Pasaka par 100 īkšķiem

 

Viņš pilnībā apzinājās speramā soļa iespējamās sekas. Nu viss būs atkarīgs no tā, kādā idejiskā gultnē ir ievirzīts iestādē strādājošais personāls.

Ieeju pelēcīgajā četrstāvu ēkā rotāja uzraksts BIZNESA INKUBATORS. Piesaucis tēva garu, viņš vēra durvis un pārkāpa slieksni. Viņam nesen bija apritējis divdesmit viens gads, un šī būs viņa pirmā nozīmīgā avantūra pasaulē, kuru viņš bija sācis apzinīgi pētīt jau no desmit gadu vecuma. Vajadzīgajā kabinetā iegājis, viņš redzēja aiz rakstāmgalda sēžam glīta izskata jaunu sievieti un padeva labdienu.

– Vēlējāties kaut ko? – viņa vēl nebija pacēlusi acis no papīriem, kurus pārlapoja. Balss izklausījās visai rutinizēta. Kā jau kantoros nodarbinātiem, kuriem jākomunicē ar apmeklētāju kontingentu.

– Arī šobrīd vēlos, – viņš atbildēja, iekšēji pasmaidījis par pievilcīgās ierēdnes pielietoto darbības vārda pagātnes formu, un nākamajā mirklī abu skatieni sastapās.

Sieviete nosarka, tomēr pārmaiņa bija notikusi.

– Tātad, kādā jautājumā esat ieradies? – nu jau viņas balss tembrs liecināja par vismaz formālu ieinteresētību. Atvēris somu, viņš izņēma no tās žūksni A4 formāta lapu.

– Vēlos piereģistrēt biznesa projektu.

– Kas tas ir? Kādā jomā?

– Ievadā un aprakstā viss ir paskaidrots. Materiāls ir noformēts atbilstoši noteikumiem, jautājums ir: vai jūs to pieņemat, reģsitrējat un virzāt tālāk?

– Un tomēr, – sieviete uzstāja, – kas tas ir? Okei, par ko tas ir?

Viņa pārtvēra pasniegto lapu žūksni.

– Lai notiek, – viņš padevās. – Teikšu pavisam īsi: projekts ir jaunas reliģijas pieteikums…

Sieviete piemiedza acis, viņas pierē ievilkās dažas rievas.

– Es nepārklausījos? Jauna reliģija? – nu jau viņas seju pārvaldīja vāji slēpts izsmiekls. – Vai nav gana ar jau esošajām?

Viņš pasmaidīja, bet pasāji.

– Vai pie mums nevalda ticības brīvība? Jūsu rokās šobrīd atrodas mans varbūt mūža darbs, esmu veltījis gandrīz visu savu apzinīgo mūžu pasaulē valdošo reliģiju izcelsmes un darbības izpētei, secinādams, ka tās visas bez izņēmuma ir ietekmes un varas rīki. Mans pētījums un cilvēces vēsture to spoži pierāda.

– Jūsu mūža darbs? – sākdama lapot materiālu, ierēdne lūkoja ironizēt. – Cik spriežu, neesat vēl sasniedzis Jēzus vecumu.

Jaunais cilvēks ignorēja šo intonāciju.

– Kā jau teicu, jautājums ir, vai piereģistrēsiet un virzīsiet tālāk manu darbu. Piebildīšu, ka Eiropai varētu nepatikt noraidoša attieksme pret ticības brīvību. Kā pret to attiecaties pati? Jūs pieminējāt Jēzus vecumu. Salīdzinājumā ar manu tas ir ievērojams, nav šaubu. Materiāla noraidīšanas gadījumā man ir izredzes kļūt par visjaunāko mocekli reliģiju vēsturē. Lai gan – īstenībā tas būtu gods.

Sieviete pavīpsnāja.

– Jēzus pausto mācību cilvēce vēlāk nodēvēja par kristietību. Kādu nosaukumu piešķirsiet savai?

