Jaunā Gaita nr. 316. pavasaris 2024
Andris Alps ir dzejnieks un prozaiķis. Iepriekš publicējies Punctum, Strāva, Latvijas Avīze, konTEKSTS un citos ar literatūru saistītos izdevumos. Atsevišķi viņa dzejoļi ir tulkoti angļu un ukraiņu valodās. Jau vairākus gadus viņš aktīvi piedalās lasījumos, kā arī pats tos organizē. Šī gada janvārī viņš kopā ar domubiedriem izveidoja dzejas grupu Sintakses Stupors.
|
Andris Alps
pēkšņi uzsnidzis sniegs
* * * es dzīvoju mājā kuras iemītniekiem neviens neatceras vārdus jo viņi ir kā sportisti kuri nekad nav bijuši pirmajās vietās
šeit visus atpazīst un reizē dusmīgiem kā skatītāju aplausiem pēc zaudētas izšķirošās spēles
šeit ir vīrietis
kuram vakaros patīk
divus stāvus augstāk
savukārt virs viņas
bet viņam blakus
un tā
viņi visi dzīvo
* * * viss sākās ar dzeltenīgu siltu gaismu ar svētdienu jo neko senāku tu neatceries tevi stumj bērnu ratiņos tavā slavenību transportā jo tu esi vecāku mazā zvaigzne un viņi ir tavi miesassargi tāpēc tev nedraud nekādas briesmas visi vilkači ir milzīgi labsirdīgi suņi kuri kopā ar citiem priecīgajiem rējējiem spēlējas parkos un vampīri pārtiek no tomātu sulas un onkuļiem reizēm līdzi ir naži ja nu pēkšņi gribas sagriezt sev salātus un tas viss ir kā neatkārtojami skaista filma ko izrāda tikai vienreiz tad ekrāns satumst tu piecelies un ej un reizēm gaiss smird pēc cilvēku ķermeņu pārstrādātām divlitrenēm un reizēm tavi bērna soļi uz asfalta krakšķina pamestas šļirces ‒kosmosa kuģus kas nogādā uz tālām planētām vai visbiežāk tieši melnajos caurumos bet tu to visu vēl nezini tu zini tikai to ka tām nedrīkst pieskarties jo tajās var būt slimības un kā aptuveni aizsargāties ja uz ielas nāk virsū ar nazi un ka nedrīkst raudāt ja atņem naudu neesi saplīsis krāns lai tecētu un vēl tu zini ka vampīri patiesībā pārtiek no cilvēkiem vienīgi lai izsūktu visas asinis ne vienmēr ir jāpārkož vēnas un tu jau zini kā izskatās saplīsusi ģimene tavi miesassargi tagad cīnās katrs par sevi un tu zini ka arī kādreiz labprāt kļūtu par vilkati bet ne jau draudzīgo nē tādu ar divdesmit centimetrus gariem ilkņiem un tu jau sen zini ka neesi nekāda zvaigzne varbūt nekad neesi bijis ja arī esi tad tā kura lēni krīt virs vienmēr guļošas pilsētas kur uz vienas no palodzēm sēž savās asinīs mirkstošs balodis naivi cerēdams vēl kādreiz lidot
* * * bija taču gaidāms ka tā notiks gan jau tu pats nojauti pienāks diena kad skumjas pēc kurām dzinies kā gājputns pēc siltāka laika
jo tās vienīgās
šķita patiesas
jaungada svinības mājas pagrabā no kura neredzēji neko vairāk par sienām un bezcerību dzimšanas dienas vienatnē jo negribēji lai kāds ar tevi būtu un tikšanās ar cilvēkiem kuri mielojās tikai ar pagātni un nākotni jo viņu tagadne bija kā samaitājies ēdiens tas viss jau sen tevī ir ieēdies kā muskuļu sāpes pēc pārāk smaga treniņa vienīgi bez iespējas beigties
tomēr tu nevarēji apstāties jau iepriekšējā dzīvē tu biji kāda bagātnieka kučieris kurš skumjām acīm skatījās tālumā tāpēc neatļauti bieži pabrauca garām vajadzīgajai ielai vai tu biji šimpanze kurai patika sēdēt lietū kamēr pārējās slēpās zem kokiem
vai arī tas atkal ir par viņu par kuru esi domājis visus šos gadus par viņu kurš nekad nepārstāja skumt kā necila antikvariāta īpašnieks vērodams garāmgājējus kuri neapstājas lai pie viņa ienāktu tas vienmēr ir par viņu par tavām asinīm kas bija vēl pirms tevis kas tagad iesūkušās zemē un tu turpināsi sekot skumjām jo tikai tā vari neaizmirst jo tikai tā proti
kaut arī
iespējams tas ir lieki
bet tu esi pēkšņi uzsnidzis sniegs
* * * viss par ko domāju bija aiziešana kamēr viņa sēdēja uz savas gultas griboša paplestām kājām it kā es būtu viens no tiem filmu zvaigžņu plakātiem ar kuriem gan jau bija nolīmētas viņas tīņu gadu istabas sienas
un es paklusēju ka tas viņas degošo
dusmu dēļ jo vairs viņu negribēju
tās bija senākas par necilo bāru kurā pirms pāris stundām iepazināmies kurā cilvēki gaidīja rindā lai iemainītu atlikušās monētas pret pagaidu sapņiem
kas bieži
un par laimētavas aparātu simboliem kurus viņa pēc tam vēroja tīksmi kā bērns krītošas zvaigznes vēloties ko lielāku par šo spīdekļu pāris sekunžu mūžu pirms izdegšanas taču kas deva tikai smagus soļus aizejot
un par ārzemju mīļāko kurš ik pa brīdim parādījās viņas dzīvē lai uzkavētos tur īslaicīgi kā garāmbraucošas automašīnas iegrieztas ēnas uz dzīvokļa sienām un tad atkal pazustu
šīs dusmas pat bija senākas
iespējams
es pametu viņas dzīvokli
viss viņai apkārt
un ejot pa ielu
* * * trešdiena tu ievelies alko veikalā smalks kā šņabis plastmasas pudelē vēl džinsi saplēsti vispār jau stilīgi saplēsti bet pēc pārdevējas domām vienkārši saplēsti un viņa skatās un prasa ko tu te gribi? bet tu čukstus meklēju dzejoļus jo bez kritiena tu neproti citādi viss izliekas pārāk skaidrs nepierakstāms un daļa tevis paša kā lūdzējs uz ielas stūra gaida vārdus un tev joprojām šķiet ka tajā plaukstā kaut kas jāieliek tad pārdevēja sāk smaidīt ahhh, tu esi dzejnieks un kļūst skaisti priecīgi pasaule pārtop mātes beznosacījuma mīlestībā jo dzejnieki taču nesalūst nenodzeras viņi pamostas ap piecdesmit ar seju guļam uz bāra galdiņa un sašķīst mazās saulītēs pāri pilsētas pelēkajam asfaltam
un tā ir skaisti tā ir burvīgi kā tie brīži, kad svešinieki sajūtas tuvi vienīgi lai tā notiktu visbiežāk kādam jānomirst
* * *
tad mēs satiksimies
|