Niansēti vijumi negribētā režģī

 

Jānis Grants. Luijs ar grabarku. Stāsts stāstos. Literatūras kombains, 2022., 132 lpp.
Aldas Barones, Ievas Kolmanes, Sergeja Moreino, Danielas Rihteres tulkojums no krievu valodas

 

– Dzeja – tā ir patiesība.

– Dzeja, Luis, ir dzejas sacerētāja patiesība. Sa-ce-rē-tā-ja. Dzeja ir – sacerētā patiesība. Tava. Patiesība – nav plaknes figūra, bet… zini, kaut kāda telpiska. Noslīpēts akmens, ja tu tā vēlies. Jel raksti par jebkuru no šķautnēm, izņemot tavas juceklīgās attiecības ar reālo komunismu.

Stāsts „Pasietība”, 85. lpp.

 

Sarkana piecstaru zvaigzne uz koši zila fona raisa ne tās patīkamākās asociācijas, īpaši pašlaik. Pietuvinot – sarkanajā zvaigznē kāds grābj sarkanus ikrus ar tautiskā stilā izrakstītu karoti, un asociācijas neatkarīgi no tā, vai garšo vai negaršo ikri, aizceļo laika dimensijā, ielaužas padomju telpā, kādu lasītāju varbūt pat tracina, aizskar, atgrūž. Melnā zvaigznīte starp darba nosaukumu un autora vārdu saskan ar sērijas „Ārpus laika” māksliniecisko ieceri, taču vienlaikus pieklusina asās krāsas, noēno spilgtumu un aicina lasīt tekstus, skaidrojumu meklēt tajos, nevis peldēt savos priekšstatos.

Jānis Grants – Sibīrijas latviešu pēctecis, vēsturnieks, sakarnieks, kuģinieks, dzejnieks, prozaiķis, esejists, televīzijas žurnālists, antoloģiju sakārtotājs, viens no Urālas apkaimes literāro procesu organizatoriem, literāro balvu laureāts. Pēc izsūtījuma ģimene no Sibīrijas neatgriezās, Jānis Grants dzimis (1968) Vladivostokā, dzīvo Čeļabinskā, militārās rūpniecības pilsētā un Kontinentālās hokeja līgas kluba „Traktor” mājvietā, kas arī ir galvenā faktiskā notikuma vieta. Arī pats notikums – vien pliks (labi, protams, politiski apžūžots, literatūrā pēdas atstājis – par to visu skatīt grāmatas pielikumus un komentārus) fakts: 1932. gada 31. jūlijā starptautiska rakstnieku grupa braucienā pa Urālu pilsētām apmeklē Čeļabinsku. Starp literātiem ir arī franču rakstnieks, dzejnieks Luijs Aragons ar sievu rakstnieci Elzu Triolē. (Čeļabinskas traktoru rūpnīca tolaik ir PSRS un ASV sadarbības projekts, kura īstenošanā iesaistās arī vairākas citas pasaules valstis un netiek taupīts nekas un neviens.)

Tad sākas autora interpretācija, kas šīs vienas dienas aprakstu izvērš plašā āderu tīklā, un lasītājs piekļūst ne tikai laikam un telpai, bet cilvēka dzīvei visā emociju un notikumu plūsmā, kurā ieraugām gan sīkas, sākotnēji it kā nenozīmīgas detaļas un sīkdetaļu ķēdes, kas, pamazām savijoties, nostiprina laika un telpas pamatu vai vismaz režģi, gan ikdienišķas, dramatiskas un traģiskas situācijas, kas cilvēka uztverē un emocijās var ierakstīties pavisam ar citu, pat pretējo, nozīmi un izjūtu, gan filozofiskas pārdomas un vispārinājumus, kas palīdz attālināties no konkrētā un kā ar Dzērvjameitas tēva darinātajiem spārniem pacelties pāri ikdienībai. Silts cilvēcīgums un pielūgsme, cieņas un pašcieņas apliecinājums, asa satīra un pat groteska tā sastīgojuši, ka lasot brīžiem nav pat pamanāms, kad jau atjēdzies pavisam citā realitātē, laikā vai noskaņā. Un, ja gribas uzzināt, kāds ir tālaika čeļabinskietis, piemēram, Puhovs vai Nikonovs, vai kāds cits, tad mozaīkas gabaliņi katra varoņa portretam atrodami un salasāmi, laipojot pa autora izveidoto režģi, tā stīgām un atzarojumiem.

