Jaunā Gaita nr. 315. ziema 2023
Gadi aizplūst kā ūdeņi...
literatūrzinātnieci Dzidru Vārdauni (1928.06.VI-2023.23.X) pieminot
Šā gada 6. jūnijā sagaidījusi savu 95. dzimšanas dienu, pēc pāris mēnešiem Dzidra Vārdaune devās mūžībā. Nodzīvots garš un piepildīts mūžs. Tomēr skumji. Ar Dzidriņu bijām kolēģes savus astoņus gadus. Mūsu kopīgā darbavieta bija Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, kurā es ienācu 1992. gadā kā studente un laborante Literatūras vēstures nodaļā, savukārt Dzidra tolaik institūtā bija nostrādājusi jau trīsdesmit piecus gadus un institūtu, kuram gadu tecējumā bija mainījušies nosaukumi, sauca par savām otrajām mājām. Kaut arī Dzidra strādāja citā – Literatūras teorijas nodaļā, mūsu ceļi krustojās, un jo īpaši vēlākos gados. Tolaik institūts atradās Latvijas Zinātņu akadēmijas pamatīgās augstceltnes 13. un 15. stāvā. Un mēs, raugoties logos, varējām redzēt gadalaiku maiņās plūstošo Daugavu. Tā, simboliski sakot, ir aiztecējis arī Dzidras mūžs. Uz kādu citu – aiz-upi citās dimensijās.
Dzidras Vārdaunes dzimtas saknes meklējamas Jaungulbenes pusē. Viņa dzimusi dzelzceļa ierēdņa ģimenē. Dzīves līnijās ieausts gan pirmās brīvvalsts laiks, gan padomju gadi, gan pieredzēts atkal neatkarīgas Latvijas pārmaiņu pilnais laiks. 1943. gadā Dzidra beidz mācības Jaungulbenes Gulbīšu pamatskolā, bet 1948. gadā – Madonas 1. vidusskolu. Pēc tam ceļš viņu ved uz Rīgu, kur studē Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Studiju laikā viņa divus gadus strādā Kultūras ministrijā par vecāko inspektori. Savukārt studiju beigas – 1957. gads – sakrīt ar darba gaitu sākšanu toreizējā Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, kur Dzidra nostrādā līdz gadsimtu mijai, proti, 2000. gadam. 1972. gadā par pētījumu „Traģēdijas žanrs latviešu literatūrā” Dzidra iegūst filoloģijas zinātņu kandidātes grādu, kas 1992. gadā pielīdzināts filoloģijas doktora grādam. 1973. gadā pētījums iznāk atsevišķā grāmatā. Šī grāmata sasniegusi arī Rolfu Ekmani Amerikā, un viņš atzinis, ka šis monogrāfiskais darbs, caurlūkojot šī (padomju) laika literatūrpētnieciskos darbus kopumā, izceļas ar īpašu zinātnisku erudīciju un visumā mierīgiem, pamatotiem spriedumiem. Tāpat Dzidra kopā ar institūta kolēģiem savulaik Literatūras lektorijos Mākslas darbinieku namā, līdzdarbojusies gan institūta zinātniskajā, gan arī ārpuszinātniskajā ikdienā.
Dzidras zinātniskās intereses aptver visu literatūras veidu pētniecību – drāma un drāmas teorija (traģēdijas žanrs, rakstījusi par monologu un dialogu drāmā (Rainis, Mārtiņš Zīverts), pētījusi dramaturgu Jāņa Jurkāna un Gunāra Priedes daiļradi), rakstījusi pārskatus par latviešu dramaturģiju Kritikas gadagrāmatā; apcerējusi īsprozas žanrus – eseju un miniatūru un kopā ar Ingrīdu Kiršentāli un Benitu Smilktiņu tapusi grāmata Prozas žanri (1991). Viņas veikumā arī pārskats par latviešu dzeju Latviešu literatūras vēstures 3. sējumā ( 2001), tāpat izstrādājusi portretpētījumus par Āriju Elksni, Māru Zālīti, Māru Misiņu, Andreju Eglīti, Māri Čaklo. Jā, savulaik bija iecerējusi uzrakstīt monogrāfiju par dzejnieci Āriju Elksni, diemžēl šī iecere neīstenojās (iemeslus gan nezinu). Savulaik uz jautājumu par viņas ceļa rādītājiem literatūrā atbildēja: „Par saviem līdzgaitniekiem literātūrā uzskatu tos rakstniekus, kuru darbi, domas, atziņas, dažkārt pat pasaules uztvere kļūst par manējo, tāpēc šīs pasaules radītāju sajūtu sev cieši blakus kā gara radinieku. Bez ambīcijām līdz galam saprast viņu dižā talanta būtību.” Un šie vārdi atklāj arī pašas Dzidras literatūrzinātnieces būtību.