Atnācējs lēma saglabāt nopietnību.

– Ar zīmola piestiprināšanu nesteigšos, piebildīšu vien to, ka manas mācības pamatu veido visi Visumā eksistējoši likumi, precīzāk, likumsakarības, tāpēc visloģiskāk būtu dēvēt manus sekotājus par, piemēram, nu…

– Par visiešiem? – ierēdne iesmējās. Viņš pasmaidīja.

– Izņēmāt vārdu man no mutes.

– Sarunāsim tā, – smaidu sievietes sejā nomainīja lietišķāka izteiksme, tomēr atblāzma vēl uzkavējās, – virzīšu jūsu tā saucamo biznesa projektu uz valdes sēdi, lai tā lemj, kā rīkoties. Redzat? Ievadu jūsu materiālu reģistrā, te būs apstiprinājums kvīts formātā. Došu ziņu, kolīdz sāksies kāda kustība.

– Ar kustību saprotot … ?

– Ja valdei jūsu projekts šķitīs vērā ņemams, tiksiet uzaicināts uz darba aizstāvēšanu. Līdzīgi kā tas ir disertāciju gadījumos.

Dienai turpinoties un apmeklētāju plūsmai tikpat kā neveidojoties, nodaļas vadītāja lēma ielūkoties jaunā cilvēka atnestajā materiālā vērīgāk. Sievieti neinteresēja esošo reliģiju tapšanas vēsture, nedz arī motivācija, toties piesaistīja darba autora skatījums uz pasauli, tas šķita brīvs no iepriekšējo paaudžu izveidotajām prāta konstrukcijām un tajā pašā laikā izskatījās neapstrīdams, jo balstījās uz dabā reāli esošo. Bet tas, kas priecēja visvairāk, bija līdzšinējās reliģijas paustā šovinistiskā uzskata, ka pasauli it kā radījis viņš nevis abi – viņš un viņa, kategorisks noliegums.

Pusdienas pārtraukumā viņa kafejnīcā satika draudzeni no tā paša resora un nenocietās nedalījusies ar īsu materiāla pārstāstu un radušos iespaidu. Draudzene strādāja kadru daļā, abām savā laikā (bet ne vienlaikus!) bija gadījušās īstermiņa attiecības ar iestādes valdes priekšsēdētāju, visnotaļ pašpārliecinātas stājas mačo tipa personu, kuram „brunča mednieka” slava, kā tautā saka, gāja pa priekšu un kurš pieņēma darbā lielākoties vien tādas daiļā dzimumam pārstāves, kuru eksterjers rosināja viņa hormonus.

– Tu taču zini, ka visi iesniegtie materiāli vispirms iziet pārbaudi pie drošībniekiem, bilda draudzene, noklausījusies stāstu.

– Zinu. Nu, un kas? – kolēģe sacēla uzacis.

– Nē, es tikai tāpat. Vai esi pārliecināta, ka pa to līniju materiālam piekasīties nav pamata?

– Nu… nespēju iedomāties, kā šīs jaunās idejas varētu kādu apdraudēt.

– Es tā vis neteiktu. Atceries vēsturi. Kaut vai Džordano Bruno.

– Tu esi kadriniece. Tu noteikti zini bosa reliģisko piederību.

– Nu, zinu. Un kas?

– Vari atklāt? Es nevienam neizpaudīšu.

– Arī savam protežē nē?

– Ei, ko tu… Beidz!

– Cik, tu teici, viņam gadu?

–  Divdesmit viens. Nu, beidz taču!

– Tu esi pusotras reizes vecāka, ha! Nesaceries.

– Es teicu – izbeidz!

– Okei. Viss. Es paķircināju. Kas attiecas uz bosu, zēns ar reliģiju neaizraujas.

– Un pārējie valdes locekļi?

– Uz sitiena nepateikšu, bet varu ielūkoties papīros.

– Be so kind.