Garstāstu caurvij krievu nacionālo iezīmju, paradumu, priekšmetu, pirmspadomju reāliju, pareizticības un mitoloģijas aspektu, konkrētu Čeļabinskas vietu, objektu, valodas tēlojums (drīzāk ieaudums). Runājot un domājot par padomisko telpu stāsta kontekstā, jāatceras, ka tēlotie ir 20. gadsimta 30. gadi – laiks, kad Latvija bija neatkarīga valsts, nevis Padomju Savienības sastāvdaļa, tomēr daudz kas būs pazīstams kā precīzi padomiski 40.-80. gadu marķieri, piemēram, čekas un čekistu darbība, 1. maija demonstrācija, šņabja dzeršana, brīvprātīgas, taču realitātē piespiedu talkas (betona vakari), dzīve barakās (būtībā kopmītnēs) u.c. Aragona un citu rakstnieku uzstāšanās Kultūras pilī vietējiem ir kā kārtējā parāde: obligātā kārtā izrādīt interesi par visu, ko padomju vara rīko un atzīst par pareizu, atrādīt sevi un apskatīt citus, nedomājot par pasākuma būtību, jo padomijā „laiks paiet tik, cik paiet” (viena no stāstiem nosaukums).

Pasākumā saplūst viss stāsta personāžs, dažas no personām lasītājs jau paguvis iepazīt tuvāk. Un te arī svarīgs fiziskais laiks – 20. gadsimta 30. gadi, jo tālaika cilvēki piedzīvojuši gadsimtu mijas un jaunā gadsimta sākuma notikumus, piemēram: „Tulkam ir 50. Universitāti beidza cara laikā, stažējās Parīzē. Skaitās pie neuzticamajiem un ir orgānos – vai nu pie ziņotājiem, vai nu arī zemākajos rangos. Kā tas iespējams? Bet – ir iespējams.” (16. lpp.) Uz Kultūras pili pirmceltniekus pavada Žuļka – vienacaina blusaina melna kucīte, kurai veltīts vesels stāsts stāstā un kura iemieso un simbolizē gan ilgas pēc mātišķuma un pasargātības, gan gandrīz vai mistisku notikuma pabeigtību, savā ziņā nāvi, pēc kā paliek tikai nostāsti un minējumi. Šķiet, ka nu viss tiešām savīsies, noskaidrosies, atrisināsies, taču autors no šī mezglpunkta, skanot viesu runām un dzejoļiem, vij jaunus atzarus, laika režģus, starp kuriem visnežēlīgākais tālaika varoņu siets izrādās Otrais pasaules karš, no padomijas skatpunkta – Lielais Tēvijas karš, savukārt gluži neizbēgamais – nāve, kurā likumsakarīgi ieplūst ikviens ar visu piedzīvoto vai tikai paša (vai autora) iztēloto. Un pat nāve no katra skatpunkta izskatās citādi.

Atbraucēji rakstnieki savā ziņā ir svešie (taču ne vienīgie svešā kategorijas atspoguļotāji): viņi Čeļabinskai un tās iedzīvotājiem piemēra reālas lietas, ikdienišķus priekšstatus (Elzas lietas, kas paliek it kā karājamies gaisā, jo lasot neuzzinām, vai tās nozagtas vai pazudušas) un savas domas, idejas, atziņas; viens piemērs (tie tik grūti izraujami no konteksta): „Elza saka [Aragonam, kurš patiesībā pat neklausās – S.D.]: Es zinu, kas tevi mulsina. Tribīne tevi mulsina. Ne jau ka cilvēki pliki, ka badā, bet – tribīne. Cilvēki te ir tādi, ka vari mielot acis. Ceļ jaunu dzīvi. Tic. Un caur to viņu ticību arī pats sāc ticēt. Gluži ticēt nesāc, bet kaut kāda sērga pielīp. Vai tomēr – sāc gan ticēt. It kā tev tas vīruss būtu iepotēts. Acis viņiem mirdz. Muskuļi spēlēties spēlējas. Sviedrus lējuši aumaļām. Ar visu tiks galā. Bet tā tribīne… Jauc galvu. Norāda uz sazin kādu slēptu jēgu. Vai – nemaz ne uz slēptu. Tur cilvēki stumj rateļus. Grabarkas. Ceļ komunismu. Bet augšā, tribīnē – celtniecības vērotāji. Un nebūs jau tā, ka vienkārši pastāvēs un aizies. Viņi te ir galvenie. Galvenie uz sveša rēķina. Kaut kāda faraonu laiku kārtība. Un visur okšķeri ar gariem deguniem un meln…” (Stāsts „Pomādelaka”, 39.-40. lpp.) Un Aragons, biedriski saukts par Ragonu, īsti iejuties tikai tad, kad sadzēries, pārlaidis nakti neizģērbies uz grīdas: „Krievu valodu tev [Aragonam – S. D.] iemācīja tikai viena mielasta laikā. Apsveicu. Tas ir panākums. Tagad tu zini, kā būs „paldies”, „mīlestība”, „uz redzēšanos”, „dzimtene”, un vēl bez akcenta izrunā dažus sliktos vārdus.” (Stāsts „Pasietība”, 81. lpp.)