Dzidras vienaudzis, literatūrzinātnieks Broņislavs Tabūns uzsvēris viņas spēju iedzīvoties literatūrā, dzejā un autora personībā, kā arī prasmi rakstīt skaidri un tīrā latviešu valodā, nepārblīvējot tekstu ar svešvārdu virknēm. Viņa ik darbam pieķērās ar iejūtīgu sirdi un vērīgu skatu.
Savulaik Dzidra bija strādājusi ne vien Literatūras teorijas, bet agrāk vēl – Tekstoloģijas nodaļā un līdzdarbojās pie Raiņa Kopotu rakstu sagatavošanas; viņa ir 10. sējuma (1980), kurā iekļauta traģēdija Indulis un Ārija un tautas dziesmas piecos cēlienos Pūt, vējiņi!, sastādītāja un komentāru autore. Šīs prasmes jo noderīgas ir arī vēlākos gados darbā pie Andreja Eglīša Rakstiem 7 sējumos (2002-2006) un Māra Čaklā Rakstiem (1-2, 2017-2020) un bija sagatavojusi izdošanai arī 3. sējumu, kas, visticamāk, pie lasītājiem nonāks 2024. gadā. Taču jau bez sastādītājas klātbūtnes sējuma atvēršanas svētkos.
Esmu īpaši pateicīga par Andreja Eglīša rakstu sējumiem, kas ir nevien viņa literārā devuma apkopojums un lieliska iespēja vienkopus iepazīt autora dažādos laikos, laikmetos un vēsturiskajās situācijās tapušo dzeju, bet īpaši noderīga ir arī sarakste, raksti utt., lai iepazītu Andreja Eglīša personību un daiļradi, kas tapusi Latvijā un Zviedrijā. Šie sējumi jo noderīgi bijuši arī manā pētnieciskajā darbā.
Man vienmēr bija prieks satikt Dzidru – institūtā, bibliotēkā, kādā sarīkojumā, jo viņa bija gaišs un sirsnīgs cilvēks, kuru gluži nejauši un nemanot sāku saukt par Dzidriņu. Un viņa bija ļoti vērīga un vēlīga pret jaunajiem kolēģiem. Esot kopā ar viņu, zuda kādas paaudžu robežas un gadi, jo tas nebija būtiski, sarunājoties ar Dzidru. Viņā bija nezūdoša interese par literatūru, teātri un mūziku. Dzidrai ļoti patika īpatnā un ne ar kādu citu instrumentu nesajaucamā mežraga skaņa. Šo viņas sapni piepildījis dēls Viesturs, kurš, profesionāli apguvis mežraga spēli, nu to māca arī jaunajiem mūziķiem.
2023. gada 28. oktobrī atvadījāmies no mūsu Dzidriņas. Bija skaista rudens diena. Un atvadu sveicienam skanēja mežragu kvarteta skaņas. Paldies, Dzidriņ, par mirkļiem, kas vadīti kopā, par Tavu labestību un allaž humorpilno dzirksti.
„Raibā dzīve, cik tu man mīļa!” – šie Rūdolfa Blaumaņa vārdi kopsavelk literatūrzinātnieces Dzidras Vārdaunes dzīves gājumu.
Inguna Daukste-Silasproģe