Atgriezusies darbistabā, nodaļas vadītāja pabeidza iepazīties ar materiālu un konstatēja, ka tājā trūkst paša galvenā, proti, biznesa būtības. Tas pārsteidza. No biznesa tur nebija ne tik, cik melns aiz naga. Vai projekta autors neapzinājās, ka iesniedzis savu darbu ne tam adresātam? Brīdi prātojusi, viņa sev pajautāja: bet kurš būtu adekvāts adresāts?

Aizvērdama mapi, viņa pamanīja no tās izslīdējušu, uz galda malas balansējošu apdrukātu lapu komplektu skolas burtnīcas biezumā/plānumā. Izrādījās, tas ir pielikums, sastāvošs no aprēķiniem par summām, ko pasaule iegūtu, likvidējot visu veidu konfesiju celtnes kā kulta vietas un konvertējot tās par arhitektūras, mākslas vēstures un tūrisma objektiem, attiecīgi veicot nepieciešamās izmaiņas likumdošanā. Nu, ko, skaitļi bija vairāk nekā iespaidīgi.

Taču sieviete sāka apjaust iespējamos riskus. Viņa nolēma brīdināt jauno cilvēku.

Tikšanās notika nākamajā dienā kādā no centra izstāžu zālēm. Apmeklētāju tajā tikpat kā nebija, viņi uzgāja klusu nostūri un apsēdās uz polsterēta sola. Saskatījušies pasmaidīja. Visticamāk, situācijas atraisīšanas nolūkā. Sarunu iesāka sieviete.

– Atzīšos, ka jūsu pasaules redzējums man šķiet simpātisks, turklāt visnotaļ pārliecinošs.

– Paldies. Tas man nozīmē daudz.

– Taču ir viens bet.

– Esmu uzmanības iemiesojums.

Iemiesojums. Viņa pasmaidīja sevī, pārliecināta, ka viņa iemiesošanās pieredze nevarētu būt nekāda dižā, ņemot vērā anketā uzrādīto dzimšanas gadu.

– Vai esat iztēlojies, kādu reakciju jūsu projekts izsauks pasaulē? Atcerieties pret-Bītlu kampaņu pēc Lenona vārdiem, ka viņi ir populārāki par Jēzu?

– Es taču neko neuzspiežu, – viņš aizstāvējās. – Lai gan – arī Džons neko neuzspieda…

– Redziet nu! Vai varat iedomāties, kas izceltos, ja viņš būtu uzspiedis?

– Jums rūp manas personas labklājība?

– Vai gan sievietes misija nav rūpēties par… vīrieti? – viņa pabeidza jautājumu, gandrīz pateikdama „savu” pirms vārda „vīrieti”. – Vai šī formula neatbilst jūsu mācībai par Visuma likumsakarībām?

– Pieņemsim, ka tā, – viņš atbildēja pēc pavisam īsas pauzes. – Un kādu jūs redzat vīrieša misiju?

Arī sieviete sekundi padomāja.

– Nu… gādāt par sievietes drošību… labsajūtu. Vai tad ne?

– Neiebildīšu.

– Jūsu teiktais liek man secināt, ka jums ir vairāk gadu nekā jums īstenībā ir. Tas ir kompliments. Nu, bet labi, ķeršos pie lietas. Man jums jāpavēstī, ka drošības dienests nav pārliecināts par jūsu iesniegtā materiāla atbilstību iestādes profilam.

– Vai drīkstu zināt apšaubīšanas argumentāciju?

– Viņu rakstiskā atbilde ir ļoti lakoniska: jautājumzīme. Bez komentāriem.

– Ko iesakāt man darīt? Šajos procesuālajos labirintos jūs esat zinošāka.

Sieviete pārlaida skatienu telpai. Tajā izvietotu ekspozīciju aplūkoja nupat ienākusi interesentu grupa.

– Šī nav īpaši piemērota vieta šāda satura sarunām, – sacīja sieviete. – Ko jūs teiktu, ja es jūs pacienātu ar tēju, man tepat tuvumā ir dzīvoklis.