Grāmatā rodamas atziņas arī par manipulāciju, saukļiem, patiesību un puspatiesību, marionetēm, dzeju u. c. pārlaicīgām kategorijām.

Autors kolorīti un kodolīgi veido stāsta tēlus, psiholoģiski precīzi varoņus raksturo iekšējie monologi, to atkārtojumi, attīstība, sabalsojums ar reālo vidi un ārējām darbībām; viens no spilgtākajiem piemēriem, kas labi izprotams visiem padomju laikus piedzīvojušajiem, rodams stāstā „Jevņevičs no orķestra” (24., 25. lpp.). Izsekojot atsevišķiem vijumiem, veidojas vairāki sieviešu un vīriešu attiecību stāsti. Regulētajā, izteikti fiziskajā vidē ievijas poētiski smeldzīgais Dzērvjameitas stāsts, kurā ir daždažādi reāli, iztēloti, muzikāli, erotiski utt. akcenti un kuram iedalīta noslēdzošā loma pavisam citā laikposmā, 1982. gada 14. decembrī.

Stāstā atrodami izteiksmīgi stila paņēmieni un nianses (piemēram, laika plūduma attēlojums stāstā „Mišina bez vārda”), valodas prieks un pērles, kur noteikti ir liels tulkotāju nopelns. Laiktelpā, stāstā, lasītāja izpratnē loģiski un pašsaprotami ierakstās „grabarka”, „pirmceltnieki”, „inorss”, „savaine”, „temperatūrot”, „atdvēseļoties”, „fizijs”, „trīsdienu nāve” u.c. vārdi, vārdu savienojumi. Varoņus uz kādu vietu „aiznes zeme”, Stjopu „novēro istaba”, čekists „kā ledlauzis”, „darāmais grūstās”, domas „čekista galvā dzirksteļo”, Nikonovs melno vērmeles sakni salīdzina ar savu sirdi, Dzērvjameitas „kājas atdvēseļojās no zemes”.

Autora izspēlētais stāsts – reālā notikuma (fakta) literārā jeb iedomu versija – grodi iegulst apgāda „Literatūras kombains” jaunajā oriģinālliteratūras un tulkojumu grāmatu sērijā „Ārpus laika”, kurā, kā vēsta izdevēji, „tiks publicēti īpatnēji, intelektuāli jeb tā saucamie citādie teksti – savpata radošā pulsa apliecinājums, kas skan ārpus ierastajām laika koordinātēm, gluži kā no citpasaules saņemts signāls”. Likumsakarīgi, tomēr paradoksāli – šķiet, tieši laiks ir stāsta galvenā dimensija.

Izdevuma vērtību noteikti celtu pareizajās vietās saganītas pieturzīmes, īpaši tiešās runas un iekavu rakstībā, un izvairīšanās no tādiem, cerams, negribētiem vārdiem un vārdu savienojumiem kā „konjuktūra”, „kaut kas pietrūkst” un dažiem citiem.

Iesaku izlasīt un savus sakaitētos priekšstatus, varbūt pat nepatiku, atdzesēt niansētā stāsta plūdumā.

 

Sanita Dāboliņa

Sanita Dāboliņa (1970) ir filoloģijas maģistre, tekstu redaktore un korektore, sakārto un izdod grāmatas, rīko literārus pasākumus, raksta par valodu „Facebook” lappusē „Valoda ir kā upe”.