērtības”, tās pamatā ir aktrises Līvas Ulmanes memuāri. Lai atzītu šo par oriģināldramaturģijas darbu, kā to prasa „Laipas” nolikums, mums, godīgi runājot, nākas piemiegt labo aci un kreiso aci, taču arī Latvijas profesionālo teātru „Spēlmaņu nakts” balvas konkursā kā latviešu dramaturģijas darbi bieži vien tiek iesniegtas lugas, kuru pamats ir ārzemju autoru radīts. Šī ir vienīgā „Laipas” izrāde, kas gadu iepriekš tika rādīta festivālā PLATS SOLIS Stokholmā, kur eksperti Agnesi Jēgeri titulēja par labāko aktrisi. Skatoties izrādi pēc gada, var tikai priecāties, kā tā ir atplaukusi. Ja pirmoreiz vēl varēja just, ka aktrisei nedaudz traucē tas, ka viņa ir arī režisore, kas atbild par izrādi kopumā, tad uz Sanfrancisko skatuves A. Jēgere parādīja cilvēciski piepildītu, līdz niansēm izprastu sievietes – aktrises tēlu ar teicamu humora izjūtu un pašironiju.

Tradicionālas komēdijas atslēgā režisore Ingrīda Induse Reikjavikas Latviešu teātrī iestudējusi Mārtiņa Zīverta viencēlienu Divkauja, pati atveidojot galveno sieviešu lomu. Nelielā anekdote par kundzi, kalponi un trim vīriešiem ir asprātīga, un jānovēl aktieriem tikai vēl vairāk iedzīvoties tēlos un sajust baudu no spēlesprieka, jo pašlaik vēl jūtams zināms biklums. Tiesa, to ietekmējusi arī viena aktiera maiņa īsu brīdi pirms izbraukšanas uz „Laipu”. Tā ir vēl viena diasporas amatierteātra realitāte – izrādes bieži vien top burtiski pirms festivāla, kurā piedzīvo pirmizrādi, un savai mājas publikai to atrāda vēlāk, bet aktieri var arī mainīties.

Ar pilnu pārliecību, iespējams, arī vēl papildinot izrādi ar pagaidām neiestudētiem fragmentiem, savu iestudējumu Dāmas pēc Justīnes Kļavas lugas var rādīt Bredfordas teātris „Saulespuķe” Gitas Robaldes vadībā. Režisore izvēlējusies sadzīviskās kaislības papildināt ar nedaudz atsvešinātu estētiku, ieviešot vēl vienu – mīma tēlu, kas ar kustību komentē darbību un atsevišķos brīžos gaismā izvelk nepieciešamos rekvizītus, piemēram, pistoli. Pagaidām teātris sagatavojis nepilnu lugas versiju, bet gribētos iedrošināt Saulespuķes savu iestudējumu izvērst sižetiski plašāk. Izrādei izdomāts vizuāli efektīgs sākums ar lukturīšiem tumsā.

Jau pieminētais Birzgales amatierteātris „Laipa” festivālam bija atsūtījis Kristiānas Štrāles-Dreikas lugas Kā Ziemeļmeitas brauca puisi lūkoties video versiju Ineses Pilānes režijā. To skatoties, kādā brīdī likās, ka rezultāts, iespējams, ir atšķirīgs no dramaturģes un varbūt pat režisores ieceres. Proti, jautrais stāsts par bariņu sieviešu, kas sacenšas, lai kļūtu par viena vīrieša sievu, iegūst zināmā mērā skumjus vaibstus, ja padomājam pēc būtības – tik daudz vientuļu pusmūža sieviešu, kurām nekā cita nav, ko darīt, un vīrietis, kurš īsti nezina, ko pats grib, jo nemaz šo visu jezgu nav uzsācis. Ierakstītais izrādes variants stāstu parāda vairāk sižeta līmenī, taču to varētu pavērst arī dziļāk.

Vairāki diasporas teātri pievēršas latvietības būtībai jau pavisam nopietnos skatuves darbos. Vācijas Latviešu amatierteātris – studija „Ezīši” uz festivālu atveda trīs talantīgu mākslinieču sadarbības projektu „Leģenda par latvieti. Ar dievu roku.” Režisore, viņa arī teksta autore un aktrise Laura Ritenberga-Kindere izveidojusi reizē patriotisku, tomēr visai ironisku tekstu par latviešiem, kas papildināts ar mākslinieces Andras Pūces smilšu animācijām, ko amatierteātros izmanto visai reti, kā arī Māras Vilcānes muzikālo pienesumu ar latviešu spēka dziesmām. Izrādes beigās visi skatītāji tika iesaistīti apvienojošā rituālā.

Pavisam tuvu publikai savu izrādi bez īpašas izgaismošanas ar prožektoriem parādīja Sirsnīgais Briseles Latviešu teātris. Režisore Andra Baltmane iestudējumu Šodien veidojusi pēc Friča Bārdas 1914. gadā sarakstītas lugas motīviem. Karš kā mūsdienu pasaules aktualitāte sasaucas ar Pirmā pasaules kara šausmu noskaņām, ko apraksta Bārda. Iestudējums, pēc režisores teiktā, ir pavisam svaigs, to vēl var attīstīt inscenējuma virzienā, jo pašlaik tas vairāk iedarbojās uz klausītājiem kā lasījums.

„Dzīvu cilvēku nošāva” ir pirmais citāts, kas daudziem, kuri padomju laikā mācījušies Latvijas skolās, palicis atmiņā no Ernesta Birznieka-Upīša Pelēkā akmens stāstiem. Dina Kristīne Bitēna pēc šī krājuma motīviem Oslo Latviešu teātrī „O’LatTe” izveidojusi kompozīciju Krustcelēs, kurā pati atveido Akmens dvēseli, bet izrādi iestudējusi Ieva Melbārde, kura uzņēmusies arī vienu no emocionāli smagākajām lomām. Izrāde ir viena no ambiciozākajām šajā festivālā, jo apvieno oriģinālstāstu lasījumu ar parafrāzēm, kur darbība notiek mūsdienās. Iestudējums ir emocionāli smags, tas vairākus skatītājus saraudināja, kas pats par sevi nav nekas slikts, vienīgi nākotnē jādomā, lai sakāpinātās emocijas arī pašiem aktieriem nekļūtu par nastu. Jāatzīmē komponista Atvara Sirmā iejūtīgā skaņu partitūra.

Festivālu noslēdza mājinieki – Sanfrancisko Jaunais teātris ar Raiņa Zelta zirga ļoti koncentrētu versiju angļu valodā Viļa Indes tulkojumā. Redzēt pazīstamu darbu svešvalodā reizēm ir ļoti svētīgi, tad uztvere saasinās uz saturu un neļauj palaist garām nozīmīgo. Māras Luisas un Karīnas Vasiļevskas-Dāsas versijā liela nozīme ir mākslinieces Lindas Treijas veidotajiem kostīmiem, kas atjautīgi ļauj Stikla kalna pakājē sapulcinātajiem ļaudīm zibenīgi pārvērsties par agresīvu kraukļu baru.  Jaunu poētisku slodzi ieguvuši Baltais tēvs un Melnā māte – Father of Light un Mother of Darkness.

Sanfrancisko „Laipa” parādīja to milzīgo tēmu un režijas paņēmienu daudzveidību, ar kuru diasporas amatierteātri var pamatoti lepoties. Varam būt visai droši, ka uzsāktais ceļš tiks turpināts arī nākamajos festivālos.