– Mitināties tajā viena?

– Teiksim tā: beidzamajā laikā man nav klājies viegli, taču tas neskar apspriežamo problēmu. Nu, ko, neatteiksiet?

– Neprotestēšu. Turklāt neesmu kafijnieks.

– Lieliski. Arī es kopš kāda laika nelietoju minēto substrātu. Tā vien šķiet, ka savu normu jau esmu izpildījusi.

Viņi atstāja izstāžu zāli, izgāja uz ielas un, veikuši kājām divus kvartālus, uzbrauca ar liftu kādas divpadsmitstāvu dzīvojamās ēkas devītajā stāvā. Sievietes miteklis bija vienistabas, ar gaiteni, virtuvi, vannasistabu un tualetes kabīni. Viņa uzkarsēja ūdeni, ienesa istabā paplāti ar tasēm, tējas maisiņiem un cepumu kārbu.

– Mēģiniet iejusties, – sacīja. – Iespēju robežās.

Pa logu atklājās skats uz ielas pretējās puses namu jumtiem, tālumā rēgojās pilsētas centra torņi, savukārt dzīvokļa interjers neliecināja, ka bez sievietes te iemājo vēl kāds personāžs. Tas lika viesim justies mājīgāk.

Kad tēja bija ievilkusies, sieviete pacēla savu tasi.

–  Saskandināsim. Un varbūt sakām viens uz otru – tu.

– Nepretošos arī šai idejai, – viņš pasmaidīja.

– Tas priecē. Un uzreiz – pie lietas. Kuru variantu izvēlies: ņemt materiālu atpakaļ vai aizstāvēt komisijas priekšā?

– Atpakaļ neņemšu.

– Tātad aizstāvēsi.

– Jautājums: kāds ir komisijas sastāvs? Kas tie par cilvēkiem? Vai kāds no viņiem ir/nav reliģiozs fanātiķis?

– Pagaidām ievāktā informācija par fanātiem neliecina, taču neviena dvēselē nav iespējams ielīst tik dziļi, lai varētu apgalvot, ka zini itin visu.

– Piekrītu. Kad aizstāvēšana jeb noklausīšanās paredzēta?

– Es tevi laikus informēšu, bet nedomāju, ka ilgāk kā pēc nedēļas. Vismaz līdz šim tā ir noticis. Viens otrs no komisijas tomēr vēlēsies ar darbu iepazīties. Noteicošais vārds tradicionāli pieder bosam, viņa vietniekam un sekretāram. Tie tad arī noteikti izlasīs. Es, bez šaubām, turēšu par tevi īkšķus. Visus.

– Cik tev to pavisam ir? – viņš iesmējās.

– Diemžēl, tikai četri. Labprāt turētu simts, ja man tikdaudz būtu.

– Tad tu būtu simtkāje.

Nu iesmējās abi.

– Dzi, kālab tu tērē laiku sveša cilvēka dēļ? – viņš pavaicāja, celdamies kājās, lai postos promiešanai.

– Tu neesi svešs, – sacīja sieviete, celdamās līdzi. – Tu esi ļoti īpašs.

Viņa pienāca viņam klāt un ar plaukstas iekšpusi pieskārās viņa vaigam.

– Tādu kā tu pasaulē pavisam noteikti ir ļoti maz.

Viņa vaigam viegli pieskārās arī viņas lūpas.

– Es vēlētos, kaut man būtu tāds dēls kā tu, – viņa sacīja.

– Tev katrā ziņā tāds būs, – viņš samulsis atbildēja.

Palaidusi viesi pa durvīm, viņa nožēloja, ka nav atbildējusi ar: „Vai tu man to apsoli?” un pasmaidīja.

Dienas atlikušo daļu viņa vadīja, pārsvarā apsvērdama gājienus, ar kuru palīdzību piešķirt jaunā cilvēka projektam ievērojamāku nozīmīgumu komisijas locekļu acīs, un, vadīdamās pēc principa „kaujas laukā viens nav karotājs”, lēma pakonsultēties ar draudzeni no kadru daļas.

– Iesaki kaut ko. Kaut ko tādu, kas patiešām iedarbotos.

– Pašai bēniņi nestrādā? Bet es tevi saprotu…

– Izbeidz! Es to saku nopietni.

– Okei, došu zini kādu padomu? Piesaisti televīziju.

– Televīziju? Smejies?

– Vai izskatās, ka to daru? Nē, nopietni. Reģionālais kanāls un pat centrālās ziņas labprāt atsauksies, iegalvo, ka šis iegūs gadsimta prāta apvērsumu top materiālu.

– Ideja nav peļama. Vai tu ar viņiem parunāsi? Tev tur ir kaut kādi kontakti?

– Darīšu ko spēju. Tikmēr tu panāc bosa atbalstu.

– Neteikšu, ka entuziasms būs mans sabiedrotais, ņemot vērā…

– Kas bijis, izbijis, mīļā. Cik atceros, jūsu attiecību epicentrā valdīja tērauda kušanas temperatūra, vai ne?

– Izbeidz, citādi sadusmošos.

– Okei, es tikai pavisam nedaudz pārspīlēju. Tātad, pie kā mēs palikām?

– Tu noorganizē televīziju, es lūkošu ietekmēt valdi.

– Nekaitētu piesaistīt arī citus saziņas formātus, ne? Presi, radio. Tev ir pazīšanās drukātajos medijos, es varētu parunāt ar radio džekiem. Ko saki?

– Es zināju, ka uz tevi var paļauties. Paldies.

– Tad netērējam velti laiku. Tā nemaz nav tik daudz. Vai tu jau zini aizstāvēšanas datumu?

Vēsts par ierašanos uz komisiju pienāca divas dienas pirms noliktā laika, turklāt dienu iepriekš piezvanīja iesniegumu nodaļas vadītāja, lai informētu par mediju klātbūtni.

– Vai tas nebūs traucējošs faktors? – viņa pavaicāja.

– Ja tur būsi arī tu, tad nē, – viņš atbildēja. – Un ja vēl zināšu, ka turi visus simts īkšķus, kuru tev nav.

Abi iesmējās.

– Tomēr pavisam droši justos tad, ja tu atrastos blakus.

– Kā tāda blakne? – viņa pasmaidīja.

– Ja visu pasākumu uztver kā vakcinēšanu, par ko ne?

– Okei, būšu tava blakne.

To, ko viņi ieraudzīja, tuvojoties laukumam ēkas priekšā, varētu salīdzināt ar kupli apmeklētu piketu, nē, drīzāk jau ar manifestāciju pret, piemēram, nodokļu paaugstināšanu. Ap seši vai septiņi simtu galvu lielais pūlis ņudzēja un virmoja, skanēja izsaucieni, daudziem rokās un uzkarināti kaklā rēgojas plakāti ar tekstiem: PAR TICĪBAS BRĪVĪBU! NON PASARAN! SĀTAN, ATKĀPIES! ATEISTUS – ATEJĀ! ALLAHU AKBAR!

– Kas te notiek? – viņš apstājās.

– Acīmredzot ir notikusi informācijas noplūde, – viņa nebija apmulsusi mazāk.

– Kas vēl zināja par to, kam te jānotiek? Tava kolēģe… valdes locekļi… kas vēl?

– Visticamāk, ka neviens, bet kā jau teicu, neviena dvēselē ielīst nav iespējams… Turklāt ņem vērā saziņas līdzekļu apkalpes.

– Pareizi! Tiem – jo lielāka publicitāte, jo plašāka auditorija.

– Un jo plašāka auditorija, jo vairāk skanošā. Dabas likums.

– Diemžēl. Kā tiksim cauri?

– Ejam no sētas puses, – viņa paņēma viņu pie rokas. – Pa personāla rezerves ieeju.

Pie vārtiņiem abus aizturēja policijas ekipāžas cilvēki, bet sieviete uzrādīja darba apliecību. Viņi tika ielaisti.

– Tu neizskaties visai pārliecināts, – ejot pa gaiteni, viņa konstatēja, uzmetusi viņam skatienu. – Lampu drudzis?

– Būs okei, – viņš atbildēja, – bet man netīk tas pūlis tur ārā. Pārāk kareivīgi noskaņots.

– Tev vēl ir iespēja pārdomāt un zust kokos. Ko saki?

Viņi tuvojās konferenču zālei. Viņš ievilka elpu.

– Nē. Nepārdomāšu. Tu tikai esi man tuvumā.

– Sēdēšu pirmajā rindā.

– Tā būs labi.

Viņi iegāja zālē, pulkstenim rādot teju 11.00. Tātad, pašā laikā. Pirmais pārsteigums bija žurnālistu un TV operatoru skaits un rosība, kabeļu čūskas un rituļi uz grīdas, prožektoru gaismas un kaut kas tāds grūti definējams fona troksnis, tiesa gan, neuzbāzīgs.

– Mēs taču neesam nokavējuši?

– Nekādā ziņā, – sieviete atbildēja. – Tūlīt ienāks komisija, viņi šādās reizēs ir punktuāli.

Nakamajā brīdī atvērās durvis, pa kurām telpā iesoļoja visi septiņi valdes locekļi un ieņēma sēdvietas pie galda, kas atradās uz paaugstinājuma. Mediju operatoru un žurnālistu murdoņa noplaka. Valdes priekšsēdētājs pārlaida skatienu pirmajai rindai, lai pārliecinātos, ka notikuma vaininieks un viņa pavadone ir ieradušies. Tikmēr jaunais cilvēks jau bija paguvis izlasīt TV kompāniju nosaukumus uz kameru sāniem: CNN, BBC, TWBS, arī kādu hieroglifu, kas līdzinājās stilizētai cilvēka figūrai. Vietējos kanālus nemaz nepieminot.

Priekšsēdētājs piecēlās, lai uzrunātu klātesošos.

– Godātie līdzpilsoņi, šoreiz dienas kārtībā ir neperasta projekta aizstāvēšana, un to veiks tā autors. Ierosinu netērēt laiku, kura sinonīms, kā zināms, ir nauda, tālab aicinu projekta autoru pie mikrofona. Lūdzu.

Priekšsēdētājs apsēdās, toties piecēlās uzrunātā persona un devās ieņemt vietu paaugstinājuma priekšā. Tikai pirms nepilnas minūtes viņš bija izlēmis mainīt iecerētās uzrunas saturu.

– Labdien visi, kas mani redz un dzird. Uzreiz pateikšu pašu būtiskāko manā projektā. Un, tātad, pieļauju, ka to, ka Visums ir bezgalīgs, nu jau zina visa cilvēce. Ja tas būtu ierobežots, tūlīt rastos jautājums: kas atrodas aiz šīs robežas? Sāktos pētījumi, kosmisko zondu misijas, un pieņemsim, ka pētnieki tiešām atklāj to, kas atrodas aiz Visuma robežas. Tūlīt uzrastos jautājums: bet kas atrodas aiz tikko atklātā? Un pētījumi turpinātos. Ziniet, tā varētu bezgalīgi, un tas arī ir bezgalības pierādījums. Taču lielais jautājums ir: vai bezgalību var radīt? Precīzāk – vai bezgalība ir radīta? Kā zināms, radītājs pats nevar būt radāmais, un ārpus bezgalības atrasties nav iespējams; ir skaidrs – bezgalība jeb Visums ir bijis vienmēr. Tas ir vienots veselums, un galaktiku skaits, no kurām cilvēks pagaidām zina tikai dažas, ir bezgalīgs. Tagad iztēlojieties pasauli, kurā esat piedzimis. Iesākumā jūs to uztverat kā veselumu, un vai gan nē? Nekādu radītāju, nekā tāda. Viena pamatīga stabilitāte. Bet tad pakāpeniski atklājat, ka pasaule, debesis ieskaitot, ir sadalīta reģionos, atbilstoši tajos mītošām kopienām, lai gan realitātē nekas nav mainījies, proti, Visums joprojām ir palicis vienots veselums. Reģionu atšķirības ir noteikuši tajos valdošie, varu uzturējošie grupējumi. Jautājums ir: kādā nolūkā?

Un nu esam nonākuši pie kodola. Kādā no sarunām ar savu tēvu par tautu likteņiem viņš izteicās, ka lielākā daļa karu, ko cilvēce izraisījusi savas pastāvēšanas laikā, ir bijuši ticību kari. Katrai ļauzu kopienai savs atšķirīgs skaidrojums par pasaules izcelšanos – kā lai nesaiet ragos? Lai gan realitāte visiem viena – Visuma bezgalība. Tas, ko nav radījis neviens, tas, kas ir bijis un būs vienmēr. Vai šī izpratne nav lieliska? Būt daļai no tā, kas nekad nevar beigties, jo nekad nav sācies. Būt visam. Būt bezgalīgam, būt nebeidzamam. Vai šāds redzējums nedāvā jums neuzveicamas varenības apziņu? Lūk, šī tad arī ir mana projekta būtība, kuru iesākumā tiku noformulējis kā jaunu ticību/reliģiju…

– Vai bijāt izdomājis tai arī nosaukumu? – nenocieties ievaicājās kāds no komisijas. Pārējie sačukstējās.

– Ja godīgi, tad jā, – sacīja runātājs. – Bet man pašam nepatika. Nosaucu to par visismu. No vārda Visums.

– Un jaunās mācības sekotājus droši vien par visiešiem?

– Uzminējāt. Projekta izklāstā esmu uzrakstījis nepieciešamo argumentāciju, ieskaitot arī to, ka daudz senākas sabiedrības par Eiropas civilizāciju jau saprata Visuma jeb Dabas (ar lielo burtu) likumsakarību noteicošo lomu dzīvības procesos, nevis mitoloģizētu personāžu diktētu regulu pildīšanu, kas rezultējas vien kulta uzturētāju varas un ietekmes nodrošināšanā.

Tas, ko vēlos darīt jums zināmu, ir kas cits. Minūti pirms pienākšanas pie mikrofona es pieņēmu lēmumu savu projektu nevis likt pamatā jaunai reliģijai, bet – uzdāvināt to visai pasaulei. Vienkārši uzdāvināt.

Tobrīd kvartāla attālumā kādā vārtrūmē divi tipi tumšām un kuplām bārdām neatrāva acis no viedierīces, kuras ekrāns un audiobloks ļāva redzēt un dzirdēt konferenču zālē notiekošo, ko uz viedrīku pārraidīja viena no zālēm novietotajām TV kamerām, kuras sānus rotāja kompānijas nosaukums kādā no neindoeiropiešu valodām.

– Vai adresi iegaumējāt labi?

– Labāk nav iespējams.

– Skaties, nenopūdelē. Nopūdelēsi, divpadsmit jaunavas tev neredzēt kā savas ausis.

– Par ko tu mani turi…

– To, ko pateicu, liec aiz auss.

Tonakt visisma autora mājoklī nogranda spēcīgs sprādziens. Notikuma vietā ar nosebošanos ieradušies ugunsdzēsēji un policisti darīja, ko spēja, tomēr tas bija par maz, lai no liesmām paglābtu interjeru un iedzīvi. Policija velti izmeklējās, lai atrastu mājokļa īpašnieka pēdas. Neesošo simts īkšķu turētājas pierunāts, nakti viņš tika pavadījis viņas dzīvoklī